Varētu šķist, ka labākais antroposofs ir tas, kurš kādu laiku strādā pie savas attīstības un tad iesaistās darbībā, kas nes svētību viņa līdzcilvēkiem. Taču var gadīties, ka mūsu ārējās dzīves apstākļi neļauj pasaulē ienest to, ko mēs izstrādājam dvēselē. Nav lielāku maldu kā iedomāties, ka cilvēks ir labs antroposofs tikai tad, ja viņa iekšēji apgūtais tiek atdots pasaulei.

Gadiem ilgi mums var nebūt iespējas likt lietā impulsus, kuri šobrīd jau ir mūsos. Taču tad, kādā jaukā dienā mēs, iespējams, ceļosim dzelzceļa kupejā kopā ar vēl kādu un varēsim pateikt ko nozīmīgu, kas citkārt nebūtu iespējams. Šāds atsevišķs notikums dzīvē var būt daudz jēgpilnāks par plaša vēriena darbību. Mums skaidri jāapzinās, ko spējam, un karma īstajā brīdī mums dos iespēju sniegt savu ieguldījumu.

***

​

It might be thought that the best kind of anthroposophist is one who works at his development for a time and then engages in some activity which brings blessing on his fellow-men. But it may be that our position in external life does not enable us to put into application in the world what we elaborate in the soul. There may be no greater fallacy than to imagine that a man can be a good anthroposophist only if he actually turns to account in the world what he has learnt inwardly.

​

For decades we may not be in a position to put into application any of the impulses that are now within us. Then one day we may happen to be traveling with someone in a railway carriage and are able to say something of significance which otherwise we should have had no opportunity of saying. This single action may be more significant in life than one of much wider scope. We must realise clearly what we are capable of doing and that through the working of karma, the opportunity for turning it to account will be given us at the right moment.

​

Rudolf Steiner – GA 118 – The Sermon on the Mount and the Return of Christ – Düsseldorf, February 20, 1910

​