Jaunībā es bieži sapņoju, ka eju taustīdamās gar augstu betona mūri, kuram nav ne sākuma, ne gala, velti meklēdama tajā kādu caurumu vai plaisu, lai ieskatītos pasaulē kas slēpjas aiz tā, jo zināju, ka tur ir kaut kas tāds, bez kā mana dzīve aizies zudumā, tiks izniekota bezjēdzīgos sīkumos, sekunde pēc sekundes izbirs caur pirkstiem kā sausas smiltis. Tur vajadzēja būt tam, kas varētu piešķirt manai dzīvei jēgu, taču mūris ilgus gadus palika mēms un kurls pret manām ilgām.

Burtiski dažas dienas pēc tam, kad notika mana pirmā tikšanās ar antroposofiju, es atkal redzēju sapnī šo mūri, tikai šoreiz tas bija sasprēgājis, un caur spraugām manā tumsā plūda brīnišķīga gaisma. Toreiz sapnī es sajutu milzu atvieglojumu, lai arī patiešām novērtēt, ko tas nozīmēja manai dzīvei, varēju tikai daudz vēlāk.

 

ANTROPOSOFIJA jeb garazinātne ir gara dzīves fenomens, un gara dzīves subjekts ir individualitāte, jo darboties garīgi: domāt, izzināt, vērtēt citu domas, veidot paša spriedumus, cilvēks var tikai individuāli. Ja kāds saka „antroposofi domā tā un šitā; antroposofi uzskata to un to”, tad tas ir pārpratums, jo šādas masveidā domātās domas un šādi masveida viedokļi nebūtu nekas cits kā dogmas, baušļi, kam ar antroposofiju nav itin nekā kopīga. Lai arī pati antroposofija kā garazinātne ir objektīvs garīgās dzīves fenomens, tomēr tās uztveres veids un izpratnes pakāpe neizbēgami ir atkarīga no uztverošas personības īpatnībām. Tādēļ par antroposofiju nevar būt kāda vispārēja, oficiāla, reiz par visām reizēm un priekš visiem par pareizu atzītā viedokļa. Cik cilvēku, tik domu un redzespunktu uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem; katram ir savas prioritātes šajā visaptverošajā un neizsmeļamajā gudrības kosmosā; katram tas paveras ar kādu tikai viņam redzamu šķautni, tikai viņam dzirdamu melodiju; katrs uztver to atbilstoši saviem priekšnosacījumiem un uzdevumiem; katrs iet tajā vispirms savu īpašu ceļu. Un ja divi vai trīs patstāvīgi domājoši cilvēki, katrs no savas puses kāpjot patiesības kalnā, vienā jaukā dienā satiekas kādā no takām un atklāj, ka viņu domas sakrīt, ka viņu sirdis šīs gudrības gaismā pukst unisonā un griba rosās, lai veiktu kādu kopīgu darbu tās labā, tad tie ir īsti svētki un gaviles, un tikai tad piedzimst īstais MĒS.

 

Tādēļ, veidojot šo mājas lapu, mans nodoms ir pasniegt tajā antroposofiju tā, kā es to redzu, apbrīnoju, saprotu un mīlu kopš apmēram trīs gadu desmitiem un, protams, kā es to varu, nekādā gadījumā nepretendējot uz pilnību un vienīgi pareizo redzējumu. Manuprāt, ir tikai apsveicami, ka ieinteresētam lasītājam ir iespēja iepazīties ar antroposofiju no dažādiem avotiem, caur dažādām individualitātēm, lai uz tā pamata izveidotu savu priekšstatu un patstāvīgu spriedumu par šo fenomenu.

 

Šeit ir vieta arī sirsnīgai pateicībai Justīnei un Zanei par sadarbību, kā arī citiem draugiem par palīdzību un atbalstu, bez kā šī lapa nebūtu tapusi.

 

Sadaļā Publikācijas/Citi materiāli tiek publicēti autoru raksti, kuri nav antroposofi, bet kuru sniegums, manuprāt, atbilst antroposofijas garam.

 

Jūlija Dobrovoļska