Lekciju izlase

Zemes misija.

​

Kristus kā Zemes augstākais Es.

​

Antroposofija salīdzinājumā ar senākām gara pētniecības kustībām.

​

Izziņa kā garīgā komūnija.

​

Kur šodien meklējams dievišķais, pasauli radošais spēks?

​

Antroposofiskās kopienas veidošana (divas lekcijas).

​

Šajās lekcijās Rūdolfs Šteiners runā par mūsdienu cilvēcei bezgala svarīgu tēmu: par jaunas cilvēku gaišredzības parādīšanos  20. gadsimta vidū un ar to saistīto jaunu Kristus parādīšanos ēteriskajā veidolā. Līdz ar to viņš izpilda antroposofijas pienākumu  –brīdināt cilvēci par šī pavērsiena izvirzīto izaicinājumu: saprast šī notikuma pozitīvo nozīmi visai nākotnei, vai paiet tam garām un būt spiestai konfrontēt ar savas ignorances neizbēgamām sekām.

​

1910. gada gaitā šīs lekcijas notika daudzās Vācijas pilsētās, nedaudz variējot to saturu, tomēr centrā paliek pieteiktā tēma. Tādēļ šī sējuma lasītājs satiksies ar dažu svarīgu pasāžu atkārtojumiem, kuri var likties lieki. Es tomēr atstāju tos, kā ir: no vienas puses, tādēļ, ka katrā tomēr parādās zināmas nianses, un, otrkārt, tādēļ, ka ar katru nākamo pieskārienu šim unikālajam gara pētnieka atklājumam tā nozīme ienāk arvien dziļāk mūsu apziņā.

Mans mērķis ir kaut ko dot lasītājam, kurš jau pamatīgi iepazinis literatūru par tiem pārjutekliskajiem fenomeniem, kādi tie domāti šeit. Iespējams, ka pārjutekliskās dzīves pazinējs, pateicoties izklāsta veidam, kurš nāk no nepastarpinātiem dvēseles pārdzīvojumiem, atradīs ko svarīgu sev. No otras puses, var gadīties, ka šis izklāsts būs noderīgs arī kādam, kurš vēl nav pazīstams ar garazinātnisko pētījumu rezultātiem.

Šo rakstu var uzskatīt par manu pārējo garazinātnisko rakstu papildinājumu un paplašinājumu, taču to var lasīt arī kā patstāvīgu darbu.

(R. Šteiners)

KAS IR ANTROPOSOFIJA?

​

Antroposofija ir izziņas ceļš, kas vēlas vest garīgumu cilvēkbūtnē pie garīguma pasaules Visumā. Tā atbilst cilvēka sirds un jūtu vajadzībām. Tā pamatojas spējā apmierināt šīs vajadzības. Antroposofiju var atzīt tikai tas, kurš atrod tajā to, pēc kā tiecas pats. Tādēļ par antroposofiem var būt tikai tie cilvēki, kuri zināmus jautājumus par cilvēka un pasaules būtību izjūt kā dzīves nepieciešamību, kā badu un slāpes.

Saturs:

​

IEKŠĒJA ATTĪSTĪBA

​

TRĪS VINGRINĀJUMU CEĻI

APZIŅAS STĀVOKĻI

BLAKUSVINGRINĀJUMI

​

ROŽKRUSTIEŠU GARA CEĻŠ

​

PAR TĪRĀS DOMĀŠANAS NOZĪMI

​

VISPĀRĒJAS PRASĪBAS,

kuras sev jāizvirza katram,

kurš grib nostāties uz okultās attīstības ceļa

Blakusvingrinājumi

​

DIVAS EZOTĒRISKAS STUNDAS

​

VINGRINĀJUMI NEDĒĻAS DIENĀM

​

DARĪT TO, KAS KATRAM IR IESPĒJAMS

Šādā [kritiskā] laikā neko nevar uzbūvēt, balstoties jau esošajā, kas joprojām ir saglabājies. Pēdējā laikā pat šķietami visstabilākās institūcijas ir nonākušas ad absurdum. Tas rāda, ka nākotne pavisam noteikti jābūvē uz pilnīgi jauniem pamatiem. To var darīt, tikai vadoties no pareizām domām, un te drīz vien izrādās, ka pamati, kas ļautu uzbūvēt ko auglīgu un veselīgu, nebūt nav viegli atrodami. Vispirms jau trūkst jebkāda saskares punkta ar īstenību, lai spētu īstenot viena otra teorētiķa idejas. Savukārt saturs, kas nespēj iekļauties īstenībā, ir utopija.

Šīs lekcijas tika nolasītas krievu draugiem Parīzē. Sofija Štinde (Sophie Stinde) raksta par to kādā vēstulē: “Klausītāju loks kļuva arvien lielāks. Mēs sākām ar 14 cilvēkiem – krieviem un vāciešiem, bet drīz vien bijām jau 60, jo ziņa ātri izplatījās, un cilvēki ļoti kāroja redzēt un dzirdēt lielo vīru ‘le prophet, le mâtre’ (pravieti, skolotāju) ... Tie bija tikai augsti inteliģenti un daži slaveni cilvēki, kā Eduards Širē (Edouard Schuré) un krievu dzejnieks un filosofs Minskis, kuri, beidzot atraduši savu Skolotāju, sēdēja, tā sakot, pie viņa kājām.”

​

Mēs pateicamies Eduardam Širē par lekciju konspektiem. Priekšvārdā franču izdevumam viņš raksta:

“Es neesmu konspektējis pirmo Rūdolfa Šteinera lekciju, taču tā skāra mani tik dziļi un tik dzīvi, ka, pārnācis mājās, es sajutu nepieciešamību izklāstīt to rakstiski, un es to izdarīju, nepazaudējot nevienu pērli no šīs gaismas pilnās domu ķēdes. Tās mani bija skārušas tik dziļi, ka tas nesagādāja nekādas grūtības… Līdzīgu procesu piedzīvoja visas pārējās 18 lekcijas, kuras es glabāju kā lielu dārgumu, jo šīs vērtīgās lekcijas prezentē Rūdolfa Šteinera domāšanu kā ģeniāla gara spontānu veikumu tā vienreizējā pilnībā.”

Rūdolfs Šteiners
KAS GARAZINĀTNEI SAKĀMS PAR 
CILVĒKA DVĒSELES DZĪVI, NĀVI UN NEMIRSTĪBU

​

Johanness Hemlēbens
VIŅPASAULE

Gundhilde Kačere
LĪĶA NOZĪME CILVĒKAM UN ZEMEI

Rūdolfs Šteiners
CILVĒKA LĪĶIS KĀ ZEMES FERMENTS

Zigfrīds Zeibolds
AGRĀS UN VĒLĀS ATVADĪŠANĀS NO ZEMES JĒGA

Džudīte Kišņika
PRIEKŠĀ LASĪŠANA MIRUŠAJIEM 
VAR IZMAINĪT PASAULI

Rūdolfs Šteiners
MEDITĀCIJA PAR MIRUŠAJIEM

​

Kam jānotiek, lai pedagoģija atkal atgūtu sirdi?

Sabiedriskās dzīves krīzes arvien vairāk saasinās, ne tikai finanšu saimniecībā. Saucieni pēc stingrām valsts un starptautiskajām regulām kļūst skaļāki, bet, no otras puses, regulas tiek apkarotas, lai tirgus spēki varētu darboties netraucēti. Šī pretruna attiecas gandrīz uz visām dzīves jomām.
Rūdolfs Islers, sekojot Rūdolfa Šteinera sociālā organisma trejādes impulsam, apraksta jaunu ceļu, kas rāda, kā, praktiski organizējot un veicot nepieciešamo pagriezienu domāšanā, krīzi saimniecībā, valstī un kultūrā var pārvarēt.

Rūdolfs Islers ir dzimis 1937. gadā Cīrihē, studējis vēsturi un vispārējās valsts tiesības. Kopš tā laika arī nodarbojas ar sociālā organisma trejādes jautājumiem. Ir strādājis par skolotāju, žurnālistu un lauksaimnieku.
 

Я знал Анну всего каких-нибудь три с половиной года… Для меня это стало величайшим приключением, которое вырвало меня из тисков повседневной жизни и в которое я погрузился с головой.

«Мой ангел по большей части внутри», – говорила она; именно так я и научился видеть и воспринимать ее — моего первого ангела. С тех пор мне встретились еще два ангела, но это уже совсем другая история.

Финн
 

Pa­sau­lē so­ci­ālie jau­tā­ju­mi kļūst ar­vien ne­at­lie­ka­mā­ki. Tā­dēļ ir ne­pie­cie­šams so­ci­ālais darbs, kas var no­tikt da­žā­dās for­mās. To­mēr sā­ku­mā jā­būt cil­vē­ku ini­ci­atī­vai. Po­zi­tī­va at­tīs­tī­ba pa­ti par se­vi ne­ro­das. No gai­sa tā ne­krīt. Tā no­tiek ti­kai tad, ja cil­vē­ki to kon­krē­ti at­bal­sta, mo­bi­li­zē­jot sa­vu gri­bu. Es es­mu iz­man­to­jis jē­dzie­nu “so­ci­ālās iniciatīvas’’ tieši ša­jā no­zī­mē. Šeit piedāvātajos priekš­la­sī­ju­mos es gri­bē­tu pa­teikt šo to par so­ci­ālo ini­ci­atī­vu kop­ša­nu.

Šīs lek­ci­jas ir jā­sap­rot kā ra­dušās no dzī­vas sa­dar­bī­bas starp do­do­šo un uz­tve­ro­ša­jiem. Tās at­bilst tam brī­dim pa­sau­les vēs­tu­rē, kad cil­vē­cei bi­ja jā­at­gūst dzī­vais Kris­tus, kā arī tam ap­stāk­lim, ka šī va­re­nā no­ti­ku­ma at­tē­lo­jums bi­ja jā­pie­lā­go to cil­vē­ku pa­ma­zām aus­to­šajai uz­tve­res spē­jai, ku­ru dvē­se­lēs šai ap­zi­ņai bi­ja jā­pa­mos­tas vis­pirms, lai ar lai­ku pa­kā­pe­nis­ki pār­ņem­tu arī pārējās cil­vē­ces ap­zi­ņu.

​

Nav jājautā, kādēļ dievi 
nedara visu nepieciešamo, 
lai cilvēki kļūtu gudrāki 
un lai viņiem būtu vieglāk 
apgūt garazinātni, 
bet gan katram, kurš ir iepazinies 
ar tās atziņām, jātiecas tik intensīvi, 
cik vien viņš pats spēj, 
darīt lietas labā to, kas viņam ir iespējams. 
Svarīgi ir, lai mēs tieši tajā vietā, 
kur atrodamies, 
darītu pareizo.

​

Rūdolfs Šteiners
 

Saturs:

Par uzticēšanos domāšanai.
Par domājošas dvēseles būtību.
Par meditēšanu.

Praktiskas domāšanas izkopšana.

Par tīro domāšanu.
 

Saturs:

​

IZZIŅA KĀ GARĪGA KOMŪNIJA

​

GARAZINĀTNE  KĀ JAUNAS  ĒTERISKAS  REDZES SAGATAVOTĀJA

​

TRĪS ATŠĶIRĪGI GAIŠREDZĪBAS VEIDI UN TO PIELIETOŠANAS JOMAS

​

VIZIONĀRĀ GAIŠREDZĪBA UN DOMĀJOŠĀ IZZIŅA

​

Turp­māk pie­dā­vā­ta­jos iz­tir­zā­ju­mos tiek at­stās­tīts lek­ci­ju sa­turs, ku­ras ir ti­ku­šas no­tu­rē­tas 1911. ga­da jū­ni­jā Ko­pen­hā­ge­nā pēc Skan­di­nā­vi­jas Te­oso­fis­kās bied­rī­bas kop­sa­pul­ces. Tā­tad, šeit snieg­tais ir ti­cis stāstīts klau­sī­tā­jiem, ku­ri ir pa­zīs­ta­mi ar ga­ra zi­nāt­ni jeb te­oso­fi­ju. Tas ir vis­caur ­bū­vēts uz pa­ma­tiem, kas snieg­ti ma­nās grā­ma­tās „Te­oso­fi­ja” un „Sle­pen­zi­nāt­ne aprisēs”. Ja šis darbs tik­tu ro­kās kā­dam, kurš nav pa­zīs­tams ar šiem priekš­no­sa­cī­ju­miem, vi­ņam tas šķistu  tī­ras fan­tāzijas ku­ri­ozs iz­vir­dums. Mi­nē­tās grā­ma­tas sniedz zi­nāt­nis­ku pa­ma­to­ju­mu vi­sam šeit izklāstī­ta­jam.

Kursa beigās Rūdolfs Šteiners izcēla četras īpašības, kurām lūdza nākamos skolotājus pievērst neatslābstošu uzmanību.

Pirmkārt, skolotājam ir jābūt iniciatīvas cilvēkam. Viņam vienmēr jābūt pilnīgi iekšā tajā, ko viņš skolā domā, runā vai dara un kā viņš izturas pret bērniem. 

Otrkārt, mums kā skolotājiem ir jāinteresējas par visu, kas ir pasaulē un kas notiek ar cilvēkiem. Mums jāinteresējas gan par lielākajām, gan mazākajām cilvēces problēmām. Mums jāspēj interesēties gan par lielākajiem, gan mazākajiem bērna jautājumiem. 

Treškārt, skolotājam jābūt iekšēji dziļi patiesam cilvēkam, viņš nedrīkst slēgt kompromisus ar nepatiesību, citādi mēs redzēsim, kā nepatiesais caur dažādiem kanāliem ienāk gan mūsu metodē, gan mācībās, gan savstarpējās attiecībās. Mums ļoti rūpīgi jāseko, lai iekšēji vienmēr būtu patiesi.

Un vēl kas – to ir vieglāk pateikt, nekā panākt, bet tas arī ir zelta likums skolotāja profesijā: skolotājs nekad nedrīkst kļūt par sausiņu vai saskābt. Tas ir tas, pēc kā jātiecas skolotājam.

Mūsdienās savas dzīves apzināts pārdzīvojums izraisa cilvēku dvēselēs daudz jautājumu. Viens no tiem tiek apskatīts pat populāros laikrakstos, proti, bieži vērojamā krīze dzīves vidū... Ir arī citi tikpat uztraucoši jautājumi, par kuriem diskutē mazāk, piemēram, nepareizas bērna audzināšanas vēlīnās sekas, kā arī agras vai vienpusīgas intelektuālās vai fiziskās pārslodzes sekas… Šī apstākļa izraisītās deformācijas, kas kļūst redzamas tikai pēc ilgāka laika, ir vēl zinātniski maz izpētītas, jo mums trūkst konkrētu zināšanu par cilvēka dzīves gaitas vispārējām likumsakarībām.

Cilvēka organizācijas būtība – tāpat kā individualitāte – sakņojas garīgajā pasaulē. Arī tās veidošanās un rašanās procesi ved mūs pāri dzīvības un nāves robežām.

Īstenībā saprast cilvēka biogrāfijas fenomenu var, tikai aplūkojot to no daudziem un dažādiem redzespunktiem. Tas ir lielā mērā saistīts ar pārjutekliskās izziņas metodi, tātad ar visu antroposofiju. Rūdolfs Šteiners nekad nav atsevišķi runājis par biogrāfijas tēmu, taču norādes uz to var atrast visos viņa darbos. Šeit tiek piedāvāta neliela viņa lekciju izlase par cilvēka biogrāfijas vispārējām likumsakarībām, kuras atlasītas no dažādiem lekciju cikliem.

Dvēseles vērojumu rezultāti pēc dabaszinātnes metodes

Ja cilvēks būtu tikai dabas radījums, nevis vienlaicīgi radošais [indivīds], viņš nestāvētu jautādams dabas parādību priekšā un nemeklētu iespēju izdibināt tās būtību un likumus. Viņš apmierinātu savu barošanās un vairošanās dziņu atbilstoši sava organisma iedzimtiem likumiem un ļautu pārējiem pasaules procesiem norisināties tā, kā tie norisinās. Viņam ne prātā nenāktu uzdot dabai kādus jautājumus...

bet

…Cilvēks jūt, ka viss, ko viņš dara, ir tikai dabas darba turpinājums. Un viņš zina, ka ir aicināts pievienot kaut ko augstāku tam, ko daba spēj pati no sevis. Viņš apzinās, ka dzemdē citu, augstāku dabu klāt pie ārējās.

„Pilnīga cilvēka gara brīvība ir viņa attīstības ideāls. Nevar jautāt: vai cilvēks ir brīvs vai nebrīvs? Filosofi, kuri uzdod jautājumu par brīvību šādi, nekad nevar nonākt pie skaidras atbildes. Pašreizējā stāvoklī cilvēks nav ne brīvs, ne nebrīvs, bet viņš atrodas ceļā pie brīvības. Viņš ir daļēji brīvs, daļēji nebrīvs. Viņš ir brīvs tai mērā, kādā ir apguvis zināšanas un apzinās pasaulē valdošās kopsakarības. Tas, ka mūsu liktenis, mūsu karma nāk mums virsū stingras nepieciešamības formā, nav šķērslis mūsu brīvībai, jo, kad mēs rīkojamies, mēs taču ejam šim liktenim pretī ar to savas patstāvības mēru, kādu esam sev izcīnījuši. Nevis liktenis rīkojas, bet mēs rīkojamies samērā ar šī likteņa likumiem.”

Rūdolfs Šteiners

RAINER MARIA RILKE

CHRISTIAN MORGENSTERN

JOHANN WOLFGANG GOETHE

ERICH FRIED

HEDWIG-MARIA WINKEL

NOVALIS

MEISTER EKCHART

ANGELIUS SILESIUS

WERNER KUHFUSS

FRIEDRICH DOLDINGER

MIHAEL VON DRACHENFELS

WALT WITHMAN

CONRAD FERDINAND MEYER

CARMEN SYLVA

PHARAO ECHNATON

RUDOLF STEINER

un citi

„Es biju pilnīgi zaudējis savu acu gaismu, es vairs nevarēju redzēt pasaules gaismu, taču gaisma joprojām bija tepat...”

Tas bija pirmais satricinošais atklājums, ko astoņu gadu vecais Žaks Liserāns piedzīvoja desmit dienas pēc nelaimes gadījuma.

„Otrs atklājums nāca gandrīz tūlīt pēc pirmā. Lai varētu saskatīt iekšējo gaismu, pastāvēja tikai viens līdzeklis, proti, mīlēt... Pakāpeniski es iemācījos saprast, ka mīlēt nozīmē redzēt, bet ienīst nozīmē aklumu, nakti.”

Trīs lekcijās Žaks Liserāns stāsta par savu personīgo akluma pieredzi: kā uzmanība, prieks un pievēršanās līdzcilvēkiem palīdzēja viņam atklāt pasauli no jauna. Taču grāmata ir kas vairāk par izbrīnu raisošu pieredzes atstāstījumu. Tā māca pārvarēt mūsu „vienīgo acu pasaules” šķietamību. Tā liek mums pamosties attiecībā uz maigajiem un trauslajiem mūsu pašu Es asniem un rast drosmi veidot savu likteni ar iekšēju aktivitāti.

Žaks Liserāns, dzimis 1924. gadā Parīzē, nelaimes gadījumā astoņu gadu vecumā zaudēja redzi. Savus skolas gadus viņš pavadīja „normālajā” skolā; pēc tam studēja filosofiju un literatūru. 1940. gadā organizēja studentu kustību pret nacionālsociālistisko okupācijas varu Francijā. 1944. – 1945. g. pavadīja kā gūsteknis koncentrācijas nometnē Buhenvaldē. Vēlāk darbojās kā filosofijas profesors Francijā un ASV. 1971. gadā Žaks Liserāns aizgāja bojā autokatastrofā. Viņš ir vairāku grāmatu autors, tostarp „Atkal atrastā gaisma” un „Mīlestības apliecinājums”.

Šīs lekcijas var saukt arī par sarunām, jo to saturu pēc Rūdolfa Šteinera aicinājuma vienmēr noteica paši strādnieki. Viņi drīkstēja izvēlēties tēmas; viņš rosināja jautāt un stāstīt, mudināja izteikties, iebilst. Tika skartas gan tuvas, gan tālākas lietas. Īpaša interese izrādījās par dzīves terapeitisko un higiēnisko pusi, bet tika skartas arī visas dabas parādības, minerālu, augu un dzīvnieku esamība, un tas atkal izveda ārā Kosmosā, pie lietu un būtību izcelsmes. Nobeigumā strādnieki lūdza sniegt viņiem ievadu garazinātnē un izziņas pamatus kristietības mistēriju izpratnei.

SATURS:

GARAZINĀTNE  KĀ  JAUNAS  ĒTERISKAS REDZES SAGATAVOTĀJA

KRISTUS KĀ ZEMES AUGSTĀKAIS ES

IZZIŅA KĀ GARĪGA KOMŪNIJA

KUR ŠODIEN MEKLĒJAMS DIEVIŠĶI RADOŠAIS SPĒKS?

OKULTĀ ZINĀTNE UN OKULTĀ ATTĪSTĪBA. IESVĒTĪŠANA.

KRISTUS GOLGĀTAS MISTĒRIJAS LAIKĀ UN KRISTUS 20. GADSIMTĀ

Saturs:

LIELDIENU SVĒTKI

CILVĒCES MISTĒRIJU VĒSTURES GAISMĀ

KĀ LAI ŠODIEN SAPROT LIELDIENAS?

VASARSVĒTKI –

BRĪVAS INDIVIDUALITĀTES SVĒTKI

SENĀ IESVĒTĪŠANA UN EZOTĒRISKĀ KRISTIETĪBA

NO GOLGĀTAS PLŪSTOŠĀS ASINS

PASAULVĒSTURISKĀ NOZĪME

ASINS ATTĪRĪŠANA NO EGOISMA

PATEICOTIES GOLGĀTAS MISTĒRIJAI

Par sevis un pasaules pārdzīvojumu bērnības vidū

„Savās pedagoģijas lekcijās Rūdolfs Šteiners atkārtoti pievērsa uzmanību svarīgai pārmaiņai, kas bērnā norisinās ap devīto/desmito dzīves gadu sevis paša un pasaules pārdzīvojumā, kurai parasti tiek pievērsts pārāk maz vērības. Šteiners šeit runāja par „dzīves apvērsumu cilvēka apziņā”, par krīzi, kas atšķirībā no vēlākiem notikumiem jaunieša dzīvē gandrīz nemaz neizpaužas ārēji uztveramā dramatismā.”

Peters Zelgs

Texte

Dialoge

Gedichte

9 lekcijas

Šajās lekcijās ar daudziem piemēriem tiek parādīts Rūdolfa Šteinera pagātnes notikumiem pielietotais “simptomātiskais vēstures apskats”. Lekcijas tika nolasītas laikā, ko bez pārspīlējuma var nosaukt par vēsturisku: 1918. gada oktobrī un novembrī, kad beigām tuvojās Pirmais pasaules karš. Gadu pirms tam notika revolūcija Krievijā, kas radīja boļševistiski krievisko režīmu. Pēdējā lekcija notika dažas dienas pirms tā saucamās Novembra revolūcijas Berlīnē, kuras rezultātā vācu Hohencollernu ķeizarvalsti nomainīja Veimāras republika. Daudzās lekcijās iepriekšējos gados, īpaši kopš 1916. gada, Rūdolfs Šteiners bija runājis par tiešajiem tā laika notikumiem, kā arī par pagājušo laiku, un mēģinājis veidot viedokli, kas būtu piemērots, lai klausītāji varētu pacelties pāri ciešanu atmosfēras sabangotajiem partiju viedokļiem un atklāt šo vēsturisko norišu jēgu, tas ir, plašāku to nozīmi, nevis meklēt kāda notikuma cēloni galvenokārt laikā tieši pirms, kā to bieži arī dara klasiskās vēstures piekritēji, izmantojot dabaszinātnisko pētījumu metodi.

6 lekciju cikls

“Okultā vēsture” ir Rūdolfa Šteinera garazinātniskie vēstures pētījumi, kas balstās atziņās par reinkarnāciju un karmu. Tas nozīmē, ka cilvēces vēstures gaitu nosaka nevis abstraktas idejas, bet pašu cilvēku dvēseles, savās atkārtotajās Zemes dzīvēs viena vēstures posma rezultātus pārnesot nākamajā un reālām garīgām varām caur atsevišķām personībām impulsējoši iedarbojoties uz šīs vēsturiskās attīstības procesu. 

Principiāli nepieciešams uzsvērt, ka mākslinieciskā eiritmija jāuzskata par pareizāko dvēseliski-garīgi-fiziski vesela cilvēka organisma izveidei. Taču ir iespējams strādāt arī dziedinošās eiritmijas virzienā, kas var iet ļoti tālu dažu hronisku un arī akūtu stāvokļu ārstēšanā un kas izrādīsies ļoti mērķtiecīga un svarīga tajos gadījumos, ja centīsimies profilaktiski eiritmiski ārstēt tuvojošās slimības un noslieces uz slimībām.

3 lekciju autoreferāts

Mēs saņemam daudz vēstuļu, kurās cilvēki raksta: jums ir brīnišķīgas domas, bet kādēļ tad jūs neko nedarāt, lai ieviestu šīs labās idejas dzīvē? Kādēļ jūs nevēršaties pie cilvēkiem, kuriem ir vara, pie politiķiem, pie saimniecības bosiem, pie preses korifejiem, lai šī sociālā Trīsdaļīguma ideja beidzot tiktu ieviesta?

Un tad es nezinu, kā lai uz to atbild, jo te parādās principiāls pārpratums. Sociālais trīsdaļīgums nav pat īsti ideja un nekādā gadījumā kas tāds, ko varētu no kaut kurienes ieviest. Tā ir kas tieši pretējs… Parasti, kad cilvēki mūsdienās grib kaut ko paveikt sociālajā dzīvē, viņi izstrādā noteiktas idejas. Viņi paši nemaz negrib iesaistīties sociālajā dzīvē, bet tikai norādīt, kā tas jādara citiem... Kopīga ideja vienojot, socializējot. Šī ir sistēmiska domāšana. Dzīvē viss ir nedaudz savādāk.

Šodien, pateicoties darbam un patēriņam, ikviens cilvēks uz Zemes ir neredzami saistīts ar citiem. No tā, kas un kā veidojas cilvēku starpā, ir tieši atkarīga indivīda eksistence. Tomēr šī starptelpa vēl atrodas pilnībā ārpus mūsu apziņas un veidojas bez mūsu gribas līdzdalības. Kas tad apvieno indivīdus, tiem veidojot pasaules saimniecību, un kā lai mēs pamostamies, lai no iekšpuses un ar paša gribu piešķirtu šai starptelpai savas gribas virzienu, nevis turpinātu velti regulēt to no ārpuses un mēģinātu ielikt to kādos „rāmjos“? Pretstatā populārajai „neredzamās rokas“ ideoloģijai, kuru varot regulēt valsts, mēģināšu parādīt praktisku ceļu, kā cilvēks var padarīt „neredzamo“ redzamu un regulēt saimniecisko darbību, sākot no tās avota.

Johanness Mosmanns

Kļūda sistēmā

Teksts: Larry Hannigan, Austrālija, 1971. gadā (!)

Oriģinālais nosaukums: „I Want the Earth Plus 5%” 

(„Dod man pasauli plus 5%”)

Stāsts par zeltkali Fabianu

Dod man pasauli plus 5%

Neatklātais banku un finansu sistēmas noslēpums –

kādēļ visur trūkst naudas?

9 lekcijas

„Ja mēs varam veidot nodarbību tā, lai tās gaitā bērni pārmaiņus piedzīvo gan traģiku, gan sentimentu, gan humoru; ja mēs vedam viņus no viena noskaņojuma pie cita un atpakaļ; ja mēs spējam, pastāstījuši ko tādu, kam bija nepieciešams zināms smagums, pāriet atkal pie kaut kā viegla – bet nepiespiesti, ļaujoties paša stāsta saturam –, tad attiecībā uz dvēseles noskaņojumu mēs paveicam ko tādu, kas salīdzināms ar ieelpu un izelpu ķermeņa organizācijā.”

Rūdolfs Šteiners

Atvieglots tulkojums

Šis darbs šodien 

ir aktuālāks nekā

pirms 100 gadiem, 

kad tas tika uzrakstīts,

jo pastāv cerība, 

ka cilvēce ir līdz tam izaugusi.

Mūsdienu sociālā dzīve izvirza nopietnus un visaptverošus jautājumus. Priekšplānā iznāk prasības pēc jaunām institūcijām un rāda, ka šī uzdevuma izpildīšanai jāmeklē ceļi, par kuriem līdz šim netika domāts. Varbūt šodien faktiski notiekošais ļaus cilvēkiem beidzot saklausīt kādu, kas dzīves pieredzes mudināts jūtas spiests secināt, ka šī nedomāšana par nepieciešamajiem ceļiem ir izraisījusi pašreizējo sociālo jucekli. Šajā darbā izklāstītais izriet no šāda viedokļa. Te jārunā par to, kam būtu jānotiek, lai prasības, ko mūsdienās izvirza liela cilvēces daļa, balstītos uz sociālo gribu, kas apzinās savu mērķi.

11 lekcijas

„Šo lekciju uzdevums būs radīt priekšstatu par Kristus notikumu, ciktāl tas saistīts ar viņa vēsturisko parādību, ar Kristus atklāsmi 

Jēzus no Nācaretes personībā. 

Ar šo tēmu ir saistīti tik daudzi garīgās dzīves jautājumi, ka, to iztirzājot, mēs varēsim dziļāk ieskatīties garazinātnē un tās misijā…”

Rūdolfs Šteiners

Saturs:

PAR SEPTIŅĀM PLANĒTĀM UN AR TĀM SAISTĪTAJIEM  KOKIEM

PAR UZTURU

PAR RITMIEM KOSMOSĀ, ZEMĒ UN CILVĒKĀ

Volfganga Jorgesa kopsavilkums

Inge Beate Jorgesa-Stanghofa

LAUKU MĀJSAIMNIECĪBA UN UZTURS

Rūdolfs Šteiners 20. gadsimta sākumā pareģoja, ka tā beigās cilvēki cietīs badu pilnu šķīvju priekšā. To, ka pašlaik tā arī notiek, mums to neapzinoties, un kādēļ tas tā ir, jūs varat uzzināt no piedāvātās grāmatas.

Īstenībā šai grāmatai būtu jākļūst par bestselleru, jo tajā tiek runāts par lietām, kuras ikvienam cilvēkam būtu svarīgi zināt, tādēļ ka tas ir izdzīvošanas jautājums. Ne tikai lauksaimniekiem būtu jāinteresējas par šo grāmatu, bet ikvienam cilvēkam. Tajā tiek pārrunāti uztura jautājumi, kuros ir ļoti svarīgi orientēties arī pedagogiem, vecākiem un ārstiem, jo no uztura lielā mērā ir atkarīga bērnu pašsajūta, uzvedība un attīstības iespējas, kā arī visi cilvēka apziņas procesi. Uztura jautājums spēlē svarīgu lomu kriminalitātes, narkomānijas, medicīnas un daudzās citās dzīves jomās, kurās mēs stāvam šķietami neatrisināmu problēmu priekšā. Vispirms un jo īpaši pedagoģijas, bet līdz ar to arī visas cilvēces nākotne, ir saistīta ar lauksaimniecības atjaunošanu – tas nav nejauši, ka vārdiem „humāns” un „humuss” ir viena izcelsme.

Karl-Ernst Osthaus, dzimis 1926. gadā, raksta, balstoties savā bagātajā pieredzē, ko ir ieguvis, 50 gadus strādājot ar bioloģiski-dinamiskās lauksaimniecības metodēm, no tiem 30 gadus vienā un tai pašā saimniecībā („Lüneburger Heide”). Viņš parāda ceļus, kas cilvēcei ir ejami lauksaimniecības jomā, lai nodrošinātu sev cilvēcisku nākotni un veselīgas attīstības iespējas. 

Man kā dziedinošajam pedagogam šī grāmata ir palīdzējusi nokļūt pie jaunām atziņām. Tas, ka tā silti ieteicama lasīšanai un studēšanai, ir vēl pieticīgi teikts.

Izdevējs Rüdiger Keuler

Lekciju izlase

Saturs:

GOLGĀTAS MISTĒRIJA KĀ VISAS ZEMES ESAMĪBAS JĒGA

OKULTĀ ZINĀTNE UN OKULTĀ ATTĪSTĪBA.

IESVĒTĪŠANA

KRISTUS GOLGĀTAS MISTĒRIJAS LAIKĀ

UN KRISTUS 20. GADSIMTĀ

KRISTUS IDEJAS LIKTENIS LAIKA GAITĀ.

KĀ ATPAZĪT KRISTU 20. GADSIMTĀ?

DVĒSELES KOSMISKIE PĀRDZĪVOJUMI PIRMS DZIMŠANAS UN TO ATSPOGUĻOJUMS DAŽĀDOS BĒRNĪBAS POSMOS

Nosaukums „KRISTIETĪBA KĀ MISTISKS FAKTS” tika izvēlēts, lai norādītu uz šīs grāmatas īpašo raksturu. Tajā ir mēģināts ne tikai sniegt mistisko kristietības saturu no vēsturiska redzespunkta, bet arī parādīt kristietības izcelsmi no mistiskas pieredzes. Tam pamatā bija doma, ka šajā kristietības rašanās procesā darbojās garīgie fakti, kurus var ieraudzīt, tikai balstoties šādā pieredzē.

Lekciju izlase

Kristietības liktenis nekad nav bijis viegls, tomēr pārbaudījumi, kuru priekšā tā stāv šodien, sasnieguši neredzētu intensitāti. Ja agrākos laikos dzīvās kristietības piekritēji maksāja par savu ticību ar fiziskām ciešanām, tad šodien cīņa uz dzīvību un nāvi norisinās mūsdienu galvenajā – informatīvajā – kaujas laukā. Kristietība tiek izaicināta, apšaubīta, profanēta un izkropļota no visām iespējamām pusēm un visos iespējamos veidos. Katrā ziņā šodien un nākotnē kristietības un līdz ar to arī cilvēces liktenis ir un būs atkarīgs no tā, vai pietiekami daudz cilvēku visā pasaulē atradīs ceļu pie dzīvā Kristus. Šodien kā nekad agrāk tiek pieprasīta dziļi iekšēja pārliecība par Kristus impulsa reālo spēku, kas izriet no patiesām zināšanām par tā lomu cilvēces attīstības gaitā un katra atsevišķa cilvēka individuālajā liktenī.

Tulkojumu virkne rubrikā „KRISTIETĪBAS BŪTĪBA ANTROPOSOFIJAS GAISMĀ” vēršas pie cilvēkiem, kuri no tīras sirds meklē patiesību, kas varētu sniegt viņiem pamatu dzīvē un ārpus tās.

Lekciju izlase

„No visām mistērijām Golgātas mistērija ir visgrūtāk saprotamā, un no visām patiesībām, ar kurām cilvēce varētu saskarties, šī ir visvieglāk pārprotamā. Tas saistīts ar to, ka Golgātas mistērija ir absolūti vienreizējs notikums visā Zemes evolūcijas gaitā.”

Rūdolfs Šteiners

„Ja ir kāds ļoti smags slimnieks un jūs gribat viņu izārstēt, tad vissliktākais, ko jūs varat darīt, ir domāt par viņa nāvi. Ārstam jāaizliedz sev domāt par iespējamo pacienta nāvi. Smalki, neparedzami faktori taču darbojas tik spēcīgi. Tas ir ārkārtīgi stiprinoši, ja jūs jebkurā gadījumā līdz pat pēdējam mirklim padzenat domu par nāvi – līdz pat pēdējam! – un domājat tikai par to, kā izglābt tik daudz dzīvības spēka, cik vien ir glābjams.”

Rūdolfs Šteiners

Peters Zelgs "Rūdolfa Šteinera terapeitiskais imperatīvs"

Mihaela Gloklere "Pētniecības un meditatīvā darba perspektīvas antroposofiskās medicīnas laukā. Par eņģeļu darbību cilvēka dzīvē"

Alberts Šmidlijs "Antroposofiskā farmakoloģija"

Tā nav opozīcija medicīnai, kas strādā ar mūsdienās atzītām zinātniskajām metodēm. Mēs pilnībā atzīstam tās principus, un mēs uzskatām, ka mūsu sniegumu drīkst izmantot ārstnieciskajā mākslā tikai tas, kurš ir ārsts pilnīgā šo principu nozīmē.

Mēs tikai pievienojam to, kas ar šodien atzītām zinātniskajām metodēm ir uzzināms par cilvēku, vēl citas zināšanas, kuras tiek atklātas ar citām metodēm, un tādēļ esam spiesti, izejot no šīm paplašinātajām zināšanām par pasauli un cilvēku, strādāt arī pie ārstnieciskās mākslas paplašināšanas. 

„Ikvienā cilvēkā snauž spējas, ar kurām viņš var iegūt atziņas par augstākām pasaulēm...

Ceļi, kas sagatavo cilvēku kāda noslēpuma uztveršanai, ir precīzi noteikti. To virziens ar neizdzēšamiem, mūžīgiem burtiem ir ierakstīts garīgajās pasaulēs, kur iesvētītie sargā augstākos noslēpumus. Senos laikos, kas noritēja vēl pirms mūsu “vēstures”, gara tempļi bija redzami arī ārēji; šodien, kad mūsu dzīve ir kļuvusi tik negarīga, to vairs nav pasaulē, kas būtu redzama ar fiziskām acīm, bet garīgi tie ir visur, un katrs, kurš meklē, var tos atrast... 

Viens no patiesās slepenzinātnes pamatprincipiem – cilvēks, kurš tai nododas, dara to ar pilnu apziņu. Viņš nedrīkst veikt nekādus vingrinājumus, par kuriem nezina, kā tie uz viņu iedarbosies.”

Rūdolfs Šteiners

„Šodien medicīna tiek mācīta pēc dabaszinātniskā pasaules uzskata vai, precīzāk, interpretēta dabaszinātniski, kas absolūti nespēj ko pateikt par cilvēku. Tā jaunie mediķi dodas pie slimā cilvēka bez jebkāda priekšstata par veselu cilvēku. 

 …kamēr mēs pievēršamies stingri konturētiem orgāniem un orgānu sistēmām, ir jārunā vienīgi par zemes spēkiem. Tai brīdī, kad mēs pievēršamies tam, kas cirkulē, vai tās būtu barības sulas vai asinīs jau pārveidotas barības sulas, tie vairs nav zemes spēki kā noteicošie, bet gan planetārie spēki.”

Rūdolfs Šteiners

A6 formātā

Cilvēks jūtas saistīts ar pasauli un tās pārvērtībām laika gaitā. Paša būtni viņš sajūt kā pasaules pirmtēla attēlu. Tomēr šis attēls nav kāds simboliski pedantisks pirmtēla atdarinājums. Tas, kas laika gaitā atklājas lielajā pasaulē, atbilst cilvēkbūtnes svārsta vēzienam, kas norisinās ārpus laika elementa.

Rūdolfs Šteiners

Stāsti par svētiem cilvēkiem

Vecās derības stāsti bērniem (ieteicamais vecums ir 9 - 10 gadi).

Bērns nedz audzina sevi pats, 

nedz arī tiek mūsu audzināts; 

audzināšana ir, pirmkārt, eņģeļa veikums, kurš smeļas no debesu gudrības avotiem… 

Mūsu - vecāku, pedagogu 

un terapeitu uzdevums ir šo veikumu tikai papildināt un katrā ziņā netraucēt tam īstenoties. 

Patiesi, katram bērnam ir savs eņģelis, 

sava “augstākā Patība”, un viņam no turienes pastāvīgi, katru nakti, tiek sniegta palīdzība, stiprinājums un mierinājums. 

Pēc šīs idejas 

jāorientējas audzināšanas zinātnei, 

ja mēs negribam, lai sociālajā jomā iestātos katastrofāla mēroga apjukums, 

jo sociālo jautājumu risināšana notiek tieši bērnistabā un klases telpā, 

nevis kur citur.

„Bērniem nedrīkst mācīt neko  līdz 6. vai 7. gadam; viņiem tas var būt pat bīstami; jādomā tikai par to, lai nodrošinātu tiem noteiktu kārtību, un tajā pastāv visa šī vecuma svētlaime. 

 …Mākslīga iejaukšanās kavē dabisko procesu. Viņus novērš no viņu pašu uzmanības un uzspiež viņiem svešo. Pirmā viņiem patīk, otrā nē. Viņus apber ar abstraktiem priekšstatiem, kuru uztverei bērniem vēl nav orgānu. Viņiem ir īpaši priekšstati, taču tie priekšlaicīgi tiek vispārināti.

 …Viņiem nav jāļauj redzēt sliktas lietas! Tas arī viss, kas jādara. Noteiktā vecumā pēkšņi attīstās smadzenes jeb gars. Tad pie darba! Tad vienā ceturtdaļstundā bērns sasniedz vairāk nekā līdz tam pusgada laikā. Ļaujiet dabai veidot bērna ķermeni un garu!”

Šarls Monteskjē

Saturs:

Hennings Kolers

BĒRNĪBAS NOSLĒPUMS

MŪSDIENU BĒRNU VĒSTS

KUR PALIEK MŪSU JAUNRADES SPĒJAS

Georgs Kūlevinds

ZVAIGŽŅU BĒRNI UN GRŪTIE BĒRNI

Dr. Joahims-F. Grecs, klasisks homeopāts

INDIGO BĒRNU FENOMENS

Flavio M. Kabobjanko

ES NĀKU NO SAULES

Benedikts Hardorps

AUDZINĀŠANAS MĀKSLA

Kas nosaka cilvēka attīstību – miesa vai gars

Alberts Šmelcers

KAS IR CILVĒKS?

AUGSTĀKĀS PATĪBAS NOZĪME PEDAGOĢIJĀ

AUDZINĀŠANAS UZDEVUMI

Saturs:

Volfgangs Šāds

BĒRNS CIVILIZĀCIJAS VIRPULĪ

Rūdolfs Šteiners

CILVĒKAM ATBILSTOŠA LASĪTMĀCĪŠANAS METODE

Dr.med.Valters Būlers

PAR CILVĒKA ATTĪSTĪBAS PAREIZO TEMPU

Ernsts Mihaels Kranihs

PĀRAGRA LASĪTMĀCĪŠANA

Udo de Haess

MAZAIS BĒRNS KĀ DIVU PASAUĻU BŪTNE

Verners Kūfuss

KAS IR MA­ZA BĒR­NA IZ­GLĪ­TĪ­BA?

HORS

„ARHIMĒDA PUNKTS” PIRMAJĀ DZĪVES SEPTIŅGADĒ

SPĒLĒJOŠS CILVĒKS

AGRĪNĀ BĒRNU APMĀCĪBA BRĪVAS SPĒLES VIETĀ?

Ma­ri­ja Lui­za No­ša

KĀ RADĪT PAMATU BRĪVAI SPĒLEI?

Verners Kūfuss

PEDAGOĢISKS PIRMAUGS

Mēs neaizdomājamies par to, ka pedagoģijas māksla ir visgrūtākā no visām mākslām. Mēs ķeramies klāt mazam bērnam ar saviem noteikumiem un metodēm un gribam veidot viņu atbilstoši saviem labajiem nodomiem. Mēs bieži vien neredzam, ka pedagoģija, atšķirībā no citām mākslām, slēpj sevī vienu gandrīz neatrisināmu problēmu: gribēt ko tādu, kas jāgrib citiem, proti, bērniem. Ja citās mākslās strādā ar paklausīgu materiālu – akmeni, koku, krāsu, formu, skaņu, vārdu, kustību –, tad audzināšanas “materiāls” ir cita cilvēka griba. Ja mēs gribam to, kas citiem mūsuprāt jāgrib, tad mēs nonākam pie bezdibeņa. Šim bezdibenim ir nosaukums – brīvība, un tas izpaužas arvien pieaugošās grūtībās, kas rodas tad, ja mēs gribam bērnu gribu darīt paklausīgu.

„Labdien, mani sauc Andrē, es esmu zēns, neēdu konfektes un neeju skolā!” Tā savulaik Andrē Šterns atbildēja uz jautājumiem, kurus viņam uzdeva laikā, kad viņš brīvi staigāja apkārt, kamēr citi bērni atradās skolā. Pēdējā teikuma daļa parasti vaicātājos izraisīja sašutumu, un tāpat ir arī šodien.

Šajā grāmatā Andrē Šterns, kurš tiešām nekad nav gājis skolā, stāsta par savas bērnības bagātīgo ikdienu, kas noritēja mierīgi, bez stresa, nepieprasot no viņa kādus noteiktus sasniegumus. Viņš stāsta, kā mācējis lasīt jau trīs gadu vecumā un kādēļ ir tikai normāli, ka kārtīgi lasīt sācis astoņos gados. Viņš pastāsta, kāpēc spēj salabot praktiski visu, kāda atklāsme, pateicoties lego bagera konstrukcijai, viņam bijis apļa skaitlis π (pī), kā Marsela Prusta darbi veidojuši viņa raksturu, un kā viņš atklājis sev informātiku un mūziku.

Pašlaik visā Eiropā notiek debates par veselīgām izglītības formām, par to, ka t.s. valsts skolas iesprosto bērnus korsetē, kas lielākajai daļai ir par šauru un padara slimus. Andrē Šterna grāmatas mērķis ir sniegt nedogmātisku ieguldījumu šajās debatēs. Tā nesatur patentētas receptes, bet ir vienkāršs personisks stāsts par kādu bērnu, kurš varējis netraucēti atklāt un atraisīt savus talantus. 

Šodien Andrē ir laimīgs, veiksmīgs un apbrīnojami daudzpusīgi izglītots cilvēks. Starp citu, šī grāmata ir tam pierādījums.

Arvien lielāks skaits vecāku civilizētajā pasaulē sāk apšaubīt medicīnas dienesta vakcinācijas politiku…

 …kādēļ, neskatoties uz to, ka pošu skaits pieaug, slimību tomēr nekļūst mazāk, bet tieši vairāk?

 …ja patiešām aplūko un pārdomā pastāvošo situāciju no visām pusēm, neatliek nekas cits, kā konstatēt, ka visa šī politika nav nekas cits kā ārkārtīgi ienesīgs farmindustrijas bizness.

 …Pasaulē tiek veidotas ārstu apvienības, kuras uzlikušas sev par pienākumu apgaismot cilvēkus par to. Viņi runā apbrīnojami tiešu valodu, jo ir nopietni norūpējušies par to, kas pašlaik notiek medicīnas jomā, proti, ne vairāk, ne mazāk kā izkropļota paaudze pēc paaudzes. 

„Vēzis nav izolēts notikums, kas parādās tikai ar šo vārdu apzīmētajās formās; drīzāk mums te ir darīšana ar ļoti diferencētu un inteliģentu fenomenu, kas nodarbina cilvēkus tieši tāpat arī visos citos līmeņos. Ķermenis vēro, kā arvien vairāk tā šūnu izmaina savu izturēšanos un, cītīgi daloties, uzsāk procesu, kas neved ne pie kāda gala, bet sasniedz savu robežu, izsmeļot sava saimnieka jeb barotnes spēkus. Vēža šūna nav kā, piemēram, baktērijas, vīrusi vai toksīni, ienākusi no ārpuses, apdraudot organismu. Tā ir šūna, kas līdz šim visu savu aktivitāti veltījusi, kalpojot kādam orgānam un līdz ar to visam organismam, nodrošinot tam vislabāko izdzīvošanas iespēju, tad pēkšņi mainījusi savu nostāju, atstājot kopīgo identifikāciju, izvirzījusi pati savus mērķus un, neskatoties ne uz ko, sākusi tos realizēt. Tā izstājas, tā teikt, no savas šūnu apvienības un izplatās, haotiski daloties, ātri un nekaunīgi, pārkāpjot visas morfoloģiskās robežas, un visur uzbūvē savus pieturas punktus (metastāzes). Šeit atrodams vēža noslēpuma atrisinājums. Nav nejaušība, ka mūsu laiks cieš no šīs slimības, tik kaislīgi to apkaro un tomēr neko nevar panākt. Vēža slimība ir mūsu laika un mūsu kolektīvās pasaules ainas izpausme. Mēs pārdzīvojam caur vēzi tikai to, kā paši īstenībā dzīvojam.” 

No Detlefsens un Dālke „Slimība kā ceļš”

Šī brošūra par ritmisko masāžu (pēc Dr. med. Itas Vegmanes) ir mēģinājums sniegt ieskatu par šāda dziedināšanas veida nozīmi. Daudzi ir dzirdējuši par ritmisko masāžu, taču nezina, kas tā tāda īsti ir. Dažiem ir zināms, ka tā ir parastās masāžas papildinājums, kas izriet no atziņām par funkcionālo cilvēka organisma trīsdaļīgumu, kā to parādījis Rūdolfs Šteiners savā garazinātnē. Mēs gribam sniegt īsu ieskatu par šīs terapijas pamatā esošo cilvēka tēlu.