Par Vasarsvētkiem

Arvien vairāk cilvēku patlaban jūtas dzīvē nedroši. Tas, kas vēl nesen likās piedāvājam drošu

pamatu zem kājām - ģimene, draugu loks, profesionālā dzīve - arvien biežāk sabrūk cilvēku acu

priekšā kā smilšu pilis, noskalotas ar vienaldzīgo jūras vilni. Lielākā cilvēku daļa jūtas nedroša

tieši par savu dzīvi, par savu darbu, par savu labklājību, un visas viņu rūpes un centieni būtībā

aprobežojas ar vēlmi “izķepuroties”, “nostāties uz kājām”, “vinnēt” šajā arvien trakākajā loterijā,

lai ko tas maksātu.


Bet ir arī tādi cilvēki, kuriem tie paši pārdzīvojumi kļūst par rosinājumu pacelties pāri sava

ego apvārsnim. Atbrīvojušies no pašintereses šaurības, viņi aiz visām mūsdienu raksturīgajām

parādībām sāk nojaust kādu konsekvenci, aiz notikumu ārējās puses sajust kādu neredzamo varu,

kas apzināti un mērķtiecīgi organizē un veicina šīs nedrošības izjūtas kāpināšanu, iedzenot arvien

vairāk cilvēku kaktā, strupceļā, bezcerībā, kas neatlaidīgi stumj visu cilvēci arvien tuvāk kāda

neredzama bezdibeņa malai, pat vēl vairāk, viņi sajūt, ka visa pasaule jau labu laiku krīt šajā

bezdibenī, un ka cilvēki to nemana tikai tādēļ, ka krīt tai līdzi un viņu skatiens netver neko stabilu,

neko tādu, ar ko salīdzinājumā būtu iespējams atskārst šī kritiena ātrumu un neapturamību. Šie

vērojumi un pārdomas modina šādos cilvēkos lielus, sāpīgus jautājumus un liek viņiem meklēt

iespēju saprast notiekošo, ieskatīties aiz redzamo notikumu kulisēm un atrast tādu punktu, kurš

balstītos pats sevī un, no kura atsperoties, varētu piebremzēt šo totālo lejupslīdi, jo viņus

neapmierina lavīnai līdzi krītoša akmens loma. Kaut kur dziļi dvēselē dedzina kāda dzirksts, kas

grib izaugt par liesmu un apgaismot notiekošā jēgu un paša cilvēka lomu tajā.


Tas nav viegli. Tas varbūt ir tas grūtākais, ko cilvēks šodien var veikt, un tomēr šie iekšējie

centieni, šī iekšējā cīņa par gaismu, par izpratni, par savas vietas apzināšanos pasaulē agri vai vēlu

noved cilvēku pie spraugas totālās neizpratnes mūrī, no kuras viņam uzspīd gaismas stars.

Šīs pēkšņi uzliesmojošās gaismas pārdzīvojums ir raksturīgs visiem, kas savos likteņu ceļos

reiz ir atklājuši antroposofiju, kā atbildi uz visiem viņus līdz šim mokošajiem jautājumiem, kā

dvēseles un gara slāpes remdinošo avotu. Šis pārdzīvojums ir kā parole, ar kuru viņi atpazīst cits

citā domubiedrus, līdzgaitniekus, līdzcīnītājus.


Protams, šis pārdzīvojums izpaužas katrā atsevišķā dvēselē ļoti individuāli, arī tā intensitāte

var svārstīties no viegla uzmundrinoša pieskāriena līdz visu dzīvi līdz pašiem pamatiem

satricinoša zibens uzliesmojuma sajūtai. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tostarp arī no tā,

vai viņa dvēsele savās gaitās ir pirmo reizi pieskārusies antroposofijas sniegtajām atziņām, vai tai

jau ir bijusi darīšana ar šo gudrību vienā no iepriekšējām dzīvēm. Jebkurā gadījumā šī tikšanās

katram ir liktenīga, un šis fakts sakņojas dziļi jo dziļi pašas antroposofijas būtībā. Šeit gan ir

jāpiebilst: ja pats tikšanās fakts, kā jebkura cita liktenīga tikšanās dzīvē, ir iepriekšējo karmisko

attiecību rezultāts, tad cilvēka attieksme pret šo tikšanos – tas, kā viņš to sapratīs - paies garām,

noliegs, apkaros vai ņems pie sirds un ļaus tai kļūt par savas garīgās attīstības veicinātāju, - tas

būs noteicošs faktors viņa turpmāko likteņu veidošanai.


J.D.


Emīls Boks "Vasarsvētki: nākotnes svētki"

un

Herberts Vitcenmans "Par Vasarsvētkiem mūsos"