Par eņģeļu darbību cilvēka dzīvē (M. Gloklere)

Pē­dē­jos ga­dos aiz­vien iz­pla­tī­tā­kas kļu­vu­šas fil­mas, tele­vī­zi­jas pār­rai­des un grā­ma­tas par eņ­ģe­ļiem. Arī baz­nī­cā par šo tē­mu tiek ru­nāts bie­žāk. Reiz es pie­dzī­vo­ju, lūk, ko: es pie­da­lī­jos evaņ­ģē­lis­ka­jā bē­ru ri­tu­ālā. Ap­be­dī­ša­nas lai­kā mā­cī­tā­ja sa­vu pie­mi­ņas ru­nu bei­dza ar kā­das evaņ­ģē­lis­kās te­olo­ģes (vi­ņas uz­vār­du es diem­žēl ne­at­ce­ros) vār­diem par eņ­ģe­ļiem. Tas, ko vi­ņa no­la­sī­ja, sa­tu­rē­ja vien­kār­šu, bet trā­pī­gu eņ­ģe­ļu ie­dar­bī­bas bū­tis­kā­ko mo­tī­vu for­mu­lē­ju­mu: aiz­sar­dzī­ba, klāt­būt­ne ce­ļā, mod­rī­ba, glāb­ša­na, šķīs­tums un paš­aiz­lie­dzī­ba. Tiem pie­mīt arī ide­āla īpa­šī­bas, kā­dēļ eņ­ģe­ļi pa­ras­ti tiek at­tē­lo­ti gai­šās krā­sās, ļo­ti bie­ži bal­tās drā­nās. Vi­si šie mo­tī­vi iz­ska­nē­ja īsa­jā tek­stā, un no­bei­gu­mā tie ti­ka ap­ko­po­ti šā­di: “Tavs eņ­ģe­lis redz te­vi, viņš sar­gā te­vi, viņš ir tev tu­vu mir­ša­nas brī­dī, viņš ir īpa­ši tu­vu tad, kad tu gu­li, kad ta­va ap­zi­ņa iz­dziest, tad viņš ir no­mo­dā un pie te­vis.”

Brī­nu­mai­nā­kais ša­jā si­tu­āci­jā bi­ja no­ska­ņa, kas pēk­šņi ie­stā­jās ka­pe­lā. Tur bi­ja sa­pul­cē­ju­sies ne­lie­la sē­ro­jo­šo tu­vi­nie­ku gru­pa, ne vai­rāk kā div­des­mit cil­vē­ku. Ie­sā­ku­mā val­dī­ja vi­siem pa­zīs­ta­ma no­māk­tī­ba, da­ži cī­nī­jās ar asa­rām, da­ži bi­ja mie­rī­gi un sa­val­dī­gi, un pēk­šņi tel­pā ie­stā­jās pa­vi­sam dziļš miers, un tas ti­kai tā­dēļ vien, ka ti­ka pa­teik­ti ne­dau­dzi vār­di par eņ­ģe­li.


Turpinājums.