Garazinātnes uzdevums

Piezīmes par kādu Berlīnē noturētu lekciju 1903. vai 1904. gadā.

Ir viens brīnišķīgs Hēgeļa teiciens: “Visdziļākā doma ir saistīta ar Kristus vēsturisko un ārējo veidolu. Un kristīgās reliģijas dižums pastāv tajā, ka tā uzrunā visas dvēseles, lai kādā izglītības pakāpē tās atrastos. To var aptvert visnaivākā apziņa un vienlaikus tā ir aicinājums pie visdziļākās gudrības.” To, ka kristīgā reliģija ir saprotama jebkuras pakāpes apziņai, ir parādījusi jau tās attīstības vēsture. Savukārt, parādīt, ka kristīgā reliģija aicina pievērsties visdziļākajām cilvēces gudrības mācībām, būs garazinātnes uzdevums, ja vien tā to sapratīs. Garazinātne nav nekāda reliģija, bet gan instruments visu reliģiju izpratnei. Tā izturas pret reliģiskiem dokumentiem tā, kā matemātikas mācība izturas pret senām gudrībām, kas publicētas matemātikas mācību grāmatās. Matemātiku, telpas likumus katrs var saprast ar paša gara spēkiem, nebalstoties uz vecām grāmatām. Taču, kad cilvēks tos ir sapratis, kad viņš ir uzņēmis sevī ģeometriju, tad viņš jo vairāk pratīs novērtēt šo veco grāmatu, kas vispirms ir parādījusi cilvēka garam šos likumus. Tā tas ir arī ar garazinātni. Tās avoti nav meklējami senajos dokumentos, tā nebalstās nekādos atstāstījumos. Tās avoti ir reālajās garīgajās pasaulēs; tur tie ir jāatrod un jāaptver, kā aptver matemātiku, ja meklē iespēju attīstīt savus intelektuālos spēkus. Mūsu intelekts, kas kalpo jutekliskās pasaules likumu izpratnei, balstās kādā orgānā, proti, smadzenēs. Lai saprastu garīgās pasaules likumus, mums arī ir nepieciešami atbilstoši orgāni. Kā tad ir attīstījušies mūsu fiziskie orgāni?

Tos veidojuši ārējie spēki: Saules spēki, skaņu spēki. Tā no neitrāliem, dusošiem orgāniem, kuri vispirms neļāva jutekliskai pasaulei iekļūt sevī iekšā un tikai palēnām atvērās, radās acs un auss. Tā atvērsies arī mūsu garīgie orgāni, ja pie tiem strādās pareizie spēki.

Kas tie ir par spēkiem, kas tiecas iekļūt mūsu pašreiz vēl dusošajos garīgajos orgānos? Mūsdienu cilvēka astrālajai miesai pastāvīgi uzbrūk tādi spēki, kas darbojas pret viņa attīstības vajadzībām, kas pat nonāvē tos orgānus, kas viņam bija agrāk, kad viņam vēl nebija atvērta gaišā dienas apziņa. Agrāk cilvēks uztvēra astrālos iespaidus tieši. Apkārtējā pasaule uzrunāja viņu tēlos, ar astrālās pasaules izpausmes formām. Dzīvi, sevī diferencēti tēli, krāsas brīvi lidinājās apkārt telpā kā patikas un nepatikas, simpātiju un antipātiju izpausmes. Tad šīs krāsas it kā nolaidās uz lietu virsmas, priekšmeti ieguva cietas kontūras. Tas notika vienlaicīgi ar cilvēka fiziskās miesas arvien lielāku sacietēšanu un diferencēšanos. Kad viņa acis pilnīgi atvērās fiziskai gaismai, kad garīgās pasaules priekšā nolaidās plīvurs, cilvēka astrālā miesa saņēma iespaidus no apkārtējās pasaules caur fizisko un ēterisko miesu; tad tā pati aizvadīja tos tālāk, pie Es, no kurienes tie savukārt ienāca cilvēka apziņā. Līdz ar to astrālā miesa bija pastāvīgi aizņemta, pastāvīgi darbojās. Bet tas, kas šādi pie tās strādāja, nebija vis plastiskie, veidojošie spēki, kas atbilstu tās pašas būtībai. Tie bija spēki, kas to novājināja, nonāvēja, lai uzmodinātu Es-apziņu. Tikai naktī, kad tā ienira sev radniecīgajā ritmiskajā garīgajā pasaulē, tā atkal stiprinājās un tad atkal varēja piegādāt spēkus fiziskai un ēteriskai miesai. Atsevišķā Es dzīve, Es-apziņa ir radusies no iespaidu cīņas, nonāvējot cilvēkā darbojošos astrālos orgānus. No dzīvības radās nāve un no nāves dzīvība. Čūskas loks bija noslēgts. Tagad no šīs pamodušās Es-apziņas bija jānāk spēkiem, kas atmirušo agrāko astrālo orgānu pārpalikumos atkal aizdegtu dzīvību, plastiski tos veidotu.

Uz šo mērķi virzās cilvēce, uz turieni tā tiek savu skolotāju, savu vadoņu, lielo iesvētīto vadīta. Šo iesvētīto simbols ir čūska. Šī ir audzināšana brīvībai, tādēļ lēna un grūta. Lielie iesvētītie varētu, tā teikt, atvieglot sev un cilvēkiem šī uzdevuma izpildi, ja viņi naktīs, kad cilvēka astrālā miesa ir brīva, apstrādājot to no ārpuses, izveidotu tajā astrālos orgānus. Bet tad viņi būtu darbojušies cilvēkā, viņam pašam esot sapņainas apziņas stāvoklī. Līdz ar to tā būtu iejaukšanās viņa brīvības sfērā. Cilvēka augstākais princips, viņa griba nekad nevarētu atraisīties pilnā mērā. Cilvēks tiek vests no pakāpes uz pakāpi. Ir pastāvējusi iniciācija gudrībā, iniciācija jūtu jeb dvēseles jomā (Gemüt) un iniciācija gribā. Īsta kristietība ir visu iniciācijas pakāpju apkopojums.

Senajos laikos iniciācija bija pravietojums, sagatavošanās. Lēnām un pakāpeniski jaunāko laiku cilvēks emancipējās no sava iesvētītāja, no sava guru. Sākotnēji iesvētīšanas rituāls bija noticis pilnīgā transa apziņā, taču cilvēks tika apgādāts ar līdzekļiem, kas nepieciešami, lai iespiestu fiziskajā miesā atmiņas par to, kas [ar viņu] bija noticis ārpus fiziskās miesas. Tādēļ bija nepieciešams kopā ar astrālo miesu izbrīvēt arī ēterisko miesu, atmiņas nesēju. Abas ienira gudrības jūrā, mahadevā, Ozīrisa gaismā. Šī iesvētīšana norisinājās kā visdziļākais noslēpums pilnīgā izolētībā. Neviena dvaša no ārpasaules nedrīkstēja tajā iekļūt. Cilvēks bija kā miris ārējai dzīvei, maigie asni tika kopti nomaļus no žilbinošās dienas gaismas.

Tad iesvētīšanas rituāls iznāca no mistēriju tumsas ārā, visgaišākajā dienas gaismā. Vienā lielā, varenā personībā, visaugstākā vienojošā principa - Vārda, kas pauž apslēpto Tēvu, kas ir Viņa manifestācija, - nesējā, kas tādēļ, pieņēmis cilvēka veidolu, kļuva par Cilvēkdēlu un kā tāds varēja būt visas cilvēces pārstāvis, visus Es vienojošā saite: Kristū, mūžīgi vienojošā Dzīvības Garā gan vēsturiski, gan simboliski norisinājās visas cilvēces iesvētīšana jūtu jeb dvēseles pakāpē. Šis bija tik varens notikums, ka tas varēja darboties tālāk katrā atsevišķā cilvēkā, kurš dzīvoja pēc tam, proti, līdz pat fiziskajam ķermenim, līdz pat brūču rašanās fenomenam, līdz pat spēcīgām urbjošām sāpēm. Tika uzvandītas un satricinātas visas jūtu dzelmes. Sacēlās tādas intensitātes jūtu viļņi, kādi nekad līdz šim nebija pārpludinājuši pasauli ar tik milzīgu spēku. Dievišķās mīlestības krustā ir notikusi viena Es upurēšana par visiem. Fiziskā Es izpausme, asinis, bija plūdušas mīlestībā pār cilvēci un iedarbojās tā, ka pēc tam cilvēku tūkstoši alka pēc šīs iniciācijas, pēc šīs nāves un ar lielu entuziasmu ļāva tecēt savām asinīm mīlestībā uz cilvēci. Cik asinis tādā veidā ir iztecējušas, nekad nav ticis pietiekami uzsvērts, arī teosofu aprindās nē. Taču iedvesmas viļņi, kas bangoja šajās asinīs, ir paveikuši savu uzdevumu. Tie ir kļuvuši par vareno impulsu devējiem. Tie ir sagatavojuši cilvēku gribas iniciācijai.

Un tas bija Kristus novēlējums.

__________________________________________

R. Steiner, „Die Aufgabe der Geisteswissenschaft.“ aus GA 245.