KĀDĒĻ VISS JĀDARA JAUNS?

Logoss ir vārds, ideja, mūsu kosmosa pamatā esošā gudrība. Un Logoss ir Kristus (skat. Jāņa ev. Prologu). Un Kristus ir Zemes, līdz ar to arī mūsu, cilvēku, augstākais Es. Atrast Kristu nozīmē atrast īsto sevi. Pieņemt Kristu nozīmē uzmodināt sevī “labo gribu”, kas ir miera, saticības un mīlestības avots.


Vecā pasaule gadu tūkstošiem tika būvēta ar spiedienu no ārpuses. Logosa ideja neaptveramu laiku gaitā pamazām tika saspiesta līdz tās materiālai izpausmei. Viss, ko mēs redzam sev apkārt un sevī kā minerālus, ir šī spiediena rezultāts – faktiski matērijā sagūstīts gars. Dvēseliski tas pats spiediens izpaudās dažādos likumos, baušļos, paražās, tikumu kodeksos, kuru izpilde tika pieprasīta no ārpuses; par nepaklausību cilvēks tika sodīts. Arī gars piedzīvoja šo spiedienu, cilvēkam arvien vairāk pievēršoties fiziskajai pasaulei, tās izpētei un izmantošanai, lai apmierinātu savas vajadzības. Tam bija savs attaisnojums līdz mirklim, kad tika sasniegts dziļākais materializācijas punkts, kādu Radītājs varēja atļauties par labu cilvēces attīstībai. Tas arī bija pirmās radīšanas mērķis: sevi apzinošs, bet savā apziņā no dievišķās vadības pilnīgi brīvs, tīrs ego, no Tēva mājām aizgājis dēls, kurš savas tapšanas ceļā ir iztērējis visu tēva mantojumu un pamodies pie “cūku siles” (Lūkasa ev. 15:11). Tas ir cilvēka tēls laikmetu mijā. Rūdolfs Šteiners saka: Ja tajā brīdī nenotiktu kāds “brīnums”, Zeme kopā ar visu radību būtu lemta nāvei.


Un šajā brīdī uz Zemes parādās Kristus, iemājo vienā īpašā cilvēkā, piedzīvo viņā nāvi un to pārvar. Augšāmcēlies Kristus ir garīga, nemirstīga būtne, bet viņam pašam tas nav nekas īpaši jauns. Viņš arī pirms parādīšanās uz Zemes bija nemirstīgs Saules gars. Tas, ko viņš piedzīvoja uz Zemes, bija apzināts upuris, ar kuru viņš radīja vienreizēju precedentu, kas pavēra Zemes cilvēcei jaunu perspektīvu, parādīja jaunu mērķi un jaunu iekšējo centienu virzienu – tieši pretēju līdzšinējam, kas veda cilvēku prom no Tēva mājām un ļāva pilnā mērā piedzīvot “pazudušā dēla” drāmu ar tās priekiem un ciešanām. Jaunais ceļš vēlas vest cilvēku atpakaļ uz “Tēva mājām”, bet, lai varētu to iet, cilvēkam kardināli jāizmainās: tā vairs nebūs bezdomīga slīdēšana bezdibenī, bet pilnīgi apzināta kāpšana debesīs. Te vairs nederēs nekādi ego argumenti. Neviens nevicinās burkānu deguna priekšā un nedzīs ar pātagu no aizmugures. Drīzāk abi šie vecās pasaules argumenti mainīsies vietām. Tikai iekšēja pārliecība par savu taisnību varēs turēties tiem pretī – “Kristus Es manī”.


Šī ir Golgātas mistērijas garīgā puse. To uztvert spēja tikai niecīgs skaits cilvēku, jo uz Zemes tobrīd valdīja Tumšais laikmets. Kristus veikuma tālejošā nozīme bija tās radītais priekšnosacījums, lai pēc Kali-Yuga beigām šī labā vēsts varētu vēlreiz izskanēt atklāti un uz Zemes būtu cilvēki, kuri to spētu apzināti uztvert un sākt īstenot:


Laikmetu mijā
Pasaules Gara gaisma
Ienāca Zemes būtības straumē;
Nakts tumsa
Mitējās valdīt,
Dienas spožā gaisma
Iestarojās cilvēku dvēselēs…

 

Lai šī vēsts aizdedz arī mūsu labo gribu, kas ļautu radīt jaunu pasauli, kurā 
neviens nevarēs būt laimīgs, kamēr būs palicis kaut viens nelaimīgais” (R. Šteiners par cilvēces nākotni).

 

***


Tas bija ceļojums caur gada svēto laika posmu. Jāsaka, man tas nebija viegls, jo es nesekoju kādam iepriekš sacerētam konceptam, tādēļ katrs nākamais solis nākotnes tumsā bija jāsatausta ar iekšējā lukturīša gaismas staru. Un tā iznākums man pašai ir liels pārsteigums. Es pateicos tiem, kuri man sekoja tik tālu, un priecātos, ja šeit izgaismotās domas modinātu jūsos nākamos jautājumus, rosinot meklēt atbildes uz tiem. Tas liecinātu, ka jūs esat ceļā pie neskaitāmiem atklājumiem.


Jauniem atklājumiem bagātu Jauno gadu vēlot,

       

   Jūlija

 

 

Please reload