"ES DARU VISU JAUNU"

Ko tas nozīmē? Vai tas attiecas arī uz mums? 
Vai mēs varam to ne tikai zināt, bet arī piedzīvot? 
Un darīt?

 

Lai darītu jaunu, ir jāzina, kas ir vecais, jo jaunais ir jauns, tikai salīdzinot ar veco. Un, ja reiz visam jākļūst jaunam, tas nozīmē, ka viss, kas pastāv šajā brīdī, ir vecs, un tam jāatbrīvo vieta jaunajam. Kas tad ir tas, kas pastāv šajā brīdī?


Ja es paskatos sev apkārt – cik vien tālu sniedzas mana redze un domas – es varu teikt: Pasaule, kas plešas man apkārt, kurā es dzīvoju, ir ļoti daudzveidīga, vietām bezgala skaista, vietām visai briesmīga, un es nezinu, kā tas viss ir radies. Es esmu piedzimusi šajā pasaulē, kāda tā tobrīd jau bija, un, ja kopš tā brīža tajā kaut kas arī mainījās, es nezinu, kā tas notika. Tas ļauj man secināt, ka kāda saprātīga būtne vai būtnes to visu, ieskaitot mani pašu, kāda es esmu šajā brīdī, ir radījušas bez manas ziņas; un tas viss ir vecais. Bet arī katrs nākamais mirklis, kas atnāk un aiziet, kaut ko radījis bez manas līdzdalības, tikai papildina šo veco pasauli. Tas nozīmē, ka vecais ir ne tikai tas, kas jau ir, bet arī viss, kas arvien vēl rodas bez manas apzinātas līdzdalības, viss, kas notiek it kā pats no sevis, pēc inerces, automātiski, nezināmu spēku stumts un bīdīts – tas viss pieder pie vecās pasaules, un šī vecā pasaule nepārprotami slīd bezdibenī. Kurš var apturēt šo kritienu? Kurš var reāli piešķirt pasaules attīstībai jaunu virzienu?


Vai tie nebija topošie skolotāji, kurus Rūdolfs Šteiners savas dzīves beigās uzrunāja ar vārdiem: “Pasaules dzīve pašos pamatos jānodibina no jauna!* Vai tie neesam arī mēs, kuriem liktenis ļāva satikties ar šī lielā Skolotāja vienreizējo mantojumu, caur kuru cilvēci vēl šodien uzrunā pats Kristus? Lai aizdedzinātu mūsu labo gribu, atliek izjust visu viņa vārdu nopietnību un dziļo traģiku. Viņš mācīja, ka kopš Golgātas notikuma cilvēcei ir uzdāvināts tas vienīgais spēks, kurš var reāli apturēt pasaulei draudošo bojāeju un ierosināt tās augšupeju. Šis spēks ir Kristus Es, kurš kopš pirmajiem Vasarsvētkiem dienu un nakti klusi klauvē pie mūsu sirds durvīm, saucot: “Mosties, ir jāķeras pie darba. Bez tevis neviens to neizdarīs. Tev ir viss, kas tam nepieciešams, tev tas tikai jāapzinās un jāpieņem lēmums. Tad Es būšu ar tevi jebkurā mirklī, jebkurā tavā domā un darbā. Bet zini: neviens nevar piespiest tevi to darīt; tu esi brīvs atvērt man savu sirdi vai noraidīt mani un atstāt visu, kā ir.”


Noslēgums briest.

 

 

 

_________________________

* GA 217a, 20. Juli 1924.
 

Please reload