TUMŠAIS LAIKMETS

“Tas bija laiks, kad cilvēks visvairāk attālinājās no garīgās pasaules 
un tādēļ arvien ciešāk un dziļāk iesaistījās fiziskajā pasaulē. Tas bija nepieciešams, 
lai pakāpeniski vestu viņa pašapziņu līdz visaugstākajai attīstības pakāpei. 
Jo, tikai pārvarot rupju ārējās pasaules pretestību, 
cilvēks varēja iemācīties atšķirt sevi no pasaules un sajust kā patstāvīgu būtni. 
Šo pēdējo laikmetu tā arī sauc: Kali Yuga jeb Tumšais laikmets."

 

Rūdolfs Šteiners (GA 118, 1. lekcija)

 


Lai labāk saprastu, no kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam un kas mums šodien darāms, īsi atskatīsimies uz cilvēces tapšanas ceļu. Darīsim to, paturot prātā, ka tie esam mēs paši, kuri šos ceļus esam gājuši, un ka šī pieredze ir dziļi jo dziļi ierakstīta mūsu pašreizējā miesā un kaulos. Tikai mūsu prāts to ir aizmirsis. Tādēļ tik izplatīts ir viedoklis, ka cilvēki vienmēr bijuši tādi, kādi tie ir šodien. Un pēc tā tiek secināts, ka arī nākotnē cilvēka dabā nav gaidāmas lielas pārmaiņas. Ja tie, kuri tā domā, varētu iejusties savos kaulos vai asinīs, viņi saprastu, cik aplams ir šāds viedoklis. To var saprast, uzmanīgi pavērojot jebkura bērna attīstības posmus, kuri noteiktā veidā atkārto visas cilvēces tapšanas procesu, vai uzmanīgi papētot senās liecības.


Seno ebreju svētie raksti, kurus mēs pazīstam kā “Veco Derību”, kā arī daudzi citu tautu eposi un mīti, stāsta par mūsu pasaules radīšanu un tās turpmākajiem likteņiem līdz noteiktam vēsturiskam punktam. Stāstos tiek izmantoti dažādi tēli, tie tiek stāstīti dažādās valodās, un to stils atbilst dažādu kultūru īpatnībām, tajos attēlotās būtnes tiek sauktas dažādos vārdos, tomēr visos šajos stāstos var saskatīt vienu un to pašu vadmotīvu, atpazīt vienus un tos pašus svarīgos notikumus un raksturīgās būtnes. Visos, tā vai citādi, tiek stāstīts par dievišķas būtnes nāvi un apsolīta tās augšāmcelšanās, kas ļaus jaunai gaismai gūt uzvaru pār veco pasauli pārņēmušo tumsu.


Tas ļauj domāt, ka principā visai cilvēcei ir kopīga izcelsme un kopīgi ejami ceļi. Pavisam senos laikos tā arī bija, vēlāk izveidojās dažādas rases, tautas, ciltis ar saviem īpašiem dieviem, valodām, paražām utt., kamēr atsevišķais cilvēks kā indivīds nostājās pretī visam, kas nav viņš pats. Bet šis process ilga tūkstošiem gadu. Sākumā Zemes un debesu pasaules netika īpaši nošķirtas. Tajos senajos laikos paši dievi mācīja cilvēkus, kā organizēt savu dzīvi, ko ēst un dzert, kā aizsargāties no dabas stihijām, ko mīlēt, ko nīst, ko pielūgt un no kā vairīties – līdz pēdējam sīkumam. Cilvēkiem tikai atlika sekot dievu pamācībām. Tajos laikos visiem cilvēkiem piemita noteikta veida sapņaina gaišredzība, kas darīja iespējamu pasīvu komunikāciju ar dieviem. Pamazām šī spēja atslāba, garīgā pasaule ar tās dzīvo gudrību pamazām izdzisa no cilvēku apziņas. Gadsimtiem ilgi tā vēl bija pieejama tikai nedaudziem izredzētajiem, īpašās mistēriju skolās sagatavotiem iesvētītajiem, taču beigu beigās arī viņiem garīgās pasaules gaisma nodzisa, cilvēku interesi arvien vairāk saistīja fiziskā pasaule. Zeme iegāja Tumšajā laikmetā, kura uzdevums bija pilnībā atvienot cilvēci no augstākās vadības un pievērst tās uzmanību materiālajai pasaulei. Senā gudrība vēl kādu laiku tika glabāta un kopta tradīcijās kā sastingušu baušļu un priekšrakstu kodeksi, bet tajos vairs nebija dzīvības, tādēļ tie tikai iztukšoja, nocietināja cilvēku dvēseles un izžāvēja viņu ķermeņus, padarot tos pieejamus smagām fiziskām un dvēseliskām slimībām kā spitālība, podagra, apsēstība. Šajās parādībās pilnā mērā izpaudās laikmeta tumšā puse. Tā mērķis bija patstāvīga individualitāte, kura varēja nobriest, tikai izturot šo pārbaudījumu.


Te neviļus rodas jautājums: ar kādu spēku novājinātais, iztukšotais, visu dievu pamestais cilvēks varēja izcīnīties līdz jaunai gaismai?


Turpinājums briest.


 

Please reload