BRĪVĪBAS NOSLĒPUMS

Aiz katra ļaunuma slēpjas kāds labums.
Kurš var to atklāt?
Tas, kura rīcībā ir gars.

 

Tātad vēlreiz: kas ir gars? Tas galvenokārt ir domāšanas meistars. Dievs ir tīrs gars, tātad – varenākais pasaules domātājs. Visa mūsu pasaule ir radīta pēc Dieva ieceres, un šīs ieceres mērķis un kronis ir cilvēks. Kādēļ tāds gods? Tādēļ, ka cilvēks tika radīts kā Dievam līdzīga būtne. Kad Dievs uzrunāja Mozu no krūma, kas “dega un nesadega”*, un Mozus jautāja: “Kā tevi sauc?” – atbilde bija: “Es esmu, kas Es esmu.” Tas ir gara vārds, kādā Dievs sauc sevi. Bet tas zināmā mērā ir arī cilvēka iekšējais vārds. Neviena cita būtne nevar par sevi teikt: “Es.” Kad pasaules mērķis tiks sasniegts un cilvēks saņems savu kroni, uz tā būs rakstīts: “Es esmu, kas Es esmu.” Bet tikmēr starp mazo un lielo gara vārdu norisinās dramatiska dzīves mistērija – cīņa par brīvību. Tas nozīmē, ka īstais kronis ir jānopelna. Mazais “es” ir tikai apsolījums, mājiens, par ko tas var kļūt, ja jaudās sevi pārvarēt.


Lūk, lai palīdzētu šajā nebūt ne vieglajā ceļā, viņam abās pusēs tiek pielikti divi pavadoņi, kuri noliek tā priekšā dažādus šķēršļus, izjauc viņa nodomus, sazaro viņa ceļus un liek maldīties, aizmiglojot skatienu un ļaujot kļūdīties, kārdina un mulsina, apdāvina un apzog, iepriecina un apbēdina… Kādēļ tā?


Lai mudinātu viņu arvien no jauna sev jautāt: “Kas es īstenībā esmu un ko patiešām gribu šajā dzīvē panākt? Kas no manis tiek gaidīts? Kā es varu palīdzēt citiem? Kas ir mani patiesie draugi un pretinieki?”, līdz kamēr cilvēks varēs sev un visai pasaulei teikt: “Es esmu tas, kurš nosaka savas vēlmes, domā savas domas, veic savus darbus – iet savu ceļu; Es esmu, kas Es esmu.”


Tas, ka cilvēki šo palīdzību raduši saukt par ļaunumu, ir tikai attīstības likumu nezināšanas sekas. Un, jo ilgāk cilvēce izvairīsies šos likumus iepazīt un vadīties pēc tiem savā dzīvē, jo skaļāk “ļaunums” tai uzmāksies. Lūk, tas ir tas, ko mēs šodien varam vērot ārējā dzīvē.


***


“Prāts saka: Kāpēc Dievs ir radījis sāpēm un ciešanām pilnu dzīvi? Kāpēc viņš nevarēja radīt labāku stāvokli – bez ciešanām un mokām, jo viņš taču ir visu lietu pamats un sākums? Kādēļ viņš pacieš pretestību? Kādēļ neiznīcina ļauno, lai visās lietās būtu tikai labais?


Atbilde: Neviens nevar iepazīt sevi bez pretestības; ja cilvēkam nav nekā, kam pretoties, viņš arvien iet prom no sevis un nekad netiek atpakaļ sevī. Tā kā viņš nevar nonākt atpakaļ sevī kā vietā, no kuras sākotnēji nācis, viņš nezina, kas viņš īsti ir.
Ja dabiskai dzīvei nebūtu nekādas pretestības un mērķa, tā nekad nejautātu par savu izcelsmi. Tad dabiskam cilvēkam Dievs paliktu nezināms.”
(Jākobs Bēme, “Teosofija jeb augstvērtīgie dievišķās apceres vārti”)**


Cilvēciskā patiesība ir Dieva plāna daļa, kas attiecas tieši uz viņu, tādēļ nevar būt šaubu, ka tā cilvēkam ir sasniedzama, un reiz viņš to atpazīs. Ja vien meklēs.
 

Turpinājums briest.

 

 

______________________________

*   Mos.3:2;13-14.

** Jacob Böhme, “Theosophie oder hochteuere Pforte von göttlicher Beschaulichkeit”

 

 

Please reload