SVĒTNAKTS

 

“Uzmodiniet sevī Svētās nakts gaismu, 
un tā spīdēs jums un jūsu līdzcilvēkiem 
arī ārējās pasaules tumsā.”

 

Lūkasa Jēzus zēna vārdi, izteikti 
viņa mātei tūlīt pēc piedzimšanas. 
(no R. Šteinera “Jaunās Izīdas meklēšana”)

 

Atskatoties uz pēdējo 20 – 25 gadu notikumiem pasaules dzīvē, var redzēt, ka tās virspusē liesmo tā sauktais “hibrīda karš” pret cilvēci un pašu cilvēciskumu. Neredzamas Mamona aģentūras visā pasaulē arvien atklātāk un agresīvāk īsteno visu tradicionāli cilvēcisko vērtību diskreditēšanu un izkropļošanu. Tā neskaitāmie aģenti arvien skaļāk un nekautrīgāk sludina dažādas ačgārnības, caurauž pasauli ar meliem, mulsinot cilvēku prātus un iztukšojot viņu dvēseles, lai piepildītu tās ar dažādiem surogātiem.


Mūsu civilizācija acīmredzami slīkst arvien dziļākā materiālismā, virtuālā elektroniskā pasaule ir ceļā pie galīgas uzvaras pār Dieva radīto dzīvo un trauslo pasauli; zaimot visu, kas vēl nesen cilvēkiem bija svēts, ir kļuvis par modes trendu; šodien viss ir pērkams un pārdodams, ieskaitot pašu miesīgo cilvēku – kopumā vai pa daļām – un viņa nemirstīgo dvēseli. Dzīvais, domājošais un mīlošais cilvēks tiek pasludināts par Zemes balastu, kaitīgu dabas resursu iznīcinātāju. Viņš tiek iesaistīts konkurences cīņā ar robotiem, un viņam kā “radības kronim” draud pilnīga sakāve un pazušana.


Tas viss un daudz kas cits, ko katrs no mums var novērot un piedzīvot sev apkārt, notiek mūsdienu pasaulē, un neizskatās, ka šī tendence atslābs un paši no sevis atnāks “labie, vecie miera laiki”…


Vai šajā sakarā kā brīnums neskan stāsts par to, ka atliek mums uz kādu brīdi novērsties no ārējās jezgas un iegrimt savas iekšējās pasaules siltajā klusumā, lai pēc kāda brīža Ziemassvētkiem raksturīgais noskaņojums dvēselē uzaustu ar elementāru spēku: miers un labestība, godbijība un maigums, apbrīna un pateicība, bet visam pāri skaidra nojausma, ka šajā mirklī dzīvē ienāk kas absolūti jauns, nekad nebijis, vēl nezināms, neaptverams. Lai to aptvertu, šķiet, vajadzīgas citas maņas, citas jūtas, cita domāšana, bet tajā pašā laikā tas ir tik tuvs un pazīstams, kaut kur visdziļākajā dvēseles kārtā absolūti saprotams: vienīgais attaisnotais dzīves mērķis.


Tieši šis elementārais spēks, ar kuru “labā vēsts” ienāk mūsu dvēselē, ļauj nešaubīties par tās realitāti. Tā ienāk droši, kā savās mājās, izgaismo to līdz pēdējam kaktiņam un piepilda ar savu, īpašu mieru: “Savu mieru dodu jums, ne tā, kā pasaule dod!” Tas nav par lielu naudu nopirktais komforta miers, bet miers, kas veidojas taifūna acī, kas ļauj saglabāt gara klātbūtni jebkurā situācijā.


Tas, protams, lielā mērā ir personīgs pārdzīvojums, bet tādēļ tas nav mazāk patiess. Katrā ziņā, ja izdodas ilgāk pakavēties šajā dzīvajā klusumā, tajā arvien skaidrāk sāk augt kāda klusa, mierpilna bet vienlaicīgi nopietna, un stingra balss: “Mostieties, atveriet savas sirdis, lai reiz saņemtu īsto dāvanu, kas piešķirs jums nepieciešamo spēku, pasargās no iznīcības un ļaus sasniegt jums nosprausto skaisto mērķi.” Skaidri kļūst jūtama kāda apzināta, bezgala labestīga klātesme, kas iedveš dziļu, nesatricināmu paļāvību.


Kāda sena gudrība saka: Nekas nenotiek nejauši vai velti. Visam, kas notiek, ir sava jēga un nozīme. Aiz katra ļaunuma slēpjas kāds labums. Tas tikai jāatklāj. Kurš var to izdarīt?

Tas kura rīcībā ir gars.

 

Turpinājums briest.
 

Please reload