PRELŪDIJA

SAULGRIEŽI

 

Guļ Zemes dvēsele
karstajā vasaras laikā,
tad staro gaiši
Saules spogulis
ārējā telpā.

Modra ir Zemes dvēsele
aukstajā ziemas laikā,
tad garīgi spīd
patiesā Saule
iekšējā esmē.

Vasaras priecīgā diena
ir Zemes miegs.
Ziemas Svētā nakts
ir Zemes diena.

 

(Rūdolfs Šteiners
1920. gada Ziemassvētki)

 

Garazinātne mums māca, ka pēc ziemas saulgriežiem Zeme pamostas, savukārt vasarā tā guļ. Kā to saprast?


Zemes būtne ir līdzīga cilvēkam. Tāpat kā viņam, tai ir fiziskā miesa – viss, ko mēs apzīmējam ar jēdzienu “matērija”. Abas sastāv no tām pašām fiziskajām vielām, par ko var pārliecināties, vērojot cilvēka līķi pēc nāves: pēc zināma laika tas kļūst par “pīšļiem” un savienojas ar zemi.


Zemes fizisko miesu caurstrāvo dzīvība – ko sevī nes tās ūdeņi. Un cilvēka dzīvība caur viņa asins un limfvadu cirkulējošiem šķidrumiem ir nesaraujami saistīta ar Zemes dzīvību. Ja Zeme nebūtu dzīva, nebūtu arī dzīva cilvēka.


Acīmredzami arī gaiss mums ir kopīgs: no mūsu pirmās ieelpas līdz pēdējai izelpai viens un tas pats gaiss pārmaiņus atrodas gan mūsos, gan ārpus mums – Zemi aptverošajā atmosfērā.


Kas cilvēkā līdz šim vēl nav nosaukts? Kas atšķir viņu no visām pārējām dabas valstībām? To mēs zinām kopš skolas laikiem: viņa spēja domāt! Mēs varētu jautāt, vai arī Zeme spēj domāt? Un, ja var, tad kāds tam sakars ar cilvēka domāšanu? Tas vairs nav tik acīmredzams. Acīm ne, bet varbūt domāšanai?


Kad cilvēks var domāt? Kad cilvēka gars, kas miegā atrodas garīgajā pasaulē, ienāk viņa ķermenī un caur to sāk uztvert apkārtējo pasauli. Cilvēks pamostas un spēj domāt. Arī Zeme pamostas tādēļ, ka tās Gars nolaižas no garīgās pasaules un savienojas ar Zemi. Tas notiek ik gadu, 21. decembrī. Parasti cilvēks nomoda stāvoklī pavada vienu dienu, bet Zemes diena ilgst pusgadu.


Ko domā cilvēks, būdams nomodā, mums ir zināms priekšstats, bet par Zemes domām – diez vai. To skolā nemāca, arī mūsu personīgā pieredze klusē.


Lai mēs varētu virzīties tālāk, vispirms jānoskaidro, kas vispār ir gars? Lai to saprastu, nepieciešams šo vārdu piepildīt ar tam atbilstošu saturu, it kā pakāpeniski slīpējot šī jēdziena šķautnes vienu pēc otras, kamēr tas kļūs pietiekami caurspīdīgs, lai mēs varētu teikt: 
Kā es līdz šim varēju dzīvot, to nezinot! Tas taču ir tik pašsaprotami.

 

*
 

Šajā vietā es gribētu aicināt jūs pievienoties manam ceļojumam un pašiem mēģināt pārdomāt radušos jautājumus, negaidot, kad varēs izlasīt manis atrastās atbildes. Ja šajā pārdomu starplaikā es varētu saņemt no jums vienu otru rosinājumu vai jautājumu, iespējams, es to varētu iekļaut savās pārdomās. Un tā šo īpašo izziņas ceļa posmu mēs varētu iet plecu pie pleca, kā rezultātā katra ieguvums varētu būt lielāks par paša izteiktām vai izlasītām svešām domām vien.


j.dorovolska@gmail.com
67401502


(Turpinājums briest)

 

Please reload