28. saruna ar Lili

 

(Iepriekšējās sarunas lasiet: "Eņģeļu atbilde")

 

Piektdiena, 1943. gada 31. decembris

 

- Kas man ir viegli – jums ir grūti.

Kas jums ir viegli – man ir grūti.

Cik grūti ir

padarīt jums skaidras visvienkāršākās lietas.

 

JEBKURA KUSTĪBA VAR KĻŪT PAR RADĪŠANAS TĒLU.

 

- Grūdiens izraisa kādā punktā kustību:

kustība sākas kādā punktā, izejas punktā,

un atgriežas pie tā.

Viss tiek iekustināts un viss atgriežas atpakaļ.

Cilvēka likums ir cits.

Zināšanas lika viņam nedaudz novirzīties,

un ar šo „nedaudz” pietika, lai visu sabojātu.

 

- Ja cilvēks atgriežas pie VIŅA,

pie visas kustības avota,

tad kustības vārds,

jebkādas kustības vārds ir: atbrīvošanās.

 

JA KUSTĪBA ATGRIEŽAS PIE SAVA AVOTA,

TAD CILVĒKĀ PIEDZIMST PRIEKS.

 

Pat viszemiskākais cilvēks ir cilvēks,

Jo viņš var dot.

Viens vienīgs mirklis – par agru vai par vēlu –

tas ir zināšanas ābols.

Tas nebija domāts ēšanai,

bet cilvēks to ir ēdis

un paturējis dievišķās zināšanas sev.

Kļūda nav ābolā;

tikai to ēst bija aizliegts.

Šis ir visa cilvēciskā tēls,

jo, redzi, aizliegtais ābols pavedina ņemt, bet ne dot.

Dot ir viss.

 

NEVIS ZINĀŠANAS IR KĻŪDA – TO PATURĒŠANA.

 

Ja tiek dots, tad arī zināšanas ir svētība.

Viss, kas tiek dots, ir svētība,

taču dot mēs varam tikai caur VIŅU.

Kad mēs savienojamies ar avotu, tad tas ir prieks.

PATIESĀ KUSTĪBA RODAS VIŅĀ

UN ATGRIEŽAS PIE VIŅA ATPAKAĻ.

 

Māci visus šādi dot – un lāsts izbeigsies.

Nevis tu dod – māci tikai, kā dot!

Ikviens var dot – ikviena kustība var kalpot;

no iekšējās kustības rodas ārējā.

Es palīdzēšu tev tavā darbā, mana kalpotāja, esi uzmanīga!

Prieks ir pazīme.

Ievēro, par ko katrs priecājas.

Tur, kur viņš nevar priecāties, tur ir ābols,

apēstais, bet neatdotais ābols. Prom ar to!

Pat visnožēlojamākais no tiem, kuri ir tavā aizsardzībā,

var iemācīties priecāties.

Lūk, kas ir prieks:

tas sāk kustēties ... izplūst ...

atdodas ... un atgriežas atpakaļ, kā elpas vilciens.

Sirdī ir sākums, beigas un prieks.

 

PRIEKS IR JAUNĀS PASAULES GAISS.

 

-Jautā!

Lili: Kas ir miers (Friede)?

- Tā nav pauze starp diviem kariem.

Miers vēl nekad nav bijis – bet tas būs.

Miers! Jūs pēc tā tikai ilgojaties ... bet nepietiekami.

MIERS IR JAUNA VIBRĀCIJA,

KAS NELĪDZINĀS NEKAM VECAM.

 

Lili: Ja manī nav miera, es nevaru priecāties.

- Tu runā patiesību.

Lili: Tagad nāk jaunais gads.

Es gribētu uzsākt to pavisam citādi!

Lūdzu, palīdz man!

- Mans miers ir tavs miers.

Mans prieks ir tavs prieks.

Tad pārvaldi to!

Bezgalīgs ir prieks.

Tu saņem tik daudz, cik tu vari dot.

Priekam nav nekādu robežu;

ierobežota ir tikai tava spēja dot.

Bet prieks nepazīst nekādas robežas, nekādu sākumu, nekādu galu,

jo tas ir mūžīgs!

 

- Arī es varu priecāties tikai tik daudz, cik es varu tev dot.

(Eņģelis varētu dot Lili daudz vairāk, bet viņa vēl nebūtu spējīga to panest, tādēļ eņģelim ir viedi jāierobežo savs devums.)

- Arī tu priecājies tikai tik daudz,

cik tu spēj dot.

 

Tātad priecājies – un lai tavs prieks ir pilnīgs!

Dod laimīgajiem – dod nelaimīgajiem!

Tas lai ir tavs jaunais gads!

 

- Jautā!

Lili: Kas ir cerība?

- Kādēļ tu to jautā, mana kalpotāja?

Lili: Es jūtu, ka tā sāk manī augt.

- Ievēro, uz ko tu vērs savas cerības.

Ja tu to vērs uz VIŅU,

tad tev nekad nebūs vilties, jo VIŅŠ dod visu.

Tikai bezdievis ir bezcerīgs.

 

- Uzmanies labi!

Neceri tikai – dod cerību!

Netici tikai – dod ticību!

Nemīli tikai – rādi, kā mīlēt!

Nevis mīlestība tev!

Nevis cerība uz tevi!

Nevis ticība tev!

Tas ir lāsts – taču tas ir viegls.

Tu nes to viegli,

to mēs labi zinām.

(Klusums)

Lili: Man nav skaidrs, kas ir spiritisms un misticisms.*

- Nekas no tā nav skaidrs.

Vecs tvans un migla, kas izklīst,

Kad uzaust rīts.

Vai tu zini, kas ir „mistērija”?

 

NO DVĒSELES DZĪLĒM PIEDZIMIS SMAIDS –

TĀ IR MISTĒRIJA.

 

Zobus kladzinošas, gļotainas bojā gājušo vaimanas –

tas ir „spiritisms”!

Viņi grib zīmi,

un zīme viņiem netiks dota.

- Nevis mirušie jāpiesauc,

bet gan mūžīgā dzīvība!

Svētā mācība neslēpjas tumsā,

bet gan uzspīd gaišajā dienā.

Ko viņi piesauc, to arī saņem.

Atstājiet mirušos pie viņu mirušajiem!

Viņi tik ilgi piesauca nāvi, kamēr tā arī atnāca.

Piesauksim prieku, un VIŅA valstība nāks.

Nesauciet no bailēm drebošā balsī,

Bet gan priekā gavilējot!

 

VAI PASTĀV KAUT KAS DABISKĀKS,

KĀ TAS, KA MĒS VARAM SARUNĀTIES SAVĀ STARPĀ?

 

- Kur ir „misticisms”? Tas ir nogrimis.

Viss vecais pazūd.

Vai tu šodien esi priecājusies par mani?

Lili: O, jā!

- Dod prieku tālāk!

(Es esmu pierakstījusi sarunu un tagad papildinu to, uzliekot trūkstošos akcentus. Liljas Skolotājs saka man:)

- Neko nedari vēlāk! Dari visu savā laikā!

Pat akcentus liec savā laikā!

(Es esmu nedaudz pārsteigta.)

- Nedomā, ka es dzenu jokus.

Es nepazīstu jokus – taču es pazīstu prieku.

 

Mans miers – kas nav mans, bet VIŅA –

Lai nāk pār jums!

Lai nāk VIŅA valstība!

 

 

_______________________

* Lili domāja ar „misticismu” izplatītās mistisku neizskaidrojamo norišu interpretāciju.

 

 

Please reload