DIVPADSMIT GADA TIKUMI: NOVEMBRIS

PACIETĪBA kļūst par IZPRATNI


Dzirdot vārdu ”pacietība” iekšā neviļus kaut kas savelkas, saspringst, it kā mobilizējoties smagam darbam, kaut kā nepatīkama - sāpju, apnicīgu pienākumu vai, teiksim, garlaicīgu cilvēku sabiedrības - paciešanai.


Bet vai šāda pacietība var novest pie izpratnes? Diez vai. Tā pacieš piespiedkārtā vai kādu pragmātisku apsvērumu dēļ. Tā neatzīst šī pārbaudījuma nozīmi un vērtību. Tā ir izslēdzoša un tādēļ neauglīga.


Kādai tad jābūt pacietībai, lai tā patiešām nestu izpratnes augli? Aptverošai, pieņemošai, telpu un laiku radošai, proti, tieši tai parādībai, kas vispirms šķiet nevēlama, garlaicīga, nepatīkama. Ļaut tai runāt savā valodā, attīstīties savā ātrumā un mēģināt saklausīt tās vispirms apslēpto vēsti ar domu, ka bieži vien ceļš ir svarīgāks par mērķi, kura dēļ tas tiek iets. Tad pacietība atmaksājas ar jauniem atklājumiem, ar jaunu sapratni. Dzīve kļūst bagātāka.
 

Please reload