BŪTISKI SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ASPEKTI IV (atvieglots tulkojums)

IV

INTERNACIONĀLAS ATTIECĪBAS
STARP SOCIĀLIEM ORGANISMIEM

 

Iekšējs veselā sociālā organisma iedalījums padara arī internacionālas attiecības trīsdaļīgas. Katra no tā trim jomām veidos savas patstāvīgas attiecības ar atbilstošām citu sociālo organismu jomām. Izveidosies saimnieciskas attiecības starp vienas zemes reģionu un tādu pašu citas zemes reģionu tiesisko valstu attiecībām tās tieši neietekmējot.*


*Kurš pret šo domu iebilst, ka tiesiskās un saimnieciskās attiecības īstenībā esot viens veselums un nevarot tikt atdalītas, tas nesaprot, par ko šeit domātajā iedalījumā ir runa. Kopīgajā komunicēšanas procesā, protams, abu veidu attiecības darbojas kā viens veselums, bet pastāv atšķirība: vai cilvēki izstrādā tiesības izejot no saimnieciskām vajadzībām, vai no elementāras tiesiskas izjūtas un tam, kas no tā rodas, ļauj darboties saimnieciskajā procesā.

 

Un otrādi, tiesisko valstu attiecības zināmās robežās veidosies pilnīgi neatkarīgi no saimnieciskām attiecībām. Pateicoties šai neatkarībai attiecību rašanāsprocesā konfliktu gadījumos tās varēs darboties savstarpēji izlīdzinoši. Atklāsies atsevišķu sociālo organismu kopīgās intereses, kas ļaus zemju robežām zaudēt savu nozīmi cilvēku kopdzīvei. Atsevišķu zemju vai vairāku zemju kopu garīgās organizācijas varēs izveidot tādas savstarpējas attiecības, kas varēs rasties tikai no kopīgā cilvēces gara. No politiskas valsts neatkarīgā, pati uz sevis nostādītā gara dzīve izveidos attiecības, kas ir neiespējamas, ja garīgā darba vērtējums ir atkarīgs no tiesiskās valsts. Šai ziņā nepastāv atšķirības starp pavisam acīmredzami internacionālās zinātnes veikumu un citu garīgo jomu darba augļiem. Garīgai jomai pieder jau arī kādai tautai piemītošā valoda un viss, kas rodas ciešā kopsakarībā ar valodu. Pati tautas apziņa pieder šai jomai. Viena valodas reģiona iedzīvotāji nenonāks nedabiskos konfliktos ar cita reģiona iedzīvotājiem, ja viņi politisku vai saimniecisku apsvērumu dēļ nepretendēs uz kaut kādām prioritātēm iepretī citām tautām. Ja vienai kultūrai salīdzinājumā ar citu piemīt lielāka izplatīšanās spēja un garīgs auglīgums, tad tās izplatīšanās būs attaisnota un norisināsies miermīlīgi, ja vien tā tiks īstenota tikai ar garīgo organizāciju spēkiem.


Pašlaik sociālā organisma trīsdaļīguma ideja vēl piedzīvo vislielāko pretestību no cilvēkiem, kuru pasaules uzskats ir izveidojies uz kādas vienas tautas valodas un kultūras pamata. Šai pretestībai būs jāsalūst ņemot vērā mērķi, kas Jauno laiku cilvēcei kā vienam veselumam būs sev jānosprauž arvien apzinātāk. Šie cilvēki sapratīs, ka katra tauta ir visas cilvēces sastāvdaļa un, ka tā var sasniegt patiesi cilvēka cienīgu esamību tikai saistībā ar visām citām tautām. Tautu kopienas blakus citiem dabiskiem apstākļiem ir cēlonis tam, ka vēsturiski ir izveidojušās zināmas tiesiskas un saimnieciskas kopsakarības. Taču tautas var veiksmīgi augt un attīstīties tikai savstarpējā sadarbība, kas netiek traucēta ar attiecībām, ko savā starpā veido valsts korpuss un saimnieciskie kooperatīvi. Tas tiks sasniegts, kad tautu kopienas tā īstenos savu sociālo organismu iekšēju trīsdaļīgumu, ka katrs no tā locekļiem varēs veidot patstāvīgas attiecības ar citiem sociāliem organismiem.

 

Tādējādi starp dažādām tautām, valstīm un saimnieciskām organizācijām veidosies daudzveidīgas kopsakarības, kas katru tautu tā sasaistīs ar citām, ka viena izjutīs savās interesēs atspoguļojamies citu tautu dzīvi. Reālo impulsu ietekmē radīsies īsta, dzīvot spējīga tautu apvienība. Tautu apvienības nebūs jārada uz vienpusīgu juridisku apsvērumu pamata. Tās radīsies reālo impulsu ietekmē.*
 
*Kurš redz šādās lietās utopiju, tas neņem vērā, ka patiesībā pati dzīve tiecas pēc tādiem iestādījumiem, ko viņš uzskata par utopiskiem, un, ka visas nelaimes nāk tieši no tā, ka šo iestādījumu nav.

 

Īpaša nozīme jāpiešķir atziņai, ka, lai arī izklāstītie sociālā organisma mērķi attiecas uz visu cilvēci, tie var tikt sasniegti katrā atsevišķā sociālā organismā neatkarīgi no tā, kā citas zemes pagaidām izturas pret šiem mērķiem. Ja vienā sociālajā organismā tiek īstenots minētais iedalījums trīs dabiskās jomās, tad katras no tām pārstāvji kā vienots veidojums (korpuss) var veidot internacionālas attiecības ar citiem organismiem arī tad, ja tie vēl nav veikuši šo iedalījumu. Kurš ar šo iedalījumu ies pa priekšu, tas darbosies visas cilvēces mērķa īstenošanas ziņā. Kam jātiek izdarītam, tiks izdarīts drīzāk, pateicoties dzīvē reāli, lai arī daļēji, sasniegtajiem mērķiem, nekā tikai runājot kongresos un mītiņos. Šis mērķis ir nosprausts balstoties īstenībā, un reālajā dzīvē to var sasniegt jebkurā cilvēku kopienā.

 

Kas pēdējos gadu desmitos ir sekojis procesiem tautu un valstu dzīvē no šeit pārstāvētā redzespunkta, tas varēja redzēt, ka vēsturiski izveidojušās valsts formas ar apvienoto gara, tiesību un saimniecisko dzīvi veidoja internacionālas attiecības ar citām valstīm, kas noveda pie katastrofas. Bet tāpat varēja redzēt, ka pretējie spēki, kas sacēlās no neapzinātiem cilvēces impulsiem, skaidri norādīja trīsdaļīguma virzienā. Tas varētu būt bijis dziedinošs līdzeklis pret satricinājumiem, ko ir izraisījusi fanātiska turēšanās pie viengabalainās valsts formas. Bet „noteicošie cilvēces vadoņi” neredzēja, kas faktiski gatavojās kopš ilga laika. 1914. gada pavasarī un vasaras sākumā vēl varēja dzirdēt „valsts vīrus” runājam, ka, pateicoties valdību centieniem, Eiropas miers esot nodrošināts. Šiem „valsts vīriem” patiešām nebija ne jausmas par to, ka viņu rīcībai un runām vairs nebija nekā kopīga ar īsto notikumu gaitu. Bet viņi tika uzskatīti par „praktiķiem”. Un toreiz par „fantastu” tika uzskatīts tas, kurš iepretī šo „valsts vīru” uzskatiem pēdējo gadu desmitu gaitā ir izstrādājis uzskatus, kā to ir darījis šī darba autors, un mēnešiem ilgi pirms katastrofas ir klāstījis tos nelielam klausītāju lokam Vīnē. (Lielākā lokā viņš noteikti tiktu vienkārši izsmiets.) Viņš teica par to, kas draudēja, apmēram šādus vārdus: „Mūsdienās valdošās tendences kļūs arvien stiprākas, lai galu galā tiktu iznīcinātas pašas sevī. Kas spēj ieskatīties garīgos sociālās dzīves pamatos, redz visur dīgstam tendenci šausmīgu sociālu augoņu veidošanai. Tam, kas redz esamībai cauri, tas sagādā lielas bažas par mūsu kultūru. Tas iedarbojas šausmīgi nomācoši un pat tad, ja citādi izdotos apspiest jebkādu entuziasmu ar garazinātnes līdzekļiem izzināt dzīves norises, tas mudina runāt par dziedinošiem līdzekļiem taisni kliedzot šos vārdus pasaulei sejā. Ja sociālais organisms turpinās attīstīties tā, kā tas ir attīstījies līdz šim, tad kultūrai tiks nodarīts kaitējums, kas šim organismam ir tas pats, kas vēža audzējs dabiskajā cilvēka organismā.” Taču valdošās aprindas nevarēja un negribēja to redzēt. Tās organizēja dažādus nevajadzīgus pasākumus un neizstrādāja nevienu, kas veicinātu dažādu cilvēku kopienu savstarpēju uzticēšanos. Kas domā, ka starp tiešiem pašreizējās pasaules katastrofas cēloņiem sociālās prasības nespēlēja nekādu lomu, tam būtu jāpadomā, kas būtu, ja karā iesaistīto valstu „galvas” būtu atzinušas nepieciešamību apmierināt šīs sociālās prasības, ja viņas rūpētos par kaut ko citu, nekā par to, kā radīt viegli aizdedzināmas vielas, kas vēlāk neizbēgami noveda pie sprādziena. Kurš pēdējo gadu desmitu gaitā ievēroja pakāpenisku sabiedrības saslimšanu ar vēzi kā vadošo aprindu sociālās nostājas sekas, tas varēja saprast, kādēļ visas cilvēces gara intereses pārstāvošā personība, redzot, kādu formu ir pieņēmusi sociālā griba šajās vadošajās aprindās, jutās spiesta jau 1888. gadā pateikt: „Mērķis ir: izveidot visu cilvēci par brāļu saimi, kas sekojot tikai viscēlākajiem motīviem, kopīgi virzītos uz priekšu. Ja seko vēsturei tikai pēc Eiropas kartes, varētu domāt, ka tuvākajā nākotnē mums draud vispārēja savstarpēja slepkavība”, un tikai doma, ka pastāv „ceļš pie patiesām cilvēciskām vērtībām”, var uzturēt cilvēka cieņas sajūtu. Šī doma „šķietami nav saskaņā ar mūsu pašu un mūsu kaimiņu šausmīgu kara apbruņošanos, bet es tai ticu, es ticu, ka tā var mūs apgaismot, citādi būtu labāk reiz pieņemt kopīgu lēmumu likvidēt dzīvi kā tādu un izredzēt tam oficiālu vispārējas pašnāvības dienu.” (To saka Hermans Grimms 1888. gadā savā grāmatā „Aus den letzten fünf Jahren” – „No pēdējiem pieciem gadiem”). Kas cits bija „kara bruņošanās” pasākumi, kā ne pūliņi saglabāt valsts veidojumus viengabalainā formā, neskatoties uz to, ka šī forma Jaunāko laiku attīstības rezultātā ir nonākusi pretrunā ar veselīgas tautu kopdzīves būtību? Šāda veselīga kopdzīve būtu sasniedzama izveidojot sociālo organismu, ko pieprasa Jaunāko laiku dzīve.

 

Austroungārijas valsts veidojums vairāk kā pirms pusgadsimta prasījās pēc pārveidošanas. Tā garīgā dzīve, kas sakņojās tautu kopienu daudzveidībā, pieprasīja kādu formu, kuras attīstībai novecojusi viengabalainā valsts bija traucēklis. Konflikts starp Serbiju un Austriju, kas ir kļuvis par Pasaules kara katastrofas izraisītāju, ir absolūts pierādījums tam, ka šīs viengabalainās valsts politiskas robežas kopš noteikta brīža nedrīkstēja būt identiskas kultūras robežām tautu dzīvē. Ja būtu pastāvējusi iespēja patstāvīgai, no politiskas valsts un tās robežām neatkarīgai gara dzīvei attīstīties pāri šīm robežām saskaņā ar tautu mērķiem, tad gara dzīves izraisītajam konfliktam nebūtu jāizvēršas par politisku katastrofu. Šāds mērķis šķita visiem, kuri uzskatīja sevi par „valsts vīriem ar valstisku domāšanu”, kā pilnīga neiespējamība, pat kā tīrais neprāts. Viņu domāšanas ieradumi nepieļāva neko citu, kā priekšstatu, ka valsts robežām jāsakrīt ar nacionālo kopienu robežām. Viņiem bija nepieņemams, ka var izveidoties garīgas organizācijas pāri valsts robežām, kas aptvertu izglītību un citas gara dzīves nozares. Un tomēr šis neiedomājamais ir Jauno laiku prasība iepretī internacionālām attiecībām. Nedrīkstēja palikt pie šķietami neiespējamā un ticēt, ka pēc šīm prasībām izveidotās iestādes uzdursies uz nepārvaramām grūtībām. Bija jāvērš savi centieni tieši uz to, lai pārvarētu šīs grūtības. Bet tā vietā tika izveidotas iestādes, kuru uzdevums bija tieši saglabāt viengabalaino valsti. Tādēļ šī valsts kļuva par arvien neiespējamāku veidojumu, un 20. gadsimta otrajā desmitgadē tā atradās stāvoklī, kad šī vecā forma vairs nebija glābjama. Tai atlika vai nu gaidīt atlaišanu vai iekšēji neiespējamo mēģināt saglabāt ar varu, kas ļāva sevi pamatot ar kara pasākumiem. 1914. gadā Austroungārijas valsts vīriem neatlika nekas cits, kā vai nu vērst savas aktivitātes veselīga sociālā organisma noteikumu virzienā un paziņot to pasaulei kā savu gribu, kas varētu modināt jaunu uzticēšanos, vai viņi bija spiesti izraisīt karu, lai saglabātu veco. Tikai tas, kurš spriež par 1914. gada notikumiem balstoties uz šiem faktiem, varēs taisnīgi domāt par t.s. „vainas jautājumu” kara izraisīšanā. Tā apstākļa dēļ, ka daudzas tautības piedalījās Austroungārijas valsts veidojumā, tai būtu jāizpilda pasaulvēsturisks uzdevums – pirmajai izveidot veselīgu sociālu organismu. Šis uzdevums netika atpazīts, kas ir bijis grēks pret pasaulvēsturiskas attīstības garu, un tas ir iedzinis Austroungāriju karā.

 

Un Vācijas Reihs? Tas ir ticis nodibināts tad, kad Jaunie laiki pieprasīja vesela sociāla organisma izveidi. Tas būtu varējis piešķirt pasaulvēsturisku attaisnojumu Reiha pastāvēšanai. Sociālie impulsi dzīvoja šajā Viduseiropas Reihā, un tas varēja kļūt par reģionu, predestinētu šī impulsa realizēšanai. Sociālās domas parādījās daudzās vietās; Vācijas Reihā tās ieguva īpašu veidolu, pēc kura varēja saskatīt noteiktu tendenci. Tām būtu jāizvirza noteikti uzdevumi savai valdībai, kas atbilstu vēsturiskai nepieciešamībai. Tad Vācijas Reihs varētu pierādīt, ka tā esamība ir attaisnota moderno tautu kopdzīvē. Tā vietā, lai pievērstos patiešām lieliem uzdevumiem, valsts vīri palika pie „sociālām reformām”, kas apmierināja sīkas dienas prasības, un bija priecīgi, ka ārzemēs tika apbrīnota šo reformu paraugvērtība. Turklāt viņi arvien vairāk pamatoja ārējo Reiha pasaules varas pozīciju ar formām, kas tika izveidotas pēc visnederīgākajiem priekšstatiem par varu un valsts spožumu. Izveidoja Reihu, kas tāpat kā Austroungārijas valsts veidojums bija pretrunā ar vēsturisku nepieciešamību. Šo nepieciešamību Reiha vadoņi neredzēja. Valsts veidojums, ko viņi iecerējuši, varēja balstīties tikai uz militāriem spēkiem, kamēr tam, ko pieprasa jaunākā vēsture, būtu jābalstās uz veselā sociālā organisma impulsiem. Īstenojusi to, Vācija pavisam citādi nostātos mūsdienu tautu dzīves kopumā, nekā tas notika 1914. gadā. Vācijas politika bija sasniegusi savas aktivitātes nulles punktu. Pēdējo gadu desmitu gaitā tā nav pamanījusi neko no tā, kam būtu jānotiek; tā ir nodarbojusies ar visu iespējamo, kā nebija Jauno laiku attīstības spēkos un kam bija jāsabrūk kā „kāršu namiņam” tādēļ, ka tai nebija nekāda dzīvot spējīga satura.

 

Par to, kā šāda vēsturiskas attīstības gaita ietekmēja traģisko Vācijas Reiha likteni, rastos pareizs priekšstats, ja cilvēki uzņemtos pārbaudīt procesus svarīgajās vietās Berlīnē 1914. gada jūlija beigās un 1. augustā un precīzi paziņotu šīs pārbaudes rezultātus pasaulei. Par šiem procesiem vēl neviens nezina ne Vācijā, ne ārzemēs. Kas tos pazīst, tas zina, ka vācu politiķi toreiz izturējās it kā spēlējot ar kāršu mājiņu un, ka tādēļ, ka viņu politika ir sasniegusi savas aktivitātes nulles punktu, lēmums, vai un kā bija jāsāk karš, bija jāuztic militārai pārvaldei. Tie, kuri tajā mirklī ieņēma šajā pārvaldē atbildīgus posteņus, no militārā redzespunkta nevarēja rīkoties citādi, kā viņi ir rīkojušies, jo no šī redzespunkta situāciju varēja redzēt tikai tā, kā tā tika redzēta. Katrā ziņā ārpus militārās jomas valsts bija novesta tādā stāvoklī, kurā vairs nebija iespējama nekāda rīcība. Tas viss atklātos kā pasaulvēsturisks fakts, ja atrastos kāds, kas pacenstos iznest atklātības gaismā procesus Berlīnē no jūlija beigām līdz 1. augustam, proti, visu to, kas notika 1. augustā un 31. jūlijā. Cilvēki arvien vēl nododas ilūzijai, ka ar ieskatu šajās norisēs neko nevarētu iegūt, bet, ja grib runāt par to, ko pašlaik sauc par „vainas jautājumu”, tad no šī ieskata nedrīkst izvairīties. Protams, var arī citā ceļā uzzināt par ilgi pirms tam pastāvošiem cēloņiem, bet šis ieskats rāda, kā šie cēloņi ir darbojušies.

 

Priekšstati, kas toreiz iedzina Vācijas vadoņus karā, vēlāk turpināja darboties liktenīgi. Tie kļuva par tautas noskaņojumu. Un tie neļāva pēdējo šausmīgo gadu gaitā varas turētājiem uz rūgtas pieredzes pamata attīstīt sapratni, kuras trūkums līdz tam bija izraisījis šo traģēdiju. Šo izklāstījumu autors cerēja uz atvērtību pēc šīs pieredzes; tādēļ viņš pūlējās kara katastrofas mirklī, kas šķita viņam tam piemērots, iepazīstināt Vācijas un Austrijas atbildīgās personības ar ideju par veselo sociālo organismu un tās ārpolitiskām konsekvencēm, jo šo personību ietekme toreiz vēl būtu varējusi veicināt šo impulsu īstenošanu. Bet viss bija velti. Domāšanas ieradumi pretojās šādiem impulsiem, kas vienīgi uz militārismu orientētajai priekšstatu dzīvei rādījās kā nepiemēroti, lai sasniegtu kaut ko labu. Augstākais, kam piekrita, bija „baznīcas atdalīšana no skolas”. Šādās sliedēs „valsts vīru” domas brauca jau sen, bet virzienā, kurā varētu sasniegt radikālas izmaiņas, viņi sevi vest neļāva. Toreiz daži labvēļi ieteica man publicēt šīs domas, taču tajā brīdī tas bija visnepraktiskākais padoms. Ko tas varētu līdzēt, ja literatūras pasaulē starp dažiem citiem impulsiem tiktu runāts arī par šo, turklāt no privātpersonas mutes. Šie impulsi toreiz būtu varējuši iegūt kādu nozīmi tikai tajā gadījumā, ja izskanētu no atbilstošas vietas. Ja no pareizās vietas tiktu runāts par šiem impulsiem, Viduseiropas tautas būtu redzējušas, ka ir iespējams kaut kas tāds, kas atbilda viņu vairāk vai mazāk apzinātai tieksmei. Un austrumu tautas pavisam droši tajā laika brīdī būtu pratuši aizvietot carismu ar šādiem impulsiem. Noliegt, ka tās to saprastu, var tikai tas, kas nejūt, cik Austrumeiropas iedzīvotāju intelekts ir jūtīgs iepretī veselīgām sociālām idejām. Tā vietā, lai pasludinātu šādu vēsti, nāca Brest-Ļitovska.

 

To faktu, ka militārā domāšana nevarēja novērst katastrofu Vidus- un Austrumeiropā, varēja neredzēt tieši un tikai militārā domāšana. Vācu tautas nelaimes cēlonis bija tas, ka cilvēki negribēja ticēt katastrofas nenovēršamībai. Neviens negribēja redzēt, ka tajās vietās, kurās bija jāpieņem lēmums, nevienam nebija nekādas sajēgas par pasaulvēsturisku nepieciešamību. Kurš kaut ko zināja par šo nepieciešamību, tam bija zināms arī tas, ka angliski runājošo tautu vidū bija personības, kas redzēja, kas rosās Vidus- un Ausrumeiropas tautu spēkos. Varēja zināt, ka šīs personības bija pārliecinātas, ka Vidus- un Ausrumeiropā gatavojās vareni sociāli apvērsumi, tādi apvērsumi, kurus nevēlējās pieļaut angliski runājošajos novados. Pēc šādām domām tad arī orientējās savā politikā. Vidus- un Ausrumeiropā to visu neredzēja, bet gan virzīja politiku tā, ka tai neizbēgami bija jāsabrūk kā „kāršu būdai”. Labs pamats būtu tikai tādai politikai, kas būtu būvēta uz sapratnes, ka angliski runājošajos novados no angļu redzespunkta vērienīgi un pašsaprotami tiek rēķināts ar vēsturisku nepieciešamību. Taču rosinājums veidot šādu politiku droši vien liktos – sevišķi „diplomātiem” – kaut kas augstākā mērā lieks.

 

Tādas politikas vietā, kas būtu varējusi sekmēt arī Vidus- un Ausrumeiropu pirms Pasaules kara katastrofas sākuma, neskatoties uz angliski orientētās politikas virzienu, viņi turpināja kustēties pa iebrauktām diplomātiskām sliedēm. No šausmīgās kara pieredzes viņi neguva mācību, ka radās nepieciešamība pretī tam, kas pasaulei tika piedāvāts politiskos manifestos no Amerikas, nostādīt no Eiropas citu, kas bija piedzimis no šīs Eiropas dzīvības spēkiem. Starp uzdevumu, ko no amerikāņu redzespunkta bija izvirzījis Vilsons (Wilson), un to, kas lielgabalu dārdoņā būtu ieskanējies kā garīgais Eiropas impulss, būtu bijusi iespējama saprašanās. Jebkādas citas runas par saprašanos skanēja vēsturiskas nepieciešamības priekšā tukši. Taču tiem, kuri tajā situācijā bija tikuši pie varas Vācijas Reihā, pietrūka sapratnes, lai izvirzītu uzdevumus izejot no jauniem cilvēcē dīgstošiem asniem. Tādēļ 1918. gada rudens neatvairāmi atnesa to, ko tas atnesa. Militārās varas sabrukums tika pavadīts ar garīgu kapitulāciju. Tā vietā, lai vismaz tad izvirzītu garīgos vācu tautas principus, kas izriet no Eiropas gribas, notika vienkārša pakļaušanās Vilsona 14 punktiem. Vilsonu nolika Vācijas priekšā, jo tai pašai nebija ko teikt. Lai ko Vilsons domātu par saviem 14 punktiem, viņš varēja palīdzēt Vācijai īstenot tikai to, ko tā pati būtu gribējusi pieņemt. Viņam bija jāsagaida šīs gribas pasludināšana. Bet pie seklas, paviršas politikas kara sākumā 1918. gadā nāca klāt šausmīga garīga kapitulācija, ko izraisīja vīrs, uz kuru daudzi Vācijas zemēs lika kaut ko līdzīgu pēdējai cerībai.

 

Neticība, ka var saprast situāciju, ja reāli novērtē vēsturē darbojošos spēkus, nevēlēšanās raudzīties uz impulsiem, kas rodas no garīgo kopsakarību izpratnes – tas viss ir izraisījis toreizējo situāciju Eiropā. Tagad, pateicoties katastrofas izraisītajām sekām, ir radīta jauna situācija. To raksturo ideja par cilvēces sociāliem impulsiem, kā tā ir izklāstīta šajā rakstā. Šie sociālie impulsi runā valodu, iepretī kurai visai civilizētai pasaulei ir savs uzdevums. Vai tiešām domām par to, kam jānotiek sociālā jautājuma atrisināšanai, šodien atkal jānonāk nulles punktā, kā to ir izdarījusi Viduseiropas politika iepretī saviem uzdevumiem 1914. gadā? Reģioni, kas varēja turēties malā no toreiz aktuāliem notikumiem, iepretī sociālai kustībai to vairs nedrīkst. Iepretī šim jautājumam nedrīkstētu būt nekādu ienaidnieku, nekādu neitrālo; vajadzētu būt tikai kopā strādājošai cilvēcei, kas ir gatava uztvert laika zīmes un rīkoties atbilstoši šīm zīmēm.

 

Pēc nodomiem, kas ir pasniegti šajā rakstā, varēs saprast, kādēļ šo iztirzājumu autors pirms kāda laika ir sacerējis nākamajā nodaļā publicēto aicinājumu vācu tautai un kultūras pasaulei, kas tika atklāti paziņots pirmām kārtām Viduseiropas tautām. Pašlaik ir cita situācija, nekā laikā, kad tas tika darīts zināms šaurākiem cilvēku lokiem. Toreiz atklāts paziņojums pilnīgi noteikti būtu padarījis to par „literatūru”. Šodien sabiedrībai jāatnes tam pretī tas, ko tā tam pirms neilga laika vēl nebūtu varējusi atnest: saprotošus cilvēkus, kuri gribētu darboties tā ziņā, jo saprastu, ka tas ir īstenošanas vērts. Kas tagad var rasties, var rasties tikai caur tādiem cilvēkiem.
 

Please reload