BŪTISKI SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ASPEKTI III (atvieglots tulkojums)

III

 

KAPITĀLISMS UN SOCIĀLAS IDEJAS
(Kapitāls un cilvēka darbs)

 


Nevar spriest par to, ko nepieciešams veikt sociālajā jomā, ja neieskatās pamatspēkos, kas darbojas sociālajā organismā. Mēģinājums gūt šādu ieskatu ir iepriekšējo izklāstījumu pamatā. Spriežot pēc fragmentāriem vērojumiem, šodien nevar paveikt neko auglīgu, jo sociālās kustības izraisītie fakti atklāj traucējumus pašos sociālā organisma pamatos.

 

Šodien proletārieši runā par kapitālu un kapitālismu kā par savas apspiešanas cēloņiem, taču pie auglīga sprieduma par to, kā kapitāls darbojas sociālajā organismā – veicinot vai traucējot tā dzīvi – var nonākt tikai tad, ja izprot, kā kapitālu rada un izmanto trīs faktori: individuālais cilvēks ar savām spējām, likumdošana un saimnieciskas dzīves spēki. Parasti mēdz uzskatīt, ka cilvēka darbs kopā ar dabas apstākļiem un kapitālu rada saimnieciskas vērtības un, ka tieši darbs modina strādniekā apziņu par savu sociālo stāvokli, taču īstenībā spriest par to, kā cilvēka darbam jātiek iesaistītam sociālajā organismā, lai netraucētu strādnieka pašcieņas sajūtu, var tikai pievēršot uzmanību attiecībām starp cilvēka darbu un viņa individuālo spēju atraisīšanos no vienas puses un tiesisko apziņu no otras puses.


Ja pietiekami skaidri apzinās šīs attiecības, tad katrs cilvēks savā vietā var atrast uzdevumus, kas izriet no pašiem dzīves un viņa likteņa piedāvātajiem faktiem. Gūt minēto bezaizspriedumaino ieskatu parasti traucē jau eksistējošā sociālā iekārta, ko cilvēki paši ilgu laiku gaitā - un kādreiz attaisnoti - izveidojuši, bet tagad uzskata par nemaināmu un ļauj tai noteikt savas pašreizējās domas un gribu. Tādēļ šodien pastāv nepieciešamība atgriezties piesākotnējām domām (Urgedanken), kas ir visu sociālo institūtu pamatā.


Sākotnējās jeb pirmdomas ir tās, kas ietver sevī cilvēces pozitīvas attīstības ideju un likumsakarības, kas nodrošina mērķa sasniegšanu. Katrā vēsturiskā posmā, katras cita citai sekojošas kultūras kontekstā cilvēcei kopumā un dažādām tās daļām speciāli ir jārisina noteikti uzdevumi, tādējādi absolvējot vienu savas pilnveidošanās pakāpi pēc citas. Tā pašreizējā attīstības posmā evolūcija iet brālības virzienā. Kurš neatradīs ceļu pie brālīgas socialitātes, ir nolemts nokļūt strupceļā un agri vai vēlu izkrist no evolūcijas plūsmas. Viss vecais: domāšana, attieksme pret dzīvi, vērtību skala, kas balstās egoitātes noteiktajā apziņā, ir nolemts bojāejai. Nākotnē ieies tikai tas, kas būs paveicis sevī radikālu pavērsienu un kļūs no instinktīvi ņemošas būtnes par mīlestībā dodošu, no patērējošas un izmantojošas par brīvi un apzināti kalpojošu. Tas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā „nonest debesis uz Zemi”. Strādāt citu cilvēku labā un saņemt to, ko citi brīvi dod pretī nozīmē dzīvot uz Zemes pēc debesu likumiem, jo tieši tā dzīvo eņģeļi. Viņi dod mums nepieciešamo bez jebkādiem nosacījumiem un ar pateicību saņem no mums pretī to, ko mēs spējam viņiem dot. Eņģeļi ir mūsu priekšgājēji un skolotāji, un cilvēka augstākais mērķis Zemes attīstības gaitā ir sasniegt eņģeļu apziņas pakāpi. Būtībā šim pavērsienam nestāv ceļā nekas cits kā tikai pats cilvēks ar savām vecām domām un priekšstatiem. Ar labo gribu to var sākt veikt jebkurā mirklī un jebkurā situācijā.


Ja nav atrasts pareizais avots, no kura sociālajam organismam arvien no jauna varētu pieplūst spēks, kas slēpjas šajās sākotnējās domās, tad iestādes pieņem formas, kas nevis veicina dzīvi, bet tieši to aizkavē. Instinktīvos cilvēku impulsos vairāk vai mazāk apzināti šīs pirmdomas turpina dzīvot arī tad, kad pilnīgi apzinātas domas aiziet maldu ceļus un rada vai ir jau radījušas dzīvi traucējošus faktus. Šīs pirmdomas, atduroties pret faktiem, kas ir naidīgi dzīvības procesiem, izpaužas haotiski un izraisa sociālajā organismā revolucionārus satricinājumus. Šie satricinājumi izpaliks tikai tad, ja sociālais organisms būs veidots tā, ka tajā vienmēr būs iespēja novērot, kur rodas novirze no pirmdomas ierosinātās kārtības un kāda pastāv iespēja strādāt pret šo novirzi, pirms tā ir ieguvusi liktenīgu raksturu.


Mūsdienās visās cilvēka dzīves jomās ir vērojamas lielas novirzes no stāvokļa, ko pieprasa sākotnējās domas. Tādēļ ir nepieciešama labā griba, lai enerģiski pievērstos šīm pirmdomām, nevis jāizvairās no tām kā no „nepraktiskām”, jo īstenībā vienīgi tās var palīdzēt pavisam praktiski sakārtot sociālo organismu vēlamā virzienā. Proletāriešu prasībās dzīvo kritisks noskaņojums iepretī tam, ko Jaunākie laiki ir izdarījuši ar sociālo organismu. Savukārt mūsu uzdevums ir strādāt pret vienpusīgu kritiku, meklējot pirmdomā virzienu, kurā fakti apzināti jāvirza, jo tas laiks ir pagājis, kad cilvēci varēja apmierināt instinktīvas vadības rezultātā radusies kārtība.


Pašlaik viens no pamatjautājumiem, ko izvirza kritiski noskaņotie laikabiedri, ir: kādā veidā var izbeigt proletariāta apspiešanu, ko tas cieš no privātā kapitālisma puses, jo pašreizējā sabiedriskā iekārta ļauj kapitāla īpašniekam un pārvaldniekam nopirkt citu cilvēku darbu un likt viņiem kalpot savām interesēm.


Sociālajās attiecībās starp kapitālu un cilvēku darbu var atšķirt trīs sastāvdaļas: uzņēmējdarbību, kurai jābalstās kādas personas vai personu grupas individuālajās spējās; uzņēmēja attiecības ar strādniekiem, kurām jābalstās tiesiskajā apziņā; un kādas lietas ražošanu, kas saimnieciskās dzīves apritē iegūst preces vērtību. Uzņēmējdarbība var veselīgi kalpot sociālajam organismam tikai tad, ja cilvēku individuālās spējas var brīvi izpausties. Savukārt tas var notikt tikai tad, ja sociālajā organismā pastāv kāda sfēra, kas nodrošina spējīgam iespēju vislabākā veidā atraisīt un pielietot savas spējas un kas ļauj citiem cilvēkiem spriest par šo spēju vērtību uz brīvas izpratnes pamata. Te var redzēt, ka veselīgajā sociālajā organismā cilvēka darba jautājums ietilpst tās gara dzīves jomas kompetencē, kurā tiek sarūpēta likumdošana un pārvalde. Ja tajā iejaucas politiska valsts kā tāda, tad individuālās spējas neizbēgami tiek nobīdītas otrajā plānā, jo politiskās valsts uzdevums ir apmierināt tās cilvēku prasības pret dzīvi, kas visiem ir vienādas. Piemēram, tai jānodrošina visiem cilvēkiem iespēja izteikt un aizstāvēt savu spriedumu. Valstij nav svarīgi, vai pastāv individuālo spēju sapratne vai nē. Tādēļ tā arī nedrīkst pretendēt uz individuālo cilvēka spēju attīstības un izpausmes ietekmēšanu. Citiem vārdiem sakot, tā nedrīkst reglamentēt audzināšanas, izglītības un darba sfēru.

 

Tikpat maz arī izredzes uz saimnieciskām priekšrocībām drīkstētu spēlēt noteicošu lomu individuālo spēju izpausmē, kas notiek ar kapitāla starpniecību. Daži kapitālisma vērtētāji piešķir šai priekšrocībai ļoti lielu nozīmi. Viņi uzskata, ka tikai izredzes uz peļņu var stimulēt cilvēku pielietot savas individuālās spējas. Kā „praktiķi” viņi atsaucas uz „nepilnīgu” cilvēka dabu, ko viņi pazīstot. Katrā ziņā sabiedriskajā iekārtā, kas ir izraisījusi pašreizējo stāvokli, izredzes uz saimnieciskām priekšrocībām ir guvušas ļoti lielu nozīmi, taču tieši šis fakts arī ir lielā mērā pašlaik pārdzīvojamās situācijas cēlonis. Šī situācija pieprasa atrast citu stimulu individuālo spēju nodarbināšanai. Tas būs jāatrod veselīgas gara dzīves rosinātajā sociālajā izpratnē. Audzināšana un izglītība, kas balstīsies gara brīvībā, no vienas puses, nodrošinās katra cilvēka individuālo spēju brīvu izpausmi un, no otras puses, ļaus viņam saprast un atbilstoši novērtēt citas individualitātes devumu.


Šeit izklāstītais uzskats izriet no brīva cilvēku kopdarba vērojumiem. Pieredze rāda, ka šāds kopdarbs, ja vien tas var attīstīties patiešām brīvi, pēc pašas savas būtības iegūst sociālu raksturu. Tikai brīvības trūkums gara dzīvē līdz šim nav ļāvis tam izpausties. Vadošo šķiru aprindās koptās gara dzīves augļi palika par šo šķiru īpašumu. Tie varēja tikt pasniegti proletariātam tikai mākslīgā formā, un proletariāts nav varējis smelties no šīs gara dzīves savai dvēselei nesošu spēku, jo tas reāli nepiedalījās šo gara vērtību dzīvē. Iestādes „tautas pamācīšanai”, „tautas audzināšana” mākslas baudīšanai un līdzīgi pasākumi patiešām nav īstie līdzekļi garīgo vērtību izplatīšanai tautas vidū, kamēr šīs gara vērtības saglabā raksturu, ko tās ir ieguvušas pēdējā laikā, jo „tauta” ar savu intīmāko cilvēkbūtnes daļu nejūtas piederīga šai gara dzīvei. Tai tikai tiek dota iespēja noskatīties uz to no malas. Un, kas attiecas uz gara dzīvi šaurākā nozīmē, tad tai ir sava nozīme arī saimnieciskajā dzīvē. Veselajā sociālajā organismā nedrīkst būt tā, ka strādājošais proletārietis saskaras vienīgi ar savu mašīnu, kamēr kapitālists viens pats zina, kāds ir saimnieciskās dzīves apritē ražoto preču liktenis. Strādniekam jābūt iespējai ar pilnu līdzdalību ražošanas procesā veidot priekšstatus par to, kādā veidā viņš piedalās sociālajā dzīvē ražojot preci. Uzņēmējam regulāri jārīko pārrunas ar mērķi radīt kopīgu priekšstatu loku, kas iekļauj sevī gan darba ņēmēju, gan darba devēju. Šīs pārrunas jāpieskaita pie darba procesa, tāpat, kā pats darbs. Veselīga sadarbība šai ziņā izraisīs strādniekā sapratni, ka pareizā kapitāla pārvaldnieka darbība veicina sociālo organismu un līdz ar to arī pašu strādnieku kā tā locekli. Savukārt uzņēmējs, pateicoties šādai atklātībai, jutīsies mudināts izturēties tā, lai neizraisītu nekādus iebildumus.

 

Tikai tas, kurš nespēj intīmi izjust to, kas rodas cilvēkiem kopīgi veicot kādu darbu, uzskatīs pateikto par nenozīmīgu. Kurš spēj to izjust, tas sapratīs, cik ļoti tiek veicināta saimnieciska produktivitāte, ja saimnieciskais process, kas ietver sevī kapitāla izmantošanu, tiek vadīts pēc idejām, kas sakņojas brīvas gara dzīves jomā. Tikai peļņas dēļ pastāvošā interese par kapitālu un tā pavairošanu var atbrīvot vietu lietišķai interesei par produktu ražošanu tikai tad, kad šis priekšnosacījums ir izpildīts.

 

Mūsdienās sociālistiski domājošie grib, lai ražošanas līdzekļu pārvaldīšana tiktu nodota sabiedrībai. Bet, kas šajā viņu vēlmē ir attaisnots, varēs tikt sasniegts tikai tad, ja šī pārvalde tiks īstenota balstoties gara brīvībā. Tādējādi tiks padarīts neiespējams saimniecisks spiediens, kas nāk no kapitālista un tiek izjusts kā cilvēka necienīgs, ja kapitālists darbojas vadoties pēc paša saimnieciskām interesēm. Un tad individuālās cilvēka spējas nevarēs tikt paralizētas, kas neizbēgami notiek, ja tās tiek pakļautas politiskas valsts interesēm.

 

Ienākumam no darbības, kurā piedalās kapitāls un individuālās cilvēka spējas, veselajā sociālajā organismā jāizriet, no vienas puses, kā jebkāda garīga darba rezultātam no brīvas tā veicēja iniciatīvas un, no otras puses, no brīvas citu cilvēku sapratnes, kuriem šī darba rezultāti ir vajadzīgi. Šajā jomā darba veicēja uzskatiem jābūt saskaņā ar aprēķiniem par vēlamo ienākumu, proti, pēc visiem sagatavošanas darbiem, kas viņam ir nepieciešami, lai to veiktu, ievērojot arī visus tam nepieciešamos izdevumus. Viņš varēs uzskatīt savas pretenzijas par apmierinātām tikai tad, ja iepretī viņam tiks izrādīta izpratne par veiktā darba vērtību.


Ar sociālo iestāžu starpniecību, kas būs veidotas šeit iezīmētajā virzienā, tiks radīts pamats patiesi brīvām līgumattiecībām starp darbu vadītāju un tā izpildītāju. Šīs attiecības noteiks nevis preču (vai naudas) apmaiņa pret darbaspēku, bet gan abu personu līdzdalības mērs preces ražošanas procesā.


Viss, kas ar kapitāla starpniecību tiek veikts sociālā organisma labā, pēc savas būtības ir atkarīgs no individuālām cilvēku spējām. Šīs spējas var atraisīties pilnā mērā tikai gara brīvības atmosfērā. Arī tādā sociālā organismā, kurā cilvēku spēju attīstību [audzināšanu un izglītību] nosaka politiskas valsts struktūras vai saimnieciskas intereses, šo spēju īstā produktivitāte tomēr balstās brīvajos individuālajos spēkos, kas šā vai tā izlaužas cauri tos paralizējošām valsts iestādēm. Vienīgi šādos apstākļos attīstība nevar noritēt veselīgi. Nevis uz kapitāla pamata darbojošos individuālo spēju brīva atraisīšanās [citiem vārdiem: kapitālisms kā tāds] ir izraisījusi stāvokli, kurā cilvēka darbam ir jākļūst par preci, bet gan šo spēju sagūstīšana politiskās valsts sistēmā vai saimnieciskās dzīves apritē. Jaunākie laiki ir atnesuši sev līdzi māņticību, ka sociālo organismu atveseļojošiem pasākumiem jāizriet no politiskās valsts vai no ekonomikas. Ja cilvēce turpinās iet šo ceļu, kas ir uzņēmis savu virzienu no šīs māņticības, tā tikai radīs iestādes, kuras neierobežoti palielinās apspiesto skaitu, ko tā īstenībā gribētu redzēt novērstu. Mums ir jātiek vaļā no aizspriedumiem attiecībā uz šo faktu.


Cilvēki ir mācījušies domāt par kapitālismu laikā, kad tas stihiski attīstoties ir izraisījis slimīgu procesu sociālajā organismā. Viņi pārdzīvo šo slimības procesu un grib darboties tam pretī. Bet ir jāredz vairāk, proti, ka īstenībā šīs slimības cēlonis slēpjas tajā faktā, ka saimnieciskā dzīve ir pakļāvusi savām specifiskām interesēm cilvēku darbaspēku, nomācot viņu individuālo spēju atraisīšanos, [un tas attiecas gan uz uzņēmējiem, gan uz strādniekiem]. Tādēļ doma par to, ka kapitāla pārvaldīšanai jānotiek uz atbrīvotas [no ekonomikas spiediena] gara dzīves pamata, nav vis „nepraktiska ideālisma” produkts; [tieši otrādi, tā paver vispraktiskāko ceļu pie vispārēji lolotā mērķa sasniegšanas, pie veselīga sociāla organisma.]

 

Katrā ziņā mūsdienās cilvēki vēl ir maz sagatavoti tam, lai sociālo ideju, kas, tikusi īstenota, spētu ievirzīt kapitālismu pareizās sliedēs, tieši saistītu ar gara dzīvi. Viņi meklē atbildi uz saviem jautājumiem vienīgi saimnieciskajā jomā. Viņi redz, ka preču ražošana ir novedusi pie lieluzņēmumiem un tie – pie pašreizējās kapitālisma formas. Tādēļ viņi ir pārliecināti, ka kapitālisma vietā jānāk kooperatīvai saimniecības formai, kas apmierinātu pašu producentu vajadzības. Bet tā kā ir pats par sevi saprotams, ka cilvēki grib saglabāt saimniecību ar moderniem ražošanas līdzekļiem, tad viņi pieprasa visu ražošanas uzņēmumu apvienošanu vienā vienīgā lielā kooperatīvā. Viņi tic, ka tādā kooperatīvā visi strādās sabiedrības uzdevumā, kas izslēgs jebkādu ekspluatāciju, citādi tai būtu jāekspluatē pašai sevi. Un tā kā cilvēki neredz citas iespējas kā pieslēgties pastāvošai sabiedrības formai, viņi izvēlas modernās lielvalsts formu, ko grib pārveidot par visaptverošu kooperatīvu.

 

Cilvēki nemana, ka gaida no tāda kooperatīva kaut ko tādu, kas ir jo mazāk iespējams, jo lielāks ir kooperatīvs. Ja individuālās cilvēku spējas netiek iekļautas kooperatīva organismā tā, kā tas tiek attēlots šajos iztirzājumos, tad ar centralizēto darba pārvaldi nevar panākt sociālā organisma atveseļošanos.


Pašlaik izplatītie aizspriedumi attiecībā uz gara dzīves lomu sociālā organisma dzīvē, ceļas no ieraduma domāt, ka gars ir kaut kas nesavienojams ar matēriju un ar praktisku dzīvi. Daudzi uzskata par neiespējamu uzskatu, ka tajā veidā, kādā kapitāls tiek iesaistīts saimnieciskajā dzīvē un tajā darbojas, būtu jāizpaužas vienai daļai no gara dzīves ietvaros izstrādātajām idejām [tas nozīmē, ka tas nedrīkst palikt vienkārši stihisks process, bet gan, ka tas ir apzināti jāorganizē]. Lai ieraudzītu gara dzīves nozīmi sociālā organisma atveseļošanās procesā, jāpievērš uzmanība noteiktām, mūsdienās vērojamām domu plūsmām, kas, lai arī izriet no godīgiem dvēseles impulsiem, bet tomēr bremzē produktīvu sociālo domu rašanos.


Šīs domu plūsmas vairāk vai mazāk neapzināti ved cilvēkus prom no reālās dzīves un tādēļ nespēj piešķirt viņiem dzīvē pareizo motivācijas spēku. Tās tiecas pēc pārdzīvojumiem, pēc izziņas un lietu izpratnes, tās attīsta iekšēju dvēseles dzīvi, bet uztver to kā sava veida salu vispārējā dzīves jūrā un nespēj uzbūvēt tiltu no šīs dzīves pie tās, kurā cilvēki ir iejūgti ikdienā. Daudzi laikabiedri uzskata par „labo toni” nodoties abstraktām domām par dažnedažādām ētiski reliģiozām problēmām; viņi sapņo par to, lai kaut kādā veidā iemācītu cilvēkiem tikumus, liktu viņiem ar mīlestību izturēties pret saviem līdzcilvēkiem, lai aplaimotu viņus ar „iekšēju dzīves saturu”. Bet viņi nespēj radīt pāreju no tā, ko sauc par labu un mīlestības pilnu, par labestīgu, taisnīgu un tikumisku, pie tā, kas apņem cilvēkus ikdienā kā kapitāls, kā darba atalgojums, kā patēriņš, ražošana un preču cirkulācija, kā kreditēšanas sistēma vai banku un biržu būtība. Var redzēt, kā divas pasaules plūsmas tiek novietotas cilvēku apziņā blakus cita citai. Viena vēlas uzturēties dievišķi garīgajās augstienēs un negrib būvēt tiltu starp garīgiem impulsiem un, teiksim, tirdzniecību. Otra bezdomīgi dzīvo ikdienas dzīvi. Bet dzīve taču ir viens veselums. Tā var plaukt tikai tad, ja reliģiozās dzīves radītais dzinējspēks iedarbojas uz visparastāko, visikdienišķāko dzīvi. Ja cilvēki nevīžo uzcelt tiltu starp garīgas un fiziskas dzīves jomām, tad attiecībā uz reliģiozo, tikumisko dzīvi un uz sociālo domāšanu viņi neizbēgami iekrīt vienkāršā fantazēšanā, kas ir gaužām tālu no patiesās īstenības. Un tad cilvēks tiecas pēc visiem iespējamiem ideāliem, pēc visa, ko viņš sauc par „labu”, bet tiem instinktiem, kas stāv pretī šiem „ideāliem” kā parastās dienišķās dzīves vajadzības, kurām būtu jātiek apmierinātām no tautsaimniecības puses, šiem instinktiem cilvēks nododas bezdomīgi, t.i., bez „gara”. Viņš nepazīst nevienu reālu ceļu no garīguma jēdziena pie tā, kas notiek ikdienas dzīvē; tādēļ šai ikdienas dzīvei nav nekā kopīga ar ētiskiem impulsiem, kas lidinās smalkākajās dvēseliski garīgajās augstienēs. Bet tādēļ, ka cilvēka gars turas tālu no ikdienišķas, praktiskas dzīves, un tas netiek ievērots, ikdiena atriebjas tādējādi, ka ētiski reliģiozā dzīve pārvēršas cilvēkā par iekšējiem meliem.


Šodien ir daudz cilvēku, kas iz zināma ētiski reliģioza aristokrātisma izrāda vislabāko gribu pareizai kopdzīvei ar saviem līdzcilvēkiem; viņi gribētu darīt viņiem tikai to labāko, taču nevīžo izkopt sevī tam nepieciešamās sajūtas, jo nespēj apgūt priekšstatus par reālām sociālām attiecībām, kas darbojaspraktiskās dzīves ieradumos.


Šādi cilvēki uzskata sevi par dzīves praktiķiem, bet šajā pasaulvēsturiskajā brīdī, kad sociālie jautājumi ir kļuvuši tik aktuāli, viņi izturas kā fanātiķi un traucē īstai praktiskai dzīvei. Viņus var dzirdēt sakām: ‘Cilvēkiem jāpaceļas no materiālisma, kas ir iedzinis mūs Pasaules kara katastrofā un no tās izrietošajā postā, un jāpievēršas garīgam dzīves uzskatam.’ Viņi nenogurst citēt izcilas personības, kuras pagātnē tika godātas par savu garīgu domāšanu. Bet, ja kāds mēģina norādīt uz to, ko garam jeb domāšanai tieši šodien būtu nepieciešams paveikt, lai uzlabotu praktisko dzīvi, kas tai ir nepieciešams tāpat, kā dienišķa maize, tad viņa uzmanība tiek pievērsta tam, ka pirmām kārtām esot svarīgi atgriezt cilvēkus pie gara atzīšanas. Īstenībā pašlaik ir svarīgi ar garīgās dzīves spēkiem atrast ceļus sociālā organisma atveseļošanai. Tam nepietiek kaut kādā blakus plūsmā nodarboties ar garu. Tam ir nepieciešams, lai ikdienas dzīve tiktu pilnībā caurstrāvota ar garu, [lai tā tiktu apzināti organizēta, vadoties pēc sākotnējām idejām]. Vadošo aprindu nosliece meklēt gara dzīvei šādas blakus plūsmas noveda pie pašreizējās sociālās situācijas.


Mūsdienās pastāv cieša saikne starp kapitāla pārvaldīšanu preču ražošanas sfērā un īpašuma tiesībām uz ražošanas līdzekļiem, tātad, arī uz kapitālu, lai arī īstenībā abi šie cilvēka attiecību veidi ar kapitālu ir pilnīgi atšķirīgi, ja skatās uz to, kā tie darbojas sociālajā organismā. Ja saimniecības procesa pārvalde tiek īstenota atbilstoši cilvēku individuālām spējām un ar mērķi veicināt veselīgu sabiedrības dzīvi, tad sociālajam organismam tiek sagādāti labumi, kuros ir ieinteresēti visi šim organismam piederošie cilvēki. Lai kādā dzīves situācijā cilvēks atrastos, viņš vienmēr būs ieinteresēts, lai nekas no tā, kas izriet no viņa individuālām spējām, pateicoties kurām rodas lietas, kas kalpo cilvēku dzīvei atbilstoši tās mērķiem, neaizietu zudumā. Taču šādas spējas var attīstīties tikai tad, ja cilvēki var pielietot tās pēc pašu brīvas iniciatīvas. Kas nevar brīvi plūst no šiem avotiem, tas vismaz noteiktā mērā tiek atņemts cilvēku labklājībai. Bet kapitāls ir līdzeklis, ar kura palīdzību šādas spējas var izmantot visās sociālās dzīves sfērās. Tādēļ ikvienam sociālā organisma loceklim jābūt patiesai interesei par to, lai sabiedrības rīcībā esošais kapitāls nonāktu vai nu atsevišķa, kādā īpašā virzienā apdāvinātā cilvēka, vai uz kaut ko īpašu spējīgas cilvēku grupas rīcībā, un, lai viņi varētu brīvi, pēc saviem ieskatiem izmantot to savu nodomu īstenošanai. Jebkuram cilvēkam – no garīga darba veicēja līdz amatniekam – viņa paša interesēs jāgrib, lai kapitāls nonāktu pietiekami daudzu spējīgu personu vai personu grupu rīcībā un, lai viņi pēc pašu iniciatīvas varētu tikt pie šī kapitāla, jo tikai pašas šīs personības var spriest par to, kā viņu individuālās spējas ar kapitāla starpniecību var sagādāt sociālajam organismam – tai skaitā katram šī organisma loceklim personīgi – nepieciešamos labumus.

 

Šeit nav vajadzības attēlot, kā cilvēces attīstības gaitā no citām īpašuma formām radās privātais īpašums. Var tikai minēt, ka šāda īpašuma forma ir attīstījusies darba sadales ietekmē. Šeit tiks runāts par pašreizējo stāvokli un par to, kas ir nepieciešams tā tālākai attīstībai.


Lai kā privātīpašums ir attīstījies – vardarbības un iekarojumu ceļā utt. –, tas tomēr ir un paliek ar individuālām cilvēka spējām saistītais sociālais fenomens. Un tomēr mūsdienu sociālisti uzskata, ka privātīpašuma izraisīto netaisnību attiecībā uz darbaļaudīm var novērst tikai pārvēršot to par kopīpašumu. Viņi jautā, kā var atcelt privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem? Kas uzdod jautājumu šādi, tas neredz to faktu, ka sociālais organisms ir nepārtraukti topošais, augošais organisms un, ka tādēļ nevar jautāt, kāda sociālā iekārta būtu vislabākā. Tā var domāt par kādu lietu, kas, izejot no noteikta punkta, būtiski nemainoties darbojas arvien tālāk. Bet tas neder sociālajam organismam, jo tas ir dzīvs un viss, kas tajā rodas, ir pakļauts pastāvīgām izmainām. Ja grib piešķirt tam reizi par visām reizēm vislabāko formu un to saglabāt, tad līdz ar to aprok tā dzīvot spēju.


Veselīgā sociālā organisma dzīves nosacījums ir, lai tam, kas ar savām individuālām spējām var un grib kalpot sabiedrībai, netiktu atņemta šādas kalpošanas iespēja. Ja viņš izrāda iniciatīvu darboties kādā no saimnieciskās dzīves nozarēm un viņam ir nepieciešami ražošanas līdzekļi, tad viņam jābūt iespējai iegūt tos savā rīcībā, citādi šādas brīvās iniciatīvas bremzēšana kaitētu vispārējām sociālā organisma interesēm. Parasti uz to tiek iebilsts, ka uzņēmējam, lai rosinātu viņa aktivitāti, ir vajadzīgas izredzes uz peļņu, kas ir saistīts ar īpašumu uz ražošanas līdzekļiem. Uz to jāsaka, ka domāšanas veids, no kura izriet izklāstītais šajā grāmatā, ļauj prognozēt, ka, sociālām attiecībām attīstoties tālāk un garīgai dzīvei atbrīvojoties no politiskās un saimnieciskās sistēmas spiediena, šāds stimuls arvien vairāk zaudēs savu nozīmi. Garīgi brīvs cilvēks pats par sevi pavisam noteikti attīstīs sociālo izpratni, un no šīs izpratnes radīsies pavisam citi stimuli nekā cerība uz saimnieciskām priekšrocībām. Bet ne jau par to vien ir runa, kas liek cilvēkam mīlēt privāto īpašumu uz ražošanas līdzekļiem, bet gan par to, kas var labāk veicināt sociālā organisma dzīvi: iespēja [zināmu noteikumu ietvaros] atsevišķam cilvēkam brīvi rīkoties ar kapitālu un ar ražošanas līdzekļiem vai sabiedrības kontrole pār tiem. Turklāt vienmēr jāpatur prātā, ka šodien nevar meklēt sociālā organisma attīstības ceļus atskatoties uz primitīvām sabiedrības formām, bet gan jāmeklē tādas, kas atbilst mūsdienu cilvēces apziņas pakāpei.


Pašreizējajā sabiedrības attīstības pakāpē nevar auglīgi iesaistīt individuālās cilvēku spējas sociālā organisma dzīvē bez tā, lai indivīdam būtu iespēja brīvi rīkoties ar kapitālu. Lai varētu auglīgi kaut ko ražot, jābūt iespējai brīvi rīkoties ar kapitālu – nevis tādēļ, ka tas radītu priekšrocības kādam atsevišķam cilvēkam vai cilvēku grupai, bet tādēļ, ka kapitāls īpašuma formā var vislabāk kalpot sabiedrībai, ja tas tiek mērķtiecīgi sociāli sakārtots.


Tāpat, kā cilvēks dzīvē ir atkarīgs no savu locekļu veiklības, viņš ir noteiktā mērā atkarīgs no tā, ko viņš producē kopā ar citiem cilvēkiem. Aizkavējot brīvas rīcības iespēju ar ražošanas līdzekļiem, notiek kaut kas līdzīgs tam, kad ķermeņa locekļi tiek paralizēti.


Privātais īpašums nav nekas cits, kā starpnieks, kas ļauj cilvēkam brīvi rīkoties. Sociālajā organismā īpašumam netiek piešķirta nekāda cita nozīme, kā tā, ka īpašniekam ir tiesības rīkoties ar to pēc savas brīvas iniciatīvas. Te var redzēt, ka sociālajā dzīvē ir savstarpēji saistītas divas lietas, kurām piemīt dažāda nozīme: brīvas rīcības iespēja ar sociālās produkcijas pamatkapitālu un juridiskas attiecības, kas veidojas starp īpašnieku un citiem cilvēkiem tādēļ, ka viņa tiesību dēļ brīvi rīkoties ar kapitālu šiem citiem cilvēkiem tiek liegta iespēja brīvi rīkoties ar šo pamatkapitālu.

 

Nevis sākotnējā brīvas rīcības iespēja ar kapitālu noved pie sociālām kaitēm, bet gan tas, ka tiesības uz šo rīcību turpina pastāvēt arī tad, kad uzņēmējs vairs nevar vai negrib darboties izvēlētajā nozarē. Kurš skatās uz sociālo organismu kā uz topošo, augošo, tas nepārpratīs šeit izteikto domu. Viņš jautās, kāda pastāv iespēja pārvaldīt kapitālu, kas, no vienas puses, kalpo dzīvei, tā, lai, no otras puses, tai nekaitētu. Dzīvo procesu nemaz nevar auglīgi iekārtot nerēķinoties ar noteiktiem zaudējumiem, kas rodas uzņēmuma attīstības gaitā. Un, ja cilvēks kā sociālā organisma loceklis pats piedalās tā tapšanas procesā, tad viņa uzdevums nevar pastāvēt pūliņos izvairīties no zaudējumiem, jo līdz ar to tiek aprakta sociālā organisma dzīves iespēja. Runa var būt vienīgi par to, lai savlaicīgi iejauktos, kad mērķtiecīgais draud kļūt par kaitīgu.


Jāpastāv iespējai brīvi rīkoties ar kapitālu atbilstoši cilvēka individuālām spējām, bet ir jāpastāv arī iespējai izmainīt ar to saistītās īpašuma tiesības tajā mirklī, kad tās pārvēršas par līdzekli neattaisnotai varas pielietošanai. Mūsu laikā pastāv viens iestādījums, kas atbilst šeit iezīmētajai sociālajai prasībai. Tā ir daļēji īstenota attiecībā uz tā saukto garīgo īpašumu: literāriem, mākslas, mūzikas utt. darbiem. Pēc noteikta laika pēc tā radītāja nāves tas pāriet sabiedrības rīcībā. Tam pamatā ir reālistisks priekšstats, ka, lai cik cieši garīgu vērtību radīšana ir saistīta ar atsevišķa cilvēka individuālām dotībām, šīs vērtības ir vienlaicīgi sociālās kopdzīves rezultāts un pareizajā mirklī tās ir jānodod sabiedrībai. Bet tieši tāpat tam ir jābūt arī attiecībā uz jebkuru citu īpašumu. Tas, ka atsevišķais cilvēks ar šī īpašuma palīdzību kaut ko ražo kalpojot sabiedrībai, ir iespējams tikai šai sabiedrībai darbojoties līdzi. Tātad, tiesības rīkoties ar īpašumu nevar pastāvēt atdalīti no šīs sabiedrības interesēm. Tādēļ nevis jāmeklē iespēja atcelt privātīpašuma tiesības uz pamatkapitālu, bet gan jāatrod iespēja ļaut pārvaldīt šo īpašumu tā, lai tas vienmēr kalpotu sabiedrībai.


Šādu līdzekli var atrast trīsdaļīgajā sociālajā organismā. Pateicoties tiesiskai valstij, šajā organismā apvienotie cilvēki darbojas kā viens veselums. Savukārt individuālo spēju nodarbināšana ir šī organisma garīgas organizācijas kompetencē.


Tam, kas spēj domāt reālistiski, viss norāda uz to, ka sociālajam organismam jābūt organizētam pēc trīsdaļīguma principa. It īpaši tas attiecas uz jautājumu par indivīda attiecībām ar saimniecisko pamatkapitālu, proti, par īpašuma tiesībām uz šo kapitālu. Tiesiskai valstij nebūs jāatceļ privātīpašums uz kapitālu un tā pārvaldi tik ilgi, kamēr uzņēmējs ar savu darbu kalpo sociālajam organismam; šajā laikā tā nodrošinās un aizsargās viņa tiesības brīvi rīkoties ar kapitālu. Valsts nekad nepārņems to savā īpašumā, bet gan rūpēsies par to, lai pareizajā brīdī [kad uzņēmējs vairs negrib vai nevar turpināt iesākto darbu] tas pārietu citas personas vai personu grupas rīcībā, kuras izrādīs interesi par šo darbu un spēs to veikt. Tādējādi sociālajam organismam var kalpot no diviem pavisam atšķirīgiem izejas punktiem. Demokrātiskā valsts, kurai ir darīšana ar to, kas vienādi skar visus cilvēkus, gādās par to, lai kādas personas vai personu grupas tiesības uz īpašumu ar laiku neizraisītu netaisnību pret citām personām. Tā kā valsts pati nepārvalda nekādu īpašumu, bet rūpējas par tā nodošanu atbilstošu indivīdu rīcībā, viņi varēs atraisīt savus radošos spēkus darbojoties visas sabiedrības labā. Kamēr tas notiek atbilstoši sociālām mērķim, tiesības uz īpašumu vai rīkošanos ar to varēs palikt personīgā sfērā. Viscaur var iedomāties, ka juristi dažādos laikos izdos pavisam citādus likumus par īpašuma nodošanas procedūru no vienas personas vai personu grupas citai. Šodien, kad plašās aprindās valda liela neuzticība iepretī jebkādam privātam īpašumam, tiek domāts par radikālu privāta īpašuma nodošanu sabiedrības rokās, bet, ja cilvēki tiktu šajā ceļā pietiekami tālu, viņi redzētu, ka tādējādi tiks apgrūtināta sociālā organisma dzīve. [Šodien mums ir nepārprotama Padomju Savienības pieredze ar „kopīpašumu” uz ražošanas līdzekļiem.] Pieredzes izmācīti viņi vēlāk izvēlētos citu ceļu. Tomēr būtu labāk jau tagad ķerties pie pasākumiem, kas šeit ieskicēto domu ziņā nodrošinātu sociālajam organismam veselīgu dzīvi. Kamēr kāda persona viena pati vai saistībā ar personu grupu turpina kaut ko ražot uz pamatkapitāla bāzes, tai var piederēt rīcības tiesības ar to kapitāla masu, kas rodas no sākotnējā kapitāla kā uzņēmuma peļņa, ciktāl pēdējā tiek izmantota uzņēmuma paplašināšanai. Kopš brīža, kad viena tāda personība pārtrauc pārvaldīt ražošanu, kapitāla masai jātiek nodotai citai personai vai personu grupai līdzīgas vai citas sociālajam organismam nepieciešamas produkcijas ražošanai. Arī tai kapitāla daļai, kas tiek iegūta ražošanas procesā, bet netiek izmantota tā paplašināšanai, no paša sākuma jāiet līdzīgs ceļš. Par uzņēmuma vadītāja personīgo īpašumu jāatzīst tikai tas, ko viņš saņem uz to pretenziju pamata, ko, uzsākot uzņēmēja darbību, uzņēmās attaisnot ar savām individuālām spējām un kas izrādījās attaisnotas ar to, ka baudot citu cilvēku uzticību, viņš šo kapitālu ir saņēmis. Ja šīs personas darbība ir novedusi pie kapitāla pieauguma, tad no šīs pieaugušās summas viņas personīgajā īpašumā pāries tik daudz, ka tas procentuāli atbildīs pamatkapitāla pieaugumam. Kapitāls, ar kuru ražošanas process tika uzsākts, pēc sākotnējo īpašnieku gribas pāries pie jauna pārvaldnieka ar visiem uzņemtajiem pienākumiem un saistībām, vai aizies pie viņiem atpakaļ, ja pirmais pārvaldnieks vairs nevar, vai negrib nodarboties ar doto uzņēmumu.



Te mums ir darīšana ar tiesību pārņemšanu un nodošanu. Noteikt likumus, pēc kuriem tam jānotiek, ir tiesiskās valsts pienākums. Tai būs arī jāseko likuma izpildei. Var iedomāties, ka detaļās šādu nodošanu regulējošie noteikumi var būt ļoti dažādi. Tas, kurš domā reālistiski, nekad negribēs neko vairāk kā tikai parādīt virzienu, kurā lietas var regulēt. Ja ar sapratni seko šim virzienam, tad katrā atsevišķā gadījumā vienmēr varēs atrast mērķtiecīgu risinājumu. Arī īpašos apstākļos pareizais rīcības veids vienmēr būs jāmeklē atbilstoši lietas būtībai un nozīmei sociālajam veselumam. Jo reālistiskāk cilvēki domās, jo mazāk viņi gribēs radīt likumus vadoties pēc iepriekš izdomātām prasībām. No otras puses, tikai reālistiski domājot var nonākt pie nepieciešamiem rezultātiem, un šie rezultāti ir tādi, ka tiesiskā valsts, pārvaldot tiesību nodošanu, pati sev nekad nedrīkstēs piešķirt tiesības rīkoties ar kapitālu. Tai būs jārūpējas tikai par to, lai kapitāls tiktu nodots tādai personai vai personu grupai, kurai piemīt spējas, kas attaisno šo izvēli. Ar šo priekšnosacījumu vispirms pavisam vispārēji derēs noteikums, ka tas, kurš minēto iemeslu dēļ taisās veikt kapitāla nodošanu, var pēc savas brīvas izvēles izšķirties par savu sekotāju. Viņš varēs izvēlēties kādu personu, personu grupu vai arī nodot rīcības tiesības kādai garīgās organizācijas korporācijai. Tas, kurš pats ir mērķtiecīgi kalpojis sociālajam organismam, arī par turpmāko kapitāla izmantošanu spriedīs ar sociālu izpratni. Un sociālajam organismam nāks par labu, ja tiks uzticēts šim spriedumam, nekā, ja lietu regulēs kāds no malas.


Šāda veida regulēšana ir nepieciešama sākot ar noteiktu summu, ko nopelna viena persona vai personu grupa izmantojot ražošanas līdzekļus, pie kuriem pieder arī zeme, un kas kļūst par personīgu īpašumu ne uz sākotnējo pretenziju pamata.


Pēdējā veidā nopelnītais un visi uzkrājumi, kas ceļas no paša darba rezultātiem, paliek līdz pelnītāja nāvei vai līdz kādam vēlākam brīdim šī pelnītāja vai viņa pēcteču īpašums. Līdz šim brīdim tam, kuram šādi uzkrājumi tikuši doti ražošanas līdzekļu radīšanai vai iegūšanai, būs jāmaksā noteikts %, kas jānosaka tiesiskai valstij. Pie tādas sociālās iekārtas, kas balstās uz šeit aprakstītajiem principiem, var pilnībā atdalīt ienākumus, kas rodas darba rezultātā ar ražošanas līdzekļiem, no īpašuma masām, kas ir nopelnītas ar personīgo (fizisko vai garīgo) darbu. Šī sadalīšana atbilst tiesiskai apziņai un sociālās kopas interesēm. Tas, ko kāds ietaupa, un veids, kādā uzkrājums tiek nodots uzņēmuma rīcībā, kalpo kopīgām interesēm, jo tas padara iespējamu ražošanu izmantojot individuālās cilvēku spējas. Tas, kas rodas kā kapitāla pieaugums, pateicoties ražošanas līdzekļiem – pēc likumīgu procentu atskaitīšanas –, rodas pateicoties visa sociālā organisma darbībai. Tādēļ tam ir jāatgriežas atpakaļ sociālajā organismā, kā tas tika attēlots. Tiesiskai valstij būs tikai jānoteic, ka atbilstošas kapitāla masas nodošanai ir jānotiek norādītajā veidā; bet tās pienākums nebūs lemt par to, kādu – materiālu vai garīgu – produkciju ražojošā uzņēmuma rīcībā jānodod šis vai arī ietaupītais kapitāls. Citādi tas novestu pie valsts tirānijas pār garīgo un materiālo produktu ražošanu. Pēdējā tiek organizēta sociālajam organismam vislabvēlīgākajā veidā ļaujot izpausties individuālām cilvēku spējām. Tikai tam, kas negrib pats lemt, kam nodot paša radīto kapitālu, būs brīv uzdot kādai garīgās organizācijas korporācijai atrast to, kam nodot rīcības tiesības. Arī iekrājumi pēc to nopelnījušā cilvēka nāves vai kādā vēlākajā brīdī kopā ar peļņu no procentiem pāriet kādai garīgi vai materiāli producējošai personai vai personu grupai, kas pelnītājam jāizvēlas testamentāri, bet tieši un tikai tādai, nevis kādai neproduktīvai personai, kurai tie kļūtu vienkārši par renti. Arī te, ja nevar tieši izvēlēties personu vai personu grupu, tad pastāv iespēja nodot rīcības tiesības kādai garīga organisma korporācijai. Tikai tad, ja kāds uzņēmējs no savas puses neatstās nekādu rīkojumu, viņa vietā nāks tiesiskā valsts un liks garīgai organizācijai izdot nepieciešamo rīkojumu.


Šādā sociālajā iekārtā vienlaicīgi tiek ievērota gan atsevišķa cilvēka brīva iniciatīva, gan sabiedrības intereses; pēdējās intereses pat tiek pilnībā gandarītas ar to, ka brīva atsevišķu cilvēku iniciatīva kalpo šai sabiedrībai. Strādnieks, kas ir uzticējis savu darbu cita cilvēka vadībai, varēs zināt, ka kopīgi ar vadītāju sastrādātais nesīs vislabākos augļus sociālajam organismam, tātad, arī pašam strādniekam. Šeit piedāvātā sociālā iekārta radīs veselīgām cilvēku sajūtām atbilstošas attiecības starp tiesiskās apziņas ziņā noregulētām rīcības tiesībām ar ražošanas līdzekļos iemiesoto kapitālu un cilvēku darbaspēku no vienas puses un abu radītās produkcijas cenām no otras puses. Varbūt līdzšinējos izklāstījumos var saskatīt kādas nepilnības. Tas var būt. Kā jau teikts, reālistiski domājošam nav svarīgi izvirzīt pilnīgas „programmas” visiem gadījumiem, bet gan iezīmēt virzienu, kurā praktiski jāstrādā. Ar šeit sniegtajiem īpašajiem norādījumiem mēs gribam kā ar piemēru precīzāk paskaidrot ierādīto virzienu. Šo piemēru var uzlabot. Ja vien tas norāda dotajā virzienā, tad varēs sasniegt arī auglīgu mērķi.


Pateicoties šādai iekārtai varēs saskaņot attaisnotus atsevišķu cilvēku vai ģimeņu intereses ar sabiedrības prasībām. Noteikti būs jāņem vērā, ka kārdinājums vēl dzīves laikā nodot savu īpašumu vienam vai vairākiem paša pēctečiem, ir ļoti liels un, ka šos pēctečus var iedomāties kā šķietami produktīvus, lai arī viņi salīdzinājumā ar citiem tomēr nav tik centīgi un labāk būtu aizvietojami ar šiem citiem. Taču iepriekš iezīmētajā iekārtā šis kārdinājums varēs būt minimāls, jo tiesiskai valstij būs tikai jāizvirza prasība, lai jebkuros apstākļos īpašums, ko viens ģimenes loceklis ir atstājis citam, pēc noteikta laika, kas seko pirmā nāvei, iztecēšanas pienākas kādai garīgās organizācijas korporācijai, vai arī šīs kārtības apiešanu var nepieļaut ar kādu citu likumu. Tiesiskai valstij būs jāparūpējas tikai par to, lai šī nodošana notiktu; kam ir jāpārņem mantojums, jānorāda kādai no garīgās organizācijas iestādēm. Izpildot šos priekšnosacījumus, tiks panākta sapratne par to, ka pēcteči ar audzināšanu un izglītību jāpadara par derīgiem sociālā organisma locekļiem, nevis jānodod kapitāls neproduktīvām personām, ar ko sociālajam organismam tiktu sagādāts kaitējums. Cilvēks, kurā dzīvo patiesa sociāla izpratne, nav ieinteresēts, lai viņa pamatkapitāls pārietu pie personām vai personu grupām, kuru individuālās spējas nesola tā produktīvu izmantošanu.


Nevienam, kurš saprot, kas patiešām ir praktiski īstenojams, neienāks prātā noturēt šeit izklāstīto par utopiju, jo šeit ir norādīts tieši uz tādiem iestādījumiem, kas var rasties jebkurā vietā reāli pastāvošajos apstākļos. Tikai tiesiskās valsts institūcijai būs pamazām jāatsakās no pretenzijas pārvaldīt garīgo un saimniecisko dzīvi un jāpārstāj pretoties tam, kam patiešām jānotiek, proti, pilnīgi patstāvīgu izglītības un saimniecības iestāžu dibināšanai. Nav nepieciešamības no šodienas uz rītdienu likvidēt visas valsts skolas un saimnieciskas iestādes, bet varbūt pēc maziem sākotnējiem mēģinājumiem varēs saskatīt iespēju pakāpeniski samazināt valsts ietekmi uz izglītību un saimniecību. Bet pirmām kārtām būs nepieciešams, lai personības, kuras var atzīt šeit izklāstīto vai līdzīgo ideju pareizību, parūpētos par to izplatīšanu. Ja šādas idejas radīs izpratni, tad cilvēkos tiks modināta uzticēšanās iespējai dziedināt pašreizējo situāciju no tai piemītošām kaitēm. Šī uzticēšanās ir vienīgais patiesi veselīgas attīstības garants. Jaunas iestādes var praktiski pieslēgties pastāvošajām. Šeit izklāstīto ideju būtiskais elements ir tas, ka tās negrib radīt labāku nākotni vēl tālākas pastāvošā graušanas ceļā, nekā tas jau ir noticis. Tās grib būvēt tālāk un būvējot tālāk izraisīt dabisku neveselīgo elementu noārdīšanu. Ir jāsaprot, ka, lai kura šķira tiktu pie varas, tā nenovērsīs pastāvošo ļaunumu, ja neiedvesmosies ar idejām, kas var atveseļot sociālo organismu un padarīt to dzīvot spējīgu. Neticēt, ka mūsdienu juku laikos pietiekami liels cilvēku skaits varēs saprast šādas idejas, ja to izplatīšanai tiks izlietots pietiekami enerģijas, nozīmētu apšaubīt cilvēka dabisko uztveres spēju iepretī veselīgiem un mērķtiecīgiem impulsiem. Nevis šis jautājums būtu jāuzdod, bet gan cits: kas jādara, lai iespējami enerģiski apskaidrotu cilvēkus par idejām, kas var modināt viņu uzticēšanos.

 

Efektīvai šeit izklāstīto ideju izplatīšanai pirmām kārtām nostāsies pretī tas fakts, ka daudzi cilvēki mūsu laikmetam raksturīgo domāšanas ieradumu dēļ divējādā ziņā nevarēs tikt ar tām galā. Vai nu tiks iebilsts, ka nevarot iedomāties, ka būtu iespējams pārraut viengabalaino sociālo dzīvi, jo taču realitātē trīs iezīmētie šīs dzīves atzari ir visur saistīti kopā; vai arī uzskatīs, ka arī viengabalainajā valstī var sasniegt katra no trīs locekļiem patstāvību un, ka būtībā šeit izklāstītais ir ideju savirknējums, kas neskar realitāti. Par to var teikt, ka pirmais iebildums ir pašas nereālistiskās domāšanas radīts. Cilvēki tic, ka kādā kopienā var radīt vienotu dzīvi tikai tad, ja šī vienotība tiek tajā ienesta ar kādu rīkojumu no ārpuses. Taču reālā dzīve pieprasa tieši pretējo, proti, viengabalainībai jārodas kā atsevišķu centienu rezultātam. No dažādiem virzieniem kopā satecējušām aktivitātēm galu galā jāpaveic vienotība. Pēdējo laiku attīstība noritēja pretēji šai īstenībai atbilstošajai idejai. Tādēļ tas, kas dzīvoja cilvēkos, sacēlās pret „kārtību”, kas tika viņiem uzspiesta no ārpuses, un noveda pie pašreizējās sociālās situācijas. Otrs aizspriedums izriet no nespējas saskatīt radikālu atšķirību trīs sociālā organisma locekļu darbībā. Cilvēki neredz, ka viņiem ir īpašas attiecības ar katru no šiem trim locekļiem. Katrs no tiem var attīstīties optimāli tikai tad, ja reālajā dzīvē tam ir iespēja attīstīties pēc saviem īpašiem likumiem atšķirti no abiem citiem, un tad no savas suverenitātes veidot mērķtiecīgas attiecības ar abiem citiem sociālā organisma locekļiem. Kādreiz t.s. fiziokrāti uzskatīja, ka, vai nu valdība izstrādā pasākumus saimnieciskās dzīves regulēšanai, kas ir pretrunā ar šīs dzīves brīvu pašatraisīšanos; tad šādi pasākumi ir kaitīgi. Vai arī likumi darbojas tajā pat virzienā, kurā saimnieciskā dzīve norisinās pati par sevi, ja tā tiek atstāta savā ziņā; tad tie ir lieki. Kā oficiāls viedoklis šis uzskats ir pārvarēts, taču kā domāšanas ieradums tas arvien vēl spokojas cilvēku galvās un izraisa visai postošas sekas. Cilvēki domā, ka, ja kāda dzīves joma seko saviem likumiem, tad no šīs jomas pašam par sevi būtu jārodas visam pārejam, kas dzīvē ir nepieciešams. Ja, piemēram, saimnieciskā dzīve tiekot noregulēta tā, ka cilvēki izjūt šo kārtību kā apmierinošu, tad arī pareizai tiesiskai un gara dzīvei būtu jāizriet no sakārtotā saimnieciskā pamata. Taču tas nav iespējams. Pašas saimnieciskās dzīves apritē nav nekā, kas pats par sevi izraisītu sakārtotas tiesiskas attiecības starp cilvēkiem. Ja šīs attiecības tiek regulētas uz saimnieciskās dzīves pamata, tad cilvēks ar savu darbu un tiesībām uz darba līdzekļiem tiek maksimāli iejūgts saimnieciskajā dzīvē. Viņš neizbēgami kļūst par skrūvīti saimnieciskajā mehānismā. Saimnieciskai dzīvei piemīt tendence pastāvīgi kustēties noteiktā virzienā, tādēļ tajā ir jāiejaucas no citas puses. Nevis tad, ja juridiskie pasākumi darbojas saimnieciskās dzīves radītajā virzienā, tie ir labi, vai, kad tie darbojas pretējā virzienā, tie ir kaitīgi, bet gan, ja virziens, kurā attīstās saimnieciskā dzīve, pastāvīgi tiek regulēts ar tiesībām, kas attiecas uz cilvēku kā tādu; tikai tad viņš varēs piedalīties saimnieciskajā dzīvē cilvēka cienīgā veidā. Un tikai tad, ja individuālās spējas attīstīsies uz sava īpaša, proti, uz brīvās gara dzīves pamata, vispirms pilnīgi atšķirti no pašas saimnieciskās dzīves interesēm un piegādās šai saimnieciskajai dzīvei arvien jaunus spēkus, kas nevar rasties no tās pašas, tad arī saimniecība varēs attīstīties cilvēkam labvēlīgā veidā.

 

Īpatnēji, ka tīri ārējas dzīves jomā cilvēki viegli saskata darba dalīšanas priekšrocības. Neviens nedomā, ka, piemēram, šuvējam būtu jātur sava govs, lai apgādātu savu ģimeni ar pienu. Bet attiecībā uz plašāku dzīves iedalījumu viņi domā, ka vienīgi svētīga ir viengabalainā iekārta.

 

 

 

***

 


Ir pašsaprotami, ka tieši pret reālām sociālām idejām no visām pusēm saceļas iebildumi, jo reālā dzīve neizbēgami rada pretrunas. Tam, kurš domā saskaņā ar šo dzīvi, jāgrib radīt iestādījumus, kuru pretrunīga daba tiktu izlīdzināta ar citiem iestādījumiem. Viņš nedrīkst cerēt, ka iestādījums, kas pēc viņa domām izskatās „ideāli labs”, ticis realizēts, darbosies bez jebkādām pretrunām. Tā ir viscaur attaisnota mūsdienu sociālistu prasība, ka Jauno laiku uzņēmumi, kuros tiek ražots atsevišķu cilvēku peļņas dēļ, jāaizvieto ar tādiem, kuros tiktu ražots visu patērētāju labā. Vienīgi tieši tas, kurš atzīst šo prasību, nevarēs nonākt pie šo jaunāko sociālistu secinājuma, ka ražošanas līdzekļi esot jāatsavina privātīpašniekiem un jānodod sabiedrības rokās. Viņam drīzāk būs jāatzīst par pareizu pavisam cits secinājums, proti: ražošanai jānotiek pēc privātu personu iniciatīvas un balstoties viņu krietnumā, bet prece, kas šādi tiek saražota, pareizā ceļā jānogādā sabiedrībai. Jaunāko laiku gars rosināja uzņēmējus panākt lielākus ieņēmumus ražojot lielāku produkcijas daudzumu; nākotnē būs jātiecas pēc tā, lai ar asociāciju starpniecību, izejot no pieprasījuma, atrastu vislabāko ražošanas veidu un produkcijas piegādes iespējas no ražotāja pie patērētāja. Juridiskas iestādes rūpēsies par to, lai ražošanas uzņēmums paliktu saistīts ar vienu personu vai personu grupu tikai tik ilgi, kamēr šī saikne attaisnojas ar šo personu individuālām spējām. Kopīpašuma vietā uz ražošanas līdzekļiem sociālajā organismā notiks šo līdzekļu rotācija (aprite), kas novedīs tos arvien pie tām personām, kuru individuālās spējas ļauj vislietderīgāk izmantot tos sabiedrības labā. Šādā veidā uz noteiktu laiku tiks radīta tāda saikne starp uzņēmēja personību un ražošanas līdzekļiem, kāda līdz šim tika īstenota privāta īpašuma ceļā, jo šī uzņēmuma vadītājam un viņa palīgiem būs jāpateicas ražošanas līdzekļiem par to, ka viņu spējas ļāva viņiem tikt pie savām pretenzijām atbilstoša ienākuma. Viņi centīsies ražot iespējami kvalitatīvu produkciju, jo tās pieaugums nesīs viņiem, lai arī ne pilnu peļņu, tad tomēr līgumā atrunāto daļu no tās. Iepriekšējo izklāstījumu ziņā peļņa taču nonāk pie sabiedrības tikai tai mērā, kas paliek pēc procentu likmes atskaitīšanas, kas nāk par labu uzņēmējam produkcijas kāpinājuma rezultātā. Un būtībā ir pamatots tas, ka, produkcijai samazinoties, uzņēmēja ienākumam jāsamazinās tādā pat mērā, kādā tas pieaug produkcijai pieaugot. Šādi uzņēmēja ienākums vienmēr atbildīs viņa garīgajam veikumam; viņš nevarēs patvaļīgi piesavināties  peļņu, kas ir iegūta daudzu personu kopdarba rezultātā.

 

Īstenojot šādas sociālās idejas, pašlaik pastāvošie iestādījumi iegūs pavisam citu nozīmi. Īpašums pārstās būt tas, kas tas ir bijis līdz šim, un nebūs vajadzības atgriezties pie vēsturiski pārvarētas sabiedriska īpašuma formas, bet gan varēs pāriet pie kaut kā pilnīgi jauna. Īpašuma objekti tiks iekļauti sociālās dzīves plūsmā. Atsevišķais cilvēks nedrīkstēs pārvaldīt tos par skādi sabiedrībai, bet arī sabiedrība nevarēs pārvaldīt tos birokrātiski par skādi atsevišķam cilvēkam. Atsevišķais indivīds atradīs tiem pieeju, lai ar to starpniecību kalpotu sabiedrībai.

 

Īstenojot šādus impulsus, varēs apmierināt sabiedriskās intereses. Ražošana tiks nostādīta uz veselīga pamata, kas pasargās sociālo organismu no krīzēm. Arī saimnieciskās dzīves pārvaldes aparāts, kuram ir darīšana tikai ar preču apriti, varēs panākt nepieciešamo līdzekļu izlīdzinājumu. Ja, piemēram, kāds uzņēmums nav spējīgs izmaksāt saviem kreditoriem procentus par viņu iekrājumiem, tad, ja tas tiks atzīts par nepieciešamu, trūkstošo daļu varēs sagādāt no citiem uzņēmumiem pēc brīvas vienošanās starp dalībpersonām. Sevī noslēgtai saimnieciskai sistēmai, kas no ārpuses saņem juridisku pamatu un pastāvīgu individuālo cilvēcisko spēju pieplūdumu, pašai sevī būs darīšana tikai ar saimniecību. Tādēļ šī sistēma varēs rosināt tādu vērtību sadali, kas katram sagādās to, kas viņam var piederēt sabiedrības labklājībai atbilstošā veidā. Ja vienam būs šķietami lielāks ienākums nekā citam, tad tas tā būs tikai tādēļ, ka šis „lielākais” ienākums ir iegūts pateicoties viņa individuālām spējām, un tas nāks par labu arī sabiedrībai.

 


***

 


Sociālajā organismā, kas veidojas šeit izklāstīto priekšstatu gaismā, vienojoties juridiskas un saimnieciskas dzīves vadītājiem, varēs noteikt nodevas, kas ir nepieciešamas tiesiskās dzīves uzturēšanai. Un viss, kas ir nepieciešams garīgās organizācijas uzturēšanai, nāks no atsevišķām personām, kuras piedalās sociālā organisma dzīvē, kā atlīdzība uz brīvas sapratnes pamata. Veselīgu šīs garīgās organizācijas pamatu veidos garīgi strādāt spējīgu atsevišķu personu individuālā iniciatīva, kas izpaudīsies brīvas konkurences formā.


Tikai šādā sociālajā organismā likumdošanas institūts varēs nodrošināt taisnīgu labumu sadali. Saimnieciskais organisms, kas izmanto cilvēku darbu vadoties nevis pēc atsevišķu ražošanas nozaru interesēm, bet, kas ir spiests saimniekot atbilstoši likumam, noteiks labumu vērtību samērā ar ieguldīto cilvēku darbu. Tas nevienam neliks darīt to, kas ir pretrunā ar cilvēku labklājību un cieņu. Šādā organismā valdīs tiesības, kas izriet no gluži cilvēciskām attiecībām. Bērniem būs tiesības uz izglītību; ģimenes tēvs, kas viens pats audzina bērnus, kā strādnieks varēs saņemt lielāku ienākumu. Šis „vairāk” viņam nāks no iestādēm, kas tiks nodibinātas pēc vienošanās starp visām trim organizācijām. Šādas iestādes var apmierināt tiesības uz audzināšanu ar to, ka saimnieciskās organizācijas pārvalde izrēķinās iespējami lielu audzināšanas ienākumu – atbilstoši vispārējai saimnieciskai situācijai, un tiesiskā valsts pēc garīgās organizācijas slēdziena noteiks atsevišķa cilvēka tiesības. Ar šādu norādi kā ar piemēru tiek iezīmēts virziens, kurā jāveido iestādes. Būtu viscaur iespējams, ka atsevišķos gadījumos tiks uzskatītas par pareizām pavisam citādas iestādes. Bet šis „pareizais” jebkurā situācijā būs atrodams tikai trīs patstāvīgiem sociālā organisma locekļiem mērķtiecīgi sadarbojoties. Šo izklāstījumu pamatā esošais domāšanas veids – pretstatā daudzam, kas šodien tiek uzskatīts par praktisku, bet tāds nav – gribētu atrast patiešām praktisko, proti, šādu sociālā organisma iedalījumu, kas ļautu visiem tā locekļiem darboties atbilstoši sociāliem mērķiem.

 

Kā bērniem ir tiesības uz audzināšanu, tā veciem cilvēkiem, invalīdiem, atraitnēm un slimajiem ir tiesības uz iztiku. Tam nepieciešamam kapitālam jāpieplūst sociālā organisma apritē līdzīgi tam, kā tajā ieplūst minētās kapitāla iemaksas to audzināšanai, kuri vēl nav strādāt spējīgi. Šeit ir būtiski tas, lai summa, ko saņem pats nepelnošais kā ienākumu, netiktu noteikta pēc saimnieciskiem motīviem, kas vienmēr centīsies noturēt to iespējami minimālu, bet gan otrādi – saimnieciskā dzīve būs atkarīga no tā, ko šai ziņā pateiks tiesiskā apziņa. Saimnieciskajā organismā strādājošiem no tā, ko viņi paveic ar savu darbu, pienāksies jo mazāk, jo vairāk būs jāatskaita nepelnošajiem. Bet, ja šeit raksturotie sociālie impulsi tiks īstenoti, tad šo „mazāk” nesīs vienmērīgi visi strādājošie sociālā organisma locekļi. No saimnieciskās dzīves atdalītā tiesiskā valsts patiešām padarīs audzināšanu un darba nespējīgo uzturēšanu par vispārēju cilvēces lietu, kā tam arī jābūt, jo tiesiskās organizācijas joma ir tā, kurā runāt līdzi var visi pilngadību sasniegušie cilvēki un, kas ņem vērā visu sociālā organisma locekļu intereses.

 

Šādā sociālajā organismā tas „vairāk”, ko paveic viens cilvēks uz savu individuālo spēju pamata, tiks nodots sabiedrībai tāpat, kā tai tiks atvilkts tas, kas nodrošina mazāk spējīgo mazāka veikuma izlīdzināšanu. „Virsvērtība” tiks radīta nevis neattaisnotai viena cilvēka baudkāres apmierināšanai, bet gan, lai kāpinātu to, kas var sagādāt sociālajam organismam dvēseliskas vai materiālas vērtības, kā arī to aprūpei, kuri rodas no šī organisma klēpja, bet nespēj tam tieši kalpot.


Kurš uzskata, ka trīs sociālā organisma locekļu neatkarībai piemīt tikai idejiska vērtība un, ka tā radīsies „pati par sevi” arī viengabalaini veidotajā valsts organismā vai saimnieciskajā kooperatīvā, kurā ražošanas līdzekļi pieder sabiedrībai, tam būtu jāpievērš uzmanība īpašiem sociāliem iestādījumiem, kuriem jārodas, ja vien tiks īstenots trīsdaļīgums. Tad, piemēram, valstij nebūs jāatzīst nauda par likumīgu maksāšanas līdzekli, jo naudas atzīšana būs saimnieciskās organizācijas pārvaldes kompetencē. Nauda veselajā sociālajā organismā nevar būt nekas cits kā preču ekvivalents, ko viens var dabūt tādēļ, ka ar savu darbu piedalās kādas preces ražošanas procesā. Pateicoties naudai, saimnieciskā sfēra kļūst par vienotu saimniecību. Katrs dažādos ceļos ražo katram. Pašas saimnieciskās dzīves ietvaros cilvēkiem ir darīšana tikai ar preci. Saimnieciskā ziņā arī kādā garīgajā organizācijā paveiktais darbs iegūst preces raksturu. Skolotājam viņa individuālās spējas tiks apmaksātas tikpat maz, kā strādniekam viņa darbaspēks. Abos gadījumos var tikt apmaksāts tikai tas, kas, izejot no viņiem, var kļūt par preci saimnieciskajā apritē. Kā jādarbojas brīvai iniciatīvai, kā jādarbojas likumdošanai, lai prece varētu rasties, tas atrodas ārpussaimnieciskās aprites tāpat, kā dabas spēku ietekme uz graudaugu ražu kādā ražīgā un kādā neražīgā gadā. No saimnieciskas aprites redzespunkta garīga darba veicēji, tai skaitā arī valsts ierēdņi, ar savām pretenzijām uz saimniecisku ienākumu ir tāpat preču ražotāji. Tikai tas, ko viņi ražo, kamēr tas paliek garīgo jomu ietvaros, nav prece, tas kļūst par preci tikai tad, kad tiek uzņemts saimnieciskajā apritē. Viņi nesaimnieko savās sfērās; ar to, ko viņi ir paveikuši, saimnieko saimnieciskā organisma pārvalde.


„Nacionālās ekonomikas kursā” R. Šteiners paskaidro to ar šādu piemēru: „Teiksim, kāds amatnieks ražo kaut ko savā ciematā, un viņš saslimst. Noteiktos apstākļos, ja viņš nokļūst pie neveikla ārsta, viņam būs jāpaliek gultā 3 nedēļas, kuru laikā viņš nevarēs ražot savu produkciju. Šajā gadījumā viņš pamatīgi aizkavēs saimniecisko procesu, jo, ja viņš, teiksim, ir kurpnieks, tad veselas 3 nedēļas tirgū pietrūks apavu, tirgu saprotot plašākā nozīmē. Tagad pieņemsim, ka viņam ir paveicies ar ārstu, un tas izārstē viņu 8 dienās tā, ka viņš pēc 8 dienām atkal var strādāt. Tagad jūs varat visā nopietnībā uzdot sev jautājumu, kurš šo 14 dienu laikā ražojis apavus? Kurpnieks vai ārsts? Īstenībā ārsts ir ražojis šos apavus. Te kļūst skaidrs: kad jūs no kāda redzespunkta raugāties nākotnē, jūs vairs nevarat teikt, ka garīgs darbs attiecībā uz nākotni nav produktīvs. Attiecībā uz pagātni cilvēki, kuri veic garīgu darbu, ir tikai patērētāji, savukārt iepretī nākotnei viņi ir viscaur producējoši, pat producējošāki...” (GA 340)


Gluži saimnieciska kādas preces (vai cita veikuma) vērtība, par cik tā izpaužas naudā, kas ir tā pretvērtība (ekvivalents), būs atkarīga no atbilstības mērķim, ar kuru saimnieciskajā organismā izveidojas saimniecības pārvalde. No šīs pārvaldes pasākumiem būs atkarīgs, ciktāl uz garīgā un tiesiskā pamata, kas tiek citu sociālā organisma locekļu radīts, var attīstīties auglīga saimniecība. Tad kādas preces vērtība naudas izpausmē nozīmēs to, ka šī prece tiek radīta pieprasījumam atbilstošā daudzumā. Ja šajā darbā izklāstītie priekšnosacījumi tiktu izpildīti, tad saimnieciskā organisma izšķirošais impulss nebūtu tas, ka kāds grib sakrāt bagātību vienkārši ražojot daudz produkcijas, bet gan preču ražošana tiktu piemērota cilvēku vajadzībām, par ko rūpētos daudzveidīgi savā starpā saistītie kooperatīvi. Tādējādi sociālajā organismā tiktu panāktas šīm vajadzībām atbilstošas attiecības starp naudas vērtību un ražošanas uzņēmumiem.*

 

*Tikai pie tādas sociālā organisma pārvaldes, kas rodas brīvi sadarbojoties trijiem sociālā organisma locekļiem, kā rezultāts var izveidoties veselīgas saražoto preču cenu attiecības. Jābūt tā, lai katrs strādājošais saņemtu par saražotu produktu tik lielu pretvērtību, cik ir nepieciešams viņa un viņa aprūpējamo personu vajadzību apmierināšanai līdz, kamēr viņš būs izgatavojis jaunu produktu ieguldot tādu pat darba apjomu. Šādas cenu attiecības nevar noteikt kāds oficiālais dienests; tām ir jārodas sociālajā organismā darbojošos asociāciju sadarbības rezultātā. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja katrs no trim sociālā organisma locekļiem darbosies atbilstoši savai būtībai. Tad veselīgai sadarbībai jārodas pavisam droši tāpat, kā jārodas izturīgam tiltam, ja tas ir uzbūvēts pēc pareiziem matemātikas un mehānikas likumiem. Protams, var iebilst, ka sociālā dzīve neseko viennozīmīgi saviem likumiem, kā to dara tilts. Taču šādu iebildumu neizvirzīs neviens, kurš spēj saskatīt, ka šajā grāmatā izklāstīto domu ziņā sociālā organisma dzīves pamatā ir tieši dzīvi nevis matemātiski likumi.

 

Veselīgajā sociālajā organismā nauda patiešām būs tikai vērtības mēraukla, jo aiz katra naudas gabala vai naudas zīmes stāv kādas preces izgatavošanā ieguldītais darbs, pateicoties kam naudas īpašnieks vienīgi var būt ticis pie naudas. No pašas reālās situācijas izrietēs nepieciešamība pēc pasākumiem, kas atņems naudai tās vērtību iepretī īpašniekam, kad tā būs zaudējusi minēto nozīmi. Naudas īpašums pēc zināma laika iztecēšanas pāriet atbilstošā formā sabiedrībai. Un, lai naudas īpašnieki nevarētu, apejot saimnieciskās organizācijas pasākumus, paturēt naudu, kas nestrādā ražošanas uzņēmumos, laiku pa laikam to var pārkausēt vai iespiest no jauna. Katrā ziņā rezultātā būs arī tā, ka par kapitālu saņemtie procenti ar gadiem arvien samazināsies. Nauda nolietosies tāpat, kā nolietojas preces. Un tomēr šāds valsts pasākums būs taisnīgs. „Procentus par procentiem” nevarēs saņemt. Kurš būs kaut ko sakrājis, tas katrā ziņā būs paveicis kaut ko, kas ļaus viņam pretendēt uz vēlāko preču ekvivalentu, kā pašreizējs veikums pretendē uz apmaiņu pret pašreizējo preču ekvivalentu. Bet pretenzijas var iet tikai līdz noteiktai robežai, jo no pagātnes cēlušās pretenzijas var tikt apmierinātas tikai ar šodienas precēm vai pakalpojumiem. Šādas pretenzijas nedrīkst kļūt par saimnieciskās vardarbības līdzekli. Īstenojot šādus priekšnosacījumus, valūtas jautājums tiks nostādīts uz veselīga pamata. Vienalga, kā naudas forma izveidojas no citām attiecībām, valūta būs saprātīgs visa saimnieciskā organisma pārvaldes radītais iestādījums. Valūtas jautājumu nekad nevarēs apmierinoši atrisināt valsts ar likumiem; mūsdienu valstis varēs to atrisināt tikai tad, ja tās no savas puses atteiksies no risinājuma un atstās nepieciešamo no sevis atdalītajam saimnieciskajam organismam.

 


***

 


Daudz tiek runāts par modernās darba sadales priekšrocībām: laika ietaupīšanu, augstāku preču kvalitāti, lielāku apgrozību utt., taču maz vērības tiek pievērts tam, kā tas ietekmē atsevišķa cilvēka attieksmi pret sava darba rezultātu. Kas strādā sociālajā organismā pēc darba sadales principa, tas būtībā nekad nenopelna savu ienākumu viens pats; viņš to nopelna pateicoties visu citu sociālā organisma locekļu darbam. Drēbnieks, kas izgatavo svārkus paša lietošanai, neveido ar šiem svārkiem tādas pašas attiecības, kā cilvēks, kas primitīvos apstākļos pats sagādāja visu nepieciešamo savas dzīves uzturēšanai. Viņš izgatavo sev svārkus, lai varētu izgatavot drēbes citiem, un svārku vērtība viņam ir pilnībā atkarīga no citu paveiktā. Īstenībā svārki šajā gadījumā ir ražošanas līdzeklis. Kāds var teikt, ka tā esot tikai prātuļošana, bet tikko viņš paskatīsies uz preču vērtības veidošanos saimnieciskajā apritē, viņš vairs tā nedomās. Tad viņš redzēs, ka saimnieciskajā organismā, kas balstās uz darba sadali, cilvēks nemaz nevar strādāt priekš sevis. Ikviens var strādāt tikai priekš citiem un ļaut citiem strādāt priekš sevis. Cilvēks var strādāt pats priekš sevis tikpat maz, cik viņš var sevi apēst. Bet diemžēl cilvēki viscaur var radīt iekārtu, kas ir pretrunā ar darba sadales būtību. Tas notiek tad, kad preču ražošanas mērķis ir sagādāt atsevišķam cilvēkam kā privāto īpašumu to, ko viņš var saražot vienīgi pateicoties savai vietai sociālajā organismā. Darba sadale pieprasa no sociālā organisma, lai atsevišķais cilvēks dzīvotu tajā atbilstoši visa organisma situācijai; saimnieciskā ziņā tā izslēdz egoismu. Ja šis egoisms tomēr pastāv šķiru vai citu priekšrocību formā, tad rodas sociāli neciešams stāvoklis, kas noved pie sociālā organisma satricinājumiem. Šādā situācijā mēs dzīvojam pašlaik [un dzīvosim tik ilgi, kamēr to nesapratīsim]. Daži varbūt neuzskata par svarīgu prasību sakārtot tiesiskas un citas attiecības tā, lai tās atbilstu no egoisma brīvajam darba sadales principam. Lai viņi tad izdara pareizus secinājumus no saviem uzskatiem, proti, cilvēks vispār neko nevar darīt; sociālā kustība nevar ne pie kā novest. Katrā ziņā šai kustībai nevar līdzēt, ja negrib ļaut runātīstenībai. Domas, kas ir šī darba pamatā, seko reāliem sociālā organisma dzīves noteikumiem.

 


***

 


Kurš var veidot savus jēdzienus tikai ierastajā virzienā, tas nobīsies sadzirdējis, ka darba vadītāja attiecībām ar strādnieku jātiek sakārtotām neatkarīgi no saimnieciskām interesēm, jo viņš domās, ka tas neizbēgami izraisīs naudas vērtības pazemināšanu un novedīs atpakaļ pie primitīvām saimnieciskām attiecībām, bet īstenībā ar sociālā organisma trīsdaļīgumu tiek strādāts tieši pret šo iespēju. Patstāvīgais saimnieciskais organisms savienībā ar tiesisko organismu pilnīgi atdala naudas attiecības no darba attiecībām, t.i., darbu no tiešā tā atalgojuma. Darba attiecības starp visām personām, kas piedalās preču ražošanā, balstās tikai un vienīgi uz tiesisko apziņu. Tiesiskās attiecības nevarēs nepastarpināti ietekmēt naudas attiecības, jo pēdējās tiks izstrādātas saimnieciskās dzīves pārvaldē. Tiesiskās attiecības starp darba vadītāju un strādnieku nemaz nevarēs izpausties vienpusīgi naudas vērtībā, jo pēc atalgojuma atcelšanas, kas rodas apmaiņas ceļā starp preci un darbaspēku, tā būs mēraukla vienīgi savstarpējai preču (un darba rezultāta) vērtībai. Sociālā organisma trīsdaļīgums izraisīs nepieciešamību veidot pilnīgi jaunas iestādes, kādas nav bijušas iespējamas līdzšinējās valsts formās.


Šajās iestādēs tiks pārvarēts tas, kas mūsu laikā tiek izjusts kā šķiru cīņa [kas īstenībā līdz šai baltai dienai nebūt nav beigusies], jo šī cīņa tiek izraisīta ar darba atalgojuma iesaistīšanu saimnieciskajā apritē. Šeit tiek piedāvāta tāda sociālā organisma forma, kurā jēdziens „darba atalgojums” piedzīvos pārvērtības tāpat, kā vecais īpašuma jēdziens. Tikai spriežot pavirši var domāt, ka, īstenojot šeit izklāstīto, netiktu panākts nekas vairāk, kā tas, ka atalgojums par nostrādāto laiku pārvērtīsies par gabaldarba atalgojumu. Var gadīties, ka vienpusīgs skats novedīs pie šāda sprieduma, taču šeit nevis šis vienpusīgais uzskats tiek attēlots kā pareizais, bet gan pavisam cits. Pareizi būtu nomainīt uz atalgojuma balstītās attiecības ar līgumattiecībām, kas paredz darba vadītāja un strādnieka daļu kopīgi saražotās produkcijas nestajā peļņā, turklāt saistībā ar visu sociālā organisma struktūru. Kam strādniekam pienākošās daļa no ienākumiem par paveikto izskatās kā gabaldarba atalgojums, tas neievēro, ka šis „gabaldarba atalgojums” (kas gan īstenībā nav nekāds „atalgojums”) nostāda strādnieku pavisam citā sabiedriskā situācijā un citās attiecībās ar citiem sociālā organisma locekļiem, nekā tās, kas ir radušās vienpusīgas, saimnieciski nosacītas vienas sabiedrības šķiras kundzības dēļ pār citu. Tādējādi tiek apmierināta prasība pēc šķiru cīņas izbeigšanas. Kurš atbalsta sociālistiskajās aprindās pastāvošo viedokli, ka gan jau sabiedrības attīstības gaitā sociālais jautājums atrisināsies pats par sevi, tam var iebilst: protams, attīstība nesīs sev līdzi nepieciešamas izmaiņas, taču jāņem vērā arī tas fakts, ka sociālajā organismā cilvēku idejas, cilvēku domas arī ir īstenība. Kad paies nedaudz laika un tiks īstenots tas, par ko šodien var tikai domāt,, tad šis īstenotais būs attīstībā iekšā kā realitāte. Ja mēs piešķirsim nozīmi „tikai attīstībai” un neuzskatīsim auglīgas idejas ne par ko, tad pēc kāda laika būs par vēlu, lai īstenotu dažas lietas, ko pieprasa jau šodiena. Sociālā organisma attīstību nav iespējams aplūkot objektīvi kā, teiksim, dabu. Attīstība ir jārealizē, jāīsteno pašiem cilvēkiem. Tādēļ nevar dabaszinātnes ziņā iepriekš „pierādīt”, kas ir nepieciešams sociālā organisma atveseļošanai. „Pierādījums” radīsies tikai tad, ja mēs ņemsim vērā ne tikai pastāvošo, bet arī to, kas cilvēku impulsos – viņu bieži neievērots – dzīvo kā dīglis un grib tikt īstenots.

 


***

 


Viena no sekām, ar ko sociālajam organisma trīsdaļīgumam būs jāpierāda sava pamatotība cilvēku sabiedriskā dzīvē, ir tiesnešu darbības atdalīšana no valsts iestādēm. Pēdējo pienākums būs izstrādāt tiesības, kurām jāpastāv starp cilvēkiem un cilvēku grupām, taču paši spriedumi tiks izstrādāti iestādēs, kas tiks izveidoti izejot no garīgās organizācijas. Šo spriedumu taisnīgums ir augstā mērā atkarīgs no iespējas tiesājošam saprast un izjust tiesājamā individuālo situāciju. Šādas izjūtas un šāda sapratne būs iespējama tikai tad, ja tā pati uzticēšanās, ko cilvēki izjūt iepretī garīgai organizācijai vispār, noteiks arī tiesas iecelšanas kārtību. Iespējams, ka garīgās dzīves pārvalde iecels tiesnešus, aicinot viņus no visdažādāko garīgo profesiju nozarēm uz noteiktu laiku, lai pēc šī laika iztecēšanas viņi atgrieztos pie savām profesijām. Tad zināmās robežās katram cilvēkam būs iespēja izvēlēties sev no ieceltajām personībām uz 5 vai 10 gadiem vienu, kurai viņš tā uzticas, ka šajā laikā, ja rodas tāda vajadzība, drīkst saņemt tieši viņas lēmumu kādā privātajā vai kriminālajā lietā. Tad katra cilvēka dzīves vietas apvidū vienmēr būs tik daudz tiesnešu, ka šādai izvēlei būs sava nozīme. Apsūdzētais vienmēr varēs vērsties pie tā tiesneša, kas ir atbildīgs par viņa apsūdzamo. Padomājiet tikai, cik radikāla nozīme šādai kārtībai būtu bijusi, teiksim, Austroungārijā, kuras iedzīvotāji pieder daudzām dažādām tautībām, ja katrs pilsonis varētu izvēlēties sev tiesnesi no savas tautas. Kurš pazīst situāciju Austroungārijā, tas var arī zināt, cik ļoti šāda iekārta varētu palīdzēt izlīdzināt nesaskaņas starp dažādām nācijām. Bet arī ārpus nacionalitātēm pastāv plašas jomas, kuru veselīgu attīstību šāda iekārta varētu veicināt. Raksturotajā veidā ieceltajiem tiesnešiem un tiesu palātām blakus būs likumus pārzinošie ierēdņi, kuri arī jāizvēlas garīgā organisma valdei, bet viņi paši netiesās. Šai valdei būs jāveido arī apelācijas tiesas. Šādos apstākļos tiesnesis varēs cilvēciski spriest par apsūdzētā lomu konflikta situācijā, jo būs pazīstams ar viņa dzīves apstākļiem ārpus sava tiesneša amata – kuru viņš izpilda tikai kādu laiku. Tāpat, kā veselais sociālais organisms visos savos iestādījumos veicinās sociālo sapratni vispār, tā to darīs arī tiesnešu kolēģija. Un tad šādi pieņemtā sprieduma izpilde piedienēsies tiesiskai valstij.

 


***

 


Iestādījumus, kas šeit izklāstīto ideju īstenošanas gadījumā izrādīsies nepieciešami citām dzīves jomām, pagaidām nav vajadzības aprakstīt. Kādiem tiem jābūt, rādīs pati dzīve.


Aprakstītie atsevišķie pasākumi būs parādījuši, ka te runa ir nevis par sabiedrības kārtu atjaunošanu: barojošas, aizsargājošas un mācošas kārtas, kā viens otrs varētu domāt un patiešām domāja, kad es šur un tur esmu izklāstījis šīs idejas mutiski. Šeit tiek piedāvāts tieši pretējs. Cilvēki netiks iedalīti ne kārtās, ne šķirās, iedalīts tiks pats sociālais organisms. Un tieši pateicoties tam, cilvēks varēs justies kā patiesi pilnīgs cilvēks, jo dzīvē viņš būs saistīts ar viesiem trim locekļiem. Tajā sociālā organisma loceklī, kuram viņš piederēs pēc savas profesijas, viņš darbosies ar lietišķu interesi, un ar citiem viņam būs dzīvas attiecības. Trīsdaļīgs būs tas, kas ir atdalīts no cilvēka, viņa dzīves pamatu veidojošais sociālais organisms; savukārt katrs cilvēks kā tāds būs visus trīs locekļus saistošais elements.

 

 

Please reload