BŪTISKI SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ASPEKTI II (atvieglots tulkojums)

II 

REĀLI PRIEKŠLIKUMI 
SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ATRISINĀŠANAI

 


Pēdējā laikā var vērot vienu raksturīgu parādību: tehniskais progress un kapitālisms ir pašsaprotami, ar dabas stihijas intensitāti ienākuši sabiedrības dzīvē un ienesuši tajā zināmu iekšēju kārtību. Cilvēku uzmanība ar suģestīvu spēku tika piesaistīta šiem sasniegumiem, taču vienlaicīgi tā tika novērsta no citām sociālā organisma jomām. Lai sociālais organisms varētu funkcionēt veselīgi, jāapzinās arī šīs jomas un jāpanāk, lai tās darbotos pareizi.


Lai paskaidrotu savu domu, izmantošu kādu salīdzinājumu. Lasītājam gan jāņem vērā, ka tas nav nekas cits, kā tieši un tikai salīdzinājums. Tas var palīdzēt saprast, kurā virzienā jāskatās, lai izveidotu sev priekšstatu par sociālā organisma atveseļošanās iespējām. Aplūkosim no šī redzespunkta vissarežģītāko no dabiskiem organismiem, proti, cilvēka organismu. Tajā blakus cita citai darbojas trīs sistēmas, kurām piemīt zināma patstāvība. Tās var aprakstīt sekojoši. Cilvēka organismā kā viena no jomām darbojas tā sistēma, kas ietver sevī nervu un maņu dzīvi. Pēc svarīgākā organisma locekļa, kurā noteiktā ziņā šī nervu un maņu dzīve ir centralizēta, šo jomu var nosaukt arī par galvas organismu.

 


Kā otrais cilvēka organizācijas loceklis jāatzīst tas, ko es gribētu nosaukt par ritmisku sistēmu. Tajā ietilpst elpošanas un asins cirkulācija, t.i., tas viss, kas izpaužas ritmiskos cilvēciskā organisma procesos.


Trešajai sistēmai pieder orgānu komplekss, kuru darbība ir saistīta ar vielmaiņu. Šajās trīs sistēmās ir viss, kas veselīgā veidā uztur cilvēka organismā norisošo procesu kopumu.*

 
* Šis iedalījums nav domāts līdzīgi telpiski norobežojamiem cilvēka ķermeņa locekļiem, bet gan pēc organisma funkcijām. Terminu „galvas organizācija” var lietot tikai tad, ja apzinās, ka galvā pirmām kārtām ir centralizēta nervu un maņu dzīve. Taču galvā notiek arī ritmiskā un vielmaiņas darbība, kā citos ķermeņa locekļos darbojas arī ritmiskā sistēma un vielmaiņa. Un tomēr šīs trejāda veida darbības pēc savas būtības ir cita no citas stingri atdalītas.


Es esmu mēģinājis vispirms vismaz ieskicēt šo cilvēka dabiskā organisma trīsdaļīgumu savā grāmatā „Par dvēseles mīklām”, un es esmu mēģinājis darīt to pilnīgā saskaņā ar visu to, ko šodien jau var pateikt dabaszinātnisko pētījumu rezultāti. Man ir skaidrs, ka bioloģija, fizioloģija, visa dabaszinātne vistuvākajā laikā izrausies pie tāda skatījuma uz cilvēka organismu, kas ļaus saprast, kā šie trīs locekļi – galvas sistēma, elpošanas/asinsrites sistēma un vielmaiņas sistēma – uztur cilvēka organismu pie dzīvības tieši pateicoties tam, ka darbojas ar zināmu patstāvību. Cilvēka organisms nav pakļauts kādam absolūtam centram; katrai no minētajām sistēmām ir īpašas, pašas par sevi pastāvošas attiecības ar ārpasauli. Galvas sistēma komunicē ar ārpasauli caur maņām, cirkulācijas vai ritmiskā sistēma – caur elpošanu un vielmaiņas sistēma – caur gremošanas un kustības orgāniem.


Dabaszinātne vēl nav tik tālu, lai pilnā mērā akceptētu šīs garazinātnes atziņas, bet tas nozīmē tikai to, ka mūsu domāšana ar saviem ieradumiem, visi mūsu priekšstati par pasauli vēl nav pilnībā piemēroti tam, lai mēs saprastu, kā, piemēram, cilvēciskajā organismā darbojas dabas spēki. Te gribas teikt, ka dabaszinātne jau var gaidīt, kamēr sasniegs savu ideālu; gan jau kādreiz tā apgūs un atzīs garazinātnes devumu pareizai cilvēka izpratnei, bet ar pareizo sociālā organisma izpratni gaidīt nevar. Ne tikai speciālistiem, bet ikvienam cilvēkam – jo taču ikviens cilvēks piedalās sociālā organisma dzīvē – jābūt vismaz vairāk vai mazāk instinktīvai nojausmai par to, kas šim organismam ir nepieciešams, proti, ka šim sociālajam organismam jāiegūst trīsdaļīgs veidols, kāds piemīt dabiskajam organismam. Tikai tad, izejot no veselīgām domām, kas aizdedzina veselīgas jūtas un iedarbina veselīgu gribu, varēs izveidot veselīgu sociālo organismu.


Kopš Šefle (Schäffle) ir uzrakstījis savu grāmatu par sociālā organisma uzbūvi, tika mēģināts atrast analoģijas starp kādas dabas būtnes, teiksim, cilvēka organizāciju un cilvēku sabiedrību kā tādu. Gribēja noskaidrot, ko sociālajā organismā var identificēt ar šūnu, ko ar šūnu kombināciju, ar audiem utt.! Vēl nesen ir iznākusi Mereja (Merey) grāmata „Weltmutation” (Pasaules mutācija), kurā noteikti dabaszinātniski fakti un likumi tiek vienkārši pārnesti uz cilvēku sabiedrības organismu. Jāsaka, ka tam, kas ir domāts manā grāmatā, nav absolūti nekā kopīga ar visām šīm analoģijas spēlītēm. Šeit tiek izsekots pavisam cits mērķis, proti, vērojot dabas radīto organismu, mācīties domāt un just, kas par to ir domājams un tajā sajūtams, lai pēc tam varētu pielietot apgūtās domas un sajūtas sociālajam organismam. Ja atziņas, kas ir iegūtas studējot dabisko organismu, vienkārši pārnes uz sociālo organismu, tad ar to tikai parāda, ka neatzīst sociālā organisma patstāvību un nevēlas pētīt tajā darbojošos likumus, kā tas ir nepieciešams, piemēram, lai saprastu dabisko organismu. Mirklī, kad cilvēks patiešām objektīvi nostājas pretī patstāvīgajam sociālajam organismam kā dabas pētnieks nostājas pretī dabas organismam, lai izjustu tā īpatnējos likumus, šajā mirklī lieta kļūst tik nopietna, ka izbeidzas jebkāda spēle ar analoģijām.


Viens otrs varētu uztvert šeit sniegtos izklāstījumus, kā aicinājumu „uzbūvēt” sociālo organismu pēc izgudrotas „pelēkas” teorijas, taču īstenībā šeit ir runa par kaut ko pavisam citu. Pašreizējā vēsturiskā cilvēces krīze pieprasa, lai katrā atsevišķā cilvēkā pamostos noteiktas sajūtas [šodien mēs tās saucam par sociālo kompetenci], kuras būtu jārosina jau audzinot un izglītojot bērnus tāpat, kā viņi tiek rosināti iemācīties četras rēķināšanas darbības. Sākot ar mūsdienām, cilvēkiem būs jāmācās just, kādiem spēkiem un kā jādarbojas sociālajā organismā, lai tas būtu dzīvot spējīgs. Būs jāatzīst, ka ir neveselīgi, pat antisociāli dzīvot bez šādām sajūtām. Ja šī nepieciešamība netiks apzināta un izjusta, tad vecās sociālā organisma formas nākotnē tik un tā vairs nedarbosies, tās vairs nebūs efektīvas [un rezultātā draud sociālais haoss].


Šodien var dzirdēt, ka mūsu laiks pieprasa t.s. sabiedrības „socializēšanu”, bet nekāda socializēšana neizraisīs sabiedrības atveseļošanās procesu, bet gan vienīgi tādu kā pūšļošanas procesu ap sociālo organismu, varbūt pat graušanas procesu, ja cilvēku sirdīs nepamodīsies vismaz instinktīva nojausma par sociālā organisma trīsdaļīguma nepieciešamību. Šim sociālajam organismam, ja tas grib darboties veselīgi, ir likumsakarīgi jāizveido trīs locekļi.


Viens no šiem locekļiem ir saimnieciska dzīve. Ar mums arī jāsāk savi apcerējumi, jo šī dzīves joma modernas tehnikas un kapitālisma ietekmē ir guvusi acīmredzamu virsroku pār visām pārējām sabiedrības dzīves jomām. Būtībā tās kompetencē ir tikai un vienīgi viss, kas ir saistīts ar preču ražošanas, preču apgrozības un preču patērēšanas procesiem. Šai saimnieciskajai dzīvei jādarbojas sociālajā organismā tikpat patstāvīgi, cik cilvēka organismā patstāvīgi darbojas nervu-maņu sistēma.


Kā otrs sociālā organisma loceklis jāaplūko juridiskā vai politiskā dzīve. Pie tās pieder viss, ko vecās tiesiskās valsts ziņā varētu apzīmēt kā tieši valsts dzīvi. Kamēr saimnieciskai dzīvei ir darīšana ar visu to, kas cilvēkam ir vajadzīgs no dabas un no viņa paša ražotās produkcijas, t.i., ar precēm, preču apgrozību un patērēšanu, tad šim otrajam sociālā organisma loceklim var būt darīšana tikai ar to, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Lai saprastu reālās attiecības starp dažādiem sociālā organisma locekļiem, ir būtiski zināt, kāda atšķirība pastāv starp sabiedrisko tieslietu sistēmu, kurai var būt darīšana tikai ar viena cilvēka vai cilvēku grupas attiecībām ar otru, un saimniecisko sistēmu, kurai ir darīšana tikai ar preču ražošanu, cirkulāciju un patēriņu. Šī starpība jāizjūt dzīvē, lai apziņā varētu nošķirt saimnieciskos procesus no tiesiskiem, kā dabiskajā cilvēka organismā plaušu darbība, kas pārstrādā no ārpuses organismā ienākošo gaisu, ir nošķirta no procesiem, kas norisinās nervu-maņu sistēmas ietvaros.


Kā trešo locekli, kuram tāpat patstāvīgi jāpastāv blakus abiem citiem, sociālajā organismā jāsaprot viss, kas attiecas uz garīgo dzīvi jeb kultūru. Vēl precīzāk varētu teikt: viss, kas izriet no atsevišķa cilvēka dabiskām individuālām dotībām un spējām un kalpo sociālā organisma veselumam. Tātad, pirmajai, saimnieciskajai sistēmai ir darīšana ar visu to, kas ļauj cilvēkam sakārtot savas attiecības ar ārpasauli. Otrajai sistēmai ir darīšana ar to, kas nodrošina cienīgas attiecības starp atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām. Savukārt trešajai sistēmai ir darīšana ar visu to, kas izriet no atsevišķa cilvēka individualitātes kā ieguldījums sociālā organisma dzīvē.


Jaunākajos laikos modernā tehnika un kapitālisms, attīstoties stihiski un vienpusīgi, pārāk lielā mērā noteikuši mūsu sabiedrisko dzīvi savā ziņā, līdz ar to neizbēgami iecērtot tajā ne vienu vien sāpīgu brūci. Savukārt abi citi sociālās dzīves locekļi nav spējuši tikpat pašsaprotami iekļauties sociālajā organismā ar savām prasībām. Lai dziedinātu šo slimīgo situāciju, nepieciešams izveidot pareizas attiecības starp atsevišķu cilvēku un sabiedrības dzīvi un trim minētiem sociālā organisma locekļiem jeb sfērām. Lai to panāktu, cilvēkiem katram savā vietā jācenšas īstenot un ievērot raksturoto iedalījumu. Šeit izklāstītās idejas ziņā katram atsevišķam cilvēkam ir savs konkrēts sociāls uzdevums tagadnē un tuvākajā nākotnē. [Jo vairāk cilvēku to apzinās, jo reālāka ir iespēja organizēt sabiedrības dzīvi pēc īsta humānisma principiem.]


Pirmais sociālā organisma loceklis, saimnieciskā dzīve balstās pirmām kārtām uz dabas resursiem tieši tāpat, kā atsevišķais cilvēks, kas viņš var kļūt pats par sevi pateicoties izglītībai, audzināšanai un dzīves pieredzei, balstās uz savām garīgām un fiziskām dotībām. Dabas resursi paši par sevi piešķir saimnieciskai dzīvei un līdz ar to visam sociālajam organismam noteiktas iezīmes; tam nav vajadzīga nekāda sociāla organizācija. Tas ir viens no sociālā organisma dzīves pamatiem; otrs tā pamats ir cilvēku dotības, viņu fiziskās un garīgās spējas, kas viņiem piemīt dažādās jomās. Jebkādā socializācijas procesā, ikvienā mēģinājumā piešķirt cilvēku kopdzīvei kādu ekonomisku formu jāņem vērā pastāvošais dabas pamats jeb pieejamie dabas resursi, jo visai preču apgrozībai un visam cilvēku darbam, kā arī jebkādai garīgai dzīvei pamatā kā pirmais, elementārais, sākotnējs elements ir tas, kas piesaista cilvēku pie noteiktas dabiskas vides. Par sociālā organisma saistību ar dabu jādomā tā, kā attiecībā uz atsevišķa cilvēka izglītību jādomā par viņa attieksmi pret savām dotībām. Tas skaidri izpaužas ekstremālos gadījumos. Piemēram, atliek tikai padomāt, ka noteiktos reģionos, kur banāni ir izplatīts cilvēku uzturlīdzeklis, ir jāņem vērā darba apjoms, kas ir nepieciešams, lai nogādātu banānu no tā izcelsmes vietas uz turieni, kur tas ir vajadzīgs, un padarītu to par patēriņa objektu. Ja salīdzina cilvēku darbu, kas jāveic, teiksim, mūsu Viduseiropas novados, lai sagatavotu patērēšanai kviešus, tad darbs, kas ir nepieciešams pirmajā gadījumā, ir vismaz 300 reizes mazāks nekā otrajā gadījumā.


Protams, tas ir ekstrēms gadījums, bet šādas atšķirības attiecībās starp nepieciešamo darba apjomu un dabas pamatu pastāv arī ražošanas nozarēs, kas darbojas kādā no Eiropas sociālajiem organismiem. Te atšķirība nav tik radikāla kā starp banāniem un kviešiem, un tomēr šāda atšķirība pastāv. Tādēļ saimnieciskajā organismā darba apjomu, kas ir ieguldāms novados ar vidēji lielu ražu, nosaka cilvēka attiecības ar savas saimnieciskās darbības dabisko pamatu. Atliek, tikai, piemēram, salīdzināt: Vācijā, zemē ar vidusmēra ražīgumu, kviešu raža ir apmēram tāda, ka vācot ražu saņem 7 vai 8 kārt lielāku kviešu kultūras ražu salīdzinot ar iesēto; Čīlē novāc 12 reizes vairāk, ziemeļu Meksikā – 17 reizes un Peru 20 reizes vairāk, nekā iesēts (Jentsch, Volkswirtschaftslehre).


Visu šo fenomenu un procesu kopums – cilvēku attiecības ar dabu un viņu darbs, kas jāiegulda, lai pārstrādātu dabas produktus un nogādātu tos līdz patērētājam – un tikai tas veido veselā sociālā organisma saimniecības jomu. Sociālajā organismā tā ir kā galvas sistēma, kas cilvēka organisma veselumā ir tā, kas nosaka viņa individuālās dotības. Bet tāpat, kā šī galvas sistēma ir atkarīga no plaušu-sirds sistēmas, tā arī saimnieciskā sistēma ir atkarīga no cilvēku darba ieguldījuma, un tāpat, kā galva nevar patstāvīgi regulēt elpošanu, tā arī cilvēku darbs nedrīkstētu tikt regulēts ar spēkiem, kas darbojas pašā saimnieciskajā dzīvē.


Saimnieciskajā dzīvē cilvēks piedalās atbilstoši savām interesēm, kas izriet no viņa dvēseliskām un garīgām vajadzībām. Rodas jautājums, kā sociālajam organismam jābūt organizētam, lai atsevišķais cilvēks varētu vislabāk apmierināt savas intereses un visproduktīvāk piedalīties saimnieciskajā dzīvē? Šis jautājums praktiski jāatrisina saimnieciskām iestādēm. Tas ir iespējams tikai tad, ja intereses var patiešām brīvi izpausties. Tad sarosās arī griba un atrodas iespēja izdarīt visu nepieciešamo to apmierināšanai.


Interese rodas ārpus saimnieciskās dzīves sfēras. Tā veidojas līdz ar dvēseliskas un dabiskas cilvēkbūtnes attīstību. Saimnieciskās dzīves uzdevums ir radīt iekārtu, kas ļautu apmierināt šo interesi. Šai iekārtai nevar būt darīšana ne ar ko citu, kā vienīgi ar preču izgatavošanu un apmaiņu, kas iegūst savu vērtību samērā ar cilvēku vajadzībām. Preces cenu nosaka tas, kurš to patērē. Tā kā prece saņem savu vērtību no patērētāja, tā ieņem sociālajā organismā pavisam citu vietu, nekā kaut kas tāds, kam piemīt vērtība cilvēkam kā šī organisma loceklim [kā sociālai būtnei]. Ja bezaizspriedumaini pavēro saimniecisko dzīvi, kurai pieder preču ražošana, apmaiņa un patērēšana, varēs ieraudzīt būtisku atšķirību cilvēku savstarpējās attiecībās: viens attiecību veids rodas tādēļ, ka cilvēki ražo preces cits citam, otrs izriet no viņu tiesiskām attiecībām. To ievērojuši mēs nonāksim pie praktiskas prasības, lai sociālā organisma tiesiskā dzīve tiktu pilnīgi atdalīta no saimnieciskās dzīves. No iestādēm, kas kalpo preču ražošanai un apmaiņai, nevar gaidīt taisnīgu tiesisko attiecību regulēšanu cilvēku starpā. Saimnieciskās dzīves ietvaros cilvēks vēršas pie otra cilvēka tādēļ, ka viens kalpo otra interesēm; savukārt tiesiskās dzīves ietvaros viena cilvēka attieksme pret otru ir principiāli citāda.



Varētu domāt, ka to var panākt arī tā, ka saimnieciskajās iestādēs tiktu izstrādāti arī likumi, kas regulētu cilvēku savstarpējas attiecības. Šāds viedoklis gan nesakņojas reālajā dzīvē. Cilvēks var pareizi pārdzīvot tiesiskas attiecības, kas saista viņu ar citiem cilvēkiem, tikai tad, ja viņš pārdzīvo tās pilnīgi atšķirti no saimnieciskiem procesiem. Tādēļ veselajā sociālajā organismā blakus saimnieciskai dzīvei jādarbojas patstāvīgai jomai, kurā rodas un tiek pārvaldīti likumi, kas regulē cilvēku savstarpējas attiecības. Šī tiesiskā jeb juridiskā dzīve pieder pie politikas jeb valsts jomas. Ja cilvēki ienes saimnieciskas intereses likumdošanā un tiesiskās valsts pārvaldē, tad tajā izstrādātie likumi paudīs tikai šīs saimnieciskās intereses, [kas dabiskā kārtā ir orientētas uz iespējami mazākiem ieguldījumiem un iespējami lielāku peļņu un, kas rēķinās ar preces ražojošo strādnieku cilvēciskām vajadzībām tikai nepieciešamības robežās]. Arī tad, ja pati tiesiskā valsts veic saimniecisku jeb uzņēmēju darbību, tad līdz ar to tā neizbēgami zaudē spēju vadīties likumdošanā pēc tīras tiesiskas apziņas, jo visi tās pasākumi un iestādes neizbēgami kalpos tām pašām saimnieciskām interesēm; līdz ar to tā novirzīsies no sava tieša uzdevuma taisnīgi regulēt cilvēciskas attiecības.

 
Tātad, veselīgajā sociālajā organismā blakus saimnieciskai sistēmai jābūt otram loceklim, proti, patstāvīgai politiskas valsts dzīvei. Rīkojoties ar saimnieciskās dzīves spēkiem pēc tai piemītošām likumsakarībām, cilvēki radīs patstāvīgajā saimniecības korpusā iestādes, kas iespējami labāk kalpos preču ražošanai un apmaiņai. Savukārt politiskajā valsts korpusā radīsies tādas iestādes, kas nodrošinās savstarpējas cilvēku un cilvēku grupu attiecības atbilstoši tiesiskai apziņai.

 

Lai kā tas vispirms izskatītos, šī prasība pēc tiesiskas valsts pilnīgas atdalīšanas no saimnieciskas jomas atbilst reālās dzīves prasībām. Pats par sevi saprotams, ka arī saimnieciskajā jomā nodarbinātiem cilvēkiem piemīt tiesiskā apziņa, bet nodrošināt taisnīgu likumdošanu un pārvaldi varēs tikai tad, ja tiem, kuri veido likumus, būs iespēja vadīties tikai pēc šīs tiesiskās apziņas, nevis pēc šādām vai tādām saimnieciskām interesēm.


Šādai tiesiskai valstij būs savs likumdošanas un pārvaldes korpuss; abi tiks uzbūvēti pēc demokrātiskiem principiem, kas izriet no Jaunāko laiku tiesiskās apziņas. Savukārt saimniecības jomā strādājošie cilvēki paši uzbūvēs savas likumdošanas un pārvaldes institūcijas, kas regulēs tieši saimniecisko dzīvi atbilstoši tai piemītošajiem impulsiem. Nepieciešamā komunikācija starp tiesiskā un saimnieciskā korpusa vadību notiks aptuveni tāpat, kā pašlaik tā notiek starp suverēno valstu valdībām. Pateicoties šādam iedalījumam, tas, kas attīstās vienā korpusā, varēs veiksmīgi ietekmēt to, kas rodas citā. Pašlaik šī ietekme tiek traucēta tādēļ, ka viena joma grib pati sevī attīstīt to, kam tai vajadzētu pieplūst no citas.

 
Kā saimnieciskā dzīve, no vienas puses, ir pakļauta dabas apstākļiem (klimatam, ģeogrāfiskām reģiona īpatnībām, derīgo izrakteņu krājumiem utt.), tā, no otras puses, tā ir atkarīga no tiesiskām attiecībām starp saimniecībā aizņemtajiem cilvēkiem un cilvēku grupām, ko nosaka valsts. Līdz ar to ir nospraustas robežas, kurās var norisināties saimnieciskā dzīve un kurās tai arī jānorisinās. Kā daba rada priekšnosacījumus, kas atrodas ārpus saimniecības sfēras un cilvēkiem tie ir jāpieņem kā kaut kas dotais, uz kā viņš arī tikai var būvēt savu saimniecisko darbību, tā viss, kas saimniecības jomā nosaka tiesiskas attiecības starp cilvēkiem, veselajā sociālajā organismā jāregulē tiesiskai valstij, kas – tāpat, kā dabas dotais pamats – ir patstāvīga iepretī saimnieciskai dzīvei.


Sociālais organisms, kāds tas līdz šim ir vēsturiski izveidojies pateicoties tehnikas attīstībai un kapitālistiskai saimniecības formai, piešķir sociālai kustībai tās raksturu. Patreiz saimnieciskā dzīve spēlē daudz lielāku lomu, nekā tā drīkstētu spēlēt veselajā sociālajā organismā. Saimnieciskajā apritē, kurā drīkst piedalīties tikai preces, tagad piedalās arī cilvēku darbaspēks, un tajā piedalās arī tiesības. Pašlaik saimniecības sfērā, kas funkcionē pēc darba sadales principa, var apmainīt ne tikai preci pret preci, bet arī preci pret darbu un preci pret tiesībām. Es saucu par preci jebkuru lietu, kas ir tapusi cilvēku ieguldītā darba rezultātā, un, nogādāta noteiktā vietā, tiek nodota patērēšanai. Lai arī šāds formulējums dažam labam tautsaimniecības pasniedzējam var likties nederīgs vai nepietiekams, tas tomēr var palīdzēt saprast, ko īsti drīkst attiecināt uz saimniecisko dzīvi. Nav svarīgi piešķirt lietām teorētiskas definīcijas, ir svarīgi izcelt dzīvei svarīgas idejas. Tā, piemēram, attiecībā uz vārdu „prece” ir būtiski, kā cilvēki to pārdzīvo. Jebkurš cits preces jēdziens kaut ko atņem vai kaut ko pieliek tā būtībai, un rezultātā jēdziens nesakrīt ar reāliem dzīves procesiem.


Ja kāds pirkuma ceļā iegādājas zemes gabalu, tas jāuzskata par zemes gabala apmaiņu pret preci, par kuras pārstāvi šajā gadījumā jāuzskata par pirkumu samaksātā nauda. Taču zemes gabals kā tāds nefigurē saimnieciskajā dzīvē kā prece. Tas ir iekļauts sociālajā organismā tādēļ, ka kādam cilvēkam piedertiesības to izmantot. Šīs tiesības ir kaut kas būtiski atšķirīgs no attiecībām, kas pastāv starp kādas preces ražotāju un šo preci. Pēdējā attiecību veida būtība ir tāda, ka tās neizplatās uz gluži cilvēciskām savstarpējām attiecībām, kas rodas gadījumā, ja kādam vienam pašam pieder zemes gabala izmantošanas tiesības. Pirmais attiecību veids ir raksturīgs ar to, ka zemes īpašnieks padara atkarīgus no sevis citus cilvēkus, kuri, lai nodrošinātu savu iztiku, darbojas uz šī zemes gabala vai kuriem uz tā ir jādzīvo. Turpretī ar to, ka cilvēki apmainās ar īstām precēm, ko viņi producē vai patērē, netiek radīta nekāda atkarība.


Ja bezaizspriedumaini iedziļinās šādos dzīves faktos, kļūst skaidrs, ka tas ir jāņem vērā veselīgi iekārtotajā sociālajā organismā. Kamēr saimnieciskajā organismā prece tiek apmainīta pret preci, šīs preces vērtība tiek noteikta neatkarīgi no tiesiskām attiecībām starp personām un personu grupām. Tikko prece tiek apmainīta pret tiesībām, tiek skartas pašas tiesiskās attiecības. Ne jau pati apmaiņa ir no svara. Tas ir nepieciešams dzīves elements pašreizējā sociālajā organismā, kas balstās uz darba sadali. Runa ir par to, ka, apmainot tiesības pret preci saimnieciskās dzīves ietvaros, pašas tiesības tiek padarītas par preci. To var nepieļaut tikai tādējādi, ka sociālajā organismā, no vienas puses, pastāv iestādes, kuru vienīgais mērķis ir nodrošināt preču apgrozību vismērķtiecīgākajā veidā, un, no otras puses, tādas, kas regulē juridiskas attiecības starp preču ražotājiem, tirgotājiem un patērētājiem. Pēc savas būtības šīs tiesības ne ar ko neatšķiras no citām tiesībām, kuras jāievēro jebkurā citā dzīves jomā. Ja es, pārdodot savam līdzcilvēkam kādu preci, kaitēju viņam vai viņam palīdzu, tad tas pieder tai pašai sociālās dzīves sfērai, kā arī kaitējums vai palīdzība ar kādu rīcību vai ar nerīkošanos, kas neizpaužas tieši preču apmaiņā [piemēram, ārsta vai skolotāja praksē].


Atsevišķa cilvēka dzīvē juridisku iestāžu darba rezultāti saplūst ar tīri saimnieciskās darbības rezultātiem, bet veselajā sociālajā organismā tiem jānāk no pavisam dažādām pusēm. Izglītībai, kas ir domāta darbam saimnieciskajā organizācijā un saimnieciskajā darbā gūtai pieredzei jānodrošina tajā strādājošām vadošām personībām nepieciešamie kritēriji un kompetence. Juridiskajā organizācijā ar likumdošanas un pārvaldes aparāta starpniecību tiek īstenots tas, ko no savstarpējām atsevišķu cilvēku un cilvēku grupu attiecībām pieprasa tiesiskā apziņa. Saimnieciskā organizācija apvienos cilvēkus ar vienādām profesionālām vai patērētāju interesēm vai ar citādā ziņā līdzīgām vajadzībām kooperatīvos, kas, savstarpēji komunicējot, realizēs visu saimniecības procesu. Šī organizācija tiks uzbūvēta uz asociatīva pamata un uz savstarpējām asociāciju attiecībām. Asociācijas veiks tīri saimniecisku darbību. Tiesiskais pamats, uz kura tās strādās, nāks tām no juridiskas organizācijas. Ja saimnieciskas organizācijas var izteikt savas prasības saimnieciskās organizācijas pārstāvniecības vai vadības komisijās, tad tām neradīsies tieksme iejaukties tiesiskās valsts likumdošanas vai pārvaldes funkcijā (piemēram, kā lauksaimnieku apvienība, kā industrijas darbinieku partija, kā saimnieciski orientēta sociāldemokrātija), lai gribētu sasniegt to, ko nav iespējams sasniegt saimnieciskās dzīves ietvaros. Un, ja tiesiskā valsts nedarbosies līdzi itin nevienā saimniecības nozarē, tad tā rūpēsies par tādu kārtību, kas var rasties no tās pilsoņu tiesiskās apziņas. Arī tad, ja tiesiskās valsts pārstāvniecībā sēž tās pašas personas, kuras darbojas saimnieciskajā dzīvē, kas taču ir pašsaprotami, tad, pateicoties tam, ka saimnieciskā un juridiskā dzīve ir atdalītas, saimnieciskā dzīve nevarēs ietekmēt tiesisko dzīvi. Sociālā organisma veselība tiek sagrauta, ja valsts organizācija pati darbojas saimnieciskās dzīves nozarēs un, ja saimnieciskās dzīves pārstāvji pieņem likumus atbilstošus pašu interesēm.


Tipisku piemēru saimnieciskās dzīves saplūšanai ar tiesisko dzīvi piedāvāja Austrija ar konstitūciju, ko tā sev izstrādājusi 19. gs. sešdesmitajos gados. Šī reģiona tieslietu padomes pārstāvji tika ievēlēti no četrām saimniecības nozarēm, no lielo zemes gabalu īpašnieku apvienības, no tirdzniecības palātām, no pilsētām, tirgiem, industrijas uzņēmumiem un no lauku draudzēm. Te var redzēt, ka šādi komplektējot valsts pārstāvniecību pirmām kārtām netika domāts ne par ko citu, kā par to, lai izveidotu tiesisko dzīvi saskaņā ar saimnieciskām interesēm. Neapšaubāmi pašreizējā Austrijas sabrukumā būtiski piedalījās arī tās nāciju pretrunīgas intereses, bet kā tikpat neapšaubāms fakts var derēt tas, ka tiesiskā organizācija, kas būtu varējusi darboties blakus saimnieciskajai, izejot no tiesiskās apziņas, izveidotu tādu sociālo organismu, kurā dažādu tautību kopdzīve kļūtu iespējama.


Pašlaik sabiedriskajā dzīvē ieinteresēts cilvēks parasti vērš savu uzmanību uz lietām, kurām šai dzīvē ir tikai sekundāra nozīme. Viņš to dara tādēļ, ka ir pieradis domāt par sociālo organismu kā par viengabalainu veidojumu. Bet šādam veidojumam praktiski nevar atrast atbilstošu vēlēšanu modeli, jo jebkurā vēlēšanu modelī pārstāvniecības korpusā ekonomiskās intereses un tiesiskā apziņa neizbēgami konfliktēs. Un šie konflikti neizbēgami ved pie sabiedrības organisma satricināšanas. Tādēļ par visaktuālāko sabiedriskās dzīves mērķi jāatzīst nepieciešamība strādāt pie radikālas saimnieciskās dzīves atdalīšanas no tiesiskās organizācijas. Apradušas ar šo atdalīšanu, abas organizācijas, balstoties katra uz saviem principiem, atradīs vislabākos savu likumdevēju un pārvaldnieku vēlēšanu modeli. Starp problēmām, kas pašlaik pieprasa risinājumu, jautājumi par vēlēšanu modeļiem, lai arī tiem pašiem par sevi piemīt fundamentāla nozīme, tomēr ir jāaplūko otrām kārtām. Tur, kur vēl pastāv citas attiecības, būtu jātiecas panākt raksturoto trīsdaļīgumu. Kur vecais jau ir izjucis vai grasās izjukt, atsevišķām personām un savienībām būtu jāmēģina izrādīt iniciatīvu un veidot jauno norādītajā virzienā. Arī saprātīgie sociālisti atzīst, ka nevar pārveidot sabiedrisko dzīvi vienā dienā. Viņi rēķinās ar pakāpenisku atveseļošanos lietišķu pārmaiņu ceļā. Katrā ziņā pašreizējā vēsturiskas attīstības posmā ir nepieciešams izrādīt saprātīgu gribu jaunas sociālas iekārtas virzienā; to katram bezaizspriedumaini vērojošam dzīvi māca skaļi runājoši fakti.


Kurš uzskata par praktiski realizējamu tikai to, pie kā viņš ir pieradis, tas noturēs šeit izklāstītās domas par „nepraktiskām”. Ja viņš nespēj mainīt savus uzskatus, bet turpina ietekmēt kādu no dzīves jomām, viņš nevarēs veicināt sociālā organisma atveseļošanos, bet gan vienīgi vēl smagāku tā saslimšanu.
Vadošās aprindas ir sākušas nodot noteiktas saimniecības nozares (pastu, dzelzceļu utt.) valsts kompetencē. Ir domātāji, kuri uzskata, ka veicina sociālā organisma atveseļošanos, pieprasot nodot arī visus ražošanas līdzekļus sabiedrības rokās. Viņuprāt tas ļaus politiskai valstij ar likumdošanu tā sakārtot saimniecisko dzīvi, ka atsevišķais cilvēks vairs neizjutīs savu vietu sociālajā organismā pretrunā ar savu tiesisko apziņu. Īstenībā būtu jārīkojas tieši pretēji, proti, visa saimnieciskā dzīve pilnībā jāatbrīvo no politiskas valsts aizbildniecības un ietekmes.


Ja paskatās uz darbu, ko cilvēks veic sociālā organisma labā ar savu fizisko spēku, var redzēt, ka kapitālistiskās saimniecības ietvaros šis darbs ir iekļauts sociālajā organismā tā, ka darba devējs nopērk to no darba ņēmēja. Tiek veikta apmaiņa starp naudu (kā preces pārstāvi) un darbu. Bet šāda apmaiņa reāli nemaz nevar notikt. Tas tikai tā izskatās, ka notiek apmaiņa. *


* Viscaur pastāv iespēja, ka dzīvē procesi tiek ne tikai nepareizi izskaidroti, bet, ka tie arī norisinās nepareizi. Nauda un darbs nav savstarpēji apmaināmas vērtības, bet gan vienīgi nauda un darba produkts. Tādēļ, ja es dodu naudu par darbu, es rīkojos nepareizi. Es radu kādu šķietamu procesu, jo īstenībā es varu dot naudu tikai par darba produktu [preci vai pakalpojumu].


Īstenībā darba devējs saņem no strādnieka pretī naudai preci, kas var rasties tikai tajā gadījumā, ja strādnieks izmanto tās izgatavošanai savu darbaspēku. No ienākuma, kas tiek iegūts pārdodot šo preci, strādniekam jāsaņem viena daļa, darba devējam cita. Preču ražošana notiek pateicoties darba devēja un darba ņēmēja sadarbībai. Tikai kopdarbības produkts pāriet saimnieciskās dzīves apritē. Kamēr produkts tiek izgatavots, starp strādnieku un uzņēmēju jādarbojas juridiskām attiecībām. Taču kapitālistiskajā saimniecībā tās ir nosacītas ar darba devēja ekonomisku pārākumu un līdz ar to varu pār strādnieku, [jo priekšplānā ir viņa ne ar ko neierobežotas īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem]. Veselīgā sociālajā organismā darbs nevar tikt apmaksāts, jo tas nevar iegūt saimniecisku vērtību, kas būtu salīdzināma ar kādas preces vērtību. Šāda var būt tikai ar darba ieguldījumu izgatavotajai precei salīdzinājumā ar citām precēm. Veids, kā un kādā mērā cilvēkam jāstrādā sociālā organisma labā, jāregulē atbilstoši viņa spējām un cilvēka cienīgas esamības noteikumiem. Tas var notikt tikai tad, ja to regulē politiskas valsts orgāns vadoties tikai un vienīgi pēc tiesiskās apziņas un pilnīgi neatkarīgi no uzņēmēju interesēm.


Tas ļauj noteikt precei pamata vērtību, salīdzināmu ar citām vērtībām, kas ir atkarīgas no dabas apstākļiem. Tāpat kā vienas preces vērtība pieaug iepretī citai tādēļ, ka izejvielu iegūšana tās pagatavošanai ir darbietilpīgāka nekā citu preču ražošanai, tā preču vērtībai jābūt atkarīgai arī no tā, kāda veida un cik daudz darba pēc tiesiskas kārtības* drīkst ieguldīt preces izgatavošanā.


* Šādas darba attiecības piespiedīs saimnieciskas asociācijas rēķināties ar likuma prasībām kā ar priekšnosacījumu. Tādējādi tiks sasniegts tas, ka ekonomiskā iekārta būs atkarīga no cilvēka, nevis cilvēks no ekonomiskās iekārtas.


Tādējādi saimnieciskā dzīve tiek pakļauta nepieciešamiem nosacījumiem no divām pusēm: pirmkārt, dabas apstākļiem, kas cilvēkiem ir jāpieņem kā dotais, otrkārt, likumdošanai, kas, vadoties pēc tiesiskās apziņas, jāveido no saimnieciskās dzīves neatkarīgajai politiskajai valstij.


Viegli var saprast, ka, pateicoties šādai sociālā organisma vadībai, sabiedrības labklājība var pasliktināties vai uzlaboties atkarībā no saimniecībā ieguldītā darba, bet veselajā sociālajā organismā šāda tautsaimniecības atkarība ir nepieciešama. Vienīgi tā var nepieļaut, lai cilvēks tiktu izmantots saimnieciskajā dzīvē tiktāl, ka vairs nevarētu justies cienīgi. Patiesībā šajā cilvēka necienīgas esamības izjūtā jāmeklē visu sociālā organisma satricinājumu cēlonis.


Iespēja izvairīties no pārāk stipras labklājības līmeņa pazemināšanas no tiesiskās puses pastāv līdzīgi tam, kā var uzlabot dabas apstākļus. Mazāk auglīgu augsni ar tehniskiem līdzekļiem var padarīt auglīgāku; labklājības līmenim pārāk stipri pazeminoties, var mainīt darba veidu un mēru, taču šīs izmaiņas nedrīkst izrietēt no saimnieciskām interesēm, bet gan no tiesiskās apziņas.


Visu, kas sociālajā organismā tiek paveikts ar ekonomiskiem un juridiskiem līdzekļiem, caurstrāvo tas, kas plūst no trešā avota, proti, no atsevišķu cilvēku individuālām spējām, sākot no visaugstākajām garīgām līdz pat gluži fiziskām, kas ļauj viņiem kalpot sociālam organismam, labāk vai ne tik labi veicot kādu darbu. Tā ir garīgās dzīves joma*


* Cilvēka spējas un talanti kādā noteiktā inkarnācijā ir atkarīgi no iepriekšējās dzīvēs paveiktā vai nepaveiktā. Šo spēju pamats tiek ielikts cilvēka ķermenī pirms dzimšanas garīgajā pasaulē. Tādēļ Rūdolfs Šteiners piedēvē jebkādām cilvēka spējām garīgu izcelsmi.


Tam, kas plūst no šī avota, veselajā sociālajā organismā jāienāk pavisam citādi nekā tajā ienāk tas, kas dzīvo preču apmaiņā un kas tajā var ieplūst no valsts dzīves. Nav citas iespējas panākt, lai cilvēki veselīgi uztvertu garīgās dzīves augļus, t.i., jebkāda citu cilvēku veiktā darba produktus, kā vienīgi ļaujot viņiem darīt to pilnīgi brīvi. Ja viņu uztvere tiek mākslīgi – ekonomiski vai juridiski – ietekmēta, tad tā kļūst nepatiesa. Tā var būt patiesa tikai tad, ja cilvēks uztver cita cilvēka darba augļus vadoties tikai pec paša ieskatiem [kā tas viņu uzrunā, ko tas viņam nozīmē utt. un kādā mērā viņš ir gatavs to atlīdzināt]. Ja citu darba rezultātu uztvere tiek ietekmēta ar ekonomiskiem motīviem vai, ja to organizē valsts pēc saviem ieskatiem, tad līdz ar to tiek paralizēta to brīvas uztveres spēja. Bet vienīgi pateicoties šai brīvajai uztverei, cilvēku darba augļi var veselīgi iekļauties sociālajā organismā.


Individuālo spēju attīstība cilvēka dzīvē ir saistīta ar nepārskatāmi daudziem pavedieniem, un pastāv tikai viena veselīgas to attīstības iespēja, proti, ja veicot savu darbu cilvēks vadās vienīgi pēc paša impulsiem un ja viņš saņem pretī saprotošu līdzcilvēku vērtējumu.


Šie veselīgas gara dzīves attīstības noteikumi patreiz netiek saprasti tādēļ, ka pēdējo gadsimtu gaitā sabiedrības garīgā dzīve [audzināšana, izglītība, zinātne, māksla, reliģija] pamazām tika pilnībā pakļauta politiskas valsts interesēm; cilvēki pie tā ir pieraduši un nespēj atzīt, ka tas tā vairs nedrīkst turpināties. Tiek gan runāts par zinātnes un izglītības brīvību, bet tai pat laikā tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka politiska valsts pārvalda šo „brīvo izglītību”. Cilvēki nesaprot, ka līdz ar to valsts padara gara dzīvi atkarīgu no savām interesēm. Viņi domā, ka valsts rada mācību iestādes, un tad tie, kuri tajās pasniedz vai mācās, ir „brīvi” savā gara dzīvē. Pieraduši pie šāda uzskata, viņi neievēro, cik īstenībā cieši garīgās dzīves saturs, kas tiek pasniegts skolā un augstskolā, ir saistīts ar visdziļāko bērna vai jauna cilvēka būtību. Viņš var attīstīties brīvi tikai tad, ja drīkst sekot vienīgi tādiem impulsiem, kas nāk no pašas gara dzīves [no vispārējās gudrības avota]. Valstij reglamentējot zinātnes attīstību ne tikai zinātnes un ar to saistītās izglītības pārvalde ir ieguvusi savu pašreizējo raksturu, bet ir ticis ietekmēts arī tās saturs. Protams, matemātikas vai fizikas likumus valsts nevar ietekmēt tieši, bet atliek padomāt par vēsturi un par citām humanitārām zinātnēm. Vai tās nav lielā mērā kļuvušas par valsts interešu paudējām? [Katra jauna valdība pārraksta vēsturi no jauna un no sava redzespunkta pārvērtē iepriekšējo kultūru sasniegumus.] Tieši ar šādu, nepatieso zinātni tika ietekmēts proletariāts, kas pilnīgi attaisnoti ir uztvēris to kā ideoloģiju, kas kalpo vadošo šķiru interesēm. Proletārietis saprata viņam iepotēto marksismu kā materiālo interešu cīņu un izdarīja secinājumu, ka jebkāda gara dzīve ir ideoloģija, ekonomiskas organizācijas spoguļtēls.


Šāds garīgo dzīvi iztukšojošais uzskats zaudē savu spēku, ja cilvēks var izjust, ka garīgajā jomā valda kāda ārējo materiālo dzīvi pārsniedzoša īstenība, kas ar savu saturu balstās pati sevī. Šāda izjūta nevar rasties, ja cilvēki nav garīgi brīvi, ja viņi nedrīkst domāt, studēt un darboties atbilstoši pašu spējām un interesēm. Tikai garīgi brīvi cilvēki var piešķirt gara dzīvei pienākošos svaru sociālajā organismā. Māksla, zinātne, pasaules uzskats un viss, kas ar to ir saistīts, pieprasa sev patstāvīgu vietu cilvēku sabiedrībā, jo garīgajā dzīvē viss un visi ir savstarpēji saistīti. Viena cilvēka brīvība nav iespējama bez cita brīvības. Lai arī matemātika un fizika nav tieši ietekmējamas atbilstoši valsts vajadzībām, taču tas, kas no tām izriet, ko cilvēki domā par to vērtību, kādu iespaidu to kopšana atstāj uz visu pārējo sabiedrības gara dzīvi un daudz kas cits, tiks noteikts ar šīm vajadzībām, ja valsts pārvalda gara dzīves nozares. Ir taču pavisam kaut kas cits, ja pamatskolā strādājošais skolotājs seko savā darbā valsts ierēdņu sacerētām direktīvām, nekā tad, ja viņš saņem impulsus no tieši no garīgās pasaules, kas balstās pati sevī, un mēģina īstenot tos savā darbā ar bērniem. Sociāldemokrāti arī šajā jomā ir mantojuši vadošo šķiru domāšanas ieradumus. Viņi uzskata par ideālu sabiedrības sistēmu, kas ir uzbūvēta pēc ekonomiskiem principiem un, kurā gara dzīve spēlē pakārtotu lomu. Ja šis mērķis tiktu sasniegts, tad gara dzīve pilnībā zaudētu jebkādu vērtību. Ar savu prasību atzīt reliģiju par katra cilvēka „privātu lietu” iepretī valstij un saimniecībai sociāldemokrāti pauduši pareizo, bet vienpusīgu sajūtu. Izraidot reliģiju privātajā sfērā, sociāldemokrātija nevadās pēc viedokļa, ka līdz ar to reliģijai kā garīgai vērtībai tiek radīta atbilstoša vieta sociālajā organismā, kurā tā var tikt pie vēlamas augstākas attīstības nekā valsts ietekmē. Viņi uzskata, ka jārūpējas tikai par to, ko viņi uzskata par nepieciešamu, un reliģiozā dzīve neietilpst šajā kategorijā. Šādi, vienpusīgi izrauta no sabiedrības dzīves viena gara dzīves nozare nevar plaukt, ja citas garīgas vērtības paliek sagūstītas. Mūsdienu cilvēces reliģiozā dzīve saistībā ar visu atbrīvoto gara dzīvi iegūs šo dvēseli nesošo spēku.


Ne tikai garīgam darbam jānotiek brīvi, vadoties pēc tā veicēja interesēm un spējām, bet arī tā rezultāti cilvēkiem jāuzņem brīvi. Neatkarīga no saimnieciskām interesēm politiskā valsts ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem, t.i., ar likumdošanu pasargās cilvēkus no nepieciešamības izpildīt tikai piespiedkārtas darbus un nodrošinās viņiem tiesības arī uz brīvu laiku, kas ļaus viņiem vairāk pievērsties arī garīgām vērtībām. Skolotāji, mākslinieki un citi garīga darba veicēji varēs palīdzēt cilvēkiem attīstīt spēju brīvi uztvert un atbilstoši novērtēt viņu darba augļus. Tajos, kuri sauc sevi par „dzīves praktiķiem”, šādas domas var izraisīt bažas, ka gadījumā, ja valsts nodrošinās cilvēkiem brīvo laiku un, ja skolas apmeklēšana tiks atstāta cilvēku brīvas sapratnes ziņā, tad cilvēki savu brīvo laiku vienkārši nodzers un sabiedrība atkal iekritīs analfabētismā. Šiem „pesimistiem” derētu nogaidīt, kas patiešām notiks, kad pasaule tiks vaļā no viņu ietekmes. Šo viedokli pārāk bieži cilvēkiem iedveš kāda noteikta sajūta, kas viņiem klusi atgādina, kā viņi paši izmanto savu brīvo laiku un kas viņiem pašiem bija vajadzīgs, lai dabūtu sev „mazliet” izglītības. Viņi nevar rēķināties ar iedvesmojošo spēku, kas piemīt patiesi uz pašas pamatiem stāvošajai gara dzīvei, jo sagūstītais gars, ko viņi pazīst, nekad nav varējis iedarboties uz viņiem ar šādu iedvesmojošo spēku.


Gan politiskā valsts, gan saimnieciskā dzīve saņems tām vajadzīgās idejas no pašu sevi pārvaldošā garīgā organisma. Arī izglītības iestādes, kurās tiks gatavoti speciālisti darbam saimniecības jomā, varēs darboties ar pilnu spēku tikai brīvi sadarbojoties ar sabiedrības garīgo organismu. Atbilstoši izglītoti cilvēki atdzīvinās pieredzi, ko viņi var gūt dažādās saimniecības nozarēs, pateicoties spēkam, kas viņiem nāks no atbrīvotām gara vērtībām. Cilvēki ar saimnieciskajā dzīvē gūto pieredzi atradīs pāreju gara organizācijā un darbosies tajā apaugļojoši uz to, kas būs šādi jāapaugļo.

 

Visur, kur Rūdolfs Šteiners runā par garu, garīgu dzīvi vai garīgu organizāciju, mums tas jāsaprot tā, ka viņš runā par jomu, kurai ir darīšana ar domām, idejām un impulsiem, ko mēs, cilvēki – katrs savā mērā un veidā –, ja vien uz mums nespiež nekādi arēji apstākļi un motīvi, smeļamies tieši no garīgās pasaules, t.i., no visiem kopīgā gudrības avota, kas ļauj mums veidot savu individuālo un kopīgo dzīvi uz Zemes atbilstoši šai visaptverošajai, cilvēces pozitīvo attīstību veicinošajai gudrībai. Pieeja šai pasaulei katrai individualitātei ir sava, un katra individualitāte var to atrast tikai būdama pilnīgi brīva savās domās un izpausmēs.

 

Pateicoties šādai brīvai garīgo vērtību ietekmei, politiskās valsts sfērā izveidosies nepieciešamie veselīgie uzskati. Amatnieks šādu garīgo vērtību ietekmē jutīsies apmierināts par sava darba nozīmi sociālajā organismā. Viņš nonāks pie atziņas, ka bez vadības, kas mērķtiecīgi organizē amatnieku darbu, sociālais organisms nevar viņu nest. Viņš varēs izjust sava darba kopsakarību ar organizējošiem spēkiem, kas ceļas no individuālām cilvēciskām spējām. Uz politiskas valsts augsnes viņš izveidos likumus, kas nodrošinās viņam daļu no ienākumiem par precēm, ko viņš ražo; un viņš varēs brīvi atlicināt no tiem par viņam piedāvātajām garīgajām vērtībām to daļu, kas padara iespējamu to radīšanu. Līdz ar to garīgu vērtību radītājs varēs iztikt no ienākumiem par saviem veikumiem. Ko kurš dara gara dzīves jomā pats priekš sevis, paliks viņa šauri privāta lieta; savukārt par to, ko kāds spēj paveikt sociālā organisma labā, viņš varēs rēķināties ar brīvu kompensāciju no to cilvēku puses, kuriem viņa radītās garīgas vērtības ir nepieciešamas. Kurš darbojoties gara dzīves ietvaros nesaņems to, kas viņam ir vajadzīgs dzīvei, tam būs jāpāriet politiskās valsts vai saimniecības sfērā.


Saimnieciskajā dzīvē no garīgās dzīves ieplūst tehniskas idejas. Tās gan nāk no valsts vai saimniecības jomā strādājošiem cilvēkiem, taču to izcelsmes vieta ir garīgā pasaule. No turienes nāk visas organizatoriskas idejas un spēki, kas arvien no jauna apaugļo saimniecisko un valsts dzīvi. Kompensācija par šo pieplūdumu abās sociālajās jomās nāks vai nu arī atbilstoši brīvai cilvēku sapratnei, kuri ir atkarīgi no šo ideju pieplūduma, vai tas tiks noregulēts juridiski politiskas valsts sfērā. Ko pati šī juridiskā valsts pieprasīs sev, tiks sagādāts caur nodokļu sistēmu. Tā izveidosies harmoniski sabalansējot attiecības starp tiesisko apziņu un saimnieciskās dzīves prasībām.


Blakus politiskai un saimnieciskai sfērai veselajā sociālajā organismā jādarbojas patstāvīgai gara dzīvei, [kas ietver sevī audzināšanas, izglītības, zinātnes, mākslas un reliģijas jomu]. Pašreizējā savas evolūcijas posmā cilvēce attīstās sociālā organisma trīsdaļīguma virzienā. Kamēr sabiedriskās dzīves vadība balstījās lielākoties uz cilvēku instinktīviem spēkiem, tieksme pēc šī izšķiroša iedalījuma neizpaudās. Cilvēku neattīstītajā sociālajā apziņā tas, kas principā ceļas no trim avotiem, darbojās kopā. Savukārt Jaunākie laiki pieprasa apzinātu pieeju sociālā organisma attīstības tendencēm. Cilvēku dzīve var iegūt veselīgu formu tikai tad, ja saņems orientējošus impulsus no trim dažādām pusēm. Savas dvēseles neapzinātajās dzīlēs mūsdienu cilvēce tiecas tieši pēc šādas orientācijas, un pašreizējā sociālā kustība ir tikai nespodrs šīs tieksmes atspulgs.


18. gadsimta beigās citos apstākļos nekā tie, kuros mēs dzīvojam pašlaik, no dziļiem cilvēciskās dabas pamatiem izskanēja sauciens pēc sociālā organisma pārveidošanas. Toreiz kā šī organisma devīze izskanēja trīs vārdi: brālība, vienlīdzība un brīvība. Nudien tas, kas ar bezaizspriedumainu prātu un ar veselīgām jūtām iedziļinās reālajā cilvēces attīstības gaitā, nevar nesaprast, uz ko šie vārdi norāda. Un tomēr atradās domātāji, kuri 19. gs. gaitā pūlējās pierādīt, ka vienotajā sociālajā organismā nav iespējams realizēt šīs idejas: brālību, vienlīdzību un brīvību. Viņi uzskatīja, ka šie trīs impulsi, būdami realizēti, neizbēgami izraisītu pretrunas. Piemēram, visai asprātīgi tika pierādīts, ka, ja realizētos vienlīdzības impulss, tad nebūtu iespējams realizēt arī katrā cilvēkā pamatoto nepieciešamību pēc brīvības. Nevar nepiekrist tiem, kuri norāda uz šo pretrunu, un tomēr kaut kas liek mums izjust simpātiju iepretī katram no šiem trim ideāliem!


Šī pretruna pastāv tādēļ, ka patiesa šo trīs ideālu nozīme kļūst skaidra tikai tad, ja saprot sociālā organisma trīsdaļīguma nepieciešamību. Trīs tā locekļus nedrīkst apvienot un centralizēt abstraktā Reihstāgā vai kādā citā vienībā. Tiem ir jāpaliek dzīviem. Katram no trijiem jābūt centralizētam pašam sevī, un tikai darbojoties blakus, savstarpēji komunicējot, apaugļojot un izlīdzinot cits citu, tie var radīt veselīgu sociālā koporganisma vienību. Pats par sevi saprotams, ka reālajā dzīvē šķietami pretrunīgais darbojas kā viens veselums. Tādēļ sociālā organisma dzīvi varēs aptvert tikai tas, kas spēs saprast tā diferencētas attiecības ar brālību, vienlīdzību un brīvību. Tad kļūs skaidrs, ka cilvēku sadarbībai saimnieciskajā dzīvē ir jābalstās brālībā, kas rodas pateicoties asociācijām. Otrajā loceklī, sabiedrisko tiesību sistēmā, kur runa ir par tīri cilvēciskām attiecībām starp atsevišķām personām un personu grupām, jātiecas īstenot vienlīdzības ideju. Savukārt garīgajā jomā, kurai sociālajā organismā piemīt relatīva patstāvība, mums ir darīšana ar brīvības impulsa īstenošanu. Šādi aplūkoti šie trīs ideāli atklāj savu īsto vērtību. Tie nevar realizēties haotiskajā sociālajā sistēmā, bet gan tikai un vienīgi veselajā trīsdaļīgajā sociālajā organismā. Tātad, nevis abstrakti centralizētais sociālais veidojums var realizēt brīvības, vienlīdzības un brālības ideālus, bet gan katrs no šiem trīs organisma locekļiem var smelties savu spēku vienā no šiem impulsiem. Un tad katrs varēs auglīgi darboties kopā ar citiem locekļiem.


Cilvēki, kuri 18. gadsimta beigās ir izvirzījuši prasību pēc šo trīs ideju – brīvības, vienlīdzības un brālības īstenošanas, kā arī tie, kuri to vēlāk atkārtojuši, varēja miglaini nojaust, kādā virzienā norāda cilvēces attīstības tendences. Savas zemapziņas dzīlēs viņi sajuta tieksmi pēc sociālā organisma trīsdaļīguma, kurā šo ideju trijotne var kļūt par augstāku vienību. Bet vienlaicīgi viņi nav varējuši pārvarēt savu ticību vienotai valstij, kuras kontekstā viņu idejas izskatījās pretrunīgas un tādēļ nerealizējamas. Mūsdienu sociālā situācija runā skaidru valodu un pieprasa apzināties attīstības tendences, kas cilvēces tapšanas procesā tiecas pēc šī trīsdaļīguma.

 

 

Please reload