BŪTISKI SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ASPEKTI I (atvieglots tulkojums)

Atvieglots tulkojums

 

Es labi apzinos, ka mūsdienu cilvēkam ir grūti iedziļināties Rūdolfa Šteinera sacerējumos, kuri prasa no lasītāja pamatīgu gribas piepūli un koncentrācijas spēju, ko šodien var satikt gaužām reti. Vienlaicīgi es apzinos arī to, cik unikāli svarīgas un praktiski ne ar ko citu neaizvietojamas ir viņa domas par sociālā organisma trīsdaļīgumu. Ja tās uztvertu, saprastu un liktu lietā pietiekami daudz cilvēku, tās varētu palīdzēt viņiem paveikt izšķirošu pavērsienu savā domāšanā un vispārējā pasaules uztverē, bez kā cilvēcei praktiski nav nākotnes. Tādēļ pēc ilgām pārdomām un šaubām es tomēr nolēmu izņēmuma kārtā pārkāpt savas profesionālās ētikas principus un piedāvāt atvieglotu šīs grāmatas tulkojuma variantu, sekojot principam: pēc iespējas skaidri izteikt šajā grāmatā paustās domas. Šim pašam mērķim kalpo arī ik pa laikam iestarpināti komentāri.

 
Es būtu ļoti pateicīga par šī teksta izplatīšanu jūsu draugu un paziņu lokā, kā arī par atsauksmēm.


J. Dobrovoļska

 


PRIEKŠVĀRDS UN IEVADS

 

 

Pieredze rāda, ka ar aktuālo sociālo jautājumu saistītie uzdevumi bieži tiek pārprasti. Daudzi, kas pievēršas šiem jautājumiem, tic, ka ar kaut kādām ideju līmenī uzkonstruētām sabiedrības formām var aplaimot cilvēci, taču īstenībā šādas idejas nemaz nepieskaras mūsdienu sociālā jautājuma būtībai.

 
Var pieļaut, ka kādā galvā rodas pilnīgs sociālā jautājuma risinājums, un tomēr viņa izdomātais „risinājums” būs absolūti nepraktisks gluži vienkārši tādēļ, ka mēs vairs nedzīvojam laikā, kad sabiedrisko dzīvi varēja regulēt šādā veidā. Cilvēku dvēseles konstitūcija vairs nav tāda, ka viņi varētu teikt: ‘Lūk, tur ir kāds, kurš saprot, kāda sociālā iekārta mums ir vajadzīga; mēs gribam rīkoties tā, kā viņš teiks.’

 
Cilvēki vairs negrib pieņemt sociālās idejas šādā formā. Šī raksta autors rēķinās ar šo faktu. Tie, kuri uzskata to par utopiju, pārprot tā nodomu. Īstenībā tas nozīmē, ka viņi paši domā  utopiski un redz citos tikai pašu domu atspulgu.

 
Lai arī  dzīve rāda, ka ar utopiskām idejām, lai cik pārliecinoši tās izklausītos, itin neko nevar iesākt, tomēr daži jūtas aicināti uzrunāt līdzcilvēkus ar šādām idejām. Viņiem gan agri vai vēlu nākas pārliecināties, ka viņi runā velti, jo faktiski neviens neko nevar iesākt ar viņu priekšlikumiem.

 
Tas jāuztver kā norāde uz kādu svarīgu mūsdienu sabiedriskās dzīves faktu, proti, ka pēdējā laikā cilvēku domas ir kļuvušas svešas reālai dzīvei. Vai var cerēt sakārtot juceklīgu saimnieciskās dzīves stāvokli, ja tai pievēršas ar dzīvei svešām domām?

 
Šī atziņa noteikti nav no patīkamākajām, un tomēr, ja mēs to neatzīsim, tas tā arī paliks. Tikai tad, ja šis fakts tiks atdzīts par nopietnu visas pašreizējās civilizācijas fenomenu, varēs gūt skaidrību par to, kas sabiedrībai patiesi ir nepieciešams.

 
Šī atziņa norāda uz faktisko situāciju, kurā atrodas mūsdienu gara dzīve. Jaunāko laiku gara dzīve lielā mērā ir atkarīga no valsts institūcijām un no saimniecisko dzīvi noteicošiem spēkiem. Cilvēks jau bērnībā tiek iekļauts valsts izglītības sistēmā. Viņš var saņemt tikai tādu audzināšanu un izglītību, kādu pieļauj viņa vidē pastāvošās sabiedriskas attiecības, kas ir lielā mērā mantotas no pagātnes.

 
Varētu domāt, ka tieši tādēļ, ka valsts organizē audzināšanas un mācību procesu – un līdz ar to būtisku sabiedrības gara dzīves daļu – pēc saviem ieskatiem ar mērķi vislabāk kalpot sabiedrības interesēm, jauniešiem jābūt labi pieskaņotiem mūsdienu dzīves apstākļiem. Arī tam var ticēt, ka cilvēks izveidojas par vislabāko sabiedrības locekli, ja tiek izaudzināts saskaņā ar pastāvošo ekonomisko situāciju, un, ja viņš, sasniedzis zināmu vecumu, tiek nolikts dzīvē vietā, ko viņam ierāda šī ekonomiskā situācija. Un tomēr tā tas nav, un šī darba nodoms ir uzņemties šodien maz patīkamu uzdevumu parādīt, ka juceklis mūsu sabiedrības dzīvē rodas tieši no tā, ka cilvēku gara dzīve ir atkarīga no valsts un no ekonomiskās situācijas. Tas grib parādīt, ka gara dzīves atbrīvošana no šīs atkarības ir viens no ārkārtīgi būtiskiem sociālā jautājuma aspektiem.

 
Līdz ar to šis darbs vēršas pret ļoti izplatītiem maldiem. Tas apstāklis, ka valsts ir uzņēmusies atbildību par audzināšanu, kopš ilga laika tiek uzskatīts par veselīga progresa pazīmi. Sociālistiski domājoši cilvēki diez vai var iedomāties citu situāciju, kā tādu, kad sabiedrība audzina atsevišķu cilvēku pēc savas mērauklas un savām vajadzībām.

 
Cilvēki negrib atzīt to, kas šajā jomā šodien ir nepieciešams, proti, ka cilvēces vēsturiskas attīstības gaitā tas, kas agrāk  bija pareizs, vēlākā posmā var kļūt maldīgs. Veidojoties Jauno laiku attiecībām, pastāvēja attaisnota nepieciešamība atsavināt audzināšanu un līdz ar to sabiedrības gara dzīvi aprindām, kuras pār to valdīja Viduslaikos [baznīcai], un nodot to valsts pārziņā, taču saglabāt šo stāvokli arī turpmāk būtu smaga sociāla kļūda.

 
Tas tiks parādīts pirmajā šī raksta daļā. Izveidojusies valsts struktūras ietvaros mūsdienu gara dzīve ir nobriedusi brīvībai; tā nevar pareizi funkcionēt, ja nevar pilnībā pārvaldīt sevi pati. Gara dzīve, kāda tā ir kļuvusi mūsu laikā, grib pastāvēt kā pilnīgi patstāvīgs sociālā organisma loceklis.Audzināšana un izglītība, kas būtībā nosaka visu sabiedrības gara dzīvi, jānodod to cilvēku pārvaldē, kuri praktiski audzina un māca jauno paaudzi. Šajā pārvaldē nedrīkst iejaukties spēki, kas darbojas valsts struktūrās vai saimniecībā. Katram skolotājam jāveltī mācīšanai tikai tik daudz laika, lai viņš varētu piedalīties arī savas jomas pārvaldīšanā. Tad viņš ar tādu pašu atdevi rūpēsies par pārvaldi, kā par audzināšanu un mācīšanu. Neviens, kurš pats nepiedalās audzināšanā un mācīšanā, nedrīkst izdot priekšrakstus tiem, kuri to dara. Te nedrīkst iejaukties neviens parlaments, neviena personība, kas varbūt kādreiz ir strādājusi par skolotāju, bet to vairs nedara. Pārvaldei jābalstās reālajā audzinātāju un skolotāju pieredzē. Tikai šādā gadījumā audzināšanas jomā ir sasniedzams visaugstākais lietišķums un profesionalitāte.

Protams, uz to var iebilst, ka arī pastāvot šādai gara dzīves pašpārvaldei, nevarēs sasniegt absolūtu pilnību, taču reālajā dzīvē pēc tā arī nav jātiecas. Vienmēr var tiekties tikai pēc tā, lai sasniegtu iespējami labāko. Spējas, kas attīstās cilvēkbērnā, patiešām nāks sabiedrībai par labu tikai tad, ja par to attīstību rūpēsies tie, kam ir garīgs pamats spriest par to, kas tam ir vajadzīgs. Pareizs spriedums par to, cik tālu kurš bērns ir jāved vienā vai citā virzienā, var izveidoties tikai garīgi brīvā cilvēku kopienā, kuriem ir darīšana tieši ar šo bērnu. Arī to, kam jānotiek, lai palīdzētu šim spriedumam īstenoties, var noteikt tikai šāda brīva kopiena. Valsts un saimnieciskais sektors var saņemt nepieciešamos spēkus savu vajadzību apmierināšanai no brīvībā audzinātām personām, kas nav iespējams, ja gara dzīve tiek organizēta pēc valsts ierēdņu un saimniecības jomā darbojošamies uzņēmēju apsvērumiem.

 
Šī raksta ziņā var teikt, ka arī tās mācību iestādes, kas kalpo valsts un saimniecības dzīvei, veidos cilvēki, kas piedalās brīvās gara dzīves pārvaldē. Juristu skolas, tirdzniecības skolas, lauksaimniecības un industrijas mācību iestādes gūs savu veidolu no brīvās gara dzīves, t.i., no brīvi domājošiem pedagogiem. Šis – pareizais – secinājums neizbēgami izraisīs daudz aizspriedumainu iebildumu, bet no kurienes rodas šie aizspriedumi? To antisociālo garu varēs atpazīt, ja sapratīs, ka būtībā tie izriet no neapzinātas pārliecības, ka visi audzinātāji un skolotāji ir dzīvei sveši, nepraktiski cilvēki. Tādēļ no viņiem nevarot gaidīt, ka viņi paši izveidos tādas mācību iestādes, kas pareizi kalpos visām praktiskajām dzīves jomām. Šādas iestādes un to mācību saturs esot jāveido tiem, kuri paši darbojas praktiskajā dzīvē, un audzinātājiem jādarbojas pēc vadlīnijām, kas viņiem tiek dotas.

 
Kurš  tā domā, neredz, ka audzinātāji tikai tādēļ kļūst dzīvei sveši un nepraktiski, ka nedrīkst paši izstrādāt vadlīnijas savam darbam gan lielos, gan sīkākos jautājumos. Var likties, ka tie, kuri dod viņiem norādījumus, ir ļoti praktiski cilvēki, un tomēr viņi paši nevarētu izaudzināt dzīvei derīgus praktiķus. Antisociāls stāvoklis sabiedrībā tiek radīts ar to, ka tajā neienāk cilvēki, kuriem kopš mazotnes būtu ieaudzinātas sociālas jūtas. Sociāli jūtošus cilvēkus var izaudzināt tikai sociāli jūtoši cilvēki, un sociālo jautājumu nekad nevarēs atrisināt nestudējot būtiskas audzināšanas un gara dzīves likumsakarības. Antisociālas attiecības rodas ne tikai pašas saimnieciskās iekārtas dēļ, kā domā mūsdienu sociālisti, bet gan tādēļ, ka cilvēki, kuri darbojas šīs iekārtas radītajās iestādēs, izturas cits pret citu antisociāli. Piemēram, ir antisociāli ļaut audzināt un apmācīt jaunatni cilvēkiem, kuri tiek padarīti dzīvei sveši ar to, ka viņiem no ārpuses tiek ierādīts viņu darbības virziens un saturs.

 
Pašlaik valsts uztur juridiskas mācību iestādes un pieprasa, lai tajās tiktu mācīts jurisprudences saturs, ko nosaka valsts ierēdņu radītās programmas. Savukārt uz pilnīgi brīvas gara dzīves pamata radušās mācību iestādes smelsies savu mācību saturu tieši no tajās strādājošo pasniedzēju brīvā gara. Valstij būs jāgaida, kādus speciālistus šie brīvie gari tai sagādās. Tādējādi valsts juridiskā dzīve tiks pastāvīgi apaugļota ar dzīvām idejām, kas var rasties vienīgi brīvas gara dzīves apstākļos.

 
Gara jomā, tai skaitā audzināšanas un izglītības sfērā darbosies cilvēki, kuri iekļausies praktiskajā dzīvē katrs no sava redzespunkta un katrs savā veidā. Šajā rakstā var tikai iezīmēt, kādu formu var iegūt atsevišķi gara dzīves pārvaldes elementi.

 
Utopiski noskaņotiem cilvēkiem par šo rakstu radīsies dažādi jautājumi. Mākslinieki un citi garīga darba veicēji var izteikt šaubas par to, ka talanti labāk plauks brīvas gara dzīves apstākļos nekā valsts un saimniecības sarūpētajos? Viņiem gan būtu jāņem vērā, ka šis raksts nebūt nav utopisks, un tieši tādēļ tajā netiks izvirzītas gatavas teorijas par to, kādam kam jābūt. Tas mudina veidot kopienas, kurās konkrēti cilvēki varēs panākt savā kopdzīvē sociāli vēlamus apstākļus. Kurš spriež par dzīvi nevis pēc teorētiskiem aizspriedumiem, bet pēc pieredzes, tas sev teiks: cilvēkam, kas darbojas brīvi un atbilstoši savām dotībām, būs visas izredzes saņemt pareizu sava darba novērtējumu tieši tad, ja pastāvēs garīgi brīvu cilvēku kopiena, kurā katrs var piedalīties dzīvē pilnībā pēc saviem ieskatiem un kompetences.

 
„Sociālais jautājums” nav kļuvis aktuāls tikai mūsdienās un to nevarēs atrisināt nedz pāris cilvēku, nedz arī parlamenti. Tas ir visas pēdējā laika civilizētās dzīves sastāvdaļa un, ja reiz tas ir radies, tad arī turpmāk paliks aktuāls. Tas būs jārisina arvien no jauna katrā vēsturiskas attīstības mirklī. Jo līdz ar Jaunajiem laikiem cilvēku dzīve ir nonākusi tādā stāvoklī, kad pastāvošā sociālā iekārtā arvien no jauna rada antisociālu noskaņojumu. Ar to atkal un atkal būs jātiek galā, tas būs jāpārvar. Kā piesātinājies organisms pēc kāda laika atkal sajūt izsalkumu, tā sociālā organismā sakārtota situācija mijas ar nesakārtotu. Universāls līdzeklis sociālu attiecību sakārtošanai ir iespējams tikpat maz, cik uzturlīdzeklis, kas ļautu paēst uz visiem laikiem. Taču cilvēki var veidot tādas kopienas, kuru locekļiem sadarbojoties, dzīvei arvien no jauna tiks piešķirts pareizais virziens. Šāda kopiena ir pats sevi pārvaldošs garīgs sociālā organisma loceklis.

Tāpat kā  mūsu laiks skaidri izvirza prasību pēc brīvas gara dzīves pašpārvaldes, tā attiecībā uz saimniecisko dzīvi rodas prasība pēc asociatīvas darba organizācijas. Modernas cilvēces dzīvē saimniecība sastāv no preču ražošanas, to aprites un patērēšanas. Ar to tiek apmierinātas cilvēku vajadzības. Tajā cilvēki darbojas katrs pēc savām iespējām. To, kas kuram patiešām ir vajadzīgs, var zināt un izjust tikai viņš pats; savukārt par to, kas viņam pašam jādara, viņš grib spriest, aplūkojot dzīves situāciju kopumā. Tā ne vienmēr ir bijis un arī šodien tā nav visur uz Zemes, taču mūsdienās civilizētajā Zemes daļā būtībā tas tā ir.

 
Cilvēces attīstības gaitā saimnieciskie reģioni ir paplašinājušies. No noslēgtas mājsaimniecības ir attīstījusies pilsētas saimniecība, no tās valsts saimniecība. Šodien mēs atrodamies uz pasaules saimniecības sliekšņa. Lai arī jaunajā vēl turpina pastāvēt pamatīga deva vecā, tomēr vecā iedīgļa veidā jau dzīvo daudz kas no jaunā. Bet cilvēces likteņi kļuvuši atkarīgi no tā, ka minētā attīstības tendence zināmās dzīves situācijās ir kļuvusi noteicoša.

 
Ir aplami gribēt organizēt saimnieciskus spēkus kādā abstraktā pasaules kopienā. Laika gaitā atsevišķas saimniecības gan ir lielā mērā ieplūdušas valsts saimniecībās, un tomēr valsts kopienas ir radušās citu spēku, ne saimniecisko, ietekmē. Centieni padarīt valstis par gluži saimnieciskām kopienām izraisīja pašreizējo sociālo haosu. Saimnieciskā dzīve tiecas veidoties pēc saviem likumiem neatkarīgi no valsts iestādēm un tajās valdošā domāšanas veida, bet tas būs iespējams tikai tad, ja no gluži saimnieciskiem redzespunktiem izveidosies asociācijas, kas apvienos patērētājus, tirgotājus un ražotājus. Pati dzīve noteiks šādu asociāciju lielumu. Pārāk mazas asociācijas izmaksātu pārāk dārgi, savukārt pārāk lielas būtu nepārredzamas. Katra asociācija atradīs ceļu pie sakārtotām attiecībām ar citām dzīves izvirzītām vajadzībām. Nav jāraizējas par to, ka cilvēks, kas, teiksim, grib pavadīt savu dzīvi bieži pārceļoties no vienas vietas citā, tādēļ tiks kaut kādā veidā ierobežots. Viņš viegli atradīs pāreju no vienas asociācijas citā, ja pāreju regulēs nevis valsts organizācijas, bet gluži saimnieciskas intereses. Šādās asociācijās ir nepieciešamas iestādes, kas darbotos ar tādu pat vieglumu, kāds piemīt naudas apritei.

 
Ja asociācijas tiek veidotas profesionāli un lietišķi, tad šādā organizācijā var sasniegt visu interešu harmoniju. Nevis likumi regulēs preču ražošanu, cirkulāciju un patēriņu, bet gan lietpratēji, kuri centīsies apmierināt visu dalībnieku intereses. Piedaloties šādas asociācijas dzīvē, cilvēki varēs saprast, cik tās ir nepieciešamas; dažādas intereses tiks izlīdzinātas ar līgumu starpniecību, un prece cirkulēs atbilstoši savai vērtībai. Šādas saimnieciskas apvienības ir kaut kas cits, nekā, piemēram, modernās arodbiedrības. Tās gan darbojas saimniecības jomā, taču to izcelsme jāmeklē citur. Tās tika izveidotas, atdarinot principus, kas pēdējā laikā radās valsts politikā. Tajās tiek debatēts. Cilvēki nevar vienoties par jautājumu, kas vienam ir jāpaveic priekš otra. Savukārt asociācijās būs nevis „algoti darbinieki”, kuri uz savu pilnvaru pamata pieprasa no uzņēmēja un darba devēja iespējami lielu atalgojumu strādniekiem, bet gan asociācijās pie viena galda sēdēs amatnieki [strādnieki] kopā ar garīga darba veicējiem ražošanas jomā [inženieriem, konstruktoriem, dizaineriem u.c.] un ar ieinteresētiem saražoto preču patērētājiem, lai, regulējot cenas, sasniegtu līdzsvaru starp sniegumu un pretsniegumu vai starp ražotāju un patērētāju interesēm. Tas nevar notikt debatējot sapulcēs. Kurš tad strādās, ja neskaitāmi cilvēki pavadīs laiku apspriedēs par darba jautājumiem. Uz vienošanās pamata starp cilvēkiem un asociācijām tas viss notiks paralēli darbam. Tam tikai ir nepieciešams, lai apvienība atbilstu gan strādājošo, gan patērētāju sapratnei un interesēm.

 
Līdz ar to netiek raksturota kāda utopija, jo nebūt netiek teikts, kā tas konkrēti būtu jāiekārto; tiek norādīts tikai uz to, ka cilvēki paši var iekārtot savu dzīvi, darbojoties kopienās, kas atbilst viņu ieskatiem un interesēm.

Par to, lai viņi apvienotos šādās kopienās, rūpējas, no vienas puses, pati cilvēka daba, ja vien tajā traucējoši neiejaucas valsts, jo šī daba ir tā, kas rada vajadzības. No otras puses, par to var rūpēties brīvā gara dzīve, jo no tās tiek smeltas atziņas, pēc kurām kopienai jādarbojas. Tam, kurš domā praktiski, jāatzīst, ka šādas asociatīvās kopienas var rasties jebkurā mirklī, ka tajās nav nekā utopiska. To rašanos aizkavē vienīgi mūsdienu cilvēku pārliecība, ka saimnieciskā dzīve ir „organizējama” tikai no ārpuses; šī pārliecība ir pārņēmusi cilvēkus ar suģestīvu spēku. Pretī organizācijai, kas no ārpuses grib apvienot cilvēkus ražošanas nolūkos, var nostādīt tādu, kas balstās brīvajās asociācijās. Apvienojoties asociācijās cilvēki saistās savā starpā, un atsevišķu cilvēku prātos rodas visa veseluma attīstības plāns. Var jau teikt: ko tas līdz, ja tie, kam nav nekāda īpašuma, apvienojas ar tiem, kam tas ir? Varētu domāt, ka būtu labāk, lai kāds „regulētu” visu ražošanu un patēriņu no ārpuses, taču šāda regulēšana neizbēgami sasaista atsevišķa cilvēka radošos spēkus un tādējādi atņem saimnieciskai dzīvei to, kas var rasties tikai liekot lietā šo brīvo radošo spēku. Ir vērts, neskatoties uz visiem aizspriedumiem, pamēģināt izveidot asociācijas, kas apvienotu tos, kam šodien nav īpašuma, ar tiem, kam tas ir. Ja neiejauksies kādi citi spēki bez saimnieciskajiem, tad tam, kam pieder īpašums, neizbēgami būs jāatlīdzina nabagā (tā, kuram nav īpašuma) paveiktais darbs. Kad šodien cilvēki runā par šīm lietām, viņi parasti neņem vērā instinktus, kas valda dzīvē uz pieredzes pamata, bet gan vadās pēc noskaņojumiem, kas ir radušies no šķiru un citām interesēm nevis no saimnieciskiem apsvērumiem. Šie noskaņojumi varēja rasties tādēļ, ka pēdējā laikā, kad tieši saimnieciskā dzīve ir kļuvusi arvien sarežģītāka, cilvēki vairs netika tai līdzi ar gluži saimnieciskām idejām. Nebrīvā gara dzīve ir to aizkavējusi. Rezultātā saimniecības jomā darbojošies cilvēki ir pārņemti ar dzīves rutīnu. Viņi neredz tai piemītošos radošos spēkus un strādā neizprotot visu cilvēka dzīves kopumu. Asociācijās viņi cits no cita uzzinās to, kas viņiem šai ziņā noteikti jāzina. Katra atsevišķā pieredze tiks bagātināta pateicoties tam, ka dažādu nozaru pārstāvji, kuriem ir gan zināšanas, gan sava konkrēta pieredze, kopā spriedīs par to, kā labāk organizēt saimniecisko procesu.

 
Kā brīvajā  gara dzīvē darbojas tikai tie spēki, kas izriet no pašas šīs gara dzīves, tā asociatīvi veidotajā saimniecības sistēmā darbojas tikai saimnieciskas vērtības, kas veidojas ar asociāciju starpniecību. Kas katram atsevišķam cilvēkam ir darāms saimnieciskajā dzīvē, kļūst viņam skaidrs dzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem un redzot viņu vajadzības. Viņš varēs ietekmēt vispārējo saimniecību tieši tik lielā mērā, cik daudz darba paveiks. Vēlāk tiks skarts arī jautājums, kā darba nespējīgie cilvēki iekļausies saimnieciskajā dzīvē. Aizsargāt vājo no stiprā var vienīgi tāda saimniecība, kas balstās tikai pašas spēkos.

 
Turpmāk tiks parādīts, ka regulēt darba laiku un veidu ir politiski tiesiskās valsts uzdevums. Tā izskata un pārvalda tikai tās dzīves jomas, kurās ikviens cilvēks ir vienādi spriest spējīgs un šai ziņā ir līdzīgs citiem. Tātad, šis sociālā organisma loceklis sakārto cilvēku tiesības un pienākumus.

 
Sociālā  organisma veselums veidosies tā trīs locekļiem darbojoties un attīstoties patstāvīgi. Tiks parādīts, kā, sadarbojoties šiem trim locekļiem, var organizēt kapitāla kustību, kā arī ražošanas līdzekļu un zemes izmantošanu. Kurš grib „atrisināt” sociālo jautājumu ar kādu izdomātu vai kaut kā citādi radušos ekonomisko teoriju, tas uzskatīs šo rakstu par nepraktisku. Taču tas, kurš, izejot no dzīves pieredzes, grib rosināt cilvēkus veidot apvienības, kurās viņi varēs vislabāk atpazīt sociālos uzdevumus un pielietot savas spējas to risināšanā, tas varbūt tomēr nenoliegs grāmatas autora tieksmi pēc patiesi praktiskas dzīves.

Pirmo reizi grāmata tika publicēta 1919. gada aprīlī. Papildinājumus toreiz uzrakstītajam esmu sniedzis rakstos, kas tika publicēti žurnālā „Sociālā organisma trīsdaļīgums” un nupat apvienoti un publicēti kā atsevišķa grāmata izdevumā „Izklāsti par sociālā organisma trīsdaļīgumu”.

 
Abos darbos mazāk tiek runāts par sociālās kustības mērķiem, nekā par ceļiem, kas būtu ejami šai sociālajai kustībai. Praktiski domājošais zina, ka atsevišķi mērķi var pieņemt dažādus veidolus. Tikai tam, kurš dzīvo abstraktās domās, viss parādās viennozīmīgās kontūrās. Tāds cilvēks bieži vien peļ praktiskas iniciatīvas, jo uzskata, ka to būtība tiek izklāstīta pārāk nenoteikti un nepietiekoši skaidri. Īstenībā daudzi no tiem, kas uzskata sevi par praktiķiem, ir tieši šādi abstrakcionisti. Viņi neņem vērā, ka dzīve var pieņemt visdažādākās formas, jo dzīve ir plūstošs elements, un kurš grib tikt tai līdzi, tam savās domās un jūtās jāpielāgojas šai dzīvajai pamatplūsmai. Katrā ziņā sociālos uzdevumus var aptvert tikai ar šādu domāšanu.

Šajā darbā izklāstītās idejas tika izstrādātas vērojot reālo dzīvi. Kā tādas tās arī gribētu tikt saprastas.

 

 


PIEZĪMES PAR ŠĪ DARBA MĒRĶI

 

 

Mūsdienu sociālā  dzīve izvirza nopietnus un visai aptverošus jautājumus. Priekšplānā  iznāk prasības pēc jaunām institūcijām un rāda, ka šī uzdevuma risināšanai jāmeklē ceļi, par kuriem līdz šim netika domāts. Varbūt reālie fakti, kuru liecinieki mēs šodien esam, ļaus cilvēkiem beidzot saklausīt kādu, kas dzīves pieredzes mudināts jūtas spiests paust viedokli, ka tieši nedomāšana par nepieciešamiem sociālā jautājuma risināšanas ceļiem ir izraisījusi pašreizējo sociālo jucekli. Katrā ziņā šeit piedāvātie izklāstījumi atspoguļo šo viedokli. Runa būs par to, kam jānotiek, lai prasības, ko mūsdienās izvirza liela cilvēces daļa, izrietētu no sociālās gribas, kas apzinās savu mērķi. Tiem, kuri sajūt sevī šādu gribu, nebūtu jāņem vērā, vai šīs prasības kādam patīk vai nepatīk. Tās pastāv, un ar tām ir jārēķinās kā ar sociālās dzīves faktu. Tas būtu jāpārdomā tiem, kuriem varbūt nepatīk, kā šī darba autors savos izklāstījumos runā par proletāriešu prasībām, jo viņuprāt viņš pārāk vienpusīgi uztver šīs prasības un piešķir tām pārāk lielu nozīmi. Īstenībā autors ņem vērā visu mūsdienu dzīves realitāti, ciktāl viņam to ļauj viņa zināšanas un pieredze, un viņš redz liktenīgi neizbēgamas sekas, kas draud cilvēcei, ja tā negribēs saprast mūsdienu dzīves radītos faktus, ja tā neko negribēs zināt par sociālo gribu, kas rēķinās ar šādiem faktiem.

Piedāvātie iztirzājumi maz apmierinās arī tos cilvēkus, kas uzskata sevi par dzīves praktiķiem tai ziņā, kādā praktiskums šodien tiek saprasts dažu labu iemīļotu domāšanas ieradumu ietekmē. Viņi uzskatīs autoru par nepraktisku cilvēku. Pats autors gan uzskata, ka tieši šiem cilvēkiem būs krietni jākoriģē savas domas, jo, vērojot dažus faktus, ko cilvēcei mūsu laikā nācies piedzīvot, var nonākt pie secinājuma, ka tieši viņu „praktiskums” neapšaubāmi bijis maldīgs. Tieši šis „praktiskums” ir novedis pie dziļi liktenīgām sekām. Viņiem būs jāatzīst par praktisku kas tāds, ko viņi uzskatīja par ietiepīgu ideālismu. Viņi uzskata, ka šī darba izejas punkts ir nepareizs tādēļ, ka tā pirmajā daļā runa ir mazāk par saimniecisko un vairāk par gara dzīvi. Savukārt autors, balstoties savā izziņas pieredzē, jūtas spiests domāt, ka pielaistajām kļūdām neizbēgami pievienosies vēl neskaitāmas citas, ja cilvēki nevīžos pievērst atbilstošu uzmanību tieši mūsdienu cilvēces gara dzīvei. Arī tiem, kuri vienmēr tikai kaisa visapkārt dažnedažādas frāzes par to, ka cilvēcei esot jāatbrīvojas no gluži materiālām interesēm un jāpievēršas „garam”, „ideālismam”, tas, ko autors šajā rakstā saka, īsti nepatiks, jo viņš neuzskata, ka ir svarīgi vienkārši norādīt uz „garu” un miglaini runāt par kādu garīgu pasauli. Viņš atzīst tikai tādu garīgumu, kas var piepildīt cilvēka dzīvi ar saturu, jo tikai tāds gars var palīdzēt gan risināt praktiskas dzīves uzdevumus, gan veidot pasaules un dzīves uzskatu, kas apmierina cilvēka dvēseles vajadzības. Svarīgi ir nevis vienkārši zināt, ka pastāv kāds garīgums vai ticēt tam; svarīgi ir, ka šis garīgums nav vis tikai blakus reālai dzīvei plūstoša iekšējās dzīves straume, bet gan tāds, kas palīdz izprast tieši praktiskās dzīves uzdevumus.

 
Tādēļ  šajā rakstā izklāstītais var likties „garīgajiem”  pārāk negarīgs, bet „praktiķiem” – dzīvei svešs. Autors gan uzskata, ka varēs kalpot mūsdienu dzīves atveseļošanai tieši tādēļ, ka nesliecas pēc atsvešinātības no dzīves un nevar atzīt par attaisnotām runas par „garu”, kurās no vārdiem vien tiek uzburta iluzora dzīve.

 
Šajā darbā  „sociālais jautājums” tiek iztirzāts kā saimniecisks (ekonomisks), juridisks un garīgs jautājums. Autors ir pārliecināts, ka „patiesā  šī jautājuma būtība” izpaužas šo trīs dzīves jomu izvirzītajās prasībās un, ka tikai no šīs atziņas var smelties impulsus veselīgai to sakārtošanai. Senākos laikos sociālie instinkti rūpējās par to, lai šīs trīs jomas toreizējo cilvēku dabai atbilstošā veidā iekļautos sociālā kopdzīvē kā tās locekļi. Savukārt mūsdienās pastāv nepieciešamība, lai paša sociālās gribas mudināts cilvēks mērķtiecīgi tiektos pēc šī iedalījuma. Starplaikā kopš tiem senajiem laikiem līdz pat mūsdienām zemēs, kuru iedzīvotāju uzdevums bija attīstīt šādu gribu, ir vērojams haotisks veco instinktu un Jauno laiku apziņas sajaukums, kas vairs neatbilst mūsdienu cilvēces uzdevumiem. Dažās mūsdienās vērojamās tendencēs, ko dažs labs uzskata par mērķtiecīgu sociālo domāšanu, tomēr turpina dzīvot un darboties vecie instinkti. Tas padara šo domāšanu pārāk vāju iepretī faktiskām dzīves prasībām. Intensīvāk, nekā dažs labs iedomājas, mūsdienu cilvēkam jācenšas tikt vaļā no visa, kas vairs nav dzīvotspējīgs. Kādu veidolu var pieņemt saimnieciskā, juridiskā un garīgā dzīve veselīgajā sociālajā organismā, atklāsies tikai tam, kurš izrādīs labo gribu un atzīs tikko pateikto. Šajā grāmatā autors piedāvā laikabiedru spriedumam to, ko uzskata par nepieciešamu pateikt par veselīgās sociālās dzīves veidolu. Viņš gribētu mudināt cilvēkus nostāties uz ceļa, kas ved pie reālistiskiem sociāliem mērķiem, jo pēc viņa pārliecības tikai tas var atbrīvot cilvēci no neauglīgām fantāzijām un utopijām par sociālo dzīvi.

 
Ja kāds tomēr saskatīs šajā darbā kaut ko utopisku, tad autors gribētu lūgt viņu padomāt, cik spēcīgi pašreiz ar dažādiem priekšstatiem, ko cilvēki sev veido par iespējamo sociālo attiecību attīstību, viņi attālinās no reālās dzīves un nododas fantāzijām. Tieši tādēļ viņi saskata utopiju tajā, kas ir aizgūts no patiesās realitātes un no dzīves pieredzes, kā to mēģināts izklāstīt šajā rakstā. Dažs labs saskatīs šajos izklāstījumos kaut ko „abstraktu” tādēļ, ka viņam pašam „konkrēts” ir tikai tas, ko viņš ir pieradis domāt, un konkrētais šķiet abstrakts, jo viņš nav pieradis to domāt.*

 
Autors zina, ka partiju programmās iejūgtās galvas vispirms būs neapmierinātas ar viņa argumentiem. Taču viņš tic, ka daudzi partiju ļaudis visai drīz nonāks pie pārliecības, ka faktiska attīstība ir tālu pāraugusi jebkādas partiju programmas un, ka pirmām kārtām ir nepieciešams izveidot sev skaidru priekšstatupar tuvākiem sociāliem mērķiem.

 

Rūdolfs Šteiners, 1919. g.


*Autors apzināti izvairījās savos iztirzājumos no ekonomikā pieņemtajiem terminiem. Viņš precīzi zina, kurās vietās no „profesionāļu” puses viņam var tikt pārmests diletantisms, bet izvēlēties savu izteiksmes formu viņu mudināja ne vien tas apstāklis, ka viņš gribēja uzrunāt arī tos cilvēkus, kuri nav pazīstami ar ekonomisko un sociālzinātnisko literatūru, bet gan pirmām kārtām uzskats, ka lielākā daļa no šajā literatūrā izklāstītajiem „profesionālismiem” jaunāko laiku gaismā izskatīsies vienpusīgi un nepietiekami jau pat savas izteiksmes formas dēļ. Ja kāds domā, ka autoram būtu jānorāda arī uz citu autoru sociālām idejām, kuras šķiet vienā vai otrā punktā turpinām izklāstīto, tad autors lūdz ņemt vērā, ka praktiski realizējot dotos impulsus ir būtiski šeit iezīmētā uzskata izejas punkti un ceļi, par kuriem autoram ir jāpateicas gadu desmitiem ilgai dzīves pieredzei, un nevis vienkārši šādas vai tādas domas. Kā varēs redzēt pēc IV nodaļas, autors ir mēģinājis iestāties par praktisku savu ideju īstenošanu laikā, kad sabiedrība vēl neievēroja domas, kuras vienā vai citā punktā šķiet līdzīgas viņējām.

 

Lasot šo nodaļu ieteicams ik pa laikam Rūdolfa Šteinera bieži lietotos vārdus „proletariāts”, „proletārietis” aizvietot ar vārdu „darbaļaudis”, kas aptver gan mūsdienu strādniekus, gan „mazos uzņēmējus”, gan „valsts ierēdņus” un vārdus „buržuāzija” vai „vadošās šķiras” – ar vārdiem „varas turētāji” mūsdienīgā ziņā. Jo, lai arī Rūdolfs Šteiners analizē šeit 20. gs. sākuma situāciju, iedziļinoties lietas būtībā, var atklāt, ka gandrīz 100 gados, kas ir pagājuši kopš viņš ir izteicis šīs domas, nekas daudz nav mainījies; tās pašas problēmas tikai ir saasinājušās vēl vairāk, lai arī ārēji dzīve izskatās krietni progresējusi. Ja kapitālisms ir nostādījis proletārieti pie mašīnas, izrāvis viņu no jebkādas kopsakarības, no vienas puses, ar dabu, no otras, ar garīgām vērtībām, un sociālistiskie politiķi iepotēja viņa iztukšotajai dvēselei marksistisko abstrakcionismu, tad mūsdienu t.s. „brīvā tirgus” diktatūra vairāk vai mazāk acīmredzami paverdzina praktiski visas iedzīvotāju kārtas, sākot ar baņķieriem līdz pēdējam bomzim. Abas šīs galējības ir tikai viena un tā paša koka divi gali un pa vidu visi pārējie, kuri gribot negribot ir pakļauti šīs necilvēciskās varas spiedienam. Atšķirība ir tā, ka vecās garīgās kultūras vērtības, pie kurām 20. gs. sākumā, tā teikt, ar pirkstu galiem vēl turējās t.s. buržuāzija, ir galīgi un likumsakarīgi pazaudētas. Lai radītu jaunas, cilvēku garam jāatbrīvojas no hipnotiskas materiālisma varas, cilvēcē jāizveidojas jaunai, brīvo garu „šķirai”, kas vienīgā varēs izvest to uz patiesā ceļa.

 

 




PATIESA SOCIĀLĀ  JAUTĀJUMA BŪTĪBA

MŪSDIENU CILVĒCES DZĪVES KONTEKSTĀ

 


Vai Pasaules kara rezultātā radusies sociālā kustība neatklāj faktu, cik nepilnvērtīgas bija domas, kas gadu desmitiem pretendēja uz pareizu proletariāta sociālās gribas izpratni?

 
Katrā  ziņā tas, kas no agrāk apspiestajām proletariāta prasībām pašlaik iznāk uz dzīves skatuves, liek uzdot šo jautājumu. Vara, kas īstenoja šo apspiešanu, ir daļēji iznīcināta. Par attiecību saglabāšanu, ko šī vara ir izveidojuši ar lielas cilvēces daļas sociālās gribas impulsiem, var iestāties tikai tas, kurš ir pilnīgā neziņā par to, cik neiznīdējami ir šādi impulsi cilvēka dabā un, [ka tādēļ tie neļaus sevi apspiest bezgalīgi].

Dažas personības, kuras ietekmēja norises Eiropā, kas 1914. gadā noveda pie kara katastrofas, atradās grandiozu ilūziju gūstā par minēto impulsu patieso nozīmi. Viņas ticēja, ka uzvara karā nomierinās sociālās vētras. Šīm personībām nācās gan pārliecināties, ka tieši viņu politika veicināja šo sociālo dziņu atraisīšanos. Pašreizējos notikumos turpina dzīvot šī noskaņojuma sekas.

 
Un tagad, kad tas, kas cilvēces attīstības gaitā briedis gadu desmitiem, ir sasniedzis izšķirošo stadiju, par cilvēces mēroga traģēdiju kļūst fakts, ka domas, kas ir novedušas pie pašreizējās situācijas, izrādās nespējīgas izprast pašu izraisītos faktus. Daudzas personības, kas gribēja kalpot šajās domās paustajam sociālajam mērķim, šodien nespēj atbildēt uz liktenīgiem jautājumiem, kas izriet no šiem faktiem.

 
Dažas no šīm personībām gan vēl tic, ka tas, ko viņas tik ilgi uzskatījušas par nepieciešamu cilvēces sociālās dzīves atjaunošanai, vēl īstenosies un izrādīsies pietiekami varens, lai pozitīvi ietekmētu notikumu gaitu. Viņi neredz, ka mūsu vidū kā sastingušas mūmijas klejo dažādu partiju izstrādātie viedokļi, kurus reālā dzīve ir noraidījusi. Reālie fakti prasās pēc reāliem risinājumiem, kuriem vecie partiju uzskati nav gatavi, jo netiek vaļā no saviem domāšanas ieradumiem. Šis pašlaik valdošo uzskatu vērtējums izriet no pasaules notikumu vērojumiem, kas liek secināt, ka tieši mūsdienās nepieciešams mēģināt īstenot kaut ko pilnīgi jaunu. Vai traģiska bezspēcība, kas raksturo līdzšinējos mēģinājumus atrisināt sociālo jautājumu, nesakņojas tieši tajā faktā, ka patiesā proletariāta kustības būtība vienkārši tiek pārprasta. To pārprot pat tie cilvēki, kuri paši piedalās proletariāta kustībā, jo cilvēks nebūt ne vienmēr pareizi saprot, ko viņš īsti grib.

 
Tādēļ pamatoti ir uzdot jautājumu, ko patiesībā vēlas proletariāts? Vai šīs vēlmes maz atbilst tam, ko par to domā paši proletārieši un citu aprindu cilvēki? Vai tajā, ko daudzi domā par „sociālo jautājumu”, atklājas šī jautājuma patiesā būtība? Vai varbūt, lai to saprastu, ir nepieciešama pavisam citāda domāšana? Šim jautājumam bez aizspriedumiem varēs tuvoties tikai tas, kam liktenis ir ļāvis iejusties mūsdienu proletariāta dvēseles dzīvē, tieši tās proletariāta daļas dzīvē, kas visvairāk ir piedalījusies mūsdienu sociālās kustības izveidē.

 
Daudz runāts par modernās tehnikas un mūsdienu kapitālisma attīstību, par to, kā šīs attīstības gaitā radies mūsdienu proletariāts un, kā, attīstoties jaunām ekonomiskām attiecībām, ir radušās tā sociālās prasības. Visā, kas šajā virzienā ir izteikts, ir daudz pareizā, un tomēr problēmas būtība palikusi neskarta, ko var skaidri redzēt, ja neļauj sevi hipnotizēt domai, ka vienīgi ārējie apstākļi nosaka cilvēka dzīvi, uzspiežot tai savu zīmogu. Tas atklājas bezaizspriedumaini ieskatoties visdziļākajos proletāriešu dvēseles impulsos. Skaidrs, ka proletariāta prasības ir attīstījušās līdz ar modernās tehnikas un mūsdienu kapitālisma attīstību, taču šis fakts pats par sevi nebūt neizskaidro, kādi gluži cilvēciski impulsi dzīvo šajās prasībās. Kamēr mēs neiedziļināsimies šajos impulsos, mēs nevarēsim tuvoties arī patiesai „sociālā jautājuma” izpratnei.

 
Uz to, kurš  spēj ielūkoties dziļākos cilvēka gribas dzinējspēkos, spēcīgu iespaidu var atstāt teiciens, ko bieži lieto proletārieši: mūsdienu proletariātam ir pamodusies „šķiru apziņa”. Tas vairs neseko citu šķiru impulsiem instinktīvi, neapzināti; viņš apzinās sevi piederīgu kādai īpašai šķirai un vēlas apliecināt šīs savas šķiras attieksmi pret citām sabiedrībā pastāvošām šķirām atbilstoši savām interesēm. Kurš spēj uztvert dziļākas dvēseliskas plūsmas, tam vārdi „šķiru apziņa” tajā kontekstā, kādā to lieto mūsdienu proletariāts, norāda uz svarīgiem faktiem, ko ir radījusi modernā tehnika un kapitālisms. Viņam vispirmām kārtām būs jāpievērš uzmanība tam, kā proletāriešu dvēseli pārņēma un aizdedzināja zinātniski ekonomiska mācība un tās attiecības ar cilvēku likteņiem [marksisma galvenā tēze, ka eksistence nosaka apziņu]. Līdz ar to tiek skarts tas fakts, par kuru daudzi no tiem, kuri var domāt tikai par proletariātu neviskopā ar to, veido tikai ļoti izplūdušus un pat kaitīgus spriedumus. Tas vien, ka „neizglītotiem” proletāriešiem marksisms un tā sekotāji sagrozījuši galvu, nevar izskaidrot pašreizējo vēsturisko situāciju, kurā būtiski ir tas, ka proletariāta apziņa tiek piepildīta ar jaunākās zinātnes jēdzieniem, kuros atspoguļojas Lasāla (Lassalle) runas „Par zinātni un darbu” noskaņojums. Dažam labam no tiem, kuri uzskata sevi par „praktiskiem cilvēkiem”, tas var likties nebūtiski. Savukārt tam, kurš patiešām grib gūt auglīgu ieskatu mūsdienu strādnieku kustībā, jāpievērš tam nopietna uzmanība. Mēreno un radikālo proletāriešu prasības izriet nevis no saimnieciskās dzīves nepilnībām, kā to daži iedomājas, bet gan no saimnieciskās zinātnes, no [materiālistiskas] ekonomikas, ar kuru ir pārņemta proletariāta apziņa. Tas skaidri izpaužas zinātniskā stilā sacerētajā proletāriešu kustības literatūrā. Un fundamentāls fakts, kas nosaka mūsdienu sociālo situāciju, ir tas, ka mūsdienu proletariāta šķiriskā apziņa tiek piepildīta ar abstraktiem, zinātniski noformulētiem jēdzieniem, lai arī paši proletārieši ir visai tālu no šīs „zinātnes”.

Visi strīdi par mūsdienu ekonomiku, par tehnikas laikmetu, par kapitālismu var zināmā mērā izskaidrot proletariāta kustības izcelsmi, taču īstais pašreizējās sociālās situācijas skaidrojums nav meklējams tieši tajā apstāklī, ka strādnieks ir ticis nolikts pie mašīnas, ka viņš ir ticis iejūgts kapitālistiskajā dzīves iekārtā. Tas izriet no tā, ka kapitālistiskas ražošanas ietekmē strādniekam, stāvot pie darbagalda, rodas pavisam noteiktas domas, un, lai saprastu mūsdienu proletariāta kustību, pirmām kārtām jāzina, kā proletārieši domā. Jo proletariāta kustību – sākot ar mērenām prasībām pēc reformām līdz pat graujošām pārmērībām – neveido kādi „ārpuscilvēciski spēki” vai „ekonomiski impulsi”; to veido cilvēki, viņu priekšstati un gribas impulsi.

 
Ne jau tiešā veidā tehnika un kapitālisms ir iedēstījuši proletariāta apziņā idejas un gribas impulsus, kas noteica mūsdienu sociālās kustības raksturu. Šī kustība ir meklējusi savas idejas jaunākos zinātnes strāvojumos, jo tehnika un kapitālisms nevarēja dot proletariātam neko, kas varētu piepildīt viņa dvēseli ar cilvēka cienīgu saturu. Šādu saturu Viduslaiku amatnieks atrada savā arodā. Viņš jutās cilvēciski saistīts ar savu profesiju, un tas ļāva viņam izjust savu dzīvi cilvēku sabiedrībā kā zināmu vērtību. Viņš varēja ticēt, ka veicot savu darbu realizējās kā „cilvēks”. Turpretī nostādīts pie mašīnas cilvēks varēja balstīties tikai pats uz sevi, uz savu iekšējo dzīvi un tikai tajā meklēt atbildi uz jautājumu, kas viņš ir kā „cilvēks”. No tehnikas, no kapitālisma viņš nesaņēma atbildi uz šo jautājumu. Tādēļ proletārietis vērsās pie zinātnes un līdz ar to zaudēja cilvēcisku saikni ar dzīvi. Tas notika laikā, kad vadošās šķiras attīstīja zinātnisku domāšanu, jo tajā vēsturiskajā brīdī garīgs spēks, kas varētu sagādāt cilvēku apziņai viņu vajadzības apmierinošo saturu, bija izsīcis. Savā laikā vecie pasaules uzskati nostādīja cilvēku kā dvēseli garīgas esamības kopsakarībā. Savukārt jaunākās zinātnes acīs viņš ir ne vairāk kā dabas būtne, iekļauta vienīgi dabas kārtībā. Šo zinātni cilvēks nevar pārdzīvot kā no garīgās pasaules plūstošu un viņa dvēseli nesošu straumi.

 
Lai kā  cilvēki spriestu par reliģiozo un tam radniecīgu [kultūras] impulsu attiecībām ar jaunāko laiku zinātnisko domāšanas veidu, tomēr, ja aplūko pasaules vēsturi bez aizspriedumiem, būs jāatzīst, ka zinātniskais domāšanas veids ir attīstījies no reliģiozā, vienīgi tas, kas reliģijā kalpoja dvēselei par balstu, zinātniskajā domāšanā ir gājis zudumā. Vecie reliģiozie uzskati palika ārpus šīs domāšanas un dzīvoja tālāk ar saturu, kuram proletāriešu dvēseles nevarēja atrast pieeju. Vadošām šķirām šis reliģiozais saturs vēl varēja nozīmēt zināmu vērtību, jo kaut kādā veidā tomēr bija saistīts ar viņu dzīves situāciju: [bērnību, audzināšanu, izglītību]. Šīs šķiras nemeklēja sev jaunu apziņas saturu, jo pati dzīve ļāva viņiem turēties pie vecā tradicionālā satura.

 
Turpretī  proletārietis tika izrauts no visām vecām dzīves kopsakarībām, [no dabas, no sociālās vides, kurā viņš dzīvoja laukos]. Viņš ir cilvēks, kas dzīvo uz pavisam cita pamata, izolēts no ierastās dabiskās vides un līdz ar zaudējis iespēju smelties spēku un cerību no veciem tradicionāliem garīgiem avotiem. Vienlaicīgi ar moderno tehniku un kapitālismu attīstījās modernā zinātne. Lūk, tai arī pievērsās modernais proletariāts ar visu savu ticības un cerības spēku, meklējot tajā viņam nepieciešamo jauno garīgo saturu. Taču viņš tika nostādīts citās attiecībās ar šo zinātni nekā vadošās šķiras. Šīs pēdējās nejuta vajadzību meklēt dzīves izskaidrojumu zinātnē. Lai kā viņiem gribējās atzīt „zinātnisku priekšstatu”, ka dabas kārtībā tieša cēloņu un seku kopsakarība ved no viszemākajiem dzīvniekiem pie cilvēka, tomēr šis priekšstats palika viņu apziņā tikai teorētiska tēze. Tas nelika viņiem uztvert un sajust dzīvi atbilstoši šai tēzei. Dabas pētnieks Fogts (Vogt), dabaszinātnes popularizētājs Bihners (Büchner) noteikti bija pārņemti ar zinātniskiem priekšstatiem, taču blakus šai zinātniskajai domāšanai viņu dvēselēs dzīvoja vēl kaut kas cits, kas ļāva viņiem apjaust dzīves kopsakarības un turēties pie ticības garīgajai pasaules kārtībai.

 
Atliek tikai bez aizspriedumiem iztēloties, cik atšķirīgi zinātniskums iedarbojas uz to, kurš ar paša esamību ir noenkurots šādā dzīves kopsakarībā, un kā tas ietekmē proletārieti, kura priekšā nostājas aģitators un nedaudzajās ar darbu neaizpildītajās vakara stundās stāsta viņam, ka jaunākajos laikos zinātne atradināja cilvēkus no domas, ka viņi ceļas no garīgajām pasaulēm. Viņiem tika mācīts, ka pirmatnējos laikos viņi dzīvoja rāpodami pa kokiem, ka viņiem visiem ir vienāda, gluži dabiska izcelsme. Mūsdienu proletārietis, meklēdams dvēseles saturu, kas ļautu viņam sajust sevi kā cilvēku pasaules veselumā, ieraudzīja sevi nostādītu pretī zinātnei, kas proklamēja šādas domas [ka cilvēks nav nekas cits, kā augstāk attīstītais dzīvnieks]. Viņš uztvēra šo zinātni absolūti nopietni un izdarīja savus secinājumus. Fakts ir tas, ka tehnikas un kapitālisma laikmets skāra proletārieti citādāk, nekā valdošās šķiras. Šīs pēdējās auga un dzīvoja vidē, kurā vēl darbojās reliģiozie impulsi, kas kalpoja dvēselei par balstu. Viņi bija ieinteresēti papildināt savu dzīves uztveri ar jauno laiku sasniegumiem. Savukārt proletārietis, kā jau teikts, tika dvēseliski izrauts no savas ierastās dzīves, un jaunie apstākļi, kuros viņš tika nostādīts, nespēja modināt viņā sajūtas, kas piešķirtu viņa dzīvei cilvēka cienīgu saturu. Viņam šķita, ka palīdzēt sajust, kas viņš ir kā cilvēks, var vienīgi zinātne, ko viņš gan nespēja saprast, bet uztvēra kā kaut ko, kas ir radies vecās kultūras klēpī un kas iedvesa viņam ticību. [Tā ieņēma viņa dvēselē zaudētā Dieva vietu.]

 
Iespējams, ka kādam šo izklāstījumu lasītājam gribas pasmaidīt, kad tiek norādīts uz proletāriešu domāšanas veida „zinātniskumu”. Kurš ar „zinātniskumu” saprot tikai to, ko cilvēks apgūst daudzus gadus nosēdējis kaut kādās „izglītības iestādēs”, un tad salīdzina to ar proletārieša, kurš „neko nav mācījies”, apziņas saturu, tas lai smaida. Viņš smaida katrā ziņā garām liktenīgi izšķirošiem faktiem mūsdienu dzīvē. Šie fakti liecina, ka dažs labs augsti izglītots cilvēksdzīvo tieši nezinātniski, t.i., neatbilstoši savām zināšanām, kamēr neizglītotais proletārietis orientējas savā dzīvē uz šo zinātni, ko viņš varbūt nemaz īsti nesaprot. Izglītotais ir uzņēmis zinātni kādā no savas dvēseles atvilktnēm, taču šī zinātne neietekmē izšķiroši viņa dzīves veidu, viņa sajūtas, viņa priekšstatu par savu lomu pasaules kopsakarībā. Savukārt proletārietis ir nostādīts tādos dzīves apstākļos, kas liek viņam izprast esamību atbilstoši šīs zinātnes nostājai. Tas, ko citas šķiras sauc par „zinātniskumu”, viņam var būt svešs, taču šīs zinātnes domāšanas virziens eksistenciāli nosaka viņa dzīvi. Citu šķiru pārstāvjiem noteicošu dzīves pamatu sniedz reliģija, estētika un vispārēja kultūra. Tādēļ viņi var justies „apgaismoti” un „brīvi” savā pārliecībā. Protams, savos priekšstatos viņi atzīst zinātni, taču viņu sajūtās nemanītas pulsē kādas tradicionāli pārmantotas ticības atliekas. Bet proletārietim, kuram tā visa trūkst, noteicoša kļūst materiālistiska „zinātne”, lai arī viņš bieži vien var uztvert tās postulātus tikai kā ticības objektus. Viņš pārņēma zinātnisko domāšanu no valdošajām šķirām kā mantojumu, bet šī mantojuma „garīgais saturs” noliedza cilvēka izcelsmi no gara.

Tam, kas redz tikai faktu ārējo pusi, galu galā būs pieejami tikai priekšstati, kuriem ar reāliem faktiem vairs nebūs nekā kopīga. Šai ziņā pašreizējā pasaules katastrofa varētu būt daudziem laba mācība. Atliek atcerēties, ko pie varas stāvošās personības ir domājušas par to, kas var notikt un kas īstenībā ir noticis? Vai tāpat nebūs arī ar sociālo domāšanu?

 
Garā  es jau dzirdu iebildumu, ko izteiks kāds proletārietis: ‘Re kur vēl viens grib novirzīt sociālo jautājumu uz buržuāziskām sliedēm.’ Šis proletārietis neredz, ka viņš pats dzīvo kā proletārietis, bet domā kā buržuā, lai gan mūsu laiks pieprasa ne tikai no jaunu dzīves iekārtu, bet arī jaunas domas. Zinātniskais domāšanas veids varēs kļūt par dzīvi nesošu spēku tikai tad, ja savā veidā parūpēsies par pilnīgi cilvēcisku dzīves saturu, kā to ir darījuši vecie pasaules uzskati.

 
Līdz ar to ir iezīmēts ceļš, kas daļēji ļauj saprast Jaunāko laiku proletariāta kustības patieso būtību. Proletārieša dvēselē dzīvo neapzināta pārliecība: ‘Es tiecos pēc garīgas dzīves, bet tā, ko es atrodu, ir tikai ideoloģija, kas atspoguļo tikai ārējos pasaules norises; tā nenāk no kādas īpašas garīgās pasaules.’ To, kas ir palicis no vecās gara dzīves, proletārietis izjūt kā ideoloģiju. Kurš grib saprast noskaņojumu, kas izpaužas proletariāta prasībās, tam jāmēģina iejusties cilvēka dvēselē, kas ir spiests uztvert garīgo dzīvi tikai kā ideoloģiju. Kāds var iebilst: ko gan vidusmēra proletārietis zina par šo ideoloģiju, kas spokojas vairāk vai mazāk izglītoto vadoņu galvās? Kurš šādi runā, nezina, ko pēdējos gadu desmitos šis uzskats ir pavisam reāli paveicis proletāriešu dzīvē; viņš nezina, kā uzskats, ka garīgā dzīve ir ne vairāk kā ideoloģija, ietekmēja gan radikālo sociālistu prasības, gan to cilvēku rīcību, kuri tumšo dzīves instinktu dzīti „taisa revolūciju”.

Tas ir traģiski, ka neviens nesaprot mūsdienu sociālo prasību būtību; cilvēki nav spējīgi ieklausīties tajā, kas patiesi notiek proletāriešu dvēselēs. Neproletārieši bažīgi ieklausās proletāriešu prasībā nodot ražošanas līdzekļus sabiedrības rokās, jo viņi uzskata to par vienīgo līdzekli kā tikt pie cilvēka cienīgas eksistences. Taču šie neproletārieši neapzinās, ka šķira, kurai viņi pieder, pārejot no vecajiem laikiem jaunajos, ne tikai pati rosināja proletāriešus strādāt ar viņiem nepiederošiem ražošanas līdzekļiem, bet tā nav varējusi dot viņiem klāt pie šī darba arī apmierinošu dvēseles saturu. Dažs labs dzīvei svešs teorētiķis var teikt: ‘Bet proletariāts taču vienkārši grib dzīvot tāpat, kā valdošās šķiras; viņam nav vajadzīgs nekāds dvēseles saturs.’ Pat pats proletārietis var apgalvot: ‘Es nepieprasu no citām šķirām neko savai dvēselei; es tikai gribu, lai turpmāk neviens nevarētu mani ekspluatēt. Es gribu, lai pašlaik pastāvošās šķiru atšķirības tiktu atceltas.’ Un tomēr šādas runas ne no vienas, ne no otras puses neskar sociālās problēmas būtību. Tās neatklāj šī jautājuma patieso raksturu. Ja strādnieki būtu mantojusi no valdošajām šķirām patieso gara saturu, viņi izvirzītu pavisam citas prasības, nekā to dara mūsdienu proletariāts. Šis proletariāts ir pārliecināts par gara dzīves ideoloģisku raksturu, un šī pārliecība padara viņu arvien nelaimīgāku. Šīs viņa dvēseliskās nelaimes sekas, kuras viņš pats neapzinās un tomēr intensīvi no tām cieš, pēc savas nozīmes mūsdienu sociālai situācijai stipri pārsniedz visas zināmā mērā arī attaisnotas prasības pēc ārējās dzīves stāvokļa uzlabošanas. Valdošās šķiras neuzskata, ka ir atbildīgas par proletariāta kareivīgo noskaņojumu, un tomēr tās ir to izraisījušas, jo varēja atstāt proletariātam mantojumā tikai to, ko tas ir spiests uztvert kā ideoloģiju.

 
Ne jau prasība izmainīt vienas šķiras dzīves apstākļus ir mūsdienu sociālās kustības būtiska iezīme, lai arī tas šķiet dabiski. Būtiski ir, kādas domas ir pamatā šīm prasībām. Atliek no šī redzespunkta bez aizspriedumiem paskatīties uz faktiem, lai ieraudzītu, ka personības, kuras it kā domā līdzi proletāriešiem, smaida, kad dzird, ka ar šādiem vai tādiem garīgiem centieniem var atrisināt sociālo jautājumu. Viņi smaida par jebkādu garīgo saturu kā par ideoloģiju, kā par pelēku teoriju. Viņi uzskata, ka ar domām, vienkārši ar garīgu piepūli nevar atrisināt sasāpējušos sociālos jautājumus. Bet, ja ieskatās precīzāk, tad burtiski acīs lec tas, ka īstais proletāriešu kustības nervs, tās īstais pamatimpulss nav vis ekonomikā, par ko šodien runā proletārieši, bet gan tieši viņu domās.

 
Mūsdienu proletariāta kustība – varbūt kā vēl neviena cita līdzīga pasaules kustība – ir radusies no domām. Es to neizsaku kā vienkārši pārdomās par sociālo kustību gūto atklāsmi. Atļaujiet man iestarpināt vienu personisku piezīmi. Es esmu gadiem ilgi pasniedzis strādnieku izglītības skolā visdažādāko nozaru strādniekiem. Es domāju, ka šī darba gaitā esmu iepazinis to, kas dzīvo mūsdienu strādnieka dvēselē, pēc kā viņš tiecas. Man bija iespēja izsekot arī to, kas notiek dažādās arodbiedrībās. Tātad, es nebalstos tikai uz teorētiskiem apsvērumiem, bet gan izsaku to, ko esmu sev izcīnījis īstas dzīves pieredzes ceļā.

 
Kas ir iepazinis mūsdienu strādnieku kustību tieši no strādnieku puses, zina, cik nozīmīgs fakts ir tas, ka noteikts domu virziens ārkārtīgi spēcīgi ir pārņēmis daudzu cilvēku dvēseles. Šodien pastāv visai niecīga šķiru savstarpējas sapratnes iespēja. Buržuāziskām šķirām ir grūti iejusties proletāriešu dvēselē un saprast, kā proletāriešu nepieredzējušajā inteliģencē varēja ienākt tik sarežģīts priekšstatu komplekss kā marksisms, kas, lai ko mēs domātu par tā saturu, neapšaubāmi izvirza cilvēka domāšanai visaugstākās prasības.

Kārļa Marksa domu sistēmu ar vienādi labiem pamatojumiem vieni var pieņemt, citi noraidīt. To varēja revidēt cilvēki, kuri pēc Marksa un viņa drauga Engelsa nāves aplūkoja sociālo dzīvi no cita redzespunkta, nekā  šie vadoņi. Tādēļ es nemaz negribu runāt par šīs sistēmas saturu. Man tas neliekas vissvarīgākais modernajā proletariāta kustībā. Kā vissvarīgāko es saskatu to faktu, ka strādnieku vidū kā spēcīgs impulss darbojas kāda domu sistēma. Neviena cita praktiska kustība, kas izvirza visikdienišķākās cilvēciskas prasības, vēl nekad nav balstījusies gandrīz pilnīgi un vienīgi uz tīra domu pamata, kā to dara šī modernā proletariāta kustība. Noteiktā ziņā tā ir pirmā kustība pasaulē, kas ir nostājusies uz tīri zinātniska pamata. Šim faktam jāpiešķir pareiza nozīme. Ja pavēro dzīvi nedaudz smalkāk, tad proletāriešu kustības izvirzītās programmas saturs nemaz neizskatās tik ļoti svarīgs.

 
Patiešām svarīgs ir tas apstāklis, ka proletārietim kā cilvēkam ir kļuvis būtisks tas, ko citu šķiru pārstāvji uzņēmuši tikai daļēji, proti, domas; abstraktas domas ir kļuvušas par pamatu visai viņa dzīves nostājai, lai arī viņš nav varējis no sirds ar tām savienoties, tās atzīt tādēļ, ka šīs domas tika viņam pasniegtas kā ideoloģija. Rezultāta viņš būvē savu dzīvi uz domām, bet izjūt tās kā kaut ko neīstu, kā ideoloģiju. Nevar saprast proletariāta uzskatus un no tiem izrietošo rīcību, pilnā mērā neizprotot visu minētā fakta nozīmi.

Ņemot vērā visu līdz šim pateikto, var nonākt pie secinājuma, ka sociālai kustībai pirmā vieta jāpiešķir gara dzīvei. Ir būtiski, lai proletārietis izjustu viņu neapmierinošas sociālas situācijas cēloņus patieso zināšanu gaismā par cilvēces tapšanas likumsakarībām un uzdevumiem. Pašlaik viņš vēl nevar citādi kā nievājoši vai dusmīgi noliegt domu, ka šajos garīgajos pamatos var smelties dzīvi sakārtojošu spēku. Un kā lai viņš piekristu, ka gara dzīvei piemīt kāds spēks, ja reiz viņš ir spiests izjust to kā ideoloģiju? No šādi izjustas gara dzīves nevar gaidīt neciešamas sociālas situācijas atrisinājumu. Zinātniskas domāšanas dēļ mūsdienu proletārietim ne tikai pati zinātne, bet arī māksla, reliģija, tikumi un tiesības ir kļuvušas par ideoloģijas sastāvdaļām. Viņš nesaskata arī šajās gara dzīves nozarēs neko, kas reāli skartu viņa esamību, kas varētu pievienot kaut ko būtisku viņa materiālai dzīvei. Viņam tās ir tikai šīs materiālās dzīves atspulgs. Viņš ir pārliecināts, ka kaut ko labot var tikai mainot pašus materiālos apstākļus.

 
Tātad, proletariāts ir saņēmis no valdošām šķirām garīgās vērtības pasniegtas tādā formā, kurai viņu apziņā trūkst jebkāda reāla spēka. Ja tas tā paliks arī turpmāk, tad cilvēces gara dzīve būs nolemta palikt bezspēcīga iepretī gan mūsdienu, gan nākotnes sociālām prasībām. Marksisti un līdzīgi viņiem domājošie saka, ka kapitālisma radītās dzīves formas ir attīstījušās no iepriekšējām saimnieciskām formām, kas ir novedis proletariātu neciešamā stāvoklī attiecībā pret kapitālu, taču, viņuprāt, kapitālismam attīstoties, tas iznīcinās pats sevi, un kapitālisma dabiskas nāves sekas būs proletariāta atbrīvošanās. Šī ir kārtējā abstrakcija, jo ne vecie, ne jaunie marksisti nesaskata būtisko. Viņiem neienāk prātā, ka no atziņām, kas sakņojas mūsdienu garīgajā īstenībā un kas spēj dot cilvēkam nepieciešamo garīgo pamatu, varēs izstarot spēks, kas arī sociālai kustībai piešķirs pareizo virzienu un iedvesmu.

 
Tas fakts, ka mūsdienu proletariāta prasībās dzīvo neapzinātas ilgas pēc citas kopsakarības ar gara dzīvi, nekā viņam var dot pašreizējā  sabiedriskā iekārta, piešķir mūsdienu sociālai kustībai tās virzošo spēku. Ideoloģiskais pārmantoto gara vērtību raksturs ir laupījis proletārietim ticību gara nesošam spēkam kā tādam. No pareizas šī fakta izpratnes ir atkarīgs, vai tiks atrasts ceļš, kas var izvest cilvēci no pašreizējās sociālās situācijas jucekļa.

 
Šajā jomā būs jāmācās domāt citādi, nekā tas notiek šodien. Cilvēkiem būs jāiemācās pareizi izjust tā fakta nozīmi, ka sociālais organisms, kurā gara dzīve darbojas kā ideoloģija, nav dzīvotspējīgs. Pašreizējs sociālais organisms ir slims ar gara dzīves bezspēcīgumu, un šī slimība vēl saasināsies, ja cilvēki nevēlēsies to atzīt. Savukārt atzīstot to, tiks iegūts pamats, uz kura varēs attīstīties veselīgai sociālai kustībai atbilstoša domāšana.

 
Pašlaik proletārietis domā, ka viņa dvēseles pamatspēku veido viņa šķiru apziņa. Taču patiesībā viņš, ticis iejūgts kapitālistiskajā ekonomiskajā iekārtā, meklē gara dzīvi, kas varētu modināt viņā apziņu par savu cilvēcisko vērtību, bet gara dzīve, izjusta kā ideoloģija, nevar rosināt šādu apziņu. Viņš ir meklējis šo apziņu un, neatradis, aizvietojis to ar ekonomiskās dzīves radīto šķiru apziņu.

 
Viņa uzmanība ar varenu suģestīvu spēku tika pievērsta vienīgi ekonomiskai dzīvei, un tagad viņš vairs netic, ka kaut kur gara vai dvēseles jomā  var atrast stimulu nepieciešamām sociālām pārmaiņām. Viņš tic, ka tikai ekonomikas attīstība var radīt stāvokli, ko viņš izjūt kā cilvēcisku. Viņam tika iestāstīts, ka līdz ar saimnieciskās dzīves pārveidošanu sociālistu ziņā pazudīs netaisnība, ko izraisa privāta uzņēmējdarbība atsevišķu darba devēju egoisma dēļ, kas liedz viņiem apmierināt taisnīgas strādnieku prasības pēc cilvēka cienīgas dzīves. Tā proletariāts nonāca pie pārliecības, ka vienīgais glābiņš pastāv visa privāta īpašuma un ražošanas līdzekļu nodošanā sabiedrības rīcībā un īpašumā. Šāds viedoklis ir radies tādējādi, ka uzmanība tika novērsta no jebkādām dvēseliskām un garīgām vajadzībām un pievērsta tikai un vienīgi ekonomiskam procesam.

 
Tas viss noveda pie raksturīgas pretrunas proletariāta kustībā. Proletārietis tic, ka no ekonomikas, no pašas saimnieciskās dzīves jāizriet visam, kas galu galā piešķirs viņam pilnīgas cilvēka tiesības. Par šīm pilnīgajām cilvēka tiesībām viņš arī cīnās. Taču īstenībā viņš ilgojas pēc kaut kā, kas nekad nevar izrietēt no saimnieciskās dzīves. Tas ir svarīgs, daiļrunīgs fakts, ka dažādu sociālo projektu centrā ir kaut kas tāds, kas nevarēja rasties tikai no saimnieciskās dzīves, kas drīzāk ir tiešs vecās vergturības un dzimtbūšanas turpinājums. Līdz ar preču un naudas apriti, kapitālu, zemes tirgošanu utt. modernajā sociālajā iekārtā ir izveidojies KAUT KAS tāds, kas netiek skaidri izteikts, arī mūsdienu proletārietis neizjūt to apzināti, bet kas tomēr pamatā nosaka viņa sociālās gribas raksturu. Lieta tāda, ka kapitālisms principā pazīst tikai preci un preču cenas veidošanos saimnieciskajā organismā. Tādēļ kapitālismam attīstoties par preciir kļuvis arī kaut kas tāds, par ko proletārietim ir sajūta, ka tas nedrīkst būt prece.

 
Kad cilvēki reiz sapratīs, ka visas proletariāta sociālās kustības pamatimpulss ir proletārieša zemapziņā dzīvojošs riebums pret to, ka viņam jāpārdod savs darbaspēks darba devējam tāpat, kā tirgū pārdod preci, ka darba tirgū viņa darbaspēks figurē kā prece tirgū; kad cilvēki atskārtīs, ko nozīmē šis riebums pret preci „darbaspēks” modernajā sociālajā kustībā, tad pie pirmā impulsa – ideoloģiski izjustās gara dzīves – būs atrasts otrs, par kuru var teikt, ka tas šodien padara sociālo jautājumu par neatliekamu, pat par degošu.

Kādreiz senatnē  pastāvēja vergi. Viss cilvēks tika pārdots kā prece. Nedaudz mazāka cilvēka daļa un tomēr viena daļa no paša cilvēka būtnes tika iekļauta saimnieciskajā procesā dzimtbūšanas laikos. Savukārt kapitālisms ir kļuvis par varu, kas vēl atlikušai cilvēka būtnes daļai uzspiež preces raksturu, proti, viņa darbaspēkam. Es negribu teikt, ka šis fakts nav ticis ievērots. Tieši pretēji, tas viscaur tiek izjusts kā fundamentāls mūsdienu sociālās dzīves faktors, taču, runājot par to, uzmanība tiek maldīgi vērsta vienīgi uz ekonomiku. Šis dziļi psiholoģisks jautājums tiek padarīts par gluži ekonomisku jautājumu. Cilvēki tic, ka tikai izmainot ekonomisku situāciju, var panākt, ka strādnieks vairs nejutīsies iesaistīts sociālajā organismā tik necienīgā veidā, kā tas notiek kapitālisma apstākļos. Viņi redz, kā vēsturiskas attīstības gaitā kapitālisms ir radies un uzspiedis cilvēka darbaspēkam preces raksturu, bet viņi neredz, ka pašai saimnieciskai dzīvei kā tādai piemīt tā īpatnība, ka viss, kas tajā nokļūst, neizbēgami kļūst par preci. Tas ir normāli, tam tā arī jābūt, jo jebkāda saimnieciskā dzīve pastāv preču ražošanā un to mērķtiecīgā patērēšanā. Tādēļ cilvēka darbaspēks nevar pārstāt būt par preci, ja neatrod iespēju principā izraut to no saimnieciskā procesa. Šai ziņā būtu jātiecas nevis pārveidot saimniecisko procesu tā, lai cilvēka darbaspēks tiktu tajā pie savām tiesībām, bet gan jādomā par to, kā izraut darbaspēku no pakļautības saimnieciskā procesa likumiem, jo vienīgi šādi var atņemt tam preces raksturu. Proletārietis ilgojas pēc tādas saimnieciskas iekārtas, kurā viņa darbaspēks ieņemtu cilvēka cienīgu vietu, bet viņš neredz, ka tas neizbēgami iegūst preces raksturu tieši tādēļ, ka viņš tiek pilnībā iejūgts šajā saimnieciskajā procesā tā, ka viņš kā cilvēks tajā burtiski izšķīst, pazūd. Saimnieciskais process tam objektīvi piemītoša rakstura dēļ tik ilgi tieksies izmantot darbaspēku visefektīvāk – tāpat, kā tajā tiek izmantota prece –, kamēr darbaspēka izmantošanas veids tiks atstāts pašas saimnieciskās dzīves ziņā. Kā hipnotizēti ar jaunās ekonomikas garu cilvēki vērš savu uzmanību tikai uz to, kas var darboties šajā saimnieciskajā dzīvē. Bet, skatoties šajā virzienā, nekad nevarēs atrast iespēju atbrīvot darbaspēku no preces rakstura, jo jebkura cita saimniecības forma tik un tā padarīs darbaspēku par preci, lai arī varbūt citā veidā. Nevar ieraudzīt darba jautājumu patiesajā gaismā, kamēr nesaskata, ka saimnieciskajā dzīvē preču ražošana, preču apmaiņa un preču patēriņš notiek pēc likumiem, ko nosaka intereses, kuru ietekme nedrīkst izplatīties pār cilvēka darbaspēku.

Jauno laiku garā domājošie neprot atšķirt pilnīgi dažādas lietas, proti, kā saimnieciskajā dzīvē ir iekļauts, no vienas puses, cilvēka darbaspēks, un, no otras puses, cilvēka izgatavotais produkts, kas pēc savas izcelsmes nav saistīts ar cilvēku un iet ceļus, kas jāiet precei kopš tās izgatavošanas brīža līdz patērētājam. Kurš sāks domāt šajā virzienā, atklās, no vienas puses, pareizo darba jautājuma jēgu, un, no otras puses, varēs izdibināt, kāda vieta saimnieciskai dzīvei jāieņem veselīgā sociālā organismā.

 
Te jau var redzēt, ka sociālais jautājums iedalās trijās īpašās jomās. Pirmā aptver jautājumu par veselīgas gara dzīves formām sociālajā organismā; otrā – jautājumu par to, kā pareizi iekļaut darba attiecības sabiedrības dzīvē; un trešā – kā šajā dzīvē jādarbojas saimniecībai.

Please reload