Antroposofija jeb antroposofiski orientētā garazinātne ir Rūdolfa Šteinera dzīves veikums. Ar to viņš pacēla cilvēku apziņā uz kādu vēsturiski nepieciešamu laika sprīdi aizmirstos Rietumu gara sasniegumus, kas ir nepieciešama pozitīva cilvēces attīstības procesa sastāvdaļa, un radīja iespēju turpināt šo procesu, kas atbilst mūsu laika aktuāliem uzdevumiem. Jēdziens „antroposofija“ ietver gan pasaules izziņas metodi, gan šīs izziņas saturu, kas, pareizi uztverts, ir aicināts radīt jaunas, pašreizējai evolūcijas stadijai atbilstošas cilvēces dzīves formas. Kali jugai jeb Tumšam laikmetam beidzoties un sākoties jaunajam, Gaišam laikmetam (1899. gadā), radās nepieciešamība papildināt vienpusīgo materiālistiski tehnokrātisko attīstības tendenci, kas arvien vairāk pārņem mūsdienu Rietumu kultūru, ar tai trūkstošo, bet izšķirošo garīgo dimensiju. Šīs kultūras materiālistiskā orientācija neizbēgami ved pie tā, ka cilvēku apziņa tiek koncentrēta tikai uz dzīvi starp dzimšanu un nāvi un tiek izslēgtas jebkādas zinātniskas diskusijas par fenomeniem, kas nepakļaujas šauri materiālistiskām pētniecības metodēm. Līdz ar to pati materiālistiskā zinātne nonāk strupceļā un līdz ar to lielākā cilvēces daļa, kurai šī zinātne arvien vēl ir neapšaubāma autoritāte.

 

Vienpusīgi saprasta dzīves īstenība

 

Tā kā Jaunajos laikos zinātne ir kļuvusi par instanci, kas ir nomainījusi Viduslaiku reliģiju, tā mantoja no reliģijas arī pilnvaru autoritatīvi noteikt, kas ir patiess un īsts un kas tāds nav. Rezultātā fiziski netveramās un tehniski neizvērtējamās īstenības un cilvēka dzīves dimensijas tiek noraidītas kā iracionālas un izsludinātas par neeksistējošām. 20. gadsimta pieredze atklāja šī domāšanas veida graujošas sekas gandrīz visās dzīves jomās, jo katastrofāli dzīves apstākļi, kuros cilvēce atrodas pašlaik, nav nekas cits, kā lielā mērā šīs zinātniski tehnokrātiskās domāšanas sekas. 20. gadsimta katastrofu cēlonis nav meklējams zinātniskas racionalitātes deficītā, bet gan šīs racionalitātes neatbilstībā visām reālām īstenības dimensijām.

 

Nepieciešamība paplašināt īstenības jēdzienu

 

Rūdolfs Šteiners jau 19. gs. 80. gados uzsvēra nepieciešamību aptvert īstenību visā tās daudzveidībā un saprast, ka tās atsevišķas jomas ir savstarpēji saistītas jēgpilnā veselumā. Pievienojoties Johana Volfganga Gētes, kā arī vācu ideālistu un romantiķu domāšanas veidam, viņš aprakstīja globāli ekoloģiskas domāšanas radīto īstenības jēdzienu un filosofiski to pamatoja.

 

Savā 1886. gadā iznākušajā darbā „Grundlinien einer Erkenntnistheorie der Goetheschen Weltanschauung“ (Gētes pasaules uzskata izziņas teorijas pamatlīnijas) Šteiners uzsver nepieciešamību pētīt komplekso īstenību ar dažādām izziņas metodēm, jo, piemēram, dzīvību kā tādu nav iespējams saprast ar fizikas likumiem vai kauzālo domāšanu. Savukārt dvēseliskus fenomenus nevar saprast pēc analoģijas ar dzīvām sistēmām, kas pašas sevi organizē un reproducē. Visbeidzot pilnīgi gara īstenību var saprast tikai pats gars.

Ar kvantitatīvo metožu izsmalcināšanu nepietiek

 

Lai arī pēdējā laikā daži zinātnieki atzīst, ka īstenība ir daudzu īpašību komplekss un ka visas pastāvošās kvalitātes nav aptveramas ar vienveidīgām pētniecības metodēm, taču arvien vēl pastāv nosliece aprakstīt un izskaidrot kvalitatīvas atšķirības kvantitatīvi. Šim nolūkam meklē tikai sarežģītākus matemātiskus modeļus. Arvien vēl netiek atzīta fundamentāla kvantitatīvo metožu nepiemērotība nefizikālās pasaules pētīšanai. Lai cik it kā tehniski perfekti var simulēt dzīvību, dvēselisku un garīgu īstenību, tomēr tādējādi nevar tikt līdz pētāmā objekta būtībai; tas ir tikai vairāk vai mazāk ģeniāls māns un mīmikrija.

 

Aiza starp zinātni un dzīvības pasauli

 

Vienpusīgi materiālistiskas orientācijas dēļ laika gaitā zinātne arvien vairāk attālinājās no reālās dzīves. Zinātniska valoda kļuva arvien specifiskāka, atsevišķās disciplīnās sakrājušies nebūtiskas informācijas kalni slāpē jauno zinātnieku izziņas tieksmi. Tai pat laikā zināšanu vairošana nav varējusi ne veicināt sociālo mieru, ne uzlabot cilvēku veselību. Ārēji apkarojot vienas slimības, uz zinātni balstītā medicīna izraisījusi jaunas un daudz ļaunākas. Zinātne, izslēdzot no sava interešu loka garīgo pasauli un līdz ar to morāli, gribot negribot kalpo elitāri egoistiskiem grupējumiem, kas izmanto tās sasniegumus savu antihumāno mērķu labā. Tas savukārt novedis pie sociāliem konfliktiem, kariem, slimību un nabadzības pieauguma un vides izpostīšanas. Lai arī zinātniskas autoritātes diez vai atzīs šo sakarību, tomēr tā kļūst redzama katram, kurš spēj daudzmaz saprātīgi raudzīties uz notiekošo.

 

Pašreizējā zinātne sagrauj dzīvību tā vietā, lai to aizsargātu

 

Mehānistiska domāšana par dzīvo novedusi pie dzīvības izpostīšanas, mehānistiska domāšana par dvēseles dzīvi - pie strauja psihisko slimību skaita pieauguma. mehānistiska domāšana par gara dzīvi – pie cilvēku nespējas orientēties lielajās dzīves kopsakarībās un atšķirt labo no ļaunā. Materiālistiskā zinātne nav novērsusi nevienu karu, tikai radījusi izsmalcinātas masu iznīcināšanas metodes. Masveida ražošana, kas ir tehnokrātiskas domāšanas rezultāts rūpniecībā, neierobežoti iznīcina jebkādu dzīvību, kā arī noziedzīgi posta dabu un piesārņo vidi. Moderna, augsti tehnizēta medicīna svin savas Pirra uzvaras uz masveidā nomocītu dzīvu būtņu rēķina. Pašlaik strauja veselības aprūpes izmaksu kāpinājuma dēļ zinātnieki sāk domāt par klonēšanu (attaisnojamām selekcijas formām – kas tas ir? Dzīvnieku selekcija jau notiek sen. Cilvēku? Vai tomēr klonēšana?). Pati padarījusi cilvēkus arvien slimākus un tādējādi veselības aprūpi arvien dārgāku, zinātne meklē iespēju tikt vaļā no pašas problēmas saknes, proti, no slimā cilvēka. Nākamās Jauno laiku attīstības sociālās sekas ir zinātniski tehnokrātiskas un politiskas elites veidošanās, kas sadala savā starpā varu un, kurai pretī stāv arvien dziļākā postā slīgstošā peļņas darbu strādājošo un bezdarbnieku masa, kas ir izslēgta no līdzdalības sabiedrisko attiecību veidošanā un iztiek no tā, kas tai tiek no sociālās aizgādniecības sistēmas un, kas ar masu komunikācijas līdzekļu svētību pastāvīgi tiek turēta krēslainas apziņas stāvoklī.

 

Īstenības zaudējums kā visa ļaunuma sakne

 

Pašreizējā posta sakne ir meklējama tajā apstāklī, ka sašaurinātā apziņas horizonta dēļ cilvēce ir lielā mērā zaudējusi saikni ar īstenību. Galvenie un eksistenciālie jautājumi par dzīves jēgu, par savu izcelsmi, kas sniedzas pāri iedzimtības plūsmai, par dvēseles un gara likteņiem viņpus nāves sliekšņa paliek nesadzirdēti un neatbildēti, jo zinātne ar tiem negrib nodarboties. Mūsdienu cilvēks, kas pakļāvies pozitivistiskai zinātniskai ideoloģijai, cieš no radikāla dzīves jēgas trūkuma. Bet viņš cieš arī no sociālām sekām, kas rodas, kad viņš savas apziņas rezervātā izstrādā kādu privātu pasaules interpretāciju, kas nesaskan ar oficiāli valdošo. Šodien neviens cilvēks nevar izvairīties no kaitīgām Jauno laiku apziņas sašaurināšanās sekām. Mūsu laikā vairāk kā jebkad ir nepieciešams atkal padarīt padzīto un aizmirsto gara īstenību par izziņas centienu objektu.

 

Antroposofijas ieguldījums īstenības jēdziena paplašināšanā

 

Antroposofija paplašina zinātnes izpratni tādējādi, ka nonāk pie atbildēm uz šiem izšķirošajiem jautājumiem, un šīs atbildes balstās nevis uz atklāsmēm vai ticību, bet gan uz visnopietnāko izziņu. Antroposofija ir zinātniska izziņas metode, kas cilvēku neaplūko tikai kā materiālu būtni, kuras eksistence ir ierobežota īsā laika posmā starp dzimšanu un nāvi. Tā iekļauj savā izziņas metožu arsenālā arī dzīvības spēku veidojošo funkciju, dvēseles un gara realitāti un šādi nonāk pie vienota cilvēka un pasaules tēla. Tā neizvairās no eksistenciāliem jautājumiem, bet gan paceļ tos līdz savas izziņas centrālajam uzdevumam.

 

Aizmirstās gudrības atmodināšana

 

Tā kā liela daļa antroposofiskai pētniecībai pieejamo zināšanu bija pazīstama jau senākām kultūrām un daļēji nonākusi līdz mūsu laikiem garīga satura dokumentos, taču Jauno laiku attīstības gaitā tika izstumta vai izdzēsta no cilvēku apziņas, tad var runāt arī par to, ka ar antroposofijas izziņas metodēm šīs aizmirstās zināšanas par cilvēku, dabu, dvēseli un garu atkal var padarīt pieejamas un vienlaicīgi krietni tās paplašināt atbilstoši tagadējā evolūcijas posma uzdevumiem.

 

Antroposofiskā izziņas metode

 

Šeit var tikt dots tikai īss šīs metodes raksturojums. Oficiālās zinātnes pazīme ir tieksme pēc objektivitātes. Šīs zinātnes pārstāvji tic, ka var sasniegt objektīvas zināšanas, izslēdzot izzinošo subjektu. Taču īstenībā izzinošais subjekts ar savu reālo dzīvi ir visas objektivitātes avots. Izzinošā subjekta izslēgšana no pētniecības instrumentārija neizbēgami ved pie reālās dvēseliski garīgās īstenības izslēgšanas, kas var tikt novērota tikai subjektā un caur to.

 

„Objektīva“ pieeja dvēseles un gara īstenībai no ārpuses nav iespējama, jo, lai varētu satvert tās realitāti, izzinošam subjektam jānolaižas savas dvēseles un gara dzīlēs. Bet izzinošā apziņa var izstrādāt garīgo pētījumu paņēmienus, kas padara iespējamu tikpat stingru kontroli un tikpat droši pasargā no maldīgiem slēdzieniem un ilūzijām, kā eksperimentālās zinātnēs vai filoloģijā pieņemtie paņēmieni. Tikai tad, ja izzinošā apziņa var reāli piedzīvot savas dvēseles un sava gara realitāti, tā var nokļūt pie atziņām par gara un dvēseles realitāti, kas nav atkarīga no subjekta un kas darbojas pasaulē: kā dabas valstībās, tā arī pārdabisko fenomenu pasaulē.

 

Antroposofisks pētnieks

 

Antroposofiski orientētajā garazinātnē pielietotās izziņas metodes veicina cilvēka dvēseles un gara orgānu izveidi, ar kuriem ir iespējams veikt pētījumus un gūt pieredzi pārjutekliskajās pasaulēs. Atšķirībā no arhaiskām tradicionālām ekstāzes tehnikām šī pieredzes forma balstās nevis uz narkotiku vai rituālu ietekmi uz cilvēka apziņu, bet gan uz paša cilvēka neatlaidīgu, brīvās gribas impulsētu iekšēju darbu. Tā ir gluži dvēseliska tehnika, pašierosināta pieredzes forma, pateicoties kurai pētnieks redz dvēselisku un garīgu īstenību, kas nav pieejama jutekliskam redzējumam. Šo pieredzes formu var attiecināt arī uz dabas valstībām, kas ved pie dabā esošo dvēselisko un garīgo būtņu vērojumiem. Šie vērojumi ir pamatā, piemēram, antroposofiski paplašinātai medicīnai un tās mācībai par dziedinošiem līdzekļiem, kā arī bioloģiski dinamiskas lauksaimniecības metodēm. Gara pētnieka izglītībā centrālo vietu ieņem specifiskas meditācijas tehnikas, kas attīsta cilvēka dvēselē minētos vērošanas orgānus (čakras), ko var izmantot dvēseliski garīgas īstenības pētījumiem.

 

Dzīvība un veidojošais spēks, veselība un slimība

 

Pielietojot minētos instrumentus un tiem atbilstošas vērošanas metodes, antroposofijā izstrādāts daudz diferencētu atziņu par dzīvības spēkiem, kā arī par dvēseles un gara būtību.

 

Garapētniecības ceļā tika noskaidrots, ka cilvēka ķermenis nav pašorganizējoša sistēma, bet to būvē kāda patstāvīga spēku sistēma, ko antroposofija sauc par veidojošo spēku miesu jeb ētermiesu. Tas, kas embrionālās attīstības gaitā un pēc cilvēka piedzimšanas viņa bērnības un jaunības gados iegūst noteiktu veidolu, ir šīs ēteriskās organizācijas veidojošā spēka darbības rezultāts. Šis spēks slēpj sevī ne vien cilvēciskas miesas formu veidošanas un pārveidošanas spēju, tas ir atbildīgs arī par organismā no ārpuses uzņemto vielu pārstrādāšanu, kā arī uztur šo veidolu samērā stabilā formā cilvēka dzīves gaitā, pretojoties fizikāliem un ķīmiskiem spēkiem un vienmēr pastāvošām saslimšanas tendencēm. Tādējādi slimību cēloņi jāmeklē šīs ēteriskās organizācijas darbības traucējumos.

 

Dzīvības un apziņas antagonisms

 

Ķermeņa uzbūve, tā uzturēšana un reproducēšana nav vienīgās šīs veidojošo spēku miesas funkcijas. Tā veido pamatu arī cilvēka dvēseli veidojošiem spēkiem un darbojas visur, kur cilvēks savā ikdienas dzīvē pauž un atkārto pats sevi, t.i., viņa ieradumos un atmiņā. Kopš ieņemšanas un līdz pat mūža vidum šī veidojošo spēku miesa nodarbojas ar fiziskās miesas uzbūvi un uzturēšanu, bet otrajā dzīves pusē tā pamazām atkāpjas no šī uzdevuma un arvien vairāk pievēršas cilvēka dvēselei un garam, lai kalpotu par pamatu to darbībai. Šis pavērsiens izpaužas, no vienas puses, arvien pieaugošā fiziskā ķermeņa vājumā, no otras puses, arvien pieaugošā cilvēkbūtnes spējā veidot patstāvīgus spriedumus, aptvert dzīvē valdošās garīgās kopsakarības, veidot tēlainus priekšstatus par pārdzīvoto, pateicoties kam dvēseles dzīve emancipējas no sava miesīgā pamata. Šis fakts skaidri parāda, ka cilvēka dzīvības spēki, no vienas puses, ir visciešākā veidā saistīti ar viņa dvēseles dzīvi un darbojas kopā ar to, bet, no otras puses, dvēseles dzīve arī būtiski atšķiras no gluži ēteriskiem jeb fizioloģiskiem procesiem.

 

Dvēseles organizācija

 

Ņemot vērā šo situāciju, antroposofija šķir cilvēka dvēseli kā patstāvīgu spēku sistēmu no veidojošo spēku miesas. Cilvēka dvēseles dzīve gan veidojas uz organiskas dzīvības pamata, balstās uz to, bet veido ar to arī antagonistiskas attiecības, jo var attīstīties tikai tad, ja emancipējas no elementārās dzīvības procesiem. Tā, piemēram, pat viselementārākā dvēseles funkcija – modrā apziņa – ir saistīta ar dzīvības spēku noārdīšanu, kas izpaužas regulārā nomoda stāvokļa mijā ar miega stāvokli, kura laikā atjaunojas nomoda stāvoklī noārdītie dzīvības spēki.

 

Cilvēka dvēsele darbojas fiziskajā un ēteriskajā organizācijā un tādējādi tiek pie pašas satura pārdzīvojuma. Tas, ko mēs vispārpieņemti saucam par savu dvēseles dzīvi – sajūtas, jūtas, iekāres, dziņas, kaislības, priekšstatus un domas –, ir dvēseles darbības atspoguļošanās fiziski ēteriskajā organizācijā. Šī dvēseles darbība ar miesas un tās maņu orgānu starpniecību izplatās arī uz cilvēka fizisko apkārtni, un rezultātā cilvēks dzīves gaitā apgūst zināmus priekšstatus par pasauli. Tomēr nedrīkst jaukt formu, ko dvēseles saturs iegūst atspoguļojoties cilvēka miesā, ar to formu, kas tam piemīt neatkarīgi no šī atspoguļojuma. Ar miesu saistītā un no tās neatkarīgā dvēseles dzīve ir divas sevī vienotas būtnes parādības formas. Pateicoties dvēseles darbībai miesā cilvēks gūst apziņu par pasauli, ko viņš var uztvert ar maņām, kā arī par miesas stāvokli un dvēseles pārdzīvojumiem, ar kuriem tā atbild uz nedvēseliskiem iespaidiem, ar kuriem tā saskaras. Taču pati šī dvēseles darbība miesā, pateicoties kurai cilvēks apzinās pasauli un paša stāvokli, neienāk viņa apziņā. Tas nozīmē, ka viena cilvēka dvēseles darbības daļa nevar kļūt par viņa modrās apziņas saturu.

 

Cilvēka dvēseles dzīve aptver daudz vairāk, nekā mūsu nomoda apziņa. Dvēseles dziļākā būtība ir pieejama tikai tādai vērošanas metodei, kas nebalstās miesiskumā, jo tas it kā aizsedz lielāko daļu dvēseles un neļauj to tieši uztvert. Tieši tādēļ, ka dvēsele, lai uztvertu pati sevi, balstās miesiskumā, tā nevar sasniegt apziņu par to savu daļu, kas darbojas šajā miesiskumā. Tā to varētu tikai tad, ja spētu atbrīvot šo savu daļu no saistības ar miesu.

 

Pašapziņa, dvēsele un gars

 

Pašapziņu, pateicoties kurai Es var atskārst pats sevi, cilvēks sasniedz tikai domājošas pašrefleksijas ceļā. Uztverot savas domāšanas darbību, cilvēks nonāk pie domājošas pašapziņas, satver sevi kā garīgu būtni. Šī garīgā būtne, ko var apzīmēt arī kā Es-būtni, saistās ar dvēseli un caurstrāvo to ar savu siltu, līdzdalības pilnu klātesamību. Tādējādi cilvēka garīgā būtne apgūst tai dvēseles pasniegto pārdzīvojumu saturu kā pašas saturu, lai arī pēc savas būtības tā atšķiras no visa šī satura.

 

Tāpat kā dvēsele, pateicoties savai darbībai miesā, var uztvert pati sevi, tā arī cilvēka gars, darbojoties caur dvēseli un veidojot attiecības ar pasaules saturu, ko viņam piegādā dvēsele kā pārdzīvojumus un miesa kā maņu iespaidus, var apzināties šo pasaules saturu. Bet ja gara darbība atspoguļojas dvēselē un gars izpaužas caur to kā domājoša būtne, tad, uztverot šo domāšanas procesu dvēselē pamostas pašapziņa.

 

Tāpat, kā dvēsele ir saistīta ar dzīvības spēkiem un vienlaicīgi veido ar tiem antagonistiskas attiecības, arī Es ir saistīts ar dvēseli un var veidot ar to antagonistiskas attiecības. Tas izpaužas tad, kad Es savās domās izstrādā idejas, ko liek pamatā savai rīcībai kā morālos ideālus, bet tādējādi nonāk pretrunā ar dvēseles pārdzīvojumiem. Kamēr dvēsele savu iekāru un noslieču dzīta gribētu piespiest cilvēku izturēties noteiktā veidā, Es, vadoties pēc paša izvēlētiem ideāliem, kurus tas mīl, var nostāties pretī dvēseles nosliecēm un nonākt ar to pretrunā. Pēc tā, kā šis konflikts tiek atrisināts, var nolasīt, kādā mērā cilvēka garīgā būtne jau ir emancipējusies no dvēseles spēkiem, vai arī, cik ļoti tā vēl ir tiem pakļauta.

 

Kamēr cilvēka Es, būdams radniecīgs pārcilvēciskam pasaules saturam, gribētu mudināt arī dvēseli nodoties šim garīgajam pasaules saturam un kalpot tam ar visu savu spēku, dvēsele savas radniecības dēļ ar miesisko un dzīvības elementu var nostāties pretī šai Es gribai. Tādējādi kļūst redzama, no vienas puses, atšķirība starp dvēseli un garu, no otras puses, abu cieša savstarpēja saistība.

 

Cilvēka kosmiskā izcelsme

 

Pateicoties savai veidojošo spēku miesai, cilvēks ir radniecīgs un saistīts ar veidojošiem spēkiem, kas darbojas visā dabā un atsevišķās dzīves parādībās. Tie nedarbojas tikai uz Zemes, to izcelsme jāmeklē Saules un planētu darbībā, bez kurām uz Zemes nevarētu būt nekādas dzīvības. Lai arī kosmiskos dzīvības spēkus varam atpazīt tikai uz Zemes, taču tie nerodas uz Zemes. Attiecībā uz Sauli tam nav vajadzīgs nekāds īpašs pierādījums, bet tas der arī attiecībā uz Mēnesi un planētām.

 

Tādējādi savas dzīvības dēļ vien cilvēks ir kosmiska būtne, kas ik pa laikam parādās uz Zemes kā viesis. Bet vēl vairāk tas attiecas uz cilvēka dvēseli un uz viņa garu. Kamēr dvēseles dzimtene ir astrālā jeb zvaigžņu pasaule, cilvēka Es dzimtene jāmeklē pat ārpus mūsu kosmosa, jo tas ir gars no tā Gara, kas ir visa fiziskā universa eksistences pamats, kas ir bijis pirms tā un pastāvēs pēc tā. Zemei cilvēks pieder tikai pateicoties savai fiziskai miesai, kas ir veidota no Zemes substancēm un ko viņš pēc nāves atkal atstāj Zemei.

 

Kamēr cilvēka fiziskā miesa kopā ar fizisko Zemi ir ieguldīta fiziskajā kosmosā, pateicoties savai ēteriskai miesai, cilvēks ir ēteriskā kosmosa daļa, ar savu dvēseli – kosmiskās dvēseļu pasaules atvase un savā garā viņš ir pārkosmiskās garu pasaules pilsonis. Kosmiskie ēteriskie spēki plūst no Saules un planētām, apskalo un caurstrāvo Zemi un padara uz tās iespējamu dzīvību. Kosmiskā dvēseļu pasaule plūst cauri visam esošam un izpaužas dažādās dzīvās būtnēs atšķirīgi. Pārkosmiskā garu pasaule ir īstais visu lietu pirmpamats, jebkādas tapšanas mātes klēpis, no tā cilvēks ceļas kā garīga būtne, tajā viņš atgriežas pēc nāves, lai sagatavotu jaunu inkarnāciju uz Zemes.

 

Dzīve viņpus dzimšanas un nāves

 

Ar cilvēka nāvi uz Zemes viņa dzīve nebūt nebeidzas. Viņš iziet pēc nāves veselu virkni esamības stāvokļu, kuros pārstrādā pagājušās dzīves pieredzi un iegūst no tās garīgu esenci, lai izmantotu to nākamajās dzīvēs uz Zemes kā paša mantojumu. Ētermiesa ir ne tikai dzīvības, bet arī atmiņu un ieradumu nesēja, ko cilvēks iegūst savas dzīves laikā uz Zemes.

 

Bet šī ētermiesa viņam pēc nāves jāatstāj, lai atgrieztos tīri garīgajā esamības sfērā, savā pārkosmiskajā dzimtenē. No pagājušās dzīves tiek aprēķināta sava veida atziņu summa. Šis “garīgais ekstrakts” ir ārkārtīgi kompleksa kompozīcija no individualizētām atziņām, ko cilvēks dzīves laikā ir apguvis. Tā kā atziņas ir tīri garīgi fenomeni, tām nekas netraucē dzīvot tālāk kā garīgās individualitātes daļai vai pat kā tās būtiskam saturam. Katrā ziņā garīgais atziņu saturs pieņem formu, kas krietni atšķiras no tās, kurā atziņas parādās ar miesu saistītajos priekšstatos. Pasauli, kurā ienāk mirušais, apdzīvo kosmiskas inteliģences; tā ir domu un to savstarpēju attiecību pasaule. Mirušais ienes tajā savu, dzīves laikā noausto – individualizēto – kopsakarību ar kosmosu, ciktāl tā var pastāvēt tālāk atziņu vai domu formā, un kosmoss to uzņem. Dažas dienas pēc nāves mirušā ētermiesa izšķīst kosmiskajā ēterī; tas ir process, pateicoties kuram pagājušās dzīves garīgo atziņu saturs tiek atraisīts no saistības ar jutekliskiem iespaidiem, caur kuriem mirušais savas dzīves laikā uz Zemes individualizēja garīgo pasaules saturu.

 

Tā kā individuālais cilvēks ienāk pēcnāves pasaulē ar saviem maldiem, ilūzijām, uzskatiem, ideāliem un morāliem pārkāpumiem, un tā kā ētermiesa nes sevī atmiņu par visu pagājušo dzīvi, tad no šīs cilvēka organizācijas daļas var tikt ekstrahēta, izvilkta pagājušās dzīves summa. Šajā ekstrakcijas procesā vispārējie jēdzieni tiek atbrīvoti no savas saistības ar uztveri, kurā tie pirms tam tika individualizēti. Katrā ziņā šis process ir reāla abstrahēšana tādēļ, ka tajā dvēseliski garīgā cilvēka būtne reāli atdalās, „attālinās“ no jutekliski fiziskās pasaules.

 

Līdzīgi ir arī ar astrālo miesu – ar tās dziņām, iekārēm, kaislībām un jūtu, gribas un domāšanas spējām. Tas, kas tai ir jāatstāj, ir galvenais mirstīgās personības saturs, katrā ziņā tai mērā, kādā tā uz nāves brīdi vēl ir pieķērusies Zemes pasaulei. Tas nenozīmē neko citu, kā to, ka viss individualizētais dzīves saturs, kam nepiemīt garīgs raksturs, ir jāatstāj. „Nepilnība“ ir dvēseles īpašība, kas izslēdz cilvēku no dzīves kopsakarībā ar garīgo pasauli tādēļ, ka tā cieši piesaista viņu pie viņa paša, jo tā balstās, piemēram, maldīgā uzskatā, ka personība varētu dzīvot arī tad, ja visas pasaulē esošās būtnes nesadarbotos savā starpā. Uz visām šīm nepilnībām attiecas budisma atziņa, ka mantkārība, naids un muļķība vai apmātība ir visu ciešanu cēlonis uz Zemes un jo vairāk pēcnāves šķīstīšanā. Šo procesu, kurā tiek atstātas ētermiesas un astrālās miesas mirstīgās daļas, sauc par uzturēšanos kamalokā, šķīstīšanos. Tā atbilst kristietībā tradicionāli lietotam purgatorija jēdzienam.

 

Tā kā cilvēka dievišķais ideāls, kuram pretī mirušais tiecas, ir individualitātes pilnīga eksistence Visumā, tai jāatstāj viss, kas tai traucē pašaizliedzīgi nodoties garīgai pasaules kopsakarībai – eņģeļu korim, viņu ziņai un gribai. Mirušais būtu kurls un akls, ja, nokļūstot garīgajā pasaulē, gribētu saglabāt savu īpašu eksistenci. Tikai tas, kas atver viņa būtni pretī garīgās pasaules kopsakarībai, var viņu tajā arī ievest. Dzīves laikā uz Zemes apgūtā spēja patstāvīgi domājot aptvert garīgo pasaules uzbūvi pēc nāves kļūst par gaismu, kas apgaismo eņģeļu veidolus un darbus un tādējādi padara tos cilvēkam redzamus. Tādēļ, lai ieietu „tīri garīgajā pasaulē“, viņam ir jāatbrīvojas no visiem zemišķiem sārņiem. Bet šie sārņi saglabājas pasaules veselumā, jo tie jau ir viņa sārņi, ko viņš ir ienesis pasaulē kā savu nepilnību summu. Šo šķīstīšanās procesu, kas hronoloģiski norisinās pretēji mūža gājumam, varētu salīdzināt ar sarunu starp mirušo un garīgām būtnēm. Tās ieklausās viņa stāstos, uzņem viņa pagājušās dzīves garīgo saturu savā nepārejošajā esamībā un atstāsta to mirušajam atkal, kad viņš pirms jaunas dzimšanas gatavojas uzbūvēt sev jaunu ēterisko un fizisko miesu. Šie eņģeļu stāsti par pagājušo dzīvi veido vienu jaunās astrālās miesas sastāvdaļu un no tās atstāj savus nospiedumus gan ēteriskajā cilvēka miesā, gan arī fiziskajā.

 

Atkaliemiesošanās un karma

 

Karmas ideja vēstī, ka garīga individualitāte (nemirstīga un nedzimusi Es būtne) uzņem sevī pagājušo dzīvju augļus un trūkumus, lai ieaustu tos savā liktenī nākamajās inkarnācijās. Taču pagājušās dzīves rezultāti parādās tā pārvērsti, ka to kopsakarība ar iepriekšējo vai iepriekšējām eksistencēm atsevišķā gadījumā nav izdibināma ar prātu. Tā, piemēram, vienas inkarnācijas locekļu organizācija pārvēršas nākamajā par galvas organizāciju, garīgais pārveidojas dvēseliskajā, dvēseliskais ēteriskajā, ēteriskais fiziskajā un tas savukārt garīgajā. Maldi kļūst par dvēseles problēmām, naids par slimību, un slimība izraisa garīgas pārmaiņas.

 

Gētes ideja par metamorfozēm nepieļauj, lai vienas inkarnācijas dvēseliskās īpašības gandrīz nemainīgi pārietu nākamajā. Šāds process norādītu nevis uz gara reinkarnāciju, bet gan drīzāk uz dvēseles pārcelšanos. Par tādu varētu runāt, ja kādai dvēselei izdotos saglabāties savā stāvoklī ar visām savām spējām un trūkumiem, ar savām kvalitātēm un īpatnībām arī pēc nāves un atkal saistīties ar kādu ķermeni. T.s. „atdzimšanas kursu” dalībnieki bieži stāsta, ka viņi esot pārdzīvojuši dučiem pēc īsiem laikposmiem sekojošas reinkarnācijas un arvien cīnījušies ar tām pašām dvēseliskām problēmām. Šādi pārdzīvojumi liek redzēt tajos projekcijas, kurās izpaužas nevis garīgas individualitātes nepārtrauktība, bet gan nemainīgais dvēseles saturs, dvēselei producējot fantāzijas tēlus vai subjektīvas imaginācijas, saistītas ar savu tagadējo stāvokli, un ar laika pārbīdi projicējot tās savā iekšējā uztveres laukā.

 

Bet dvēseles pārcelšanās nav obligāti saistīta ar garīgās identitātes jeb Es nesēja reinkarnāciju. Ne velti budisma filosofija ir formulējusi teorijas par reinkarnācijas procesu bez garīgi substanciālās būtnes, t.i., bez Es.

 

Par personīgu nemirstību var būt runa tikai tad, ja šī persona pieņem tādu formu, ka tā arī bez fiziskās organizācijas spēj saglabāt savu pašapziņu. Antroposofijā šāda personības forma tiek apzīmēta kā Garīgā Patība. Dvēseles pārdzīvojumi un saturs, kas ir gūti ar miesas starpniecību, kuras iekšējos orgānos atspoguļojas dvēseles darbība, pēc nāves un turpmākajā laikā ir jāatstāj, jo pašas miesas vairs nav un tas, kas balstījās uz tās esamību, nevar kļūt par nemirstīgās cilvēka būtnes daļu. Uz jautājumu, kas tad paliek pāri no mirstīgās personības pēc nāves, kad viss zemišķais tiek atstāts, jāatbild, ka pāri paliek tikai tas, ko cilvēka garīgā būtne ir paguvusi jau dzīves laikā uz Zemes realizēt no pārdzīvojumiem un pārdomām, kas nebalstās uz miesu.

 

Kamalokas jeb šķīstīšanas posms ir priekšnosacījums tam, lai cilvēka garīgā būtne varētu nokļūt pēcnāves dzīves „augstākajos reģionos”, tīri garīgajā apziņas stāvoklī. Kas pēc piedzīvotās ēteriskā un astrālā apvalka šķīstīšanas nav kļuvis tīri garīgs, nevar nedz ieiet tīri garīgajā sfērā, nedz saglabāt tajā apziņu. Bet tieši šī tīri garīgās eksistences stadija cilvēka individualitātei jāiziet starp atsevišķām inkarnācijām.

 

Kā inkarnācijas priekšnosacījums ir gara ieiešana miesā jeb iemiesošanās, savukārt priekšnosacījums tā iedzimšanai garīgajā esamības formā pēc nāves ir atbrīvošanās no visa miesiskā, tapšana par garu. Būtu bezjēdzīgi runāt par reinkarnāciju, ja gars dzīvei noslēdzoties patiešām un pilnīgi neatbrīvotos no miesas. Imaginatīvi tas izpaužas aprijošā uguns tēlā, kurā iekāres, kas piesaista mūs pie Zemes pasaules, pašas sevi sadedzina. No otras puses, šīs garīgās esamības pakāpes absolvēšana ir priekšnosacījums tam, lai varētu tikt uzbūvēts nākamās fiziskās miesas garīgs pirmtēls, kā arī pagājušās eksistences varētu tikt pārkausētas par nākamās eksistences liktenīgiem apstākļiem.

 

Šī pārkausēšana ir saistīta, tā teikt, ar izgriešanos otrādi. Kas iepriekšējā inkarnācijā bija iekšējā pasaule, pēcnāves esamībā kļūst par ārpasauli, kas bija ārpusē, pāriet iekšpusē. Šīs operācijas rezultāts ir tāds, ka tas, ko cilvēks dzīves laikā ir paveicis pasaulē, pēc nāves tiek pārdzīvots kā paša būtne un paša būtne tiek pārdzīvota kā pasaule. Garīgi morālie pārdzīvojumi, kas rodas pateicoties attiecību izmaiņām starp šo Es un pasauli, veido pamatu dvēseliski garīgai un miesiskai organizācijai jaunajā inkarnācijā, kā arī liktenīgu apstākļu organizēšanai, kuros garīgā individualitāte iemiesojas un kas jaunajā dzīves vietā nāk cilvēkam pretī „no ārpuses”. Tā auglīgi pagājušās dzīves darbi kļūst par dotībām un spējām, ko cilvēks atnes līdzi jaunajā inkarnācijā, savukārt kosmiskās morāles ziņā sliktais, ko cilvēks ir izdarījis, kļūst par ārēju šķērsli viņa attīstībai nākamajos iemiesojumos. Rūdolfs Šteiners jau savā „Brīvības filosofijā” iztirzā jautājumu par atšķirību starp iekšēju noteiktību un ārējiem dzīves apstākļiem un tādējādi palīdz ieskatīties likteņa likumsakarībās. Tas, ko „Brīvības filosofija” sauc par „uztveri”, nav nekas cits kā mūsu likteņa saturs, kamēr „jēdziens”? garantē mums iekšēju brīvību, jo mēs to nevaram vienkārši saņemt, mums tas aktīvi pašiem jārada.

 

Cilvēks ir tikai viena vispārējās pasaules evolūcijas daļa. Ne tikai viņš attīstās, bet līdz ar viņu attīstās arī viņa vide, un vides jēdziens attiecas arī uz cilvēka garīgo vidi. Tai pieder garīgas būtnes, kuras dažādās tradīcijās tiek sauktas par elementārām būtnēm, par devām, par debesu būtnēm vai dieviem. Dievu liktenis ir tikpat cieši saausts ar cilvēka likteni, kā cilvēka liktenis ar dabas valstību likteņiem. Dabisko un garīgo būtņu daudzveidība, ko saista kopīgs liktenis, auž kosmisko pasaules evolūciju. Tajā attīstās Zemes un Kosmosa kopienas dzīve, kas padara iespējamu katras atsevišķas būtnes eksistenci. Šī visa kosmosa evolūcija ir Dieva tērps, kas vijas neskaitāmās krokās un kurā mēs visi dzīvojam, darbojamies un esam.

 

Garīgās būtnes ir ne tikai kosmiskās, bet arī cilvēciskās vēstures sastāvdaļa. Pirms Jaunajiem laikiem cilvēku vēsture vienlaicīgi bija arī Dievu vēsture. Kultūras un etniskas grupas bija saistītas katra ar savām lokālām un etniskām dievībām; tām aizejot bojā, gāja bojā arī tautas, kas dzīvoja viņu vadībā vai izšķīda uzvarētāju kultūrās. Daudzos tradicionālos stāstos un mītos šo pārcilvēcisko garīgo būtņu skaidrošanās savā starpā spēlēja centrālo lomu vēstures veidošanās procesā. Taču evolūcijas gaitā cilvēce arvien vairāk atbrīvojās no garīgas aizbildniecības. Svešās vadības vietā nāca cilvēka patstāvība, autonomija un brīvība. Kopš Jauno laiku sākuma cilvēks pats nes atbildību par visu. Zemes un to apdzīvojošo dzīvo būtņu liktenis ir ielikts cilvēka rokās: to labklājība vai bojāeja ir atkarīgi vienīgi no viņa.

 

Rūdolfa Šteinera vēstures izpratne

 

Rūdolfs Šteiners uzsver gan brīvības impulsa lomu vēsturiskajā cilvēces tapšanas procesā, gan cilvēku apziņai nepieejamo vēsturisku faktoru lomu. Pētot cilvēces vēsturi, vispirms nerodas iespaids, ka mums ir darīšana ar apzināta garīguma izpausmēm. Redzeslokā nokļūst drīzāk dažādu ekonomisku faktoru, sabiedrisku struktūru, dvēseliskas dispozīcijas, apzinātu nodomu vai tumšu tieksmju kopspēle. Tipiskai vēsturisku notikumu gaitai raksturīgs tieši tas, ka notikumu rezultāti izskatās pavisam citādi, nekā plānots. Piemēram, Luters ar savām 94 tēzēm nebūt negribēja panākt baznīcas šķelšanos, 1789. gada revolucionāri negribēja ne teroru, ne Napoleonu. Vēsturiskie notikumi atraisa specifisku, sākotnējos cilvēku nodomus pārsniedzošu dinamiku, ko to dalībnieki lielākoties neaptver pilnīgi apzināti. Un tomēr vēsturē var atpazīt zināmas tendences, virzienus un spēkus, kas bieži vien izlaužas cauri valdošām institūcijām. Tādēļ var runāt par to, ka vēsturē darbojas dziļāki impulsi, kas pārņem veselas tautas vai laikmetus. Atsevišķs šo impulsu pārņemts cilvēks pārdzīvo tos tādā apziņas pakāpē, ko var salīdzināt ar sapni. No šī redzespunkta „pazīstamā pasaules vēsture“ parādās kā tikai visa cilvēces attīstības procesa ārējā puse. Rūdolfs Šteiners redz iekšēju vēstures aspektu cilvēka apziņas tapšanas procesā, arvien jaunu spēju apgūšanā un to attīstīšanā ejot cauri dažādiem kultūras periodiem.

 

Dokumentālā vēsture bieži vien ir uzvarētāju sarakstīta, kas tiek nodota tālāk kā sava veida „fable convenue“ (vispārpieņemtais lietu skaidrojums, fabula). Šteiners pievērš uzmanību ne tikai tapušai, bet arī netapušai vēsturei, vispirms it kā apietajiem vai atstumtajiem impulsiem, kas tomēr nav miruši. Garīgie impulsi ir izšķiroši vēsturiskā progresa un tā dialektikas stimulētāji. Šie impulsi galu galā noved pie noteiktiem ekonomiskiem un sociāliem veidojumiem. Tā kā indivīdu garīgā konstitūcija mērķtiecīgi attīstās arvien tālāk, tad pēc kāda laika šādām sacietējušām formām uzbrūk jaunie garīgie impulsi, kas attaisnoti grib iekarot savu vietu. Rūdolfs Šteiners savu vēstures izpratni sauc par „simptomatoloģisku“ un saka, ka ir iespējams izlauzties cauri nosapņotās vēstures plīvuram, ja apzinās, ka viss, ko var uzzināt no arhīviem, dokumentiem un pieminekļiem, t.i., ar parasto prātu, jāprot novērtēt un cienīt un jāizmanto tam, lai noskaidrotu, kā simptoms, kā izpausme tas ir. Šī metode ved pie divām pamatatziņām: pirmkārt, mēs mācāmies saprast, ka impulsi, kas noteiktos laikos pārņem noteiktas cilvēku grupas, ceļas no kādām reālām būtnēm; otrkārt, pašizziņa māca mūs redzēt un labāk saprast cilvēka individualitātes vēsturisku nozīmi. Lesings, kas aplūkoja vēsturi kā cilvēku dzimtas audzināšanas līdzekli, nonāca pie atziņas, ka katram cilvēkam jābūt izgājušam visus audzināšanas procesa posmus. Viņš saka, ka ikviena cilvēka individualitāte iziet cauri pasaules vēstures periodiem un katrā no tiem iemācās kaut ko jaunu. Patiešām katrs cilvēks, kas iedziļinās savā iekšējā pasaulē, atrod sevī agrāko attīstības pakāpju pieredzi, kam pateicoties viņš var saprast citas būtnes. Šīs agrākās attīstības pakāpes var iedomāties tikai kā secīgas laikā. No šī redzespunkta pats cilvēks kļūst par dažādus vēstures periodus vienojošu locekli. To, ko individualitāte ir apguvusi vienā dzīvē, tā pārnes jaunā periodā reinkarnācijas gaitā.

 

Tagadnes un nākotnes perspektīvas

 

Pašlaik cilvēce atrodas alternatīvas priekšā:

ο    vai nu tā ieslīgs no gara pilnīgi atsvešinātā materiālismā, kas novedīs pie apokaliptiskas egoisma atraisīšanās, pie vardarbības un anarhijas un visbeidzot pie pašreizējo dzīvības formu bojāejas uz Zemes.

o    vai tai izdosies atkal nodibināt attiecības ar garīgo reālitāti. Pateicoties šīm attiecībām

- paplašinātos cilvēka apziņas horizonts,

- pieaugtu zināšanas par būtņu savstarpēju atbildību un atkarību,

- cilvēkus pārņemtu pārliecība, ka viņi nedrīkst tiekties sasniegt savu personīgo laimi uz citu dzīvo būtņu nelaimes rēķina.

 

Spirituāli orientēti cilvēki vienbalsīgi atzīst visu mūsu pasauli apdzīvojošo būtņu liktenīgu savstarpēju atkarību. Antroposofija grib ienest savu ieguldījumu šo zināšanu izplatīšanā un sagatavot tādu cilvēciskās dzīves formu uz Zemes, kas būtu caurstrāvota ar savstarpēju cieņu, mīlestību un toleranci pret visu dzīvo un kas pat nedzīvo uzskata par dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

 

_________________

 

Brīvs, daļēji autorizēts tulkojums no vācu valodas.

 

Avoti:

www.anthroposophische-gesellschaft.org

Christoph Strawe, Marxismus und Anthroposophie.