Marija Šteinere

1902. gadā Rūdolfs Šteiners nolēma uzstāties kā garazinātnes sludinātājs materiālistiskās pasaules priekšā. Līdz ar to viņš izraisīja pret sevi šīs pasaules izsmieklu, zobošanos un naidu. Visapdāvinātākais sava laika vīrs, universāls ģēnijs, kuram tikai pietrūka savtīguma un patmīlas, lai panāktu vispārēju atzinību jebkurā no zinātnes vai mākslas jomām, brīvprātīgi atteicās no pasaulīgas karjeras, lai spertu cilvēces labā to vissvarīgāko soli, kas ļautu tai apzināti gribas impulsētas domāšanas ceļā aptvert garīgu īstenību. Viņš meklēja iespēju pārmest tiltu pār bezdibeni, kurā bija jānogrimst vēl Nīčem kā sava laika pārstāvim un konsekventi materiālistiskam domātājam un ar viņu neskaitāmiem mazākiem gariem, kuri vairs neatrada izeju no garīga tukšuma, kas ir izveidojies Eiropā 19. gadsimta beigās. Tādiem Rūdolfs Šteiners ir kļuvis par glābēju un palīgu. Viņu un visas cilvēces labā viņš ir spēris šo soli, kas nozīmē visdrosmīgāko uzlidojumu cilvēka attīstības ceļā: apzinātu garīgās realitātes satveršanu, gribas stiprinātu, domu caurstrāvotu iejušanos tās substances būtībā. Nevis apslāpēta apziņa, kas piemīt Austrumu garīgumam, nevis jūtu ekstāze, nevis mistisks reibums; skarbi, stingri un skaidri viņš gāja savu garīgas apgaismošanas ceļu, un, sniedzot garīgās vērtības, nekad nav pieļāvis nevienu kompromisu. Viņš nekad nav paguris katrā pilsētā, kur uzstājās, arvien no jauna kārtu pēc kārtas atklāt pamatus, uz kuriem ir uzbūvējis savu stingri saskaņotu domu ēku atbilstoši mūsdienu cilvēku izziņas spējām. Viņš pilnā mērā atzina to pamatotību un pieprasīja to ievērošanu. Viņš izteica atzinību par dabaszinātnes sasniegumiem, ieteica pielietot tās metodes arī garazinātnē; viņš skarbi kritizēja agnosticismu un kantaino Kanta domāšanu, neatzina pašuzspiestas izziņas robežas.

 

Tādēļ nav brīnums, ka mūsdienu gara despotu naids sacēlās pret viņu līdz debesīm. Viņam uzbruka visdažādāko virzienu pārstāvji, jo viņš taču ienesa visās dzīves jomās kustību, atjaunojošu, nākotni radošu dzīvību. Kas nes cilvēcei šo dzīvību, uzņemas mocekļa likteni. Viņš stāv starp naidu, nenovīdību un izsmieklu no vienas puses un nepietiekamību, kūtrumu vai vieglprātīgu pārsteidzību no otras puses. Patiesi pacietības kalngals ikdienas mocību ceļā starp agresīviem ienaidnieku uzbrukumiem un palīdzību meklējošas cilvēces saucieniem, uz kuriem viņš atbildēja ar nenogurstošu, absolūtu visu savu spēku un spēju atdevi. Kas sper cilvēces labā šādu soli, kas iet pa priekšu nākamajām attīstības pakāpēm, tam ir jāuzņemas šīs mocības. Mīlestības spēks ļāva panest nepanesamo nastu, pacietība auga līdz ar jebkādu mēru pārsniedzošu produktivitāti.

 

Berlīne bija kļuvusi par izejas punktu atklātiem Rūdolfa Šteinera priekšlasījumiem, kuru mērķis bija modināt cilvēkos izpratni par to, kas viņam bija dodams pasaulei ar garazinātni. Tas, kas citās Vācijas pilsētās varēja tikt izteikts atsevišķās lekcijās, šeit varēja tikt pasniegts kā noslēgtas priekšlasījumu sērijas, kurām piemita metodiska ievada raksturs garazinātnē un kuras varēja rēķināties ar daļēji pastāvīgu, lai arī attiecībā pret piedāvājuma dižumu pārāk mazu publiku. Vēsturiskas intereses pēc gribu sniegt pārskatu par šiem Berlīnes Arhitektu namā noturētajiem priekšlasījumiem. Tie sākās mazajā zālē, lai drīz pārvietotos vidējā, tad arī lielajā zālē. Pēdējā kara gadā pretenzijas uz Filharmonijas zāli izvirzīja Kara ministrija un lekcijas bija jāpārnes daļēji Šarvenkas zālē, daļēji Filharmonijas zālē. Kad arī Filharmonijas zāles nepietika un milzīga cilvēku pieplūduma dēļ bija jāaizliedz automašīnu satiksme pa Köthener-Straße, ienaidnieku nometne bija paguvusi tik spēcīgi organizēties, ka atklātā Rūdolfa Šteinera darbība Vācijā drīz vien tika vardarbīgi pārtraukta.

 

Viņš pats no paša sākuma ir izvēlējies vārdu “antroposofija” tam izziņas saturam, kas viņam bija sniedzams pasaulei. Atklātās lekcijās viņš gan visbiežāk lietoja pieticīgu vārdu “garazinātne”. Izšķīries piekrist teosofisko aprindu spiedienam un pārņemt Vācijas Teosofiskās biedrības vadību, viņš izdarīja visu iespējamo, lai atgūtu pasaules acīs respektu iepretī nosaukumam “teosofija”, kas šo aprindu trūkstoša brieduma dēļ draudēja tikt tam atņemts. Viņš uzsāka savu darbību šajos arējos rāmjos. Šis solis prasīja no viņa drosmi un pašatsacīšanos, ko daudzi draugi nosodīja, jo, uzņēmies šī ļaunprātīgi izmantotā nosaukuma nastu, viņš līdz ar to bija pamatīgi apgrūtinājis paša darbību. Taču Rūdolfs Šteiners uzņēmās jebkādu nastu, ko liktenis viņam nesa, ja tam bija jānotiek kalpošanas vārdā garam. Viņš raudzījās uz viņam uzticēto uzdevumu un uz cilvēku labo gribu nevis uz viņu vājībām.

 

Savu darbību garīgas atjaunošanas laukā viņš bija uzsācis jau 1900. gadā, uzstājoties ar lekcijām dažādās literārās aprindās Berlīnē: vispirms par Gētes “Pasaku par zaļo čūsku un skaisto Liliju”. No 1901. gada oktobra līdz 1902. gada martam viņš runāja par “Vācu gara dzīvi 19. gadsimtā”. Šo domu kompleksa turpinājumu veidoja 1902. – 1903. gados nolasītais lekciju cikls “No Zaratustras līdz Nīčem. Cilvēces gara dzīves attīstība no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” par Zaratustru kā izejas punktu plūsmai, kas uzsāk cīņu ar matēriju, tiecas to pārvarēt un ar aktīvu gara spēku likt kalpot cilvēces attīstībai. Viņš norādīja uz specifisku vācu kultūras uzdevumu cilvēces garīgas attīstības kontekstā: būt par Es principa nesēju, kas, pilnībā uzņēmis sevī visas cilvēces līdz šim apgūtās dvēseles īpašības, kalpot par trauku garam un par tā izstarošanas avotu. Viņš norādīja uz apslēptām un aizbērtām vācu gara dzīves straumēm, kuras jau nesa sevī šīs tendences, bet kuras apslāpēja materiālistiskās kultūras un jaunā Reiha varas ideāla piekritēji. “Vācu gara ekstirpācija par labu vācu Reiham” – viņš bieži atkārtoja šos Nīčes vārdus, ar bažām lūkojoties nākotnē. Ko pasaule gaidīja no Vācijas un ko tā ar pateicību uzņemtu, bija garīgas vērtības.

 

Jau toreiz Rūdolfs Šteiners bija viennozīmīgi norādījis uz nepieciešamību skaidri atšķirt Rietumu un Austrumu gara ceļus. Cilvēcei jābūt pateicīgai uz iekšpusi vērstajai Austrumu gudrībai par brīnišķīgu, nenovērtējamu bagātību, taču Golgātas mistērija nozīmēja izšķirošu pagriezienu. Cilvēce nevar, novēršoties no jaunā, atgriezties pie tā, kas pirms šī pavērsiena kalpoja tai par zināšanu un pacēluma avotu. Tai ir jāiemācās atzīt, ka uz kādu laiku bija nepieciešams, lai agrākās cilvēku spējas aptumšotos. Cilvēka personībai pamazām atdaloties no garīgās realitātes, tai jāatrod, jāsatver pašai sevi, taču tā nedrīkst nocietināties sevī un izniekot sevi vai pat iznīcināt. Izcīnoties cauri sev pašai, tā atkal atrod sevi no jauna otrā dvēseles dzīves krastā. Personība, kas ir gatava iet ceļu, ko Gēte ir apzīmējis kā “mirsti un topi”, atrod sevi atkal kā apzinātu garu, kā individualizētu pasaules locekli, kā veseluma daļu un tomēr individuālo Es. Atdalīta no pasaules gara, tā sairst kā amputēts cilvēka organisma loceklis. Savienota ar pasaules visumu, tā pāraug sevi pašu un ieaug gara valstībā. Lai tas varētu notikt saglabājot, pat izcīnot cilvēka brīvību un pašnoteikšanos, bija nepieciešama Golgātas mistērija, Dieva upuris. Neviena vara pasaulē nevar paiet garām šim faktam, apiet nepieciešamos attīstības posmus. Arī to šķietami bremzējošie spēki, arī šķēršļi kalpo progresam. Tikai iespēja atšķirt labo no ļaunā padara cilvēku brīvu un spējīgu apzināti nospraust sev mērķi. Nokļuvis materiālisma sprukās, viņš guva iespēju pilnībā satvert šo pasauli, atrast sevi personībā; tagad viņam jāaug pāri šai personībai. Un tomēr šis solis ir atstāts viņa apzinātās gribas ziņā. Dievišķa vadība ir it kā atcelta. Viņam ir jāizšķiras, atdzīvināt sevī Dieva gribu vai noliegt to. Līdz ar to cilvēce ir sasniegusi jaunu pavērsiena punktu. Laika uzdevums sagatavot šo pavērsienu tā, lai cilvēks pārdzīvotu to kā redzošais nevis kā aklais, un tas bija uzdevums, kura priekšā Rūdolfs Šteiners redzēja sevi stāvam.

 

Anglo-indiešu teosofiskā plūsma draudēja izvirst par amatierisku jogas vingrinājumu atsvaidzinātāju, kas ir bijuši derīgi un pareizi citā laikmetā un citādi veidotam cilvēka organismam. Viduslaiku mistikas atdzīvināšana draudēja ar novēršanos no reālās dzīves un egoisma pastiprināšanos pārlieku sev pašai pievērstajā dvēselē. Abas plūsmas nerēķinājās ar laikmeta prasībām un ar evolūcijas likumiem. Nākotne un cilvēces glābšana var tikt nodrošināta tikai saprotot Golgātas mistērijas nozīmi un paplašinot un stiprinot cilvēka apziņu pāri juteklisko pasauli uztveroša intelekta robežām, nevis to apslāpējot.

 

Tie, kas vispirms atvērās šādiem vārdiem, bija meklējošie cilvēki, kuri, nepazīstot laikmetam atbilstošus ceļus, ir pieņēmuši Austrumu gudrību formā, kādā to piedāvāja Teosofiskā biedrība. Viņi lūdza Rūdolfu Šteineru kļūt par viņu skolotāju un par viņu apvienības vadītāju; vispirms viņš to strikti noraidīja. Viņš teica, ka nekad nevarēšot darīt neko citu, kā norādīt uz atšķirību starp abiem gara ceļiem un uz nepieciešamību iet Rietumu attīstības ceļu. Nevar vienkārši atgriezties pie senās gudrības; piesaistot visu kopš tā laika intelektuāli apgūto, jāiet uz priekšu vēsturiski nosacīto gara attīstības ceļu. Austrumu dzīves gudrība ir viscaur apbrīnojama un to der dziļi izjust, taču tai trūkst būtiska progresīvas vēsturiskas attīstības elementa. Tas tagad jāpievieno Rietumiem. Tiem tas jāaplūko kā savs uzdevums, kura priekšā tiek nostādīta Rietumu kultūra. Viņa darbības centru veidošot Golgātas mistērija, kuras nozīmi Austrumu gudrības piekritēji nav atpazinuši.

 

To es esmu bieži dzirdējusi viņu sakām jau 1900. gada rudenī, kad kaislīgie teosofi nāca viņam virsū. Kurš dzirdēja šos noteiktos vārdus, zināja, ka šeit runā nelokāma griba un vēsturiska nepieciešamība. Bija jābrīnās, ka atradās tādi, kuri cerēja viņu pierunāt. Tad Rūdolfs Šteiners lasīja šajos jautājumos ieinteresētajiem lekcijas par “Mistiku Jauno laiku gara dzīves sākumā”, kurām 1901. gada rudenī sekoja lekciju cikls par “Kristietību kā mistisku faktu”. Drīz pēc šo lekciju sākuma man bija izdevība iepazīt arī visizcilākos teosofiskās kustības vadoņus. Es biju iestājusies Teosofiskajā biedrībā un tiku aicināta strādāt Boloņā. Toreiz anglo-indiešu kustības pārstāvji nodibināja Itālijā savu sekciju. 1902. gada pavasarī es trīs nedēļas pēc kārtas ik dienas tulkoju indieša Jinarajadasas, nākamā Teosofiskās biedrības prezidenta lekcijas no angļu uz itāļu valodu. Toreiz dažu iekšēju apsvērumu dēļ man bija grūti dažas lietas dabūt pār lūpām, es bieži vien stāvēju sašutusi teikuma priekšā, kas man bija jāizrunā, tik materializēts šķita man tajā gars. Šai sakarā man nāca prātā Rūdolfa Šteinera vārdi par atšķirību starp Austrumu un Rietumu mistiku; un es zināju, ka atrisinājums ir meklējams tajā, ko viņš nes sevī kā Kristus noslēpumu. Patiesā sensenā gudrība satur sevī kodolu un būtību; vēsturiskas attīstības gaitā notiek metamorfoze, nāve un Augšāmcelšanās. Kur ir krustošanās punkts? Kristus krustā. Rūdolfs Šteiners ir tas, kurš atklās šo noslēpumu.

 

Tagad notika īpatnējs fakts, proti, Vācijas teosofi aicināja mani uz Berlīni, lai aizvietotu viņu līdzšinējo pārstāvi, kas devās pensijā. Pēc zināmas pretošanās, es piekritu. Drīz pēc tam nāca aplaimojoša vēsts, ka Rūdolfs Šteiners padevās teosofu spiedienam un pārņēma jaundibināmās sekcijas vadību ar stigru nosacījumu, ka viņš ienesīšot kustībā to plūsmu, kas viņam jāpārstāv. Visi bija laimīgi, arī Teosofiskās biedrības sekretārs Anglijā, labs vācu valodas pazinējs, kurš augstu vērtēja abus Rūdolfa Šteinera darbus: “Mistika Jauno laiku gara dzīves sākumā” un “Kristietība kā mistisks fakts”. Viņš paziņoja, ka pilnībā piekrīt viņa izvirzītajai programmai. Šis ieredzētais zinātnieks, Luknoras universitātes profesors, mr. Bertram Keightley kopš tā laika ir kļuvis par Antroposofiskās biedrības biedru.

 

Tā nu sākās darbs Teosofiskās biedrības ietvaros, paužot pret to pilnīgu lojalitāti. Rūdolfs Šteiners lasa Berlīnes Arhitektu namā atklātās lekcijas par šādām tēmām:

“Teosofija un tālāka reliģiju attīstība”, “Reinkarnācija un karma”, “Teosofija un mūsdienu zinātniskais gars”, lekciju ciklu “Teosofiskā dvēseles mācība”, kur runa ir par reliģiju, cilvēka likteni, optimismu un pesimismu, ģenialitāti un vājprātu, nāvi un nemirstību, hipnozi un gaišredzību, garīgu dziedināšanu, audzināšanu garīgā pasaules uzskata gaismā, “Robežfenomeni starp juteklisko un pārjuteklisko pasauli: spiritisms, somnambulisms un hipnoze vēsturiskā skatījumā” un daudzas citas.

 

1905. gada oktobrī sākās cikls, ko atklāja lekcija par “Hekeli, pasaules mīklām un teosofiju”. Rūdolfs Šteiners juta nepieciešamību pievērsties Hekelim, jo atzina viņā mūsdienu noteicošo garīgo spēku, pilnā mērā prata novērtēt viņa izcilu darbu dabaszinātnes jomā, taču vienlaicīgi pilnīgi noraidīja viņa sirsnīgās un naivās pretenzijas savu atklājumu rezultātus dabas jomā attiecināt arī uz filosofiju, līdz ar to ietekmējot sava laika pasaules uzskatu. To Rūdolfs Šteiners darīja ārkārtīgi enerģiski un konsekventi, bet tas netraucēja viņam izteikt siltus atzinības vārdus par Hekeļa pozitīvo veikumu zinātnes labā. Man nekad nav nācies piedzīvot, ka šī Rūdolfa Šteinera īpašība tiktu kāda saprasta un novērtēta. Cilvēki vienmēr redzēja pretrunu tajā, ka viņš varēja vienu un to pašu cilvēku gan slavēt, gan pelt. Viņš darīja to ar sirsnīgu siltumu un iedvesmu vai ar nelokāmu loģiku un asumu, jo šajā viņa attieksmē nebija nekā personiska; savos spriedumos viņš stāvēja tam pāri; taču viņš no visas sirds mīlēja otrā cilvēkā radošo garu. Un viņš aizdedzināja klausītājus, kad slavēja, ar siltumu un atzinību; savukārt, kad viņš norādīja uz kaitīgiem to pašu cilvēku darbu aspektiem, viņš pārsteidza ar negaidītu asumu un pamatotību. Protams, viņš silti mīlēja Hekeli, un tas bija sajūsminošs pārdzīvojums, kad nācās būt klāt abiem satiekoties. Jauneklīgs svaigums un elastīgums vīra gaitā, kam pēc vecuma būtu jābūt sirmgalvim, viņa platmales piruetes un bērnišķīgas dzirkstis starojošā zilo acu skatienā. Tas nebija nekāds filosofs, bet gan darbonis ar ašu un siltu sirdi. Un blakus zeltaini tumšs pasaules aptvērušā, esamības dzīles izdibinājušā viedā vīra skatiens, pilns dziļi saprotošas mīlestības. Arī šeit runāja vēsture un tapa pasaule.

 

Turpmākās tēmas veido lieliskā, konsekventi strukturētā, absolūti apzinātā, pieredzē pārbaudītā un gara nestā pasaules uzskata ēka, kas vērienīgi sagatavo tālo nākotni. Ar savu pārpilnību un satura bagātību tās var izraisīt apbrīnu un gandrīz vai apjukumu, un tomēr tā ir tikai neliela daļa no plaša Rūdolfa Šteinera lekciju klāsta, ko viņš ir nolasījis Vācijā un daudzās citās zemēs, tikai mazs fragments salīdzinājumā ar ārkārtīgu zināšanu bagātību un visaugstāko mākslinieciskumu, kas ar neizsīkstošu spēku un dižumu tika piedāvāts lekcijās un lekciju ciklos šaurākiem interesentu lokiem...

 

Tālāk seko tikai atklāto, 1905. – 1919. g. un tikai Berlīnē nolasīto lekciju tēmas, kas sīkā šriftā aizņem pilnas 6 grāmatas lappuses.

 

Tajā laikā viņam jau tika pievērsta visplašāko aprindu uzmanība. Visur varēja dzirdēt par viņu runājam. Viņa lekcijās lielākās zāles bija pārpildītas...

 

Antroposofija ienāca pasaulē. Tā draudēja kļūt par kultūras faktoru. Tas sevišķi izpaudās pēdējā lekcijā, ko Rūdolfs Šteiners nolasīja Berlīnē lielajā Filharmonijas zālē. Tēma bija “Antroposofija un gara izziņa”.

 

Cilvēku pieplūdums bija ārkārtīgs, nobeigums varens. Neviens neuzdrošinājās runāt pretī. Bet jo aktīvāk slepeni tika gatavota graujoša pretestības akcija. Tas aizgāja tik tālu, ka aģentūra Wolff & Sachs, kas piedāvāja savus pakalpojumus turpmāko Rūdolfa Šteinera lekciju organizācijā, ar dziļu nožēlu jutās spiesta paziņot, ka nespēj uzņemties atbildību par šo pasākumu drošību.

 

Tā brīdī, kad antroposofija aizdedzināja cilvēku prātus un sirdis, bija jāpārtrauc 21 gadu ilgstošā atklātā darbība, kuras mērķis bija pasargāt cilvēci no ļaunuma, kas tagad varēja to pārņemt. Tika mēģināts darboties pret laikmeta vēža slimību, dot cilvēkiem rokās garīgus ieročus, ar kuriem viņi varētu droši nostāties pretī dekadencei un pagrimumam, izziņas spēku atslābšanai un gribas vājumam. Kara un pēckara laika juceklī brīdinošā un izeju rādošā balss tika apslāpēta. Dzīvā Skolotāja vārds netika saklausīts, mirušā vārds dzīvos, jo tam piemīt spēks pārvarēt pagrimumu un nāvi...

 

_______________

 

No ievadvārdiem Rūdolfa Šteinera lekciju cikla izdevumam "Gara dzīves pagrieziena punkti”, 1927. g.

Frīdrihs Ritelmeijers

(Fragments)

Pirmajā intīmajā priekšlasījumā, ko es dzirdēju pēc savas pārcelšanās uz Berlīni, Rūdolfs Šteiners runāja par Kristu. Iespaids no toreiz dzirdētā pieder pie spēcīgākajiem, kādus es jebkad esmu piedzīvojis. Nelielajās, cienīgi iekārtotajās Antroposofiskās biedrības telpās Geizberga ielā aiz lektoru pults stāvēja Rūdolfs Šteiners un runāja kā cilvēks, kas runā par Kristu Kristus klātbūtnē. Viņa vārdos skanēja kaut kas cits kā pielūgsmes noskaņojums. Tā bija godbijīga, bet reizē pilnīgi brīva raudzīšanās Kristū, kas bija klāt, pavisam tuvu, un Viņa klātbūtnē cilvēkbūtne pati par sevi pārvērtās viscēlākajā lūgsnā. Priekšlasījums ne mazākā mērā neatgādināja nedz sprediķi, nedz arī lūgšanu. Tas bija gluži zinātnisks sniegums par augstākās pasaules faktiem, kā tie bija atklājušies garīgu pētījumu rezultātā – cilvēku brīvai lietošanai. Bet tieši tas radīja jo varenāku iespaidu, ka pati Kristus klātesamība iedvesa klātesošiem pielūgsmes noskaņojumu, kas tad arī piešķīra viņam patieso vērtību. Nedz mācītājs, nedz arī pravietis, bet gan īstenības zinātājs stāvēja mūsu priekšā un ļāva mums raudzīt šo īstenību caur sevi. To, ka šeit cilvēks stāvēja patiesības gaismā, varēja nesajust tikai tas, kura būtība bija pavisam sabojāta. Cilvēks mūsu priekšā stāstīja par kādu pasauli, kurā viņš pats atradās. Uz dzirdētā fona uzpeldēja daudzi simti sprediķu par Kristu, ko es biju dzirdējis līdz šim; tie visi iegrima ēnā. “Mēs runājam par to, ko zinām, un liecinām par to, ko redzējuši.”

 

Manā priekšā skanēja jauna vēsts par Kristu; līdz ar to tuvojās jauni kristietības laiki – vispirms to pirmie, daudzsološie rīta stari. Par to tika runāts pašā priekšlasījumā, un tika runāts bez jebkādas savtīgas tieksmes pēc tā, kas vēl tikai nāks; tas bija tīrs vēstījums par to, kas jau ir klāt un kas grib sevi dāvināt cilvēcei. Tas, kurš drīkstēja to piedzīvot, vairs nevarēja šaubīties par to, ka viņa priekšā stāvēja ar pilnvaru apdāvinātais Kristus kalpotājs.

 

Rūdolfa Šteinera ieguldījums kristietības vēsturē

 

Rūdolfs Šteiners bija cilvēks, par kuru bez pārspīlējuma var teikt, ka viņā pasaules vēsture atvēra Zemes apziņas acis. Viņš vienmēr domāja pasaulvēsturiskās kategorijās, turklāt visaugstākajā stilā. Patiesu baudu sagādāja ceļojumi kopā ar viņu cilvēces vēsturē, it kā ejot cauri kādai cēlai ainavai. Viss bija apskaidrots, pacilājošs un plašs, nekas neatgādināja sastingušās mūmijas, kā tas bieži vien ir Hēgelim; viss bija dzīves caurstrāvots, pilnasinīgs, absolūti cilvēcisks un silts.

 

Rūdolfa Šteinera vēsturiskās atziņas nav radušās, studējot rakstiskus dokumentus, bet gan, raugoties pagātnē ar garīgajiem uztveres orgāniem. Tas ir iespējams tādēļ, ka viss, kas pasaulē kādreiz ir norisinājies, atstāj smalkas “pēdas” augstākajā, garīgajā pasaulē, “pēdas”, kurām var izsekot tas, kam ir atvērtas garīgās acis. Tā ir t.s. Akaša hronikas raudzīšana…Īstenībā visa Bībele ir uzrakstīta, pamatojoties šādā raudzīšanās spējā – gan pagātnē, gan arī nākotnē. Cilvēki tikai negrib atzīt par patiesību to, kas Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts par grāmatām, kurās viss ir ierakstīts un kuras reiz tiks atvērtas. Daži reliģiozi noskaņotie dabas pētnieki ir savulaik izsekojuši šai domai un nonākuši pie pārliecības, ka tas, kas ir pagājis, nevar būt pagājis pavisam, tam kaut kur jātiek uzglabātam. Tas varētu saglabāties augstāko būtņu apziņā, kur cilvēks kādreiz, sasniedzis atbilstošu attīstības līmeni, varētu to izlasīt. Patiesībā Akaša hronika tā arī jāsaprot.

 

Smeļoties atziņas par pasaules norisēm no Akaša hronikas un sniedzot tās cilvēkiem, R.Šteiners labi apzinājās savu atbildību par to patiesīgumu, jo toreiz neviens no viņa klausītājiem nebija spējīgs pats pārbaudīt viņa teikto. Tādēļ viņš ar kādu no ziņojumiem uzstājās tikai pēc ilgāka laika, vairākkārt un ar visu iespējamo stingrību pārbaudot tā patiesīgumu. Viņš runāja tikai par tām lietām, kuras konstatēja, izmantojot paša izstrādātās, drošās garīgo fenomenu pētīšanas metodes, par kurām viņš bija absolūti pārliecināts. Savukārt par daudziem saviem atklājumiem, ja vien kādā vietā viņam bija pietrūcis absolūtas skaidrības, viņš nerunāja gadiem ilgi. Viņš nekad nerunāja, lai palielītos vai pārsteigtu savus klausītājus ar kādu sensacionālu ziņojumu, nedz arī, lai apmierinātu cilvēcisko ziņkāri un viszinības māniju, nekad, lai gūtu sev kādas priekšrocības, lai arī tā būtu tikai lielāka ticamība viņa teiktajam. Tikai pateicoties šai principiālajai stingrībai pret sevi un absolūtam godīgumam, viņš pamazām guva arī nopietno, piesardzīgo un zinātniski augsti izglītoto vīru uzticību. Un, tikai pateicoties savas zinātniskās pozīcijas pamatīgumam, viņš spēja vairāk nekā 20 gadus brīvi runāt par visdažādākajiem jautājumiem, bieži vien vienā dienā nolasot vairākas lekcijas, vienmēr smeļoties no savas garīgās pieredzes pārpilnības un nekad neiekrītot pretrunās ar paša teikto. Tas ir tik tiešām apbrīnojams fakts, ka no visiem viņa daudzajiem ienaidniekiem, kuri par katru cenu vēlējās viņu iegāzt, diskreditēt, lai noliegtu viņa izstrādāto garazinātni, nevienam nav izdevies atrast viņa vairāk kā simts grāmatās kaut vienu īstu kļūdu vai pretrunu. Arī tas, ka viņš arvien papildinājis savus ziņojumus, bet nekad neko nav labojis vai no kaut kā agrāk teiktā atteicies, ir apbrīnas vērts.

 

R.Šteiners ir sniedzis cilvēcei gluži garīgu pasaules tēlu, kas ar savu monumentalitāti, bet reizē arī ar precizitāti, tālu jo tālu pārsniedz dabaszinātnes sniegto pasaules ainu. Tas ir pasaules tēls, kas, no vienas puses, balstās uz absolūti bezaizspriedumainiem garīgiem vēsturisko faktu pētījumiem, bet tai pašā laikā pilnīgi apliecina reliģijas vēsturei zināmos pārdzīvojumus. Šādu pasaules tēlu īstenībā ir meklējis Gēte, tādēļ R.Šteinera garazinātni var uzskatīt par viņa dižā priekšgājēja garīgo meklējumu piepildījumu. Rūdolfs Šteiners varēja veikt labojumus tajos milzīgajos skaitļos, ar kuru palīdzību mūsdienu ģeoloģijā tiek rēķināta Zemes attīstības gaita. Viņš parādīja, ka šie rēķini neatbilst patiesajiem attīstības tempiem, jo zinātne pieļauj to pašu kļūdu, kādu pieļautu cilvēks, kurš pielīdzinātu pieaugušā cilvēka lēno attīstības tempu daudz ātrākajam bērna attīstības tempam. Bet ja arī ģeoloģiskie skaitļi tika krietni samazināti, tad tai pašā laikā mums tika pavērta milzīga laika panorāma, kas aptver visu cilvēces attīstības procesu no gara. Uguns lode, par kuru runā ģeologi, reiz tik tiešām ir bijusi, taču pavisam citāda, nekā mēs to iedomājamies. Ar fiziskām acīm, ja tādas toreiz būtu bijušas, to nevarētu redzēt, jo tas bija gluži garīgs veidols. Tā bija veidota no plūstoša dievišķās gribas siltuma jeb tīrās mīlestības. Tādējādi uzskats par mūsu planetārās sistēmas rašanos no siltuma savienojas ar Bībeles vārdu par pasaules radīšanu no mīlestības. R.Šteinera darbs ir pārpilns ar šādiem, pilnīgi jauniem atklājumiem, kas ļauj ieraudzīt līdz šim cilvēka apziņai slēptās likumsakarības, kas nes un virza mūsu pasauli un piešķir tai dziļu jēgu.

 

“Bet grēks! Kur paliek grēks?” sauc no visām pusēm teologu balsis. “Viņš neņem mūsu grēku pietiekami nopietni!” Īstenībā neviens līdz šim nav runājis par grēku tik nopietni, kā R.Šteiners, atklājot tā lomu un nozīmi cilvēces tapšanas procesā. Viņš saskata to visur un izseko tam līdz pat mūsu grēka aptumšotajiem priekšstatiem par dabu, līdz pat mūsu veidoto jēdzienu raksturam, kas grēka dēļ ir kļuvuši nedzīvi un nāvējoši, līdz pat mūsu teoloģijai, kas grēka iespaidā ir kļuvusi egoistiska un reizē pilnīgi abstrakta. Balstoties uz Šteinera atziņām, varētu uzrakstīt veselu grāmatu “Mūsdienu teoloģijas grēkākrišana”, kurā runa būtu nevis par to, ko mūsdienu teoloģija saka par grēkākrišanu kā tādu (par ko tai īstenībā arī nav ko teikt), bet gan par to, ka mūsdienu teoloģija pati par sevi ir grēkākrišana.

 

Šteiners apzinās, ka grēks ir svarīgs pasaules evolūcijas fakts, bet ar to viņš nebūt nesaka, ka grēks nav vaina, nav smags personīgs parāds, kas sakņojas cilvēka gribas dzīvē. Tieši pretēji: cilvēciskā grēka sakne ir meklējama cilvēka Es’ā. Lai saprastu, kā abas šīs domas savienojamas, ir jāpiepūlas krietni vairāk, nekā mēs to esam darījuši līdz šim. Un tāpat vairāk ir jāpiepūlas, lai saprastu, kā tas ir, ka Kristus ir vienīgais un neaizstājamais cilvēces palīgs, ka Viņa upuris ir padarījis iespējamu visas cilvēces vēstures lielo pagriezienu grēka pārvarēšanas virzienā, ka Viņš ir dievišķais Dziedinātājs, taču cilvēks nedrīkst tikai pasīvi un ērti paļauties uz Viņu, bet gan, mobilizējot visu savas gribas potenciālu, viņam jātiecas pretī Kristum. Un atkal no visiem kaktiem skan: “Pašatpestīšana!” Jā gan, Kristus vēlas dzīvot cilvēka gribā: tas ir Viņš, kurš padara šo gribu patiešām stipru, tai pašā laikā pārveidojot to par paļāvības un uzticības gribu. Tādējādi īstenībā R.Šteineram cilvēciskais grēks un atbrīvošanās no tā, pateicoties Kristum, ir galvenā cilvēces vēstures tēma. Turklāt tas viss tiek aplūkots kopsakarībā ar visiem dabas pētījumiem un zinātniskiem sasniegumiem. Pat visi īstās dabaszinātnes sasniegumi tiek apgaismoti ar Golgātas Mistērijas, šī pasaules centrālā notikuma izstaroto gaismu.

 

Rūdolfs Šteiners bija pirmais no mums pazīstamajiem kristiešiem, kuram daba pilnīgi un pavisam bija gars, un ne vien tādā ziņā, ka viņš to izjuta kā Dieva radību un saskatīja aiz tās dievišķo Radītāja pirkstu, bet gan, drīzāk, tādā ziņā, ka tā pletās viņa priekšā kā atvērta grāmata, pilna gara atklāsmju, un viņš prata ne tikai apbrīnot atsevišķo burtu skaistumu, ne tikai nojaust aiz tiem apslēpto dižā Rakstnieka gudrību, bet gan – viņš to gluži vienkārši lasīja.

 

Protams, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka viņš neraudzījās dabā ar aptumšotām maņām, bet gan ar gaišiem garīgiem uztveres orgāniem, kādas Radītājs cilvēkam īstenībā bija domājis dot, bet uzkrītoši bija tas, ka Rūdolfs Šteiners arī ar fiziskajām acīm skatījās pasaulē pavisam citādi, nekā citi cilvēki. Kad viņš uzlūkoja kādu cilvēku, tad tas bija tā, it kā viņš pats, kļūdams par gluži tukšu, bet iekšēji aktīvu telpu, ļautu cilvēkam ienākt sevī un ar klusām paša dvēseles kustībām atkārtojot viņa dvēseles kustības justu līdzi tam, ko juta viņš. Bet tas nebija vienīgais, kas izraisīja apbrīnu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš redzēja daudz vairāk, nekā parastie cilvēki, ka viņa fiziskais skatiens tikai norādīja virzienu, kurā bija vērstas daudzas citas, garīgās maņas. Gandrīz vai ar acīm varēja uztvert, ka viņu aptvēra vesels tīkls garīgo pavedienu, kurus viņš neredzami iedarbināja. Cik bagātai, cik dzīvai, cik brīnišķīgai bija jābūt pasaulei, kuru raudzīja viņa gars!

 

Viņš stāstīja par to savās lekcijās. Taču viņš stāstīja par to vēsi un lietišķi. Viņa galvenā īpašība, neiedomājama sensibilitāte, varēja izpausties tikai pilnīgi objektīva garīguma radītajā miera atmosfērā. Viņš apzināti nevēlējās uzspiest cilvēkiem jebkādas izjūtas. Viņš nevēlējās tieši to, ko viņam aizvien no jauna piedēvēja un pārmeta, proti, kādu suģestēt. Jau tajā vien, ka viņš vienmēr prata nobremzēt visu personīgo un pavisam lietišķi izklāstīt cilvēkiem savu garīgo pētījumu rezultātus, ļaujot viņiem pašiem sajust to, ko katrs varēja sajust atbilstoši savām personīgajām spējām un attīstības pakāpei, tajā vien var saskatīt milzīgu uzupurēšanos.

 

Tā viņš runāja, piemēram, par cilvēka ķermeni. Viņš aprakstīja, kā daudzu jo daudzu gadu tūkstošu gaitā divpadsmit kosmiskie spēki, kurus mūsu senči sajuta Zodiaka lokā, pakāpeniski būvēja katru atsevišķo tā locekli. Viņš stāstīja, ka cilvēka iekšējos orgānos – plaušās, aknās, nierēs, sirdī – koncentrēti dzīvo mūsu Saules sistēmas planētu spēki. Un, visbeidzot, viņš attēloja, kā trijās lielajās sistēmās, kuru kopdarbības rezultātā rodas šis cilvēka ķermenis: maņu-nervu sistēmā, asins-elpošanas sistēmā un vielmaiņas-locekļu sistēmā Tēva, Dēla un Svētā Gara spēki ir radījuši sev atklāsmes un darbības vietu cilvēkā. To visu viņš izklāstīja absolūti lietišķi un konkrēti. Tās varenās dzīvības plūsmas, to absolūti jauno, lielo, svinīgo dzīvības izjūtu, kas sacēlās dvēselē, klausoties viņa izklāstījumus, viņš neattēloja. Tā bija jādzemdē katram pašam, pilnīgā brīvībā un tikai no savas paša personības. Ja mēs tagad atcerēsimies, ka līdzšinējā kristietība gan mācīja sajust ķermeni kā dievišķo radījumu, kā dievišķo domu, kā Dieva templi, taču par īsto Dieva darbību un valdīšanu ķermenī tā zināja pateikt tikai tik daudz, cik var pateikt arī ārišķā prāta zinātne, tad mēs redzam, cik lielu soli uz priekšu ir veikusi kristietība, pateicoties Rūdolfam Šteineram.

 

Tas pats bija visās dabas jomās. Viņš pilnīgi atzina matēriju, katrā ziņā to nenoliedza. Viņam tā bija pat visgrūtākā problēma, kuras risināšanai viņš veltīja daudz laika un spēka, proti, kā matērija varēja rasties no gara? Taču matērija viņa uztverē it kā peldēja garīguma pasaulē kā ledus gabaliņi ūdenī. Tā viņam bija pēdējā, noteiktā mērā viskoncentrētākā gara atklāsmes forma. Un atkal viņam tika pārmests, ka viņš materializējot garu. Domājams, ka šāds pārmetums uz nākotnes cilvēku lūpām raisīs tikai līdzjūtības smaidu. Pareizs būtu, drīzāk, gluži pretējais. Viņš redzēja, kā matērija rodas no gara un kā matērija atkal pāriet garā. Viņam daba un gars bija viena pasaule…

 

R.Šteiners bija pirmais no mums pazīstamajiem kristiešiem, kuram uz Zemes bija atvērtas Debesis, dievišķi-garīgais esamības pamats. Protams, arī viņa garam tajās palika pietiekami daudz noslēpumu. Neviens labāk par viņu nezināja, cik bagātas ir šīs Debesis ar mums vēl nesasniedzamiem augstumiem. Un tomēr viņam bija atklāta patiešām neiedomājama dievišķo noslēpumu pārpilnība.

 

Mirušie viņam bija dzīvi. Viņš varēja tiem sekot viņu dzīvē aiz nāves sliekšņa. Viņš varēja ar tiem saprasties, un, jo tuvāki tie viņam bija dzīvē, jo labāk. Arī tad, kad viņš lasīja savas lekcijas un teikumu pēc teikuma virzījās savā runā uz priekšu, mirušie bija klāt kā dzīvi, un viņš dažreiz stāstīja saviem klausītājiem pārsteidzošas lietas, proti, kā viņa aizgājušie draugi un tuvinieki piedalījās lekcijā. To gan viņš darīja visai reti. Tas viss bija tik dabiski ap viņu, ka beigu beigās bija jābrīnās par to, ka tu vairs ne par ko nebrīnies. Viņa tuvumā radās pavisam cita sajūta attieksmē pret mirušajiem. Varēja nojaust, pat skaidri redzēt, kā cilvēce kādreiz dzīvos, kad tās apdzīvotā pasaule paplašināsies, ietverot sevī arī mirušo valstību. Te nebija ne miņas no baisas, spiedīgas, nomācošas un egoistiskas spiritisko seansu atmosfēras.

 

Taču neredzamajā pasaulē viņš redzēja ne vien mirušos. Pāri mums ir pasaule, kurā ir daudz, daudz vairāk būtņu nekā redzamajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam un kuru mēs apzināmies. Drosme un pārliecība, ar kuru R.Šteiners runāja par notiekošo šajās augstākajās jomās, vispirms radīja neparastuma iespaidu. Tas likās kaut kas nedzirdēti jauns. Viņš uzdrīkstējās izklāstīt sava veida reliģijas zinātnes izziņas teoriju. Viņš sniedza jaunu ieskatu inspirācijā, pateicoties kam Bībele iestarojās jaunā gaismā. Viņš atnesa pilnīgi jaunu Bībeles zinātni, kas bija pārbagāta ar auglīgām idejām. Viņš sniedza neizmērojami nozīmīgus paskaidrojumus daudziem reliģioziem pārdzīvojumiem, kas ir pazīstami baznīcas vēsturē. Viņš varēja runāt ar praviešiem un svētajiem kā ar līdzīgiem par viņu pārdzīvojumiem, un viņam nebija svešs nekas no tā, ko cilvēce bija sasniegusi savas attīstības virsotnēs. Un, beigu beigās, viņš atnesa mums jaunu kristietības veidolu, kristietības, kas patlaban sagatavo dižo nākotni un kas caur Kristiešu kopas kultu pamazām iedzīvosies šajā pasaulē. Tas, kurš arvien skaidrāk var iejusties neizsakāmi svinīgajā tās pasaules svētīgumā, kas, celebrējot kultu, nolaižas pie mums, tas var nojaust, kas tā ir par pasauli, kas bija atvērta viņa garīgai redzei.

 

________________

 

Ein Fragment aus friedrich Rittelmeyer "Meine Lebensbegegnung mit Rudolf Steiner"

Jirgens Teberats

Kad es vēl biju pavisam mazs zēns, mans tēvs bažījās, ka mana dvēsele nespēs pareizi inkarnēt miesā, t.i., ka es palikšu plānprātīgs. Ar šīm savām bažām viņš bija griezies pie Rūdolfa Šteinera. Reiz, kad es kopā ar savu māti gāju pa Štutgartes Kanonenweg (šodien Hausmannstrasse), mēs satikām viņu un viņš sveicināja mūs, priecīgi iesaucoties: "Re, kur nāk mazais doktors Teberats!" un turpat deva manai mātei padomu, kādu diez vai cits pedagogs visā pasaulē būtu devis. Viņš ieteica, ļaut kādam māksliniekam uzgleznot manu portretu. Kad aprod ar šo neparasto domu, var sajust tās pareizību. Četrus, piecus gadus vecs zēns, kurš savas dienas pavada pusapzināti, vērojot kā uz audekla rodas viņa attēls, var saņemt palīdzību savai inkarnēšanai, ja mākslinieks pats to pareizi pārdzīvo.

 

Rūdolfs Šteiners pats izvēlējās arī mākslinieci, kurai viņaprāt varēja uzticēt šo uzdevumu. Tā bija krievu gleznotāja Margarita Vasiļjevna Vološina. Šeit mēs varam sajust valdorfskolas principu, pēc kura mēs īpaši auglīgi iedarbojamies uz bērniem nevis ar to, ko mēs jau labi varam, bet gan ar to, ko mēs ar sīvu darbu paši pie sevis sasniedzam. Krievu tautības cilvēks vēl pats ir ne visai dziļi inkarnēts. Tas viss haoss, kas ir vērojams Krievijā, ir jāsaprot kā vissvētākās veselas tautas dzemdību sāpes, jo tās īsta iemiesošanās ir vēl diezgan tālas nākotnes uzdevums.

 

Tātad bērns daudzas dienas stundām ilgi pavadīja ne visai zemišķajā  šīs krievu mākslinieces atmosfērā, un šī cilvēka mīlestības un labestības pilnais gars spēja pavisam maigi uzmodināt viņa dvēseli paša dzīvei uz Zemes. Liekas, ka abi – bērns un krievu māksliniece – palīdzējuši viens otram apgūt šīs Zemes pasauli. Turklāt man pašam tas deva visai nākamajai dzīvei intīmas saiknes sajūtu ar krievu tautas dvēseli.

 

Kad glezna vēl nebija pilnīgi gatava, mana māte reiz apgrieza man matus, nenojauzdama, ko tas nozīmē māksliniecei. Vološinas kundze, ieraudzījusi šo pārmaiņu manā izskatā, izsamisa un teica, ka nevar turpināt darbu. Pēc kāda laika viņa atnesa nepabeigto gleznu maniem vecākiem uz mūsu Štutgartes dzīvokli. Tur tā vēlāk pazuda, un neviens nevarēja izskaidrot, kur tā palika. Man liekas, ka bērnam viss šis process pedagoģiskajā ziņā noritēja tieši tā, kā tam bija jābūt. Inkarnācijas process bija tikai jāierosina, bet tā pabeigšana bija jāatstāj pašas individualitātes brīvībai.

 

Jirgens Teberats – matemātiķis un dabaszinātņu doktors, valdorfskolotājs.

Herberts Hāns

GRIBA

 

Labās gribas atraisīšanos Rūdolfs Šteiners uzskatīja par labi pamatotas garīgās tieksmes izpausmi. Bet ko tad viņš īsti sauca par gribu? Cilvēki, kuri drīkstēja paiet dažus skološanās ceļa soļus ciešā sadarbībā ar viņu, jutās satriekti ar šo jautājumu līdz pat mugurkaula smadzenēm. Arvien no jauna mums nācās piedzīvot, ka “griba” viņam nebūt nebija tas, ko cilvēki parasti apzīmē ar šo vārdu.

 

Reiz viņš ievadīja Štutgartes līdzstrādnieku nakts sēdi konstatējot, ka Štutgartē neesot pareizās gribas. Līdzstrādnieki, kuru lielākā daļa – un to var teikt bez pārspīlējuma – veica div- un trīskāršu darbu, salīdzinot ar normālu slodzi, jutās ļoti aizvainoti. Gandrīz katrs no viņiem no agra rīta līdz pat naktij kaut kādā veidā darbojās antroposofijas labā vai vismaz svēti ticēja, ka darbojas tās labā. Un tagad viņiem bija jādzird šāds pārmetums! Tā vietā, lai mēģinātu kopīgi meklēt Rūdolfa Šteinera teiktā dziļāku nozīmi, atsevišķie cilvēki, tā kā taisnodamies, sākuši stāstīt par savu darbu pēdējā laikā.

 

Tad nu varēja dzirdēt, ka pētnieki uzsākuši jaunu eksperimentu sēriju, ka žurnālu izdevēji gatavojas atklāt diskusiju antroposofijas ziņā par aktuāliem laikmeta jautājumiem, ka citi atzari ir pievērsušies sociāli-pedagoģiskam darbam vai arī, ka pēc R.Šteinera norādījumiem tika izgatavots jauns dziedniecības līdzeklis. Un vēl daudz kas cits, kas, no malas skatoties, varēja izraisīt cieņu pret visa šeit padarītā darba milzīgo kvantumu.

 

Rūdolfs Šteiners pavisam mierīgi un labvēlīgi to visu noklausījās, bet tad teica ar nopūtu: “Nē. Tomēr šeit nav nekādas gribas!” Tas izraisīja izmisumu.

 

Turklāt visu šo sēžu laikā netika sniegti nekādi tuvāki paskaidrojumi par to, ko viņš ar to īsti bija domājis teikt. Vienreiz viņš tikai teica: “Ziniet, tas, kas vienmēr tiek saukts par gribu, ir tikai cits vārds vēlmju apzīmēšanai. Īstenībā cilvēks tikai visu ko vēlas. Taču ar patieso gribu tam ir patiešām maz kas kopīgs!”

 

Atmosfēra tajā sēdē līdz beigām palika nospiedoša, un es zinu, ka pats toreiz gāju mājās ar ne vien dvēseliska, bet pat tīri fiziska sabrukuma sajūtu, un šī sajūta turējās nedēļām ilgi.

 

Es nevarēju citādi, kā ar noteiktu rūgtumu domāt pie sevis: Tik daudzi citi kustības locekļi apskauž tevi par intīmu saikni ar Rūdolfu Šteineru. Ja vien viņi zinātu, ka, tieši pateicoties tam, cilvēks sāk apzināties visu savu nožēlojamību un ka līdz ar to viņam tiek sadauzīti visi kauli!”

 

Pēc šīm nedēļām sekojošajā brīvlaikā es aizceļoju uz Igauniju un Somiju. Atrasdamies uz tvaikoņa Baltijas jūrā, kas bija gandrīz pilnīgi gluda, man izdevās koncentrēties un klusumā palasīt. Man bija līdzi viens R.Šteinera lekciju cikls, kura nosaukumu es vairs neatceros. Kad es otrajā dienā atkal lasīju, omulīgi sēžot savā atpūtas krēslā, es uzdūros vienai vietai, kuru izlasot man aiz prieka gandrīz vai bija jāaiztur elpa. Tur Rūdolfs Šteiners runāja par gribu. Viņš teica aptuveni šādus vārdus: Garapētnieks sauc par gribu cilvēka izšķiršanos meklēt izziņas ceļu no jutekliskās pasaules pārjutekliskajā. 

 

Man kā zvīņas nokrita no acīm, un es biju dziļi pateicīgs liktenim, kas man ļāva izlasīt šos vārdus kādā klusā brīdī, peldot pa dzimto jūru. Tagad ne vien ārējā, bet arī iekšējā attālumā es atkal pārdomāju situāciju tajā Štutgartes sēdē, un man likās, ka tagad es sapratu, ko Rūdolfs Šteiners toreiz domāja. Proti, ka nekāda ārēja rosība un aizņemtība nevar aizstāt gribu. Svarīgi ir piešķirt elpu mūsu iekšējās būtības kodolam un tad darboties, smeļoties no šīs garīgās elpas avota. Un darbi, paveikti pavisam neredzami, nemanāmi, izrādīja varbūt vairāk gribas nekā daži pasaules acīs spīdoši pasākumi. Tad es biju izrakstījis šos vārdus, taču vēlāk tie pazuda kopā ar citiem dokumentiem, kurus iznīcināja karš.

 

Herberts Hāns – filoloģijas doktors, viens no pirmās valdorfskolas skolotājiem.

 

Hanss Kūns

Kā sākās trīsdaļīguma kustība (fragments)

 

Jau nākamajā dienā pēc Apvienības nodibināšanas(1) Rūdolfs Šteiners lasīja pirmo lekciju Waldorf-Astoria strādniekiem, 24. aprīlī sekoja lekcija alus brūvētavā Dinkelacker Bosch darbnīcu strādniekiem, pēc tam varens priekšlasījums Daimlera darbnīcās Untertjurkheimā ar sekojošu diskusiju, kurā ar interesi piedalījās direktors dr. Riebesam. Viss tika intensīvi sagatavots un klausītāji rūpējās par to, ka Rūdolfs Šteiners visur tika laipni uzņemts. Cilvēki bija iedvesmoti. Rūdolfs Šteiners parādīja sevi kā spārnots tautas runātājs, kādu mēs viņu līdz tam nebijām pazinuši. Sākumā viņš dažiem likās diezgan radikāls, bet viņš nekad nerunāja kaislīgi. Pārmetums par politisku demagoģiju attiecībā uz viņu bija neattaisnots, jo viņš bija dziļi nopietns un stāvēja par debesu tiesu pāri situācijai. Viņa runātāja mākslas noslēpums bija tas, ka viņš kā neviens cits prata nostāties uz savu klausītāju līmeņa un lietot viņu valodu. Tā kā pa starpu notika arī internas sēdes ar iniciantiem un vēl atklātas lekcijas un lekcijas Antroposofiskās biedrības biedriem, tad varēja tikai apbrīnot šī nozīmīgā cilvēka darba spējas. Kas bija šis runātājs, kas bija tik cilvēciski pazīstams ar visām iedzīvotāju vajadzībām un tomēr varēja runāt par garīgajām pasaulēm, kas šķita esam atklātas viņa skatienam?

 

___________________

 

(1) Apvienība „Sociālā organisma trīsdaļīgums”. Tā bija brīva organizācija bez statūtiem un biedru maksas, kas balstījās vienīgi tās locekļu interesē par lietu.

 

Hans Kühn, ein Fragment aus „Wie es zur Dreigliederungsbewegung kam” aus „Erinnerungen an Rudolf Steiner“

Johanness Noimeisters

Par situāciju 1919. gadā

 

Atskatoties uz 1919. gada notikumiem sākot no vēla rudens līdz pavasarim, man dzīvi ataust atmiņā vakars, kad es pirmo reizi drīkstēju redzēt un dzirdēt Rūdolfu Šteineru.

 

Tas bija 1919. gada 22. aprīlī. Tā kā šeit runa ir par noteiktas situācijas aprakstu, es drīkstu raksturot dažus personīgus apstākļus.

 

Pēc tam, kad es kopš savas dzīves 14. gada esmu dzīvojis ciešā saistībā ar sociālisma idejām un biju izgājis cauri visdažādākajām tā formām no mērenām līdz radikālām, neļaujot sevi piesaistīt nekādām partiju dogmām, es pārdzīvoju 1918. gada novembra apvērsumu ar vislielāko iekšējo aktivitāti, pārdzīvoju, kā pēdējos kara gados sagūstītais gribas potenciāls izlija pār cilvēku dvēselēm līdzīgi vētrainam paisumam. Cilvēki juta: pašlaik notiek kaut kas liels, varens pasaulvēsturisks, kā liecinieki viņi bija un gribēja būt. Tas, kas gadu desmitiem partiju sapulcēs, Reihstāga runās, brošūrās, visdažādākajās sociālistu avīzēs un laikrakstos cilvēku dvēselēs tika ieborēts, proti, ka kapitālistiskas saimniecības iekārta iznīcinās pati sevi un, ka vara iekritīs proletariāta rokās kā nogatavojies auglis, šķita vienā naktī kļuvis īstenība. Vadošās sociālistiskās aprindas redzēja varu, pēc kuras viņi ilgojās gadu desmitiem, pēkšņi nonākušu viņu rokās. Taču tiem, kuri visu šo notikumu priekšā nebija galīgi zaudējuši skaidru saprātu, drīz vien kļuva skaidrs, ka tas, kam patiešām būtu jānotiek, nenotiek. Kaut kas vienreizējs pasaules norisē aiziet garām. Un tomēr kaut kam ir jānotiek! Bet kam?

 

Dvēselei, kas tikko atbrīvojusies no kara spiediena, draudēja uzgulties jauns murgs. Varēja redzēt, ka ilgi iecerētā vara tepat izslīd no rokām; pat bija tāds iespaids, ka tā nemaz netika satverta no to cilvēku puses, kuru rokās tā bija iekritusi. Vadošās personības – mēreni, neatkarīgi vai radikāli noskaņotās – sēdējā savos ministru un citos krēslos, bet roku, kas būtu gatavas sakārtot izraisījušos haosu, nebija. Tad no radikālo elementu puses arvien skaļāk izskanēja sauciens pēc „proletariāta diktatūras”. Taču domājošam bija sev jājautā: Ko līdz diktatūra, ja reiz nav galvu, kas būtu spējīgas diktēt. Galu galā, šis sauciens radās no zemapziņā uzausušām bailēm, ka pasaulvēsturisks mirklis aizies garām un paisumam beidzoties atkal iznirs vecais.

 

Šajos mēnešos – no 1918. gada novembra līdz 1919. gada februārim – atmiņā šis laiks šķiet ildzis gadus – es biju pavirzījies līdz anarhismam. Es pazinu daudzas vadošās personības, un tieši tādēļ, ka es viņas pazinu, es arī jutu, ka tās nebija spējīgas uz jebkādu diktatūru. Notikumu iespaidā man likās skaidrs, ka sociālistiskās idejas nebija spējīgas un arī nesaturēja nepieciešamo spēku, lai iejauktos notikumos sakārtojoši un veidojoši.

 

Tad marta sākumā avīzēs parādījās uzsaukums „Vācu tautai un kultūras pasaulei”.

 

Tā bija jauna, neierasta valoda, bet tur bija arī jaunas domas. Un, lai arī es toreiz visu nesapratu, es tomēr parakstīju šo uzsaukumu.

 

Aprīļa vidū es saņēmu ielūgumu uz Rūdolfa Šteinera lekciju „Uzsaukuma parakstītājiem” 22. aprīlī Pilsētas dārza zālē Štutgartē. Man šajā vakarā bija paredzēts referāts „vadoņu skolā, ko es pārņēmu no Albrehta Merca. Tā bija skola, kuras uzdevums bija „radīt” vadoņus, kas vairāk atbilstu notikumiem nekā tie, kas pašlaik uzdod toni. Man bija jārunā par tēmu „Izglītība”. Attiecībā uz šo tēmu, godīgi sakot, es nejutos pārāk omulīgi. Manā apziņā plivinājās kaut kādas neskaidras domas par izglītības spēkiem, taču es nespēju atrast īstos vārdus, lai tās izpaustu. Neskatoties uz bailēm runāt par to, kas man nebija īsti skaidrs, man kā jaunam cilvēkam tomēr bija svarīgāk pateikt kaut ko pašam, nekā klausīties, ko teiks Rūdolfs Šteiners. Un tā es aizgāju uz vadoņu skolu, lai noturētu savu referātu. Kad es tur ierados, man tika pateikts, ka šī vakara pasākums izkrīt, jo visi dodas uz dr.Šteinera lekciju, kuram esot sakāms kaut kas jauns par sociālām problēmām. Man akmens nokrita no sirds... Pilnajā zālē es apsēdos diezgan tālu aizmugurē. Visā telpā valdīja gaidu pilns noskaņojums. Pēc vakara atklāšanas liela auguma, slaids Rūdolfa Šteinera veidols nostājās aiz runātāju pulta. Manās ausīs mierīgi ienāca viņa ar neparastu suverenitāti izrunātie vārdi.

 

Es tiku šīs parādības tā savaldzināts, ka sākumā viņa vārdi aizšalca man garām, taču pēc nedaudziem ievada vārdiem es jutu tos pilnībā ienākam manā apziņā.

 

Es sekoju izklāstītajām domām ar pilnu uzmanību, bet, kamēr es mēģināju tās satvert, es jutos – es nevaru izteikt to citādi – it kā pacelts prom no zemes. Vienlaicīgi es šķitu sev esam it kā zieds, kas pēkšņi pilnīgi atvēra savu kausu, un es jutu no šiem vārdiem gaismu plūstam manī iekšā. Visa mana būtne teica „jā” tam, kas manī plūda. Ne tik daudz skaidrās domās, cik jūtās es pārdzīvoju: šeit runā viens cilvēks, nevis kāda partija. Dzirdot tādus teikumus: „Buržuāzijas gara dzīve tika pārņemta kā tukšs domu savērpums, tā tika sajusta kā dūmi, kas paceļas no saimnieciskām attiecībām... Dvēselei bija jāiztukšojas... Ko es īsti esmu vērts kā cilvēks?” es jutos arī kā proletārietis saprasts.

 

Manās ausīs skanēja vārdi „gara dzīve, tiesiskā dzīve, saimnieciskā dzīve”; lai arī man nebija īsti skaidrs, ko tie manī atraisīja, es tomēr jutu, ka man te kaut kas sāk skaidroties. Un tad Rūdolfa Šteinera lekcijas beigās vareni ieskanējās vārdi: „Kopš 18. gadsimta skan trīskārša sociālās dzīves devīze: brīvība, vienlīdzība, brālība. Kurš, sadzirdējis šos vārdus, nesajuta savā sirdī, ka viņš zina, ka ar tiem tiek pateikts kaut kas liels, bet tie satur pretrunu. Brīvība ir gara dzīves pamatimpulss, vienlīdzība ir valsts un tiesiskas dzīves pamatprincips, un brālība ir tas, kam augstā stilā jāvalda saimniecības jomā.”

 

Visdramatiskākā norise uz kādas skatuves nevarētu sagrābt mani vairāk nekā šie nedaudzie vārdi par brīvības, vienlīdzības un brālības ideju. Tā bija Kolumba ola. Tas ir kaut kas, es sev teicu, kam jāpiekrīt ikvienam tādēļ, ka tā tas patiešām ir.

 

Un tagad, kad izskanēja pēdējie Rūdolfa Šteinera vārdi: „Es esmu pārliecināts, ka šis uzsaukums netiks saprasts tā iemesla dēļ, ka cilvēki neņems to pietiekami vienkārši”, manas dvēseles priekšā nostājās viss tas domu, šaubu un teoriju labirints un lērums, kas pagājušo gadu desmitu gaitā dzīvoja sociālismā un arī manī. Bet vienlaicīgi man radās jautājums, vai cilvēki to sapratīs? Kā bija iespējams gadu desmitiem skandināt proletariāta priekšā saucienu pēc brīvības, vienlīdzības un brālības, nepaskaidrojot to pretrunīgo raksturu, nesniedzot cilvēkiem par to skaidras domas? Es redzēju apstiprināmies manu sajūtu, ka toreiz pie varas nonākušie nebija spējīgi pareizi izmantot pasaulvēsturisku mirkli. Kurš var pareizi izmantot tādu situāciju kā toreizējā, ja viņš nespēj pat aptvert tādas nesošās idejas kā brīvības, vienlīdzības un brālības ideja to pretrunīgumā, lai tad šo pretrunu atrisinātu?

 

Un tikko uzaususi sapratnes gaisma satumsa manā prātā. Es jutos it kā tumša mākoņa apņemts un teicu sev: cilvēki nesapratīs to, kas man pašam lekcijas laikā ir kļuvis tik ļoti skaidrs. Bet ir jānotiek kaut kam, lai tomēr varētu īstenoties tas, ko viņi nesapratīs. Šādā pretrunīgā, iedvesmas un nomāktības pilnā noskaņojumā es pieteicos runāt. 

Tā kā Rūdolfs Šteiners vēl atbildēja uz vienu jautājumu, man bija ilgi jāgaida. Tad es, starp citu, teicu sekojošo: „Ja šeit zālē buržuju vietā sēdētu proletārieši, viņi no visas sirds piekristu Rūdolfa Šteinera izklāstījumiem. Viņi justos saprasti dzirdot vārdus: „Mums šodien ir vajadzība ne tikai pēc citām iestādēm. Lai cik paradoksāli tas skanētu, bet mums vajadzīgas citas galvas uz mūsu pleciem, galvas, kurām ir jaunas idejas!” Viņi atpazītu šajos vārdos patieso sociālismu. Bet tā vietā, - es turpināju -, cilvēki šeit sēž, it kā nekas nebūtu noticis.” Mani vārdi bija musinošāki, nekā es šeit atstāstu, un sekas bija tādas, ka viens kungs uzleca kājās un savā sašutumā grasījās novilkt mani no podiuma. Šī uzbrukuma laikā es sajutu sevī ledainu mieru un teicu kungam tikai: „Jūs taču arī varat pieteikties pie vārda.” Es nebiju ievērojis, ka Rūdolfs Šteiners pēkšņi, nesakot ne vārda, it kā aizsargājot nostājās man aiz muguras viegli pacēlis rokas. Tad es runāju tālāk un, kad Rūdolfs Šteiners atkal bija ieņēmis savu vietu, teicu viņam: „Vai jūs, dr. Šteinera kungs, domājat, ka, ja četri kara gadi nav bijuši spējīgi uzlikt cilvēkiem uz pleciem jaunas galvas, tad to dabūs gatavu lai cik skaistas un pareizas domas par trīsdaļīgumu? Un tādēļ – es turpināju – vispirms ar proletariāta diktatūru ir jāsagatavo augsne šo domu īstenošanai.”

 

Man jāatzīstas, ka, tikko es to biju pateicis, es sajutos nokļuvis kādā lielā pretrunā, jo, vai tad revolūcijas mēnešos man nav kļuvis skaidrs, ka nav cilvēku, kuri būtu spējīgi īstenot diktatūru? Es gāju atpakaļ savā vietā ar sajūtu: labāk tu būtu klusējis. Varbūt es šeit drīkstu norādīt uz to, ka vienā no Štutgartes biedru sapulcēm Rūdolfs Šteiners ir apzīmējis šo domu par trīsdaļīguma sagatavošanu ar diktatūru kā arimanisku inspirāciju.

 

Un tagad es pārdzīvoju labestīgu, bet dziļi nopietnu Rūdolfa Šteinera atbildi, kas man aizgāja līdz pat nierēm. Viņš teica, ka viņš nepievienojas iepriekšēja runātāja pesimismam. Viņš piekristu mēģinājumam nonākt pie trīsdaļīguma caur komunismu, ja tādējādi varētu kaut ko sasniegt. Bet patiesībā komunisms tikai nolika troņa un altāra vietā fabriku un kantori. Es jutos satriekts. Taču sapratnes vietā manī sacēlās opozīcija, un, kad lekcijas beigās mani uzrunāja divi Heidenheimas strādnieki (mūsu draugs Mēbolds bija uzdevis viņiem mani uzrunāt un teica „Tas mums noderēs”), es piekritu sarunai ar viņiem, bet iekšēji nolēmu neļaut viņiem mani noķert. Mana sirds teica „jā”, bet vecie priekšstati spokojās un teica „nē”!

 

Šīs pretrunas plosīts es tuvākajos mēnešos apmeklēju gandrīz visas Rūdolfa Šteinera lekcijas. Es pārdzīvoju viņu diskusijās ar dažāda ranga arodbiedrību un partiju pārstāvjiem, pārdzīvoju, cik suverena bija viņa domu gaita un cik nožēlojami visi iebildumi uz sociālistisku dogmu pamata. Es redzēju, ka Rūdolfa Šteinera domām, kuras tika izskaidrotas kā buržuāziskas ideoloģijas, nevarēja tikt pretstatīts nekas nopietns. Kad Rūdolfs Šteiners runāja lielākos strādnieku lokos, tad es varēju novērot, ka viņi pārdzīvoja kaut ko līdzīgu tam, ko es biju pārdzīvojis klausoties pirmo viņa lekciju. Bet kad pēc tam ar saviem argumentiem uzstājās dažādas autoritātes no sociālistiskām kustībām, es redzēju, ka strādniekos uzplaiksnījusi sapratnes gaismiņa iepretī jaunām idejām aptumšojās. Tā cilvēki, kas netika audzināti patstāvīgai domāšanai un pašu spriedumu veidošanai, arvien no jauna pakļāvās autoritāram dogmatismam.

 

Tā pagāja 1919. gada pavasaris un vasara. Vecie, atpalikušie spēki ieguva arvien vairāk varas. Pēc lekcijas 22. aprīlī mani arvien no jauna uzrunāja dažādi cilvēki, un tā es uzzināju par antroposofiju.

 

Merca skolu, ko es arvien vēl apmeklēju, es arvien vairāk sajutu kā sīku un bezjēdzīgu pasākumu. Arī no partijām es arvien vairāk distancējos un jūtos to atstāts. Attiecībā uz Rūdolfa Šteinera darbību es pārdzīvoju, kā viņš centās panākt kaut drusciņ sapratnes, bet arī, kā visu to uzticību, ko viņš vinnēja ar savu personīgo darbību, viņam atkal izrāva nelietišķo pretinieku armija.

 

1919. gada augustā es saņēmu rokā grāmatu „Kā iegūst atziņas par pārjutekliskām pasaulēm?” Es lasīju to ar vislielāko uzmanību un, izlasījis apmēram divas trešdaļas, zināju, ka man jārunā ar dr. Šteineru.

 

Pēc trīs neveiksmīgiem mēģinājumiem pieteikties uz sarunu ar Rūdolfu Šteineru viņš pieņēma mani Landhauzes ielā. Es biju pārsteigts par to, ka viņš sveicināja mani kā vecu paziņu. Es taču, lai arī tikai vienu reizi, bet tomēr esmu uzstājies pret viņu. Bibliotēkā viņš apsēdās man pretī, gaisma aizmugurē, galva atbalstīta pret roku. Viņš skatījās uz mani ar jautājumu savās nopietni labestīgajās acīs. Es teicu, ka esmu izlasījis grāmatu „Kā iegūst atziņas par pārjutekliskām pasaulēm?” un domāju, ka esmu atradis tajā kaut ko, kam varu pateikt „jā”. Viņš cieši paskatījās uz mani un teica tikai: „Ak, tā jūs domājat?” Gadījās tā, ka es varēju runāt par savas attīstības gaitu un par to, kā es, pārdzīvojis vadošo sociālistu aprindu neveiksmi, tagad esmu nonācis pie anarhistu pasaules uzskata un, lasot Makaja „Anarhistus”, esmu nonācis pie sapratnes, pateicoties kurai jūtos pilnīgi patstāvīgs pretstatā sociālistu uzskatam par masu vadību un ietekmēšanu. Tagad Rūdolfs Šteiners ar bezgalīgu siltumu stāstīja man par Džonu Henriju Makaju (John Henry Mackay), grāmatas „Anarhisti” autoru. Viņš runāja par to, ka viņš viņu esot pazinis personīgi, bieži vien Berlīnē pusdienojis kopā ar viņu, ka viņš ar lielu interesi sekoja Makaja attīstības gaitai un, ka Makajs esot runājis ar viņu par grāmatu „Brīvības filosofija”. Un tad viņš kļuva ļoti, ļoti nopietns, atkal cieši uzlūkoja mani un teica: „Jā, mans mīļais Noimeistera kungs, tagad tie laiki ir garām, kad sēžot pie rakstāmgalda varēja rakstīt grāmatas par sociālo jautājumu. Šodien kaut kam jānotiek, kas var līdz pašiem pamatiem pārveidot pašreizējo haosu.” Es nevaru izpaust to citādi, kā: es jutos uzrunāts līdz pat kauliem.

 

Tālāk sarunā sekoja šis tas personīgs un beigās es palūdzu Rūdolfu Šteineru uzņemt mani Antroposofiskajā biedrībā. Viņš atkal uzlūkoja mani visai nopietni un teica bezgala labestīgi: „Tas jums vēlreiz jāpārdomā...” Es teicu: „Es negribu pārdomāt, es gribu kļūt par biedru.” Uz to viņš teica: „Tomēr pagaidiet ar to.” Bet es tomēr gribēju iestāties biedrībā.

 

Man bija nesaprotami, kādēļ viņš neizrādīja nekādu interesi par to, lai dabūtu savā biedrībā jaunu biedru.

 

Ja man divos vārdos jāpasaka, ko es toreiz izjutu nonācis biedrībā, tad es teiktu, ka es jutos nokļuvis mājās. Tad man sekoja laiks, kurā es visintensīvākajā veidā uzņēmu antroposofiju.

 

_______________________

 

Johannes Neumeister, Zur Situation des Jahres 1919; aus „Erinnerungen an Rudolf Steiner“ herausgegeben von Erika Beltle und Kurt Vierl, FGL

Please reload