Kad es vēl biju pavisam mazs zēns, mans tēvs bažījās, ka mana dvēsele nespēs pareizi inkarnēt miesā, t.i., ka es palikšu plānprātīgs. Ar šīm savām bažām viņš bija griezies pie Rūdolfa Šteinera. Reiz, kad es kopā ar savu māti gāju pa Štutgartes Kanonenweg (šodien Hausmannstrasse), mēs satikām viņu un viņš sveicināja mūs, priecīgi iesaucoties: «Re, kur nāk mazais doktors Teberats!» un turpat deva manai mātei padomu, kādu diez vai cits pedagogs visā pasaulē būtu devis. Viņš ieteica, ļaut kādam māksliniekam uzgleznot manu portretu. Kad aprod ar šo neparasto domu, var sajust tās pareizību. Četrus, piecus gadus vecs zēns, kurš savas dienas pavada pusapzināti, vērojot kā uz audekla rodas viņa attēls, var saņemt palīdzību savai inkarnēšanai, ja mākslinieks pats to pareizi pārdzīvo.

Rūdolfs Šteiners pats izvēlējās arī mākslinieci, kurai viņaprāt varēja uzticēt šo uzdevumu. Tā bija krievu gleznotāja Margarita Vasiļjevna Vološina. Šeit mēs varam sajust valdorfskolas principu, pēc kura mēs īpaši auglīgi iedarbojamies uz bērniem nevis ar to, ko mēs jau labi varam, bet gan ar to, ko mēs ar sīvu darbu paši pie sevis sasniedzam. Krievu tautības cilvēks vēl pats ir ne visai dziļi inkarnēts. Tas viss haoss, kas ir vērojams Krievijā, ir jāsaprot kā vissvētākās veselas tautas dzemdību sāpes, jo tās īsta iemiesošanās ir vēl diezgan tālas nākotnes uzdevums.

Tātad bērns daudzas dienas stundām ilgi pavadīja ne visai zemišķajā  šīs krievu mākslinieces atmosfērā, un šī cilvēka mīlestības un labestības pilnais gars spēja pavisam maigi uzmodināt viņa dvēseli paša dzīvei uz Zemes. Liekas, ka abi – bērns un krievu māksliniece – palīdzējuši viens otram apgūt šīs Zemes pasauli. Turklāt man pašam tas deva visai nākamajai dzīvei intīmas saiknes sajūtu ar krievu tautas dvēseli.

Kad glezna vēl nebija pilnīgi gatava, mana māte reiz apgrieza man matus, nenojauzdama, ko tas nozīmē māksliniecei. Vološinas kundze, ieraudzījusi šo pārmaiņu manā izskatā, izsamisa un teica, ka nevar turpināt darbu. Pēc kāda laika viņa atnesa nepabeigto gleznu maniem vecākiem uz mūsu Štutgartes dzīvokli. Tur tā vēlāk pazuda, un neviens nevarēja izskaidrot, kur tā palika. Man liekas, ka bērnam viss šis process pedagoģiskajā ziņā noritēja tieši tā, kā tam bija jābūt. Inkarnācijas process bija tikai jāierosina, bet tā pabeigšana bija jāatstāj pašas individualitātes brīvībai.                           

Jirgens Teberats – matemātiķis un dabaszinātņu doktors, valdorfskolotājs.