Atskatoties uz 1919. gada notikumiem sākot no vēla rudens līdz pavasarim, man dzīvi ataust atmiņā vakars, kad es pirmo reizi drīkstēju redzēt un dzirdēt Rūdolfu Šteineru.

Tas bija 1919. gada 22. aprīlī. Tā kā šeit runa ir par noteiktas situācijas aprakstu, es drīkstu raksturot dažus personīgus apstākļus.

Pēc tam, kad es kopš savas dzīves 14. gada esmu dzīvojis ciešā saistībā ar sociālisma idejām un biju izgājis cauri visdažādākajām tā formām no mērenām līdz radikālām, neļaujot sevi piesaistīt nekādām partiju dogmām, es pārdzīvoju 1918. gada novembra apvērsumu ar vislielāko iekšējo aktivitāti, pārdzīvoju, kā pēdējos kara gados sagūstītais gribas potenciāls izlija pār cilvēku dvēselēm līdzīgi vētrainam paisumam. Cilvēki juta: pašlaik notiek kaut kas liels, varens pasaulvēsturisks, kā liecinieki viņi bija un gribēja būt. Tas, kas gadu desmitiem partiju sapulcēs, Reihstāga runās, brošūrās, visdažādākajās sociālistu avīzēs un laikrakstos cilvēku dvēselēs tika ieborēts, proti, ka kapitālistiskas saimniecības iekārta iznīcinās pati sevi un, ka vara iekritīs proletariāta rokās kā nogatavojies auglis, šķita vienā naktī kļuvis īstenība. Vadošās sociālistiskās aprindas redzēja varu, pēc kuras viņi ilgojās gadu desmitiem, pēkšņi nonākušu viņu rokās. Taču tiem, kuri visu šo notikumu priekšā nebija galīgi zaudējuši skaidru saprātu, drīz vien kļuva skaidrs, ka tas, kam patiešām būtu jānotiek, nenotiek. Kaut kas vienreizējs pasaules norisē aiziet garām. Un tomēr kaut kam ir jānotiek! Bet kam?

Dvēselei, kas tikko atbrīvojusies no kara spiediena, draudēja uzgulties jauns murgs. Varēja redzēt, ka ilgi iecerētā vara tepat izslīd no rokām; pat bija tāds iespaids, ka tā nemaz netika satverta no to cilvēku puses, kuru rokās tā bija iekritusi. Vadošās personības – mēreni, neatkarīgi vai radikāli noskaņotās – sēdējā savos ministru un citos krēslos, bet roku, kas būtu gatavas sakārtot izraisījušos haosu, nebija. Tad no radikālo elementu puses arvien skaļāk izskanēja sauciens pēc „proletariāta diktatūras”. Taču domājošam bija sev jājautā: Ko līdz diktatūra, ja reiz nav galvu, kas būtu spējīgas diktēt. Galu galā, šis sauciens radās no zemapziņā uzausušām bailēm, ka pasaulvēsturisks mirklis aizies garām un paisumam beidzoties atkal iznirs vecais.

Šajos mēnešos – no 1918. gada novembra līdz 1919. gada februārim – atmiņā šis laiks šķiet ildzis gadus – es biju pavirzījies līdz anarhismam. Es pazinu daudzas vadošās personības, un tieši tādēļ, ka es viņas pazinu, es arī jutu, ka tās nebija spējīgas uz jebkādu diktatūru. Notikumu iespaidā man likās skaidrs, ka sociālistiskās idejas nebija spējīgas un arī nesaturēja nepieciešamo spēku, lai iejauktos notikumos sakārtojoši un veidojoši.

Tad marta sākumā avīzēs parādījās uzsaukums „Vācu tautai un kultūras pasaulei”.

Tā bija jauna, neierasta valoda, bet tur bija arī jaunas domas. Un, lai arī es toreiz visu nesapratu, es tomēr parakstīju šo uzsaukumu.

Aprīļa vidū es saņēmu ielūgumu uz Rūdolfa Šteinera lekciju „Uzsaukuma parakstītājiem” 22. aprīlī Pilsētas dārza zālē Štutgartē. Man šajā vakarā bija paredzēts referāts „vadoņu skolā, ko es pārņēmu no Albrehta Merca. Tā bija skola, kuras uzdevums bija „radīt” vadoņus, kas vairāk atbilstu notikumiem nekā tie, kas pašlaik uzdod toni. Man bija jārunā par tēmu „Izglītība”. Attiecībā uz šo tēmu, godīgi sakot, es nejutos pārāk omulīgi. Manā apziņā plivinājās kaut kādas neskaidras domas par izglītības spēkiem, taču es nespēju atrast īstos vārdus, lai tās izpaustu. Neskatoties uz bailēm runāt par to, kas man nebija īsti skaidrs, man kā jaunam cilvēkam tomēr bija svarīgāk pateikt kaut ko pašam, nekā klausīties, ko teiks Rūdolfs Šteiners. Un tā es aizgāju uz vadoņu skolu, lai noturētu savu referātu. Kad es tur ierados, man tika pateikts, ka šī vakara pasākums izkrīt, jo visi dodas uz dr.Šteinera lekciju, kuram esot sakāms kaut kas jauns par sociālām problēmām. Man akmens nokrita no sirds... Pilnajā zālē es apsēdos diezgan tālu aizmugurē. Visā telpā valdīja gaidu pilns noskaņojums. Pēc vakara atklāšanas liela auguma, slaids Rūdolfa Šteinera veidols nostājās aiz runātāju pulta. Manās ausīs mierīgi ienāca viņa ar neparastu suverenitāti izrunātie vārdi.

Es tiku šīs parādības tā savaldzināts, ka sākumā viņa vārdi aizšalca man garām, taču pēc nedaudziem ievada vārdiem es jutu tos pilnībā ienākam manā apziņā.

Es sekoju izklāstītajām domām ar pilnu uzmanību, bet, kamēr es mēģināju tās satvert, es jutos – es nevaru izteikt to citādi – it kā pacelts prom no zemes. Vienlaicīgi es šķitu sev esam it kā zieds, kas pēkšņi pilnīgi atvēra savu kausu, un es jutu no šiem vārdiem gaismu plūstam manī iekšā. Visa mana būtne teica „jā” tam, kas manī plūda. Ne tik daudz skaidrās domās, cik jūtās es pārdzīvoju: šeit runā viens cilvēks, nevis kāda partija. Dzirdot tādus teikumus: „Buržuāzijas gara dzīve tika pārņemta kā tukšs domu savērpums, tā tika sajusta kā dūmi, kas paceļas no saimnieciskām attiecībām... Dvēselei bija jāiztukšojas... Ko es īsti esmu vērts kā cilvēks?” es jutos arī kā proletārietis saprasts.

Manās ausīs skanēja vārdi „gara dzīve, tiesiskā dzīve, saimnieciskā dzīve”; lai arī man nebija īsti skaidrs, ko tie manī atraisīja, es tomēr jutu, ka man te kaut kas sāk skaidroties. Un tad Rūdolfa Šteinera lekcijas beigās vareni ieskanējās vārdi: „Kopš 18. gadsimta skan trīskārša sociālās dzīves devīze: brīvība, vienlīdzība, brālība. Kurš, sadzirdējis šos vārdus, nesajuta savā sirdī, ka viņš zina, ka ar tiem tiek pateikts kaut kas liels, bet tie satur pretrunu. Brīvība ir gara dzīves pamatimpulss, vienlīdzība ir valsts un tiesiskas dzīves pamatprincips, un brālība ir tas, kam augstā stilā jāvalda saimniecības jomā.”

Visdramatiskākā norise uz kādas skatuves nevarētu sagrābt mani vairāk nekā šie nedaudzie vārdi par brīvības, vienlīdzības un brālības ideju. Tā bija Kolumba ola. Tas ir kaut kas, es sev teicu, kam jāpiekrīt ikvienam tādēļ, ka tā tas patiešām ir.

Un tagad, kad izskanēja pēdējie Rūdolfa Šteinera vārdi: „Es esmu pārliecināts, ka šis uzsaukums netiks saprasts tā iemesla dēļ, ka cilvēki neņems to pietiekami vienkārši”, manas dvēseles priekšā nostājās viss tas domu, šaubu un teoriju labirints un lērums, kas pagājušo gadu desmitu gaitā dzīvoja sociālismā un arī manī. Bet vienlaicīgi man radās jautājums, vai cilvēki to sapratīs? Kā bija iespējams gadu desmitiem skandināt proletariāta priekšā saucienu pēc brīvības, vienlīdzības un brālības, nepaskaidrojot to pretrunīgo raksturu, nesniedzot cilvēkiem par to skaidras domas? Es redzēju apstiprināmies manu sajūtu, ka toreiz pie varas nonākušie nebija spējīgi pareizi izmantot pasaulvēsturisku mirkli. Kurš var pareizi izmantot tādu situāciju kā toreizējā, ja viņš nespēj pat aptvert tādas nesošās idejas kā brīvības, vienlīdzības un brālības ideja to pretrunīgumā, lai tad šo pretrunu atrisinātu?

Un tikko uzaususi sapratnes gaisma satumsa manā prātā. Es jutos it kā tumša mākoņa apņemts un teicu sev: cilvēki nesapratīs to, kas man pašam lekcijas laikā ir kļuvis tik ļoti skaidrs. Bet ir jānotiek kaut kam, lai tomēr varētu īstenoties tas, ko viņi nesapratīs. Šādā pretrunīgā, iedvesmas un nomāktības pilnā noskaņojumā es pieteicos runāt.
Tā kā Rūdolfs Šteiners vēl atbildēja uz vienu jautājumu, man bija ilgi jāgaida. Tad es, starp citu, teicu sekojošo: „Ja šeit zālē buržuju vietā sēdētu proletārieši, viņi no visas sirds piekristu Rūdolfa Šteinera izklāstījumiem. Viņi justos saprasti dzirdot vārdus: „Mums šodien ir vajadzība ne tikai pēc citām iestādēm. Lai cik paradoksāli tas skanētu, bet mums vajadzīgas citas galvas uz mūsu pleciem, galvas, kurām ir jaunas idejas!” Viņi atpazītu šajos vārdos patieso sociālismu. Bet tā vietā, - es turpināju -, cilvēki šeit sēž, it kā nekas nebūtu noticis.” Mani vārdi bija musinošāki, nekā es šeit atstāstu, un sekas bija tādas, ka viens kungs uzleca kājās un savā sašutumā grasījās novilkt mani no podiuma. Šī uzbrukuma laikā es sajutu sevī ledainu mieru un teicu kungam tikai: „Jūs taču arī varat pieteikties pie vārda.” Es nebiju ievērojis, ka Rūdolfs Šteiners pēkšņi, nesakot ne vārda, it kā aizsargājot nostājās man aiz muguras viegli pacēlis rokas. Tad es runāju tālāk un, kad Rūdolfs Šteiners atkal bija ieņēmis savu vietu, teicu viņam: „Vai jūs, dr. Šteinera kungs, domājat, ka, ja četri kara gadi nav bijuši spējīgi uzlikt cilvēkiem uz pleciem jaunas galvas, tad to dabūs gatavu lai cik skaistas un pareizas domas par trīsdaļīgumu? Un tādēļ – es turpināju – vispirms ar proletariāta diktatūru ir jāsagatavo augsne šo domu īstenošanai.”

Man jāatzīstas, ka, tikko es to biju pateicis, es sajutos nokļuvis kādā lielā pretrunā, jo, vai tad revolūcijas mēnešos man nav kļuvis skaidrs, ka nav cilvēku, kuri būtu spējīgi īstenot diktatūru? Es gāju atpakaļ savā vietā ar sajūtu: labāk tu būtu klusējis. Varbūt es šeit drīkstu norādīt uz to, ka vienā no Štutgartes biedru sapulcēm Rūdolfs Šteiners ir apzīmējis šo domu par trīsdaļīguma sagatavošanu ar diktatūru kā arimanisku inspirāciju.

Un tagad es pārdzīvoju labestīgu, bet dziļi nopietnu Rūdolfa Šteinera atbildi, kas man aizgāja līdz pat nierēm. Viņš teica, ka viņš nepievienojas iepriekšēja runātāja pesimismam. Viņš piekristu mēģinājumam nonākt pie trīsdaļīguma caur komunismu, ja tādējādi varētu kaut ko sasniegt. Bet patiesībā komunisms tikai nolika troņa un altāra vietā fabriku un kantori. Es jutos satriekts. Taču sapratnes vietā manī sacēlās opozīcija, un, kad lekcijas beigās mani uzrunāja divi Heidenheimas strādnieki (mūsu draugs Mēbolds bija uzdevis viņiem mani uzrunāt un teica „Tas mums noderēs”), es piekritu sarunai ar viņiem, bet iekšēji nolēmu neļaut viņiem mani noķert. Mana sirds teica „jā”, bet vecie priekšstati spokojās un teica „nē”!

Šīs pretrunas plosīts es tuvākajos mēnešos apmeklēju gandrīz visas Rūdolfa Šteinera lekcijas. Es pārdzīvoju viņu diskusijās ar dažāda ranga arodbiedrību un partiju pārstāvjiem, pārdzīvoju, cik suverena bija viņa domu gaita un cik nožēlojami visi iebildumi uz sociālistisku dogmu pamata. Es redzēju, ka Rūdolfa Šteinera domām, kuras tika izskaidrotas kā buržuāziskas ideoloģijas, nevarēja tikt pretstatīts nekas nopietns. Kad Rūdolfs Šteiners runāja lielākos strādnieku lokos, tad es varēju novērot, ka viņi pārdzīvoja kaut ko līdzīgu tam, ko es biju pārdzīvojis klausoties pirmo viņa lekciju. Bet kad pēc tam ar saviem argumentiem uzstājās dažādas autoritātes no sociālistiskām kustībām, es redzēju, ka strādniekos uzplaiksnījusi sapratnes gaismiņa iepretī jaunām idejām aptumšojās. Tā cilvēki, kas netika audzināti patstāvīgai domāšanai un pašu spriedumu veidošanai, arvien no jauna pakļāvās autoritāram dogmatismam.

Tā pagāja 1919. gada pavasaris un vasara. Vecie, atpalikušie spēki ieguva arvien vairāk varas. Pēc lekcijas 22. aprīlī mani arvien no jauna uzrunāja dažādi cilvēki, un tā es uzzināju par antroposofiju.

Merca skolu, ko es arvien vēl apmeklēju, es arvien vairāk sajutu kā sīku un bezjēdzīgu pasākumu. Arī no partijām es arvien vairāk distancējos un jūtos to atstāts. Attiecībā uz Rūdolfa Šteinera darbību es pārdzīvoju, kā viņš centās panākt kaut drusciņ sapratnes, bet arī, kā visu to uzticību, ko viņš vinnēja ar savu personīgo darbību, viņam atkal izrāva nelietišķo pretinieku armija.

1919. gada augustā es saņēmu rokā grāmatu „Kā iegūst atziņas par pārjutekliskām pasaulēm?” Es lasīju to ar vislielāko uzmanību un, izlasījis apmēram divas trešdaļas, zināju, ka man jārunā ar dr. Šteineru.

Pēc trīs neveiksmīgiem mēģinājumiem pieteikties uz sarunu ar Rūdolfu Šteineru viņš pieņēma mani Landhauzes ielā. Es biju pārsteigts par to, ka viņš sveicināja mani kā vecu paziņu. Es taču, lai arī tikai vienu reizi, bet tomēr esmu uzstājies pret viņu. Bibliotēkā viņš apsēdās man pretī, gaisma aizmugurē, galva atbalstīta pret roku. Viņš skatījās uz mani ar jautājumu savās nopietni labestīgajās acīs. Es teicu, ka esmu izlasījis grāmatu „Kā iegūst atziņas par pārjutekliskām pasaulēm?” un domāju, ka esmu atradis tajā kaut ko, kam varu pateikt „jā”. Viņš cieši paskatījās uz mani un teica tikai: „Ak, tā jūs domājat?” Gadījās tā, ka es varēju runāt par savas attīstības gaitu un par to, kā es, pārdzīvojis vadošo sociālistu aprindu neveiksmi, tagad esmu nonācis pie anarhistu pasaules uzskata un, lasot Makaja „Anarhistus”, esmu nonācis pie sapratnes, pateicoties kurai jūtos pilnīgi patstāvīgs pretstatā sociālistu uzskatam par masu vadību un ietekmēšanu. Tagad Rūdolfs Šteiners ar bezgalīgu siltumu stāstīja man par Džonu Henriju Makaju (John Henry Mackay), grāmatas „Anarhisti” autoru. Viņš runāja par to, ka viņš viņu esot pazinis personīgi, bieži vien Berlīnē pusdienojis kopā ar viņu, ka viņš ar lielu interesi sekoja Makaja attīstības gaitai un, ka Makajs esot runājis ar viņu par grāmatu „Brīvības filosofija”. Un tad viņš kļuva ļoti, ļoti nopietns, atkal cieši uzlūkoja mani un teica: „Jā, mans mīļais Noimeistera kungs, tagad tie laiki ir garām, kad sēžot pie rakstāmgalda varēja rakstīt grāmatas par sociālo jautājumu. Šodien kaut kam jānotiek, kas var līdz pašiem pamatiem pārveidot pašreizējo haosu.” Es nevaru izpaust to citādi, kā: es jutos uzrunāts līdz pat kauliem.

Tālāk sarunā sekoja šis tas personīgs un beigās es palūdzu Rūdolfu Šteineru uzņemt mani Antroposofiskajā biedrībā. Viņš atkal uzlūkoja mani visai nopietni un teica bezgala labestīgi: „Tas jums vēlreiz jāpārdomā...” Es teicu: „Es negribu pārdomāt, es gribu kļūt par biedru.” Uz to viņš teica: „Tomēr pagaidiet ar to.” Bet es tomēr gribēju iestāties biedrībā.

Man bija nesaprotami, kādēļ viņš neizrādīja nekādu interesi par to, lai dabūtu savā biedrībā jaunu biedru.

Ja man divos vārdos jāpasaka, ko es toreiz izjutu nonācis biedrībā, tad es teiktu, ka es jutos nokļuvis mājās. Tad man sekoja laiks, kurā es visintensīvākajā veidā uzņēmu antroposofiju.

Johannes Neumeister, Zur Situation des Jahres 1919; aus „Erinnerungen an Rudolf Steiner“ herausgegeben von Erika Beltle und Kurt Vierl, FGL.