“Cilvēks spēlē tikai tad,
kad viņš pilnā šī vārda nozīmē ir cilvēks,
un viņš ir tikai tad pilnīgi cilvēks,
kad spēlē...”

Frīdrihs Šillers

Kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem,
es esmu izstrādājis daudzas spēles un vingrinājumus cilvēku grupām.
Pateicoties Mervi Mansikkala,
vēlāk klāt nāca dejas, tad arī eiritmijas elementi.
Mūs un mūsu draugus vieno kopīgie meklējumi
pēc kāda visu apkopojoša mākslas darba,
ko grieķi sauca choros,
ģermāņi – leikr, somi – kalewala.

Tātad spēle nav vis kāda metode, kāda sistēma,
bet gan viens vienīgs ceļš.
Tas sākas kā sēkla – it kā punktveidīgi,
taču atveras līdzīgi leņķim, kas var augt bezgalīgi.
Spēļu vingrinājumi vadās pēc stingriem noteikumiem,
taču šie noteikumi vingrinājumu gaitā arvien mainās un attīstās –
labi pārskatāmi visiem dalībniekiem.
Šī darba sastāvdaļa ir sarunas par pārdzīvoto,
par sociālām attiecībām,
par pedagoģiju, sevišķi par valdorfbērnudārzu un sākumskolu,
kā arī par personīgo dzīves uztveri.
Dažādās vietās cilvēki piekopj šos vingrinājumus
visdažādākajās dzīves sfērās,
tā kā var runāt par kādas skolas iedīgli.
Pirmām kārtām šie spēļu vingrinājumi noder pedagogiem,
sevišķi bērnudārza audzinātājām,
bet arī mūziķu un eiritmistu darbā.
Vingrinājumi ar nūjām, šņorēm, akmeņiem, ūdeni
un vispār dabā un ar dabu paplašina spēļu loku.

***

Mūsu laikā
neapturami sairst smalkie,
kādreiz stiprie audi,
kas savieno cilvēkus, garīgas būtnes un lietas.

Visi organizatoriski pasākumi,
ar kuriem tiek mēģināts
mākslīgi atkal savienot irstošā auduma daļas,
ir veltīgi,
lai cik asprātīgi tie arī būtu.

Haoss ir neapturams.

Vienīgi māksla, mākslinieciskā izjūta,
kas dzīvo cilvēku grupās,
var pārveidot haosu
radošajā darbībā.

Tad haoss pārtop dīglī.

Tādēļ der
mazās, modeļveidīgās grupās
vingrināties
pārdomāt, izjust un realizēt
visu atbrīvojošos spēku kopsakarību
ar cilvēciskā stāva kustībām.


Verners Kūfuss - dziedinošais pedagogs, dzejnieks, publicists,

novators pirmsskolas pedagoģijas jomā

Sociālās spēles notiek divas reizes gadā kā nedēļas nogales kursi.