1902. gadā Rūdolfs Šteiners ir izšķīries uzstāties kā garazinātnes sludinātājs materiālistiskās pasaules priekšā. Līdz ar to viņš izraisīja pret sevi šīs pasaules izsmieklu, zobošanos un naidu. Visapdāvinātākais sava laika vīrs, universāls ģēnijs, kuram tikai pietrūka savtīguma un patmīlas, lai panāktu vispārēju atzinību jebkurā no zinātnes vai mākslas jomām, brīvprātīgi atteicās no pasaulīgas karjeras, lai spertu cilvēces labā to vissvarīgāko soli, kas ļautu tai apzināti gribas impulsētas domāšanas ceļā aptvert garīgu īstenību. Viņš meklēja iespēju pārmest tiltu pār bezdibeni, kurā bija jānogrimst vēl Nīčem kā sava laika pārstāvim un konsekventi materiālistiskam domātājam un ar viņu neskaitāmiem mazākiem gariem, kuri vairs neatrada izeju no garīga tukšuma, kas ir izveidojies Eiropā 19. gadsimta beigās. Tādiem Rūdolfs Šteiners ir kļuvis par glābēju un palīgu. Viņu un visas cilvēces labā viņš ir spēris šo soli, kas nozīmē visdrosmīgāko uzlidojumu cilvēka attīstības ceļā: apzinātu garīgās realitātes satveršanu, gribas stiprinātu, domu caurstrāvotu iejušanos tās substances būtībā. Nevis apslāpēta apziņa, kas piemīt Austrumu garīgumam, nevis jūtu ekstāze, nevis mistisks reibums; skarbi, stingri un skaidri viņš gāja savu garīgas apgaismošanas ceļu, un, sniedzot garīgās vērtības, nekad nav pieļāvis nevienu kompromisu. Viņš nekad nav paguris katrā pilsētā, kur uzstājās, arvien no jauna kārtu pēc kārtas atklāt pamatus, uz kuriem ir uzbūvējis savu stingri saskaņotu domu ēku atbilstoši mūsdienu cilvēku izziņas spējām. Viņš pilnā mērā atzina to pamatotību un pieprasīja to ievērošanu. Viņš izteica atzinību par dabaszinātnes sasniegumiem, ieteica pielietot tās metodes arī garazinātnē; viņš skarbi kritizēja agnosticismu un kantaino Kanta domāšanu, neatzina pašuzspiestas izziņas robežas.

Tādēļ nav brīnums, ka mūsdienu gara despotu naids sacēlās pret viņu līdz debesīm. Viņam uzbruka visdažādāko virzienu pārstāvji, jo viņš taču ienesa visās dzīves jomās kustību, atjaunojošu, nākotni radošu dzīvību. Kas nes cilvēcei šo dzīvību, uzņemas mocekļa likteni. Viņš stāv starp naidu, nenovīdību un izsmieklu no vienas puses un nepietiekamību, kūtrumu vai vieglprātīgu pārsteidzību no otras puses. Patiesi pacietības kalngals ikdienas mocību ceļā starp agresīviem ienaidnieku uzbrukumiem un palīdzību meklējošas cilvēces saucieniem, uz kuriem viņš atbildēja ar nenogurstošu, absolūtu visu savu spēku un spēju atdevi. Kas sper cilvēces labā šādu soli, kas iet pa priekšu nākamajām attīstības pakāpēm, tam ir jāuzņemas šīs mocības. Mīlestības spēks ļāva panest nepanesamo nastu, pacietība auga līdz ar jebkādu mēru pārsniedzošu produktivitāti.

Berlīne bija kļuvusi par izejas punktu atklātiem Rūdolfa Šteinera priekšlasījumiem, kuru mērķis bija modināt cilvēkos izpratni par to, kas viņam bija dodams pasaulei ar garazinātni. Tas, kas citās Vācijas pilsētās varēja tikt izteikts atsevišķās lekcijās, šeit varēja tikt pasniegts kā noslēgtas priekšlasījumu sērijas, kurām piemita metodiska ievada raksturs garazinātnē un kuras varēja rēķināties ar daļēji pastāvīgu, lai arī attiecībā pret piedāvājuma dižumu pārāk mazu publiku. Vēsturiskas intereses pēc gribu sniegt pārskatu par šiem Berlīnes Arhitektu namā noturētajiem priekšlasījumiem. Tie sākās mazajā zālē, lai drīz pārvietotos vidējā, tad arī lielajā zālē. Pēdējā kara gadā pretenzijas uz Filharmonijas zāli izvirzīja Kara ministrija un lekcijas bija jāpārnes daļēji Šarvenkas zālē, daļēji Filharmonijas zālē. Kad arī Filharmonijas zāles nepietika un milzīga cilvēku pieplūduma dēļ bija jāaizliedz automašīnu satiksme pa Köthener-Straße, ienaidnieku nometne bija paguvusi tik spēcīgi organizēties, ka atklātā Rūdolfa Šteinera darbība Vācijā drīz vien tika vardarbīgi pārtraukta.

Viņš pats no paša sākuma ir izvēlējies vārdu “antroposofija” tam izziņas saturam, kas viņam bija sniedzams pasaulei. Atklātās lekcijās viņš gan visbiežāk lietoja pieticīgu vārdu “garazinātne”. Izšķīries piekrist teosofisko aprindu spiedienam un pārņemt Vācijas Teosofiskās biedrības vadību, viņš izdarīja visu iespējamo, lai atgūtu pasaules acīs respektu iepretī nosaukumam “teosofija”, kas šo aprindu trūkstoša brieduma dēļ draudēja tikt tam atņemts. Viņš uzsāka savu darbību šajos arējos rāmjos. Šis solis prasīja no viņa drosmi un pašatsacīšanos, ko daudzi draugi nosodīja, jo, uzņēmies šī ļaunprātīgi izmantotā nosaukuma nastu, viņš līdz ar to bija pamatīgi apgrūtinājis paša darbību. Taču Rūdolfs Šteiners uzņēmās jebkādu nastu, ko liktenis viņam nesa, ja tam bija jānotiek kalpošanas vārdā garam. Viņš raudzījās uz viņam uzticēto uzdevumu un uz cilvēku labo gribu nevis uz viņu vājībām.

Savu darbību garīgas atjaunošanas laukā viņš bija uzsācis jau 1900. gadā, uzstājoties ar lekcijām dažādās literārās aprindās Berlīnē: vispirms par Gētes “Pasaku par zaļo čūsku un skaisto Liliju”. No 1901. gada oktobra līdz 1902. gada martam viņš runāja par “Vācu gara dzīvi 19. gadsimtā”. Šo domu kompleksa turpinājumu veidoja 1902. – 1903. gados nolasītais lekciju cikls “No Zaratustras līdz Nīčem. Cilvēces gara dzīves attīstība no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” par Zaratustru kā izejas punktu plūsmai, kas uzsāk cīņu ar matēriju, tiecas to pārvarēt un ar aktīvu gara spēku likt kalpot cilvēces attīstībai. Viņš norādīja uz specifisku vācu kultūras uzdevumu cilvēces garīgas attīstības kontekstā: būt par Es principa nesēju, kas, pilnībā uzņēmis sevī visas cilvēces līdz šim apgūtās dvēseles īpašības, kalpot par trauku garam un par tā izstarošanas avotu. Viņš norādīja uz apslēptām un aizbērtām vācu gara dzīves straumēm, kuras jau nesa sevī šīs tendences, bet kuras apslāpēja materiālistiskās kultūras un jaunā Reiha varas ideāla piekritēji. “Vācu gara ekstirpācija par labu vācu Reiham” – viņš bieži atkārtoja šos Nīčes vārdus, ar bažām lūkojoties nākotnē. Ko pasaule gaidīja no Vācijas un ko tā ar pateicību uzņemtu, bija garīgas vērtības.

Jau toreiz Rūdolfs Šteiners bija viennozīmīgi norādījis uz nepieciešamību skaidri atšķirt Rietumu un Austrumu gara ceļus. Cilvēcei jābūt pateicīgai uz iekšpusi vērstajai Austrumu gudrībai par brīnišķīgu, nenovērtējamu bagātību, taču Golgātas mistērija nozīmēja izšķirošu pagriezienu. Cilvēce nevar, novēršoties no jaunā, atgriezties pie tā, kas pirms šī pavērsiena kalpoja tai par zināšanu un pacēluma avotu. Tai ir jāiemācās atzīt, ka uz kādu laiku bija nepieciešams, lai agrākās cilvēku spējas aptumšotos. Cilvēka personībai pamazām atdaloties no garīgās realitātes, tai jāatrod, jāsatver pašai sevi, taču tā nedrīkst nocietināties sevī un izniekot sevi vai pat iznīcināt. Izcīnoties cauri sev pašai, tā atkal atrod sevi no jauna otrā dvēseles dzīves krastā. Personība, kas ir gatava iet ceļu, ko Gēte ir apzīmējis kā “mirsti un topi”, atrod sevi atkal kā apzinātu garu, kā individualizētu pasaules locekli, kā veseluma daļu un tomēr individuālo Es. Atdalīta no pasaules gara, tā sairst kā amputēts cilvēka organisma loceklis. Savienota ar pasaules visumu, tā pāraug sevi pašu un ieaug gara valstībā. Lai tas varētu notikt saglabājot, pat izcīnot cilvēka brīvību un pašnoteikšanos, bija nepieciešama Golgātas mistērija, Dieva upuris. Neviena vara pasaulē nevar paiet garām šim faktam, apiet nepieciešamos attīstības posmus. Arī to šķietami bremzējošie spēki, arī šķēršļi kalpo progresam. Tikai iespēja atšķirt labo no ļaunā padara cilvēku brīvu un spējīgu apzināti nospraust sev mērķi. Nokļuvis materiālisma sprukās, viņš guva iespēju pilnībā satvert šo pasauli, atrast sevi personībā; tagad viņam jāaug pāri šai personībai. Un tomēr šis solis ir atstāts viņa apzinātās gribas ziņā. Dievišķa vadība ir it kā atcelta. Viņam ir jāizšķiras, atdzīvināt sevī Dieva gribu vai noliegt to. Līdz ar to cilvēce ir sasniegusi jaunu pavērsiena punktu. Laika uzdevums sagatavot šo pavērsienu tā, lai cilvēks pārdzīvotu to kā redzošais nevis kā aklais, un tas bija uzdevums, kura priekšā Rūdolfs Šteiners redzēja sevi stāvam.

Anglo-indiešu teosofiskā plūsma draudēja izvirst par amatierisku jogas vingrinājumu atsvaidzinātāju, kas ir bijuši derīgi un pareizi citā laikmetā un citādi veidotam cilvēka organismam. Viduslaiku mistikas atdzīvināšana draudēja ar novēršanos no reālās dzīves un egoisma pastiprināšanos pārlieku sev pašai pievērstajā dvēselē. Abas plūsmas nerēķinājās ar laikmeta prasībām un ar evolūcijas likumiem. Nākotne un cilvēces glābšana var tikt nodrošināta tikai saprotot Golgātas mistērijas nozīmi un paplašinot un stiprinot cilvēka apziņu pāri juteklisko pasauli uztveroša intelekta robežām, nevis to apslāpējot.

Tie, kas vispirms atvērās šādiem vārdiem, bija meklējošie cilvēki, kuri, nepazīstot laikmetam atbilstošus ceļus, ir pieņēmuši Austrumu gudrību formā, kādā to piedāvāja Teosofiskā biedrība. Viņi lūdza Rūdolfu Šteineru kļūt par viņu skolotāju un par viņu apvienības vadītāju; vispirms viņš to strikti noraidīja. Viņš teica, ka nekad nevarēšot darīt neko citu, kā norādīt uz atšķirību starp abiem gara ceļiem un uz nepieciešamību iet Rietumu attīstības ceļu. Nevar vienkārši atgriezties pie senās gudrības; piesaistot visu kopš tā laika intelektuāli apgūto, jāiet uz priekšu vēsturiski nosacīto gara attīstības ceļu. Austrumu dzīves gudrība ir viscaur apbrīnojama un to der dziļi izjust, taču tai trūkst būtiska progresīvas vēsturiskas attīstības elementa. Tas tagad jāpievieno Rietumiem. Tiem tas jāaplūko kā savs uzdevums, kura priekšā tiek nostādīta Rietumu kultūra. Viņa darbības centru veidošot Golgātas mistērija, kuras nozīmi Austrumu gudrības piekritēji nav atpazinuši.

To es esmu bieži dzirdējusi viņu sakām jau 1900. gada rudenī, kad kaislīgie teosofi nāca viņam virsū. Kurš dzirdēja šos noteiktos vārdus, zināja, ka šeit runā nelokāma griba un vēsturiska nepieciešamība. Bija jābrīnās, ka atradās tādi, kuri cerēja viņu pierunāt. Tad Rūdolfs Šteiners lasīja šajos jautājumos ieinteresētajiem lekcijas par “Mistiku Jauno laiku gara dzīves sākumā”, kurām 1901. gada rudenī sekoja lekciju cikls par “Kristietību kā mistisku faktu”. Drīz pēc šo lekciju sākuma man bija izdevība iepazīt arī visizcilākos teosofiskās kustības vadoņus. Es biju iestājusies Teosofiskajā biedrībā un tiku aicināta strādāt Boloņā. Toreiz anglo-indiešu kustības pārstāvji nodibināja Itālijā savu sekciju. 1902. gada pavasarī es trīs nedēļas pēc kārtas ik dienas tulkoju indieša Jinarajadasas, nākamā Teosofiskās biedrības prezidenta lekcijas no angļu uz itāļu valodu. Toreiz dažu iekšēju apsvērumu dēļ man bija grūti dažas lietas dabūt pār lūpām, es bieži vien stāvēju sašutusi teikuma priekšā, kas man bija jāizrunā, tik materializēts šķita man tajā gars. Šai sakarā man nāca prātā Rūdolfa Šteinera vārdi par atšķirību starp Austrumu un Rietumu mistiku; un es zināju, ka atrisinājums ir meklējams tajā, ko viņš nes sevī kā Kristus noslēpumu. Patiesā sensenā gudrība satur sevī kodolu un būtību; vēsturiskas attīstības gaitā notiek metamorfoze, nāve un Augšāmcelšanās. Kur ir krustošanās punkts? Kristus krustā. Rūdolfs Šteiners ir tas, kurš atklās šo noslēpumu.

Tagad notika īpatnējs fakts, proti, Vācijas teosofi aicināja mani uz Berlīni, lai aizvietotu viņu līdzšinējo pārstāvi, kas devās pensijā. Pēc zināmas pretošanās, es piekritu. Drīz pēc tam nāca aplaimojoša vēsts, ka Rūdolfs Šteiners padevās teosofu spiedienam un pārņēma jaundibināmās sekcijas vadību ar stigru nosacījumu, ka viņš ienesīšot kustībā to plūsmu, kas viņam jāpārstāv. Visi bija laimīgi, arī Teosofiskās biedrības sekretārs Anglijā, labs vācu valodas pazinējs, kurš augstu vērtēja abus Rūdolfa Šteinera darbus: “Mistika Jauno laiku gara dzīves sākumā” un “Kristietība kā mistisks fakts”. Viņš paziņoja, ka pilnībā piekrīt viņa izvirzītajai programmai. Šis ieredzētais zinātnieks, Luknoras universitātes profesors, mr. Bertram Keightley kopš tā laika ir kļuvis par Antroposofiskās biedrības biedru.

Tā nu sākās darbs Teosofiskās biedrības ietvaros, paužot pret to pilnīgu lojalitāti. Rūdolfs Šteiners lasa Berlīnes Arhitektu namā atklātās lekcijas par šādām tēmām:
“Teosofija un tālāka reliģiju attīstība”, “Reinkarnācija un karma”, “Teosofija un mūsdienu zinātniskais gars”, lekciju ciklu “Teosofiskā dvēseles mācība”, kur runa ir par reliģiju, cilvēka likteni, optimismu un pesimismu, ģenialitāti un vājprātu, nāvi un nemirstību, hipnozi un gaišredzību, garīgu dziedināšanu, audzināšanu garīgā pasaules uzskata gaismā, “Robežfenomeni starp juteklisko un pārjuteklisko pasauli: spiritisms, somnambulisms un hipnoze vēsturiskā skatījumā” un daudzas citas.

1905. gada oktobrī sākās cikls, ko atklāja lekcija par “Hekeli, pasaules mīklām un teosofiju”. Rūdolfs Šteiners juta nepieciešamību pievērsties Hekelim, jo atzina viņā mūsdienu noteicošo garīgo spēku, pilnā mērā prata novērtēt viņa izcilu darbu dabaszinātnes jomā, taču vienlaicīgi pilnīgi noraidīja viņa sirsnīgās un naivās pretenzijas savu atklājumu rezultātus dabas jomā attiecināt arī uz filosofiju, līdz ar to ietekmējot sava laika pasaules uzskatu. To Rūdolfs Šteiners darīja ārkārtīgi enerģiski un konsekventi, bet tas netraucēja viņam izteikt siltus atzinības vārdus par Hekeļa pozitīvo veikumu zinātnes labā. Man nekad nav nācies piedzīvot, ka šī Rūdolfa Šteinera īpašība tiktu kāda saprasta un novērtēta. Cilvēki vienmēr redzēja pretrunu tajā, ka viņš varēja vienu un to pašu cilvēku gan slavēt, gan pelt. Viņš darīja to ar sirsnīgu siltumu un iedvesmu vai ar nelokāmu loģiku un asumu, jo šajā viņa attieksmē nebija nekā personiska; savos spriedumos viņš stāvēja tam pāri; taču viņš no visas sirds mīlēja otrā cilvēkā radošo garu. Un viņš aizdedzināja klausītājus, kad slavēja, ar siltumu un atzinību; savukārt, kad viņš norādīja uz kaitīgiem to pašu cilvēku darbu aspektiem, viņš pārsteidza ar negaidītu asumu un pamatotību. Protams, viņš silti mīlēja Hekeli, un tas bija sajūsminošs pārdzīvojums, kad nācās būt klāt abiem satiekoties. Jauneklīgs svaigums un elastīgums vīra gaitā, kam pēc vecuma būtu jābūt sirmgalvim, viņa platmales piruetes un bērnišķīgas dzirkstis starojošā zilo acu skatienā. Tas nebija nekāds filosofs, bet gan darbonis ar ašu un siltu sirdi. Un blakus zeltaini tumšs pasaules aptvērušā, esamības dzīles izdibinājušā viedā vīra skatiens, pilns dziļi saprotošas mīlestības. Arī šeit runāja vēsture un tapa pasaule.

Turpmākās tēmas veido lieliskā, konsekventi strukturētā, absolūti apzinātā, pieredzē pārbaudītā un gara nestā pasaules uzskata ēka, kas vērienīgi sagatavo tālo nākotni. Ar savu pārpilnību un satura bagātību tās var izraisīt apbrīnu un gandrīz vai apjukumu, un tomēr tā ir tikai neliela daļa no plaša Rūdolfa Šteinera lekciju klāsta, ko viņš ir nolasījis Vācijā un daudzās citās zemēs, tikai mazs fragments salīdzinājumā ar ārkārtīgu zināšanu bagātību un visaugstāko mākslinieciskumu, kas ar neizsīkstošu spēku un dižumu tika piedāvāts lekcijās un lekciju ciklos šaurākiem interesentu lokiem...

Tālāk seko tikai atklāto, 1905. – 1919. g. un tikai Berlīnē nolasīto lekciju tēmas, kas sīkā šriftā aizņem pilnas 6 grāmatas lappuses.

Tajā laikā viņam jau tika pievērsta visplašāko aprindu uzmanība. Visur varēja dzirdēt par viņu runājam. Viņa lekcijās lielākās zāles bija pārpildītas...

Antroposofija ienāca pasaulē. Tā draudēja kļūt par kultūras faktoru. Tas sevišķi izpaudās pēdējā lekcijā, ko Rūdolfs Šteiners nolasīja Berlīnē lielajā Filharmonijas zālē. Tēma bija “Antroposofija un gara izziņa”.

Cilvēku pieplūdums bija ārkārtīgs, nobeigums varens. Neviens neuzdrošinājās runāt pretī. Bet jo aktīvāk slepeni tika gatavota graujoša pretestības akcija. Tas aizgāja tik tālu, ka aģentūra Wolff & Sachs, kas piedāvāja savus pakalpojumus turpmāko Rūdolfa Šteinera lekciju organizācijā, ar dziļu nožēlu jutās spiesta paziņot, ka nespēj uzņemties atbildību par šo pasākumu drošību.

Tā brīdī, kad antroposofija aizdedzināja cilvēku prātus un sirdis, bija jāpārtrauc 21 gadu ilgstošā atklātā darbība, kuras mērķis bija pasargāt cilvēci no ļaunuma, kas tagad varēja to pārņemt. Tika mēģināts darboties pret laikmeta vēža slimību, dot cilvēkiem rokās garīgus ieročus, ar kuriem viņi varētu droši nostāties pretī dekadencei un pagrimumam, izziņas spēku atslābšanai un gribas vājumam. Kara un pēckara laika juceklī brīdinošā un izeju rādošā balss tika apslāpēta. Dzīvā Skolotāja vārds netika saklausīts, mirušā vārds dzīvos, jo tam piemīt spēks pārvarēt pagrimumu un nāvi...

No ievadvārdiem Rūdolfa Šteinera lekciju cikla izdevumam
“Gara dzīves pagrieziena punkti”, 1927. g.