(Fragments)

Pirmajā intīmajā priekšlasījumā, ko es dzirdēju pēc savas pārcelšanās uz Berlīni, Rūdolfs Šteiners runāja par Kristu. Iespaids no toreiz dzirdētā pieder pie spēcīgākajiem, kādus es jebkad esmu piedzīvojis. Nelielajās, cienīgi iekārtotajās Antroposofiskās biedrības telpās Geizberga ielā aiz lektoru pults stāvēja Rūdolfs Šteiners un runāja kā cilvēks, kas runā par Kristu Kristus klātbūtnē. Viņa vārdos skanēja kaut kas cits kā pielūgsmes noskaņojums. Tā bija godbijīga, bet reizē pilnīgi brīva raudzīšanās Kristū, kas bija klāt, pavisam tuvu, un Viņa klātbūtnē cilvēkbūtne pati par sevi pārvērtās viscēlākajā lūgsnā. Priekšlasījums ne mazākā mērā neatgādināja nedz sprediķi, nedz arī lūgšanu. Tas bija gluži zinātnisks sniegums par augstākās pasaules faktiem, kā tie bija atklājušies garīgu pētījumu rezultātā – cilvēku brīvai lietošanai. Bet tieši tas radīja jo varenāku iespaidu, ka pati Kristus klātesamība iedvesa klātesošiem pielūgsmes noskaņojumu, kas tad arī piešķīra viņam patieso vērtību. Nedz mācītājs, nedz arī pravietis, bet gan īstenības zinātājs stāvēja mūsu priekšā un ļāva mums raudzīt šo īstenību caur sevi. To, ka šeit cilvēks stāvēja patiesības gaismā, varēja nesajust tikai tas, kura būtība bija pavisam sabojāta. Cilvēks mūsu priekšā stāstīja par kādu pasauli, kurā viņš pats atradās. Uz dzirdētā fona uzpeldēja daudzi simti sprediķu par Kristu, ko es biju dzirdējis līdz šim; tie visi iegrima ēnā. “Mēs runājam par to, ko zinām, un liecinām par to, ko redzējuši.”

Manā priekšā skanēja jauna vēsts par Kristu; līdz ar to tuvojās jauni kristietības laiki – vispirms to pirmie, daudzsološie rīta stari. Par to tika runāts pašā priekšlasījumā, un tika runāts bez jebkādas savtīgas tieksmes pēc tā, kas vēl tikai nāks; tas bija tīrs vēstījums par to, kas jau ir klāt un kas grib sevi dāvināt cilvēcei. Tas, kurš drīkstēja to piedzīvot, vairs nevarēja šaubīties par to, ka viņa priekšā stāvēja ar pilnvaru apdāvinātais Kristus kalpotājs.

Rūdolfa Šteinera ieguldījums kristietības vēsturē

Rūdolfs Šteiners bija cilvēks, par kuru bez pārspīlējuma var teikt, ka viņā pasaules vēsture atvēra Zemes apziņas acis. Viņš vienmēr domāja pasaulvēsturiskās kategorijās, turklāt visaugstākajā stilā. Patiesu baudu sagādāja ceļojumi kopā ar viņu cilvēces vēsturē, it kā ejot cauri kādai cēlai ainavai. Viss bija apskaidrots, pacilājošs un plašs, nekas neatgādināja sastingušās mūmijas, kā tas bieži vien ir Hēgelim; viss bija dzīves caurstrāvots, pilnasinīgs, absolūti cilvēcisks un silts.

Rūdolfa Šteinera vēsturiskās atziņas nav radušās, studējot rakstiskus dokumentus, bet gan, raugoties pagātnē ar garīgajiem uztveres orgāniem. Tas ir iespējams tādēļ, ka viss, kas pasaulē kādreiz ir norisinājies, atstāj smalkas “pēdas” augstākajā, garīgajā pasaulē, “pēdas”, kurām var izsekot tas, kam ir atvērtas garīgās acis. Tā ir t.s. Akaša hronikas raudzīšana…Īstenībā visa Bībele ir uzrakstīta, pamatojoties šādā raudzīšanās spējā – gan pagātnē, gan arī nākotnē. Cilvēki tikai negrib atzīt par patiesību to, kas Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts par grāmatām, kurās viss ir ierakstīts un kuras reiz tiks atvērtas. Daži reliģiozi noskaņotie dabas pētnieki ir savulaik izsekojuši šai domai un nonākuši pie pārliecības, ka tas, kas ir pagājis, nevar būt pagājis pavisam, tam kaut kur jātiek uzglabātam. Tas varētu saglabāties augstāko būtņu apziņā, kur cilvēks kādreiz, sasniedzis atbilstošu attīstības līmeni, varētu to izlasīt. Patiesībā Akaša hronika tā arī jāsaprot.

Smeļoties atziņas par pasaules norisēm no Akaša hronikas un sniedzot tās cilvēkiem, R.Šteiners labi apzinājās savu atbildību par to patiesīgumu, jo toreiz neviens no viņa klausītājiem nebija spējīgs pats pārbaudīt viņa teikto. Tādēļ viņš ar kādu no ziņojumiem uzstājās tikai pēc ilgāka laika, vairākkārt un ar visu iespējamo stingrību pārbaudot tā patiesīgumu. Viņš runāja tikai par tām lietām, kuras konstatēja, izmantojot paša izstrādātās, drošās garīgo fenomenu pētīšanas metodes, par kurām viņš bija absolūti pārliecināts. Savukārt par daudziem saviem atklājumiem, ja vien kādā vietā viņam bija pietrūcis absolūtas skaidrības, viņš nerunāja gadiem ilgi. Viņš nekad nerunāja, lai palielītos vai pārsteigtu savus klausītājus ar kādu sensacionālu ziņojumu, nedz arī, lai apmierinātu cilvēcisko ziņkāri un viszinības māniju, nekad, lai gūtu sev kādas priekšrocības, lai arī tā būtu tikai lielāka ticamība viņa teiktajam. Tikai pateicoties šai principiālajai stingrībai pret sevi un absolūtam godīgumam, viņš pamazām guva arī nopietno, piesardzīgo un zinātniski augsti izglītoto vīru uzticību. Un, tikai pateicoties savas zinātniskās pozīcijas pamatīgumam, viņš spēja vairāk nekā 20 gadus brīvi runāt par visdažādākajiem jautājumiem, bieži vien vienā dienā nolasot vairākas lekcijas, vienmēr smeļoties no savas garīgās pieredzes pārpilnības un nekad neiekrītot pretrunās ar paša teikto. Tas ir tik tiešām apbrīnojams fakts, ka no visiem viņa daudzajiem ienaidniekiem, kuri par katru cenu vēlējās viņu iegāzt, diskreditēt, lai noliegtu viņa izstrādāto garazinātni, nevienam nav izdevies atrast viņa vairāk kā simts grāmatās kaut vienu īstu kļūdu vai pretrunu. Arī tas, ka viņš arvien papildinājis savus ziņojumus, bet nekad neko nav labojis vai no kaut kā agrāk teiktā atteicies, ir apbrīnas vērts.

R.Šteiners ir sniedzis cilvēcei gluži garīgu pasaules tēlu, kas ar savu monumentalitāti, bet reizē arī ar precizitāti, tālu jo tālu pārsniedz dabaszinātnes sniegto pasaules ainu. Tas ir pasaules tēls, kas, no vienas puses, balstās uz absolūti bezaizspriedumainiem garīgiem vēsturisko faktu pētījumiem, bet tai pašā laikā pilnīgi apliecina reliģijas vēsturei zināmos pārdzīvojumus. Šādu pasaules tēlu īstenībā ir meklējis Gēte, tādēļ R.Šteinera garazinātni var uzskatīt par viņa dižā priekšgājēja garīgo meklējumu piepildījumu. Rūdolfs Šteiners varēja veikt labojumus tajos milzīgajos skaitļos, ar kuru palīdzību mūsdienu ģeoloģijā tiek rēķināta Zemes attīstības gaita. Viņš parādīja, ka šie rēķini neatbilst patiesajiem attīstības tempiem, jo zinātne pieļauj to pašu kļūdu, kādu pieļautu cilvēks, kurš pielīdzinātu pieaugušā cilvēka lēno attīstības tempu daudz ātrākajam bērna attīstības tempam. Bet ja arī ģeoloģiskie skaitļi tika krietni samazināti, tad tai pašā laikā mums tika pavērta milzīga laika panorāma, kas aptver visu cilvēces attīstības procesu no gara. Uguns lode, par kuru runā ģeologi, reiz tik tiešām ir bijusi, taču pavisam citāda, nekā mēs to iedomājamies. Ar fiziskām acīm, ja tādas toreiz būtu bijušas, to nevarētu redzēt, jo tas bija gluži garīgs veidols. Tā bija veidota no plūstoša dievišķās gribas siltuma jeb tīrās mīlestības. Tādējādi uzskats par mūsu planetārās sistēmas rašanos no siltuma savienojas ar Bībeles vārdu par pasaules radīšanu no mīlestības. R.Šteinera darbs ir pārpilns ar šādiem, pilnīgi jauniem atklājumiem, kas ļauj ieraudzīt līdz šim cilvēka apziņai slēptās likumsakarības, kas nes un virza mūsu pasauli un piešķir tai dziļu jēgu.

“Bet grēks! Kur paliek grēks?” sauc no visām pusēm teologu balsis. “Viņš neņem mūsu grēku pietiekami nopietni!” Īstenībā neviens līdz šim nav runājis par grēku tik nopietni, kā R.Šteiners, atklājot tā lomu un nozīmi cilvēces tapšanas procesā. Viņš saskata to visur un izseko tam līdz pat mūsu grēka aptumšotajiem priekšstatiem par dabu, līdz pat mūsu veidoto jēdzienu raksturam, kas grēka dēļ ir kļuvuši nedzīvi un nāvējoši, līdz pat mūsu teoloģijai, kas grēka iespaidā ir kļuvusi egoistiska un reizē pilnīgi abstrakta. Balstoties uz Šteinera atziņām, varētu uzrakstīt veselu grāmatu “Mūsdienu teoloģijas grēkākrišana”, kurā runa būtu nevis par to, ko mūsdienu teoloģija saka par grēkākrišanu kā tādu (par ko tai īstenībā arī nav ko teikt), bet gan par to, ka mūsdienu teoloģija pati par sevi ir grēkākrišana.

Šteiners apzinās, ka grēks ir svarīgs pasaules evolūcijas fakts, bet ar to viņš nebūt nesaka, ka grēks nav vaina, nav smags personīgs parāds, kas sakņojas cilvēka gribas dzīvē. Tieši pretēji: cilvēciskā grēka sakne ir meklējama cilvēka Es’ā. Lai saprastu, kā abas šīs domas savienojamas, ir jāpiepūlas krietni vairāk, nekā mēs to esam darījuši līdz šim. Un tāpat vairāk ir jāpiepūlas, lai saprastu, kā tas ir, ka Kristus ir vienīgais un neaizstājamais cilvēces palīgs, ka Viņa upuris ir padarījis iespējamu visas cilvēces vēstures lielo pagriezienu grēka pārvarēšanas virzienā, ka Viņš ir dievišķais Dziedinātājs, taču cilvēks nedrīkst tikai pasīvi un ērti paļauties uz Viņu, bet gan, mobilizējot visu savas gribas potenciālu, viņam jātiecas pretī Kristum. Un atkal no visiem kaktiem skan: “Pašatpestīšana!” Jā gan, Kristus vēlas dzīvot cilvēka gribā: tas ir Viņš, kurš padara šo gribu patiešām stipru, tai pašā laikā pārveidojot to par paļāvības un uzticības gribu. Tādējādi īstenībā R.Šteineram cilvēciskais grēks un atbrīvošanās no tā, pateicoties Kristum, ir galvenā cilvēces vēstures tēma. Turklāt tas viss tiek aplūkots kopsakarībā ar visiem dabas pētījumiem un zinātniskiem sasniegumiem. Pat visi īstās dabaszinātnes sasniegumi tiek apgaismoti ar Golgātas Mistērijas, šī pasaules centrālā notikuma izstaroto gaismu.

Rūdolfs Šteiners bija pirmais no mums pazīstamajiem kristiešiem, kuram daba pilnīgi un pavisam bija gars, un ne vien tādā ziņā, ka viņš to izjuta kā Dieva radību un saskatīja aiz tās dievišķo Radītāja pirkstu, bet gan, drīzāk, tādā ziņā, ka tā pletās viņa priekšā kā atvērta grāmata, pilna gara atklāsmju, un viņš prata ne tikai apbrīnot atsevišķo burtu skaistumu, ne tikai nojaust aiz tiem apslēpto dižā Rakstnieka gudrību, bet gan – viņš to gluži vienkārši lasīja.

Protams, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka viņš neraudzījās dabā ar aptumšotām maņām, bet gan ar gaišiem garīgiem uztveres orgāniem, kādas Radītājs cilvēkam īstenībā bija domājis dot, bet uzkrītoši bija tas, ka Rūdolfs Šteiners arī ar fiziskajām acīm skatījās pasaulē pavisam citādi, nekā citi cilvēki. Kad viņš uzlūkoja kādu cilvēku, tad tas bija tā, it kā viņš pats, kļūdams par gluži tukšu, bet iekšēji aktīvu telpu, ļautu cilvēkam ienākt sevī un ar klusām paša dvēseles kustībām atkārtojot viņa dvēseles kustības justu līdzi tam, ko juta viņš. Bet tas nebija vienīgais, kas izraisīja apbrīnu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš redzēja daudz vairāk, nekā parastie cilvēki, ka viņa fiziskais skatiens tikai norādīja virzienu, kurā bija vērstas daudzas citas, garīgās maņas. Gandrīz vai ar acīm varēja uztvert, ka viņu aptvēra vesels tīkls garīgo pavedienu, kurus viņš neredzami iedarbināja. Cik bagātai, cik dzīvai, cik brīnišķīgai bija jābūt pasaulei, kuru raudzīja viņa gars!

Viņš stāstīja par to savās lekcijās. Taču viņš stāstīja par to vēsi un lietišķi. Viņa galvenā īpašība, neiedomājama sensibilitāte, varēja izpausties tikai pilnīgi objektīva garīguma radītajā miera atmosfērā. Viņš apzināti nevēlējās uzspiest cilvēkiem jebkādas izjūtas. Viņš nevēlējās tieši to, ko viņam aizvien no jauna piedēvēja un pārmeta, proti, kādu suģestēt. Jau tajā vien, ka viņš vienmēr prata nobremzēt visu personīgo un pavisam lietišķi izklāstīt cilvēkiem savu garīgo pētījumu rezultātus, ļaujot viņiem pašiem sajust to, ko katrs varēja sajust atbilstoši savām personīgajām spējām un attīstības pakāpei, tajā vien var saskatīt milzīgu uzupurēšanos.

Tā viņš runāja, piemēram, par cilvēka ķermeni. Viņš aprakstīja, kā daudzu jo daudzu gadu tūkstošu gaitā divpadsmit kosmiskie spēki, kurus mūsu senči sajuta Zodiaka lokā, pakāpeniski būvēja katru atsevišķo tā locekli. Viņš stāstīja, ka cilvēka iekšējos orgānos – plaušās, aknās, nierēs, sirdī – koncentrēti dzīvo mūsu Saules sistēmas planētu spēki. Un, visbeidzot, viņš attēloja, kā trijās lielajās sistēmās, kuru kopdarbības rezultātā rodas šis cilvēka ķermenis: maņu-nervu sistēmā, asins-elpošanas sistēmā un vielmaiņas-locekļu sistēmā Tēva, Dēla un Svētā Gara spēki ir radījuši sev atklāsmes un darbības vietu cilvēkā. To visu viņš izklāstīja absolūti lietišķi un konkrēti. Tās varenās dzīvības plūsmas, to absolūti jauno, lielo, svinīgo dzīvības izjūtu, kas sacēlās dvēselē, klausoties viņa izklāstījumus, viņš neattēloja. Tā bija jādzemdē katram pašam, pilnīgā brīvībā un tikai no savas paša personības. Ja mēs tagad atcerēsimies, ka līdzšinējā kristietība gan mācīja sajust ķermeni kā dievišķo radījumu, kā dievišķo domu, kā Dieva templi, taču par īsto Dieva darbību un valdīšanu ķermenī tā zināja pateikt tikai tik daudz, cik var pateikt arī ārišķā prāta zinātne, tad mēs redzam, cik lielu soli uz priekšu ir veikusi kristietība, pateicoties Rūdolfam Šteineram.

Tas pats bija visās dabas jomās. Viņš pilnīgi atzina matēriju, katrā ziņā to nenoliedza. Viņam tā bija pat visgrūtākā problēma, kuras risināšanai viņš veltīja daudz laika un spēka, proti, kā matērija varēja rasties no gara? Taču matērija viņa uztverē it kā peldēja garīguma pasaulē kā ledus gabaliņi ūdenī. Tā viņam bija pēdējā, noteiktā mērā viskoncentrētākā gara atklāsmes forma. Un atkal viņam tika pārmests, ka viņš materializējot garu. Domājams, ka šāds pārmetums uz nākotnes cilvēku lūpām raisīs tikai līdzjūtības smaidu. Pareizs būtu, drīzāk, gluži pretējais. Viņš redzēja, kā matērija rodas no gara un kā matērija atkal pāriet garā. Viņam daba un gars bija viena pasaule…

R.Šteiners bija pirmais no mums pazīstamajiem kristiešiem, kuram uz Zemes bija atvērtas Debesis, dievišķi-garīgais esamības pamats. Protams, arī viņa garam tajās palika pietiekami daudz noslēpumu. Neviens labāk par viņu nezināja, cik bagātas ir šīs Debesis ar mums vēl nesasniedzamiem augstumiem. Un tomēr viņam bija atklāta patiešām neiedomājama dievišķo noslēpumu pārpilnība.

Mirušie viņam bija dzīvi. Viņš varēja tiem sekot viņu dzīvē aiz nāves sliekšņa. Viņš varēja ar tiem saprasties, un, jo tuvāki tie viņam bija dzīvē, jo labāk. Arī tad, kad viņš lasīja savas lekcijas un teikumu pēc teikuma virzījās savā runā uz priekšu, mirušie bija klāt kā dzīvi, un viņš dažreiz stāstīja saviem klausītājiem pārsteidzošas lietas, proti, kā viņa aizgājušie draugi un tuvinieki piedalījās lekcijā. To gan viņš darīja visai reti. Tas viss bija tik dabiski ap viņu, ka beigu beigās bija jābrīnās par to, ka tu vairs ne par ko nebrīnies. Viņa tuvumā radās pavisam cita sajūta attieksmē pret mirušajiem. Varēja nojaust, pat skaidri redzēt, kā cilvēce kādreiz dzīvos, kad tās apdzīvotā pasaule paplašināsies, ietverot sevī arī mirušo valstību. Te nebija ne miņas no baisas, spiedīgas, nomācošas un egoistiskas spiritisko seansu atmosfēras.

Taču neredzamajā pasaulē viņš redzēja ne vien mirušos. Pāri mums ir pasaule, kurā ir daudz, daudz vairāk būtņu nekā redzamajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam un kuru mēs apzināmies. Drosme un pārliecība, ar kuru R.Šteiners runāja par notiekošo šajās augstākajās jomās, vispirms radīja neparastuma iespaidu. Tas likās kaut kas nedzirdēti jauns. Viņš uzdrīkstējās izklāstīt sava veida reliģijas zinātnes izziņas teoriju. Viņš sniedza jaunu ieskatu inspirācijā, pateicoties kam Bībele iestarojās jaunā gaismā. Viņš atnesa pilnīgi jaunu Bībeles zinātni, kas bija pārbagāta ar auglīgām idejām. Viņš sniedza neizmērojami nozīmīgus paskaidrojumus daudziem reliģioziem pārdzīvojumiem, kas ir pazīstami baznīcas vēsturē. Viņš varēja runāt ar praviešiem un svētajiem kā ar līdzīgiem par viņu pārdzīvojumiem, un viņam nebija svešs nekas no tā, ko cilvēce bija sasniegusi savas attīstības virsotnēs. Un, beigu beigās, viņš atnesa mums jaunu kristietības veidolu, kristietības, kas patlaban sagatavo dižo nākotni un kas caur Kristiešu kopas kultu pamazām iedzīvosies šajā pasaulē. Tas, kurš arvien skaidrāk var iejusties neizsakāmi svinīgajā tās pasaules svētīgumā, kas, celebrējot kultu, nolaižas pie mums, tas var nojaust, kas tā ir par pasauli, kas bija atvērta viņa garīgai redzei.

____________________________________________________________________

Ein Fragment aus friedrich Rittelmeyer "Meine Lebensbegegnung mit Rudolf Steiner".