Cīrihe, 1919. gada 27. oktobris

Saturs: Pagāniskā pirmgudrība un jūdu tautas pasaules uztvere. Lucifera inkarnācija 3. pirmskristīgā gadu tūkstoša sākumā. Pirmgudrība trešajā pēcatlantiskajā kultūrā, Grieķijā un gnostiķu mācībā. Teoloģijas materiālisms. Arimana inkarnācija. Arimans izmanto savas inkarnācijas sagatavošanai viltu un mānus. Kardināls Njūmans. Lux-mundi kustība. Atšķirību jēga starp četriem evaņģēlijiem.

Ja kāds stāsta plašākai publikai par mūsdienu svarīgākajiem jautājumiem, tad ir atšķirība, vai viņš neko nezina par dziļiem pasaulvēsturiskas tapšanas spēkiem – citiem vārdiem, par iniciācijas zinātni –, vai viņš par tiem kaut ko zina. Šodien ir samērā viegli runāt par aktuāliem jautājumiem izejot no ārējām zināšanām, kas tiek uzskatītas par zinātniskām, praktiskām utt., bet ir ārkārtīgi grūti runāt par šiem jautājumiem, ja pazīst tā saukto iniciācijas zinātni, no kuras taču izriet viss tas, kas mums tieši šādās vietās ir pārrunājams. Viena no šīm vietām ir tā, kurā mēs esam atkal sapulcējušies šodien. Kurš šodien runā par laika jautājumiem no iniciācijas zinātnes redzespunkta, tas zina, ka pret viņu saceļas ne tikai lielas daļas uzrunājamo cilvēku subjektīvie viedokļi, bet viņš zina arī to, ka šodien liela cilvēces daļa jau ir no vienas vai citas puses pārņemta ar ļoti stipriem arimaniskiem spēkiem, un tie kļūst arvien stiprāki. Ko es ar to gribu pateikt, es varu jums paskaidrot, piedāvājot sava veida vēsturisku pārskatu par lielāku laika periodu.

Berne, 1919. gada 4. novembris

Saturs: Pagānu un jūdu kultūra. Lucifera inkarnācija 3. pirmskristīgā gadu tūkstoša sākumā. Luciferiskā gudrība kā grieķu kultūras un gnostiķu mācības pamats. Arimana inkarnācija rietumos. Arimana metodes, ar kurām viņš sagatavo savu inkarnāciju. Kardināls Newman.  Robert Wildbrandt. Intelekts un garīgs pārdzīvojums. Garīgais elements saglabā cilvēku viņa fiziskai miesai sairstot.

Protams, par jebkuru laiku var teikt, ka tajā sākas noteikta cilvēces attīstības fāze, bet tad ir svarīgi to raksturot, un īpašu cilvēces attīstības fāzi, kas sākas mūsu laikā var raksturot apmēram šādi: lielākā daļa no tā, kas cilvēcei būs jāpiedzīvo turpmākajos Zemes attīstības laikos fiziskajā pasaulē, būs sava veida lejupslīde, regress, regresīva attīstība. Tas laiks, kad cilvēce attīstījās uz priekšu, pateicoties progresējošiem fiziskiem spēkiem, ir pagājis. Arī tuvākajā nākotnē cilvēce noteiktā ziņā attīstīsies uz priekšu, bet nākotnē tas notiks tikai pateicoties cilvēka spirituālai attīstībai, kas sniedzas pāri fiziskās pasaules norisēm. Fiziskā plāna norises būs tādas, ka cilvēce nevarēs smelties no tām apmierinājumu, ja gribēs nodoties tikai tām. Mūsu garazinātnē sen ir ticis iezīmēts – jūs varat atrast to, piemēram, lekciju ciklā par Apokalipsi –, ka cilvēce virzās pretī t.s. „visu karam pret visiem” un, ka, sākot sevišķi no mūsu laika, tas būtu jāuztver kā kaut kas ļoti, ļoti nopietns un svarīgs. Tas būtu jāuztver tā, lai tas nepaliktu tikai par teorētisku patiesību, bet gan, lai tas izpaustos arī cilvēku darbos, visā viņu nostājā pret dzīvi. Tieši tas apstāklis, ka nākotnē fiziskais plāns sagādās cilvēkiem maz priecīgu pārdzīvojumu, mudinās viņus arvien vairāk saprast, ka impulsiem tālākai attīstībai jānāk no garīgiem spēkiem.

Pilnībā saprast šo faktu varēs tikai aplūkojot ilgāku cilvēces attīstības posmu un attiecinot to uz parādībām, ar kurām cilvēcei nākotnē būs arvien vairāk jāsatiekas. Tad varēs saprast, pie kāda mērķa tiecas tie cilvēcē darbojošies spēki, kas izpaudīsies, tā teikt, kareivīgos, postošos, iznīcinošos procesos, kas ritmiski atkārtosies un kuru sākums ir pašreizējā kara katastrofa. Būtu bērnišķīgi ticēt, ka, pateicoties kaut kam, kas sekos šai kara katastrofai, pār cilvēci fiziskā plānā nāks kāds ilgstošāks miera periods. Tas tā nebūs. Toties tas, kam noteikti jānāk pār Zemi, ir impulss spirituālai attīstībai. Tās garu, tās jēgu, tās virzienu varēs saprast, ja pārlūko samērā ilgu laikposmu pirms Golgātas mistērijas, ja apzinās šo to no Golgātas mistērijas jēgas un tad mēģina ar garīgu skatu nedaudz izsekot tiešo Golgātas mistērijas ietekmi uz nākotnes cilvēces attīstību.

Zibens trāpa tur, kur to negaida. Gara vētra brāžas tur, kur pati vēlas. Pēkšņi tā pārņem kāda cilvēka dvēseli, un tās izvēle paliek mums neizprotama. Reiz dzīvoja kāds ideālistiski noskaņots dzejnieks, kurš jutās pasvešs šai pasaulei. Viņa radošajā mantojumā bija dažas plānas dzejoļu grāmatiņas, kuras diez vai kļuva pazīstamas ārpus viņa dzimtās pilsētas robežām un arī tur jau sen ir aizmirstas. Savu dienišķo maizi viņš pelnīja ar netīkamu arhivāra darbu Štutgartē, un viņa priekšnieks viņu mudināja drīzāk veltīt sevi vēstures vai ierēdniecības ētikas jautājumu apcerēšanai nekā dzejai. Tādēļ viņš dzīvoja, tā teikt, no atvaļinājuma līdz atvaļinājumam. Dvēseles mieru un radošo spēku viņš guva tikai Saules gaismā “zem olīvkokiem” pie Vidusjūras, kas viņam bija kļuvusi par radoši dievišķo spēku simbolu. Viņa izjūta nebūt nebija monoteiska, jo viņš satika gan Poseidonu viņa tempļos Pestumā un Agrigentā, gan nojauta Heliju Saules ratos braucam pa debesīm. Turklāt viņa veselība nebija nekāda dižā. Pēc karā gūtā mugurkaula ievainojuma viņš dzīvoja ciezdams pastāvīgas sāpes un pēdējā dzīves posmā bija spiests nēsāt ģipša korseti.

Makss Roišlijs piedzima 1890. gadā Štutgartē, studēja arhitektūru un dabaszinātnes, lai tuvotos to spēku un tā skaistuma noslēpumiem, “kas iekšēji satur kopā pasauli” (J.W.Goethe), taču, vīlies universitātes mācībās to tukšuma un bezjēdzīguma dēļ, pievērsās ģermānistikas, vēstures un filosofijas studijām, lai varētu pelnīt sev iztiku. Lai apliecinātu savu patstāvību un drosmi, viņš kā brīvprātīgais devās Pirmajā Pasaules karā un, pateicoties savam ievainojumam, tika pārbaudīts lielākā mērā, nekā bija gaidījis. Taču tāpat, lielākā mērā par gaidīto, viņš saņēma atbalstu no savas sievas Frīdas Margarētas, senas teologu dzimtas atvases, kura, atteikusies no koncertējošas pianistes karjeras, līdz pat savu fizisko un dvēselisko spēku izsīkumam centās atvieglot dzīvi savam tik jūtīgajam un viegli ievainojamajam vīram. Frīda Margarēta Roišlija pēc vīra nāves 1947. gadā publicēja viņa īsu biogrāfiju ar nosaukumu “Mēs dzīvojam, lai sagatavotu gaišos vārtus” (“Wir leben lichte Toren zu bereiten”, Philipp Otto Röhm-Verlag, 1949).