Rūdolfs Šteiners

BŪTISKI SOCIĀLĀ JAUTĀJUMA ASPEKTI

Atvieglots tulkojums

Es labi apzinos, ka mūsdienu cilvēkam ir grūti iedziļināties Rūdolfa Šteinera sacerējumos, kuri prasa no lasītāja pamatīgu gribas piepūli un koncentrācijas spēju, ko šodien var satikt gaužām reti. Vienlaicīgi es apzinos arī to, cik unikāli svarīgas un praktiski ne ar ko citu neaizvietojamas ir viņa domas par sociālā organisma trīsdaļīgumu. Ja tās uztvertu, saprastu un liktu lietā pietiekami daudz cilvēku, tās varētu palīdzēt viņiem paveikt izšķirošu pavērsienu savā domāšanā un vispārējā pasaules uztverē, bez kā cilvēcei praktiski nav nākotnes. Tādēļ pēc ilgām pārdomām un šaubām es tomēr nolēmu izņēmuma kārtā pārkāpt savas profesionālās ētikas principus un piedāvāt atvieglotu šīs grāmatas tulkojuma variantu, sekojot principam: pēc iespējas skaidri izteikt šajā grāmatā paustās domas. Šim pašam mērķim kalpo arī ik pa laikam iestarpināti komentāri.

Es būtu ļoti pateicīga par šī teksta izplatīšanu Jūsu draugu un paziņu lokā, kā arī par atsauksmēm. 

J.Dobrovoļska

(Skice no grāmatas „Atmiņas par Rūdolfu Šteineru”)

Pēdējā pedagoģiskajā konferencē Štutgartē un Lieldienu mediķu kursā Rūdolfs Šteiners ir norādījis uz noteiktu garazinātnisku faktu, proti, ka bērns, kas ienāk dzīvē uz šīs Zemes, visā savā fiziskajā veidolā ir tikai tā modelis, par ko viņš pakāpeniskas attīstības gaitā vēlāk kļūst. Paša cilvēka būtne līdz zobu maiņai vēl nav pilnībā iekļauta fiziskajā organizācijā. Pirmo septiņu gadu gaitā šīs būtnes dvēseliski garīgā daļa lēnām iestrādājas tajā un ar pašas spēkiem uzbūvē sev ķermeni, izmantojot doto modeli kā palīgu, kā sava veida karkasu vai sagatavi. Šī pirmā miesa, šis karkass no paša sākuma ir slims. Spēki, ar kuriem tas ir uzbūvēts, ir mantoti no tēva un mātes. Šai ziņā iedzimtības spēki padara bērnu slimu. Un tagad bērna individualitātes uzdevums ir jau pēc dabas slimo radījumu harmoniski pārveidot par veselo. Tādēļ viss pirmais dzīves periods faktiski ir cīņas laiks starp spēkiem, kas nāk no vecākiem, un paša bērna personīgiem spēkiem. Šīs cīņas arēna ir bērna organisms, un noteiktas tās fāzes izpaužas dažās bērnu slimībās.

Nedomājiet, ka tas par ko šeit tiek runāts kā par trīsdaļīgo sociālismu, ir kāds patvaļīgs izgudrojums. Tas ir dzimis no visdziļākajām zināšanām par cilvēces attīstības likumsakarībām, no zināšanām par to, kam jānotiek, lai cilvēce nepaietu garām savam mērķim. Tādēļ jau mēs pašlaik arī esam iestrēguši šajā šausmīgajā Pasaules kara katastrofā, ka izrādījāmies nespējīgi atpazīt un atzīt savu dabisko spirituālo mērķi. No šī haosa mums ir jāizstrādājas.”

Rūdolfs Šteiners (GA 193, 6. lekcija)

„Šī ideja jāuzmodina cilvēkos, jo tā dzīvo katrā atsevišķā, lai arī ar dažādu intensitāti. Tai ir jāpiedzimst kā brīvam paša cilvēka veikumam. Lielais Šteinera nopelns ir bijis nevis izgudrot, bet gan (tikai!), pateicoties bezgalīgi kāpinātai uztveres spējai, atklāt un izteikt cilvēka viscēlākās ilgas, lai arī viņš pats to vēl nezina.”

No izstādes kataloga „Rūdolfs Šteiners un mūsdienu māksla”.

Aus dem Katalog zur Ausstellung:

Rudolf Steiner und die Kunst der Gegenwart, Wolfsburg/Stuttgart 2010/2011

Pasaule strauji krīt globalizācijas bezdibenī. Lielākā daļa cilvēces savā aklumā un bezdomīgumā veicina šo kritienu, bet arī it kā redzošie un ar vislabāko gribu mēģinošie to piebremzēt, kuri zīmē vienu skaistu un it kā cerīgu alternatīvu pēc otras, faktiski ir bezspēcīgi apturēt šo anonīmo, necilvēcisko varu, pret kuru visi saucieni pēc cilvēciskuma, līdzjūtības vai tml. atsitas kā pret mūri un izplēn kā nebijuši. Viņi dauzīsies pret šo mūri tik ilgi, kamēr neieraudzīs, neatskārtīs šī procesa pamatā esošo noslēpumu. Tas patiešām ir kā pasakā, kurā, lai tiktu galā ar dzīvību apdraudošo briesmoni, jāatrod viņa nāves noslēpums, kas parasti ir pamatīgi noslēpts. Atliek to atrast, un ienaidnieks ir uzvarēts bez jebkādas cīņas, tikai, teiksim, pārlaužot zem daudzām čaulām atrasto adatu.

Par ārsta ētiku

Žurnāla „Das Goetheanum” 2010. gada 5. marta izdevumā tika publicēts ziņojums par to, ka 14 antroposofiskas iestādes pēc „Foruma par miršanas kultūru” un pacientu organizācijas „Antrosana” iniciatīvas izteikuši savu viedokli par diviem valdības piedāvātajiem likumprojektiem, nobalsojot pret ieceri aizliegt organizētu pacienta nāves veicināšanu pēc viņa lūguma, pamatojot to ar „principiālu katras individualitātes brīvību un tiesībām uz pašnoteikšanos”. Nākamajos šī paša izdevuma numuros sekoja komentāri, arī no Arlesheimas [antroposofiskās] Lūkas klīnikas ārstu kolektīva, kas iesniedzis Šveices Federācijas padomē pretēju ierosinājumu, t.i., principiāli atbalstījis organizētas pacienta nāves veicināšanas aizliegumu. Arī Šveices ārstu organizācija šajās debatēs atbalstīja nostāju, ka pacienta pašnāvības veicināšanu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par ārsta uzdevumu. Peters Zelgs no Itas Vegmanes institūta Arlesheimā rakstā apspriež medicīnas ētikas aspektus, par kuriem Rūdolfs Šteiners ir runājis savos lekciju ciklos mediķiem un kas būtu vērā ņemami aktuālajās diskusijās.