APMIERINĀTĪBA kļūst par NOSVĒRTĪBU.

Kā es varu justies apmierināta, redzot kas visapkārt notiek? Vai man jāaizver uz to acis un jāskatās tikai uz labām lietām, uz tīkamām sejām un jāsaklausa tikai labie vārdi? Vai man jāiestāsta sev, ka viss ir kārtībā; viss, kas notiek ir pareizi; viss ļaunais ir tikai ilūzija; ka domājot par to, mēs tikai piešķiram tam spēku; jādomā gaiši, tad arī dzīve kļūs gaiša utt.?

Pirms kāda laika internetā varēja izlasīt „priecīgu vēsti”, ka velns esot atkāpies no sava nodoma kaitēt cilvēkiem. Viņš esot nodomājis salīgt mieru ar Dievu un lūdz cilvēkus viņu vairs neuzskatīt par savu ienaidnieku. Vai nav iepriecinoši un viscaur apmierinoši? Vai šādā ceļā patiešām nevar nonākt pie iekšēja līdzsvara, pie absolūtas nosvērtības?

Ja mēģina izdomāt šīs domas pāris soļu tālāk, kļūst skaidrs, ka tās abas ir absolūti iluzoras un nebūt nevar palīdzēt man tikt pie īstas, noturīgas nosvērtības. Ja es aizveru acis uz ļauno vai uzskatu to par neesošu, es tieši ļauju tam iegūt pār mani īsto varu.

Ļaunais kā fenomens vienmēr ir izaicinājums meklēt pretējo, t.i., labo. Ja es netveru izaicinājumu, man nav nekādas iespējas atrast tā pretstatu. Izvairoties no šīs iekšējās piepūles, es gan varu justies labi, bet tikai tādēļ, ka ļaunais iegūst priekš manis visai patīkamas, apmierinošas formas. Tas ļauj man baudīt dzīvi, būt apmierinātai ar sevi un varbūt arī, tā teikt, „mīlēt (retoriski) citus cilvēkus un pat visu cilvēci”, bet attīstīties, pilnveidoties, augt man līdz ar to nav iespējams. Pati to nemanot, es nokļūstu tā paša velna varā, kas nevar „pārdomāt” mūs kārdināt, kamēr mēs, cilvēki viņu no šīs viņa misijas neatbrīvosim. Un to mēs varam tikai kārtīgi ieskatoties katram izaicinājumam acīs un iekšēji to pārvarot, pārveidojot par tam atbilstošo labo.

Tas nenozīmē neko citu kā aicinājumu būt modriem iepretī savas dvēseles svaru kausu kustībām un būt gataviem arvien no jauna novest tos līdzsvarā.

Ko tādā gadījumā nozīmē apmierinātība, kas noved pie šī līdzsvara? Tā ir apmierinātība ar dzīves nepilnībām, ar to, ka, paldies dievam, pastāv kāds mehānisms, kas neļauj mums iemigt un šādi izkrist no attīstības plūsmas, aizmirst, kas un kam mēs īsti esam.