PIEKLĀJĪBA kļūst par SIRDS TAKTISKUMU.

Vai pieklājība vispār ir tikums? Vai tas nav vienkārši cilvēku sabiedrībā pieņemto uzvedības normu kodekss, kas atvieglo cilvēku savstarpējo komunikāciju? Es tev nekāpu uz kājas, lai tu mani neiekaustītu vai nenolamātu. Vai tā nav vienkārši prāta, pat aprēķina lieta?

Ja tas būtu tikai tā, tad pieklājīgam cilvēkam vienmēr būtu jājūtas nepatiesam, jāsmaida sarunas biedram caur sakostiem zobiem, jāpalaiž cits pa priekšu ar kabatā sažņaugtām dūrēm. Diez kāpēc tas tā tomēr nav vienmēr un visur. Daudzi cilvēki diez kāpēc patiešām jūtas labāk būdami pieklājīgi, nekā tad, kad kaut kādu apstākļu dēļ sanāk saskrieties ar citu. Būtībā arī tie, kuri ar savu izturēšanos pret citiem liek domāt, ka viņi tīšām meklē kašķi, dara to tikai tādēļ, ka domā, ka citādi paši saņems kaut ko tādu no citiem.

Tātad, cilvēkam ir vajadzība būt pieklājīgam. Varbūt viņš pat vispār savā būtībā ir viscaur sociāla būtne, tikai daži ārēji un iekšēji šķēršļi pagaidām neļauj viņam to izdzīvot pilnā mērā?  Kas tad šīs domas gaismā ir pieklājības kodekss, ko patiešām kāds vai kādi acīmredzot reiz ir noformulējuši. Vai tas nav sava veida gudro cilvēces vadoņu audzināšanas līdzeklis ar domu palīdzēt vēl nenobriedušai personībai tikt galā ar ārējiem un iekšējiem traucēkļiem, kas faktiski pret viņas dziļāko gribu grasās novirzīt viņu no viņa īstās būtības? Vai tas nav tāds kā pagaidu līdzeklis, kā sava veida tilts starp vēl sevī nestabilo personību un pilnīgi sevi pārvaldošo individualitāti, kurai vairs nav nepieciešami nekādi ārēji norādījumi, mudinājumi vai aizliegumi, lai ar prieku un no sirds būtu laipnam jebkurā situācijā, redzot ikvienā sev līdzīgu, viscaur cienīgu līdzcilvēku. Tādam cilvēkam pieklājība ir kļuvusi par sirds taktiskumu jeb par viņa būtības neatņemamu sastāvdaļu.