LĪDZCIETĪBA kļūst par BRĪVĪBU.

Mēs ciešam tikai tik ilgi, kamēr neatpazīstam Viņu itin visur.

Ko es daru, kad nākas ciest man pašai, teiksim, fiziskas sāpes? Vispirms mēģinu saprast to iemeslu. Tas parasti slēpjas kādā domāšanas kļūdā, kas tika pielaista šajā vai kādā no iepriekšējām dzīvēm. Te līdz arī nopietnas psihosomatikas atziņas. Katrā ziņā es mēģinu izgaismot incidentu ar saprāta gaismu. Tam ir nepieciešama koncentrācija, pacietība un paļāvība uz mana likteņa viedumu. Tad palīgā var nākt arī dabiskas substances un procedūras, kas atbalsta šo garīgo darbu.

Līdzīgi ir arī ar dvēseliskām ciešanām, kuru cēlonis parasti meklējams savstarpējās cilvēku attiecībās un pirmām kārtam manis pašas attieksmē pret citiem cilvēkiem. Ar tām es tieku galā, katru reizi pamatīgi revidējot savu dzīves nostāju.

Savukārt garīgas ciešanas neizbēgami rodas ejot attīstības ceļu; tās ir mūsu labākais un drošākais ceļvedis, jo veicina mūsu izziņas sparu un piešķir spēku virzīties uz priekšu.

Ko tad šādā gadījumā nozīmē “ciest kādam līdzi”?

Vai tas nenozīmē ar patiesu interesi pievērsties citam cilvēkam, iejusties viņa situācijā, pārdzīvot to kā savējo un mobilizēt sevī spēkus tās atrisināšanai vai sapratnei un paciešanai, it kā tā būtu manējā? Šādi es it kā ļauju otram iekšēji atbalstīties uz mani, uz manu intīmo klātesamību viņā, lai viņš nejustos vientuļš savā nelaimē. Tad es esmu it kā viņa eņģeļa pārstāvis fiziskajā pasaulē. Šādi es varu saglabāt mieru un paļāvību jebkurā situācijā un iedvest to arī cietējam, kas viņam ir vajadzīgs vispirmām kārtām.

Un kā tad mēs caur līdzcietību sasniedzam brīvību?

Brīvība ir cilvēka iekšējās dzīves fenomens. Nebrīvi mēs esam vispirmām kārtām nevis no ārējo apstākļu spiediena vai no citu cilvēku pārestībām, bet gan no mūsu pašu nepilnībām: instinktiem, dziņām, vēlmēm, iedomām, aizspriedumiem utt. utj. Tieši tas noslēpumainā kārtā izraisa visas ārējās problēmas, ar kurām mums dzīvē nākas satikties. Kamēr mūs nodarbina tikai tās, mēs rotējam sava ego radītajā un uzturētajā apburtajā lokā (tajā ir vieta arī līdzcietībai, kuras apslēptais mērķis ir gandarīt to pašu ego un kas tādēļ nav efektīva, bieži vien pat izraisa tieši pretējo efektu). Savukārt ar patiesu interesi pievēršoties citam, mēs atbrīvojamies no pašu interešu loka un līdz ar to no sava ego izraisītā spiediena. Cita ciešanas nav mums jācieš piespiedkārtā. Mēs varam no tām izvairīties vai tikai izlikties, ka ciešam līdzi klusībā priecājoties, ka tās nav mūsu ciešanas. Patiesā līdzcietība var būt tikai brīvprātīga, respektīvi mīlestības rosināta nostāja un rīcība. Tādēļ tieši tajā mēs varam vistiešāk iepazīt pašu brīvību.