Maija tikums: IEKŠĒJS LĪDZSVARS kļūst par PROGRESU ATTĪSTĪBĀ

Pēdējā laikā no mūsu dzīves ir pazudusi viena svarīga lieta, proti, pulkstenis ar svārstu. Tā taču ir fascinējoša aina, vismaz no bērnības atmiņām: svārsts vienmērīgi šūpojas, te labajā, te kreisajā pusē sasniedzot augstāko punktu, un noslēpumainā kārtā iekustina pulksteņa rādītājus, kuri savukārt liek laikam ritēt uz priekšu un tuvināt mirkli, kad mamma pārnāks no darba mājās.

Bet visfascinējošākais ir tas retais mirklis, kad svārsts pēkšņi apstājas. Nevis kad tas stāv – tad nekas nenotiek –, bet tieši tas mirklis, kad kustība pēkšņi pārtrūkst. Tad ar laiku notiek kaut kas īpatnējs. Tas neapstājas vis līdz ar svārstu, drīzāk iestājušās klusumā atklājas tā īstā dzīve, kas turpinās neatkarīgi no svārsta, pati par sevi. Tai vairs nav daļas nedz gar pulksteņa rādītājiem, nedz gar manu nepacietību. Rādītāji pēkšņi atmaskojas kā nevis laika radītāji, bet tieši tikai rādītāji. Ieklausoties šajā jaunajā laika dzīvē, var ievērot, ka vienā brīdī tas tomēr patiešām apstājas un vienlaicīgi it kā atveras. Tas zaudē savu lineāro dimensiju un kļūst par telpu, par iekštelpu, par dvēseles telpu, kurā var ieiet un būt.

Bet atgriezīsimies pie svārsta. Vai tas nav visas mūsu cilvēciskās dzīves tēls? Vai visa mūsu dzīve nav nemitīga svārstīšanās starp diviem poliem: patiku un nepatiku, prieku un bēdām, cerību un izmisumu, nedrošību un pārliecību, mīlestību un naidu utt. utj.? Neviens nevar no tā izvairīties. Tas ir visas mūsu dzīves saturs. Visi esam pakļauti šim dzelzs likumam. Kādēļ tā? Kam tas ir vajadzīgs? Vai tiešām mēs esam tikai tenisa bumbiņas, ar kurām spēlē kādas mums neredzamās varas?

Pavērosim uzmanīgāk svārsta kustības un pajautāsim sev, kā tas nokļūst no viena galapunkta otrajā? Un mēs varam atklāt, ka tas ar katru svārstību neizbēgami šķērso pašu apakšējo punktu, pa vidu starp diviem galapunktiem, kur svārsts paliek mierā, kad pulkstenis apstājas? Tas ir vienīgais līdzsvara punkts. Vai šeit neslēpjas mūsu dzīves mīklas risinājums?

Mēģinām garā notvert šo punktu un pakavēties tajā, ļaujot ārējās dzīves svārstam kādu laiku šūpoties bez mums, un vērojam, kā šis mirkli paveras un ielaiž mūs aizlaika pasaulē.

Kristus saka: „Es esmu durvis.” Vai šīs nav mūsu pašu radītā iekšējā līdzsvara durvis, pa kurām var iziet no svārstību pasaules, izlekt, tā teikt, no „vāveres riteņa” savā dvēseles telpā un atklāt tajā, ja gribat, „debesu valstību”, kurā viss ir reizē klāt: pagātne, tagadne, nākotne, pareizāk sakot, kur viss ir viena bezgalīga tagadne, viss, kas jelkad ir noticis un kam jelkad vēl jānotiek? Tā ir garīgā pasaule, kurā mēs vienmēr dzīvojam, bet kuru parasti netveram, neapzināmies. Tās gaismā var atklāties viss mūsu dzīves konteksts, izgaismoties lielās kopsakarības un rasties atbildes uz mūsu būtiskiem jautājumiem, kas laika pasaulē likās neatrisināmi. Tur atklājas, ka viss, ko mēs domājam, jūtam un darām, bet arī tas, ko neizdomājam, neizjūtam un atstājam nepadarītu, tūlīt ietekmē visu pasauli, ienes tās krāšņajā gleznojumā noteiktu niansi: izgaismo vai aptumšo to, attīra vai piesārņo, bagātina vai padara nabadzīgāku. Viss ir būtisks, nav nekā neitrāla, nenozīmīga. Viss ir viens liels veselums, viena varena, dzīvības pilna būtne, kuras viens loceklis ir katrs no mums, kā arī ikviena cita radība.
 
Šādi mirkļi ir nepieciešami katram, kas grib attīstīties, jo tikai tajos mēs varam reāli noorientēties, sakārtoties, arvien no jauna atskārst dzīves jēgu un virzienu, kurā sperams nākamais solis mūsu garajā pilnveidošanās ceļā. Pie šīm durvīm stāv Kristus un klauvē. Kurš tās atvērs, satiks Kristu un reizē pats sevi – īstu.

Tā iekšējs līdzsvars kļūst par progresu attīstībā.