Aprīļa tikums: GODBIJĪBA kļūst par UZUPURĒŠANĀS SPĒKU.

Savā romānā „Vilhelma Meistara klejojumu gadi” Gēte apraksta t.s. „pedagoģisko provinci”, kur audzināšanas koncepcija balstās uz trim godbijības veidiem. Pirmais godbijības veids attiecas uz augstākas par cilvēcisko, dievišķas pasaules būtnēm, kuras katra savā veidā kalpojot augstākam principam, kas ir visa mūsu kosmosa pamatā, impulsē tā ziņā nākamās zemākās pakāpes būtnes, t.i., upurē savu spēku un pašu ātrākas attīstības iespēju zemāko būtņu attīstībai; otrais godbijības veids attiecas uz būtnēm, kas atrodas zemākā evolūcijas pakāpē nekā mēs, cilvēki: uz dzīvnieku, augu un minerālu valstības būtnēm, kuras savā laikā tika aizkavētas savā attīstībā, lai no apakšas izveidotu trīskāršo fizisko pamatu mūsu cilvēciskai eksistencei; un trešais godbijības veids vēršas pie līdzcilvēkiem apziņā, ka visa cilvēce ir viens vienīgs veselums, kurā atsevišķas individualitātes ar savām īpašām spējām un dotībām kalpo citām pēc brālības principa. Lai tas būtu iespējams, arī ir nepieciešama zināma sava ego pretenziju upurēšana.

Arī antroposofija ved mūs pie atziņas, ka visa mūsu planetārā kosmosa dzīve balstās uz savstarpējas godbijības pret augstāko un uzupurēšanās spēju iepretī zemākajam. Neapzināti šim likumam seko un to īsteno visu valstību iemītnieki, apzināti (lai arī pagaidām vēl tikai daļēji) to var darīt vienīgi „radības kronis’, jo cilvēks ir vienīgā būtne, kurai pašreizējā attīstības stadijā ir zināma izvēles iespēja: atzīt visas radības savstarpējas atkarības faktu un veicinoši iesaistīties šajā jēgpilnajā kārtībā vai ignorēt to un tādējādi ienest tajā haosu un destruktīvus spēkus.

Ja pamatīgi aptver un, pirmām kārtām, dziļi izjūt šo dzīves mistēriju, tad varbūt var labāk saprast, kādēļ apzināti koptā godbijība ar laiku var pārvērsties par uzupurēšanās spēku.