Marta tikums: CĒLSIRDĪBA kļūst par MĪLESTĪBU.

Vācu valodā Grossmut burtiskā tulkojumā nozīmē „liela drosme”; ar angļu magnanimity visdrīzāk ir domāts vispārējs cēlums jeb dižums; krievu великодушие runā par lielu dvēseli. Kas tad tā ir par īpašību: sirsnība, drosme vai vispārējs cēlums? Un kur tā īsti mīt: sirdī, dvēselē vai visā cilvēkā? Dažādās valodās šim jēdzienam piemīt sava specifiska nianse, kuras visas kopā aptver diezgan lielu īpašību amplitūdu. Bet interesantā kārtā tas, par ko tās visas savas pilnveidošanās ceļā top, filoloģiskā ziņā ir kaut kas viennozīmīgs. Tātad, var domāt, ka pastāv daudzi ceļi pie viena mērķa, lai arī attiecībā uz jēdziena „mīlestība” saturu tika, tiek un tiks lauzts vēl daudz šķēpu, kamēr spēja jeb spēks, kas slēpjas aiz šī vārda, kļūs par realitāti.

Tātad no mums tiek gaidīta liela, ietilpīga, gara izgaismotā dvēsele, kas spēj aptvert pretrunas, kontrastus, kurā atradīsies vieta gan savām, gan līdzcilvēku nepilnībām un maldiem, bet arī cerībai un ticībai, ka ar labo gribu tie var tikt pārvarēti: vājais stiprināties, greizais iztaisnoties, bailīgais iedrošināties.

Šādas dvēseles žests ir atvērtība, bet nevis A atvērtība, kas līdzīgi Saulei staro uz āru apdāvinot ar savu gaismu visu pasauli, bet gan lielais O, kas lēni un uzmanīgi atveras un tad arī aizveras ieņēmis sevī visu, kas uz doto brīdi tam ir gatavs un ko mūsu dvēsele spēj pārstrādāt, t.i., apzināti pieņemt un pārveidot. Tikai šādi pārstrādātais loms, lai kas tas arī būtu, var tikt pārveidots par īstu mīlestību. Tikai šādi radītā mīlestība ir reāls spēks, kurā varēs balstīties nākotnes pasaule.