Februāra tikums: klusēšana kļūst par meditatīvu spēku.

Tas skan tik vienkārši. Kurš tad neprot klusēt?! Bet, ja godīgi, tad neviens to neprot, katrā ziņā, kamēr nesāk mācīties to darīt un neatlaidīgi kopt sevī šo spēju. Jo šeit nav domāta nedz tā klusēšana, kad mums nav ko teikt, nedz tā, kad mēs klusējam aiz bailēm; arī tā nē, kad mēs it kā klausāmies citu cilvēku runājam, bet vienlaicīgi paši domājam savas domas. Te nav domāts arī stāvoklis, kad mēs, ārēji klusi, pasīvi peldam līdz ar nebeidzamo iekšējo monologu vai dialogu straumi vai vienkārši ļaujamies domu drumstalu karuselim, kas pašas par sevi uzpeld un nogrimst mūsu apziņā. Tas viss pieder pie pļāpīguma.

Te ir domāts iekšējs klusums, kad dvēsele ir kā tukšs trauks aktīvas gatavības stāvoklī uzņemt sevī patiesības Vārdu. Tas ir Grāls. Cilvēkam, kurā reiz ir pamodies attīstības entuziasms un kuram eksistenciāli rūp patiesība, jākopj šī sava dvēseles trauka rūpīgas iztukšošanas māksla. Tas nav viegli, tas ir ārkārtīgi grūti, varbūt tas ir tas grūtākais, kas cilvēkam šodien jāveic, bet tā ir neatvairāma prasība attīstības ceļā.

Pastāv arī vieglāki ceļi pie iekšēja klusuma, tikai tieši tādēļ, ka tie ir viegli, ka tie neprasa no cilvēka maksimālu Es aktivitāti, bet tieši tā atkāpšanos, tie ved pavisam citā virzienā, proti, atpakaļ cilvēces reiz sasniegtajā un attīstības vārdā pārvarētajā apziņas stāvoklī, kurā dvēsele pasīvi nodevās „dievišķā absolūta” gaismai un sajuta pilnīgas bezrūpības un bezatbildības svētlaimi.

Rūdolfs Šteiners saka, ka mūsdienās cilvēka komūnija ar dievišķo pasauli notiek izziņas procesā, tieši visaugstākās Es aktivitātes stāvoklī, bet šis stāvoklis nav sasniedzams, kamēr dvēselē nav iestājies pilnīgs klusums. Tādēļ spēja radīt šo klusumu un uzturēties tajā ir priekšnosacījums auglīgai meditācijai kā augstākās izziņas procesam.