Janvāra tikums: DROSME kļūst par ATBRĪVOJOŠO SPĒKU.

Tādi, kādi mēs pašlaik esam, mēs visi bez izņēmuma esam gūstekņi – katrs savā lielā cilvēci aptverošā cietuma personīgajā cellē. Tās šaurās sienas, dzelzs durvis, restots lodziņš, kas knapi izkliedē cellē valdošo tumsu, ar mūsu acīm nav redzami. Tas ļauj mums nodoties ilūzijai, ka mēs dzīvojam labiekārtotos dzīvokļos, varbūt ar eiroremontu, parketa grīdām, džakuzi vannu un separāto gāzes apkuri, ka mēs jebkurā mirklī varam iet un nākt, kur vien gribam, darīt kas mums labpatikas, teikt ko uzskatām par sakāmu un noklusēt to, kas mūsuprāt labāk būtu noklusējams.

Kamēr mēs nododamies šai ilūzijai, mēs peldam pa dzīves straumi, katrs savā neredzamajā cellē un nenojaušam, ka šī straume agri vai vēlu ieplūst nebūtībā, kur beidzas jebkāda attīstība, jebkādas domas, jūtas, gribas impulsi, kur beidzas cilvēks.

Lai ieraudzītu un atzītu šo savu situāciju par reālu, sajustos kā neredzamo ārējo un iekšējo varu gūsteknis, lai vispār pieļautu šo domu, ir nepieciešama DROSME visdramatiskākajā šī vārda nozīmē. Tam ir nepieciešama iekšēja gatavība saskarties ar iznīcības spēkiem, kas mūsos saimnieko pilnā sparā, sastingt nāves bailēs un patiešām izsamist, ļauties šim izmisumam, izbaudīt to līdz galam, izsmelt līdz dibenam, jo tieši šis izmisums ir vienīgais, kas var uzmodināt mūsos drosmi un uzņēmību meklēt izeju no šī cietuma.

Tas nozīmē izšķiršanos nostāties uz patiesās izziņas ceļa: pētīt spēkus, kas ir uzbūvējušas ap mums un mūsos šo cietumu, noskaidrot to nodomus, iepazīt to metodes, stiprās un vājās vietas. Tas nozīmē balstoties pašam sevī nostāties ar seju pret ārējās dzīves plūsmu un skatīties acīs visam, kas nāk mums virsū, kas grib mūs kaut kur dzīt, stumt un vilkt neprasot mūsu piekrišanu.

Tad vienā jaukā dienā mēs varēsim atskārst, ka mūsu celle nemanot arvien vairāk izgaismojas, izplešas un pārvēršas par tādu kā svētnīcu. Vienlaicīgi mūsu cietuma sienas pašas par sevi sabrūk, sabirst un kļūst par pamatu brīnišķīgam brīvības templim, kas pamazām aug mūsu sirdī...

Kad lēmums ir pieņemts, sākas ceļš pie brīvības.