Rūdolfs Šteiners daudz runāja par mūsu laikmeta ēnas pusēm, gan ārējā, gan iekšējā cilvēku dzīvē. Konkrēti, lietišķi, bez jebkādas izskaistināšanas viņš raksturoja reālo situāciju, no visdažādākajām pusēm un visdažādākajos rakursos izgaismojot tās cēloņus un norādot uz iespējamām traģiskām sekām, ja netiks atrastas „sākotnējās domas”, kas slēpj sevī īstos cilvēces mērķus un līdzekļus to sasniegšanai, un viņš redzēja vienīgo iespēju sasniegt šos mērķus absolūti konsekventā kalpošanā patiesībai.

Daudziem tas nepatika, viņam bieži tika pārmesta pārāk kritiska attieksme pret cilvēkiem, taču viņš drīkstēja runāt par ēnām, jo visa viņa dzīve tika veltīta tam, lai palīdzētu cilvēcei pārvarēt laika gaitā tās ceļā samilzušos šķēršļus un izcīnīties līdz īstajam cilvēciskumam. Viņš drīkstēja runāt par ēnām, jo viņš nesa gaismu, kas meta šīs ēnas.

„...Evaņģēlijā mums taču netiek stāstīts, ka Kristus Jēzus ir iegājis templī un paglaudījis tirgotājus; mums tiek stāstīts pavisam kas cits, proti, ka viņš ir apgāzis viņu krēslus un tamlīdzīgi! Lai patiesi pievērstu uzmanību tam, kam tā jāpievērš, ir nepieciešams atbilstoši īstenībai norādīt uz to, kas ir peļams, lai attīstība varētu iet uz priekšu. Te cilvēka dvēseli nedrīkst pārņemt aplamā sentimentalitāte, tieksme izskaistināt realitāti un pasniegt to kā vispārcilvēcisku mīlestību.

Ja to pietiekami novērtē, tad, no vienas puses, var teikt, ka mēs nu reiz dzīvojam šajā materiālistiskajā laikmetā, kas neizbēgami ved pie abstraktas domāšanas tai ziņā, kādā mēs to esam iepazinuši, proti, ka tā ir sveša īstenībai un, ka visas mūsu laika katastrofas ir šīs īstenībai svešās domāšanas sekas. Bet, no otras puses, drīkst teikt arī to, ka, salīdzinot ar citiem pēcatlantiskās attīstības periodiem, mūsu piektā kultūra noteiktā ziņā, no noteiktiem redzespunktiem ir visdižākais laiks, laiks, kas dod cilvēkiem visvairāk, laiks, kas slēpj sevī ārkārtīgi lielas cilvēka attīstības un esamības iespējas. Un tieši pateicoties tam, ko cilvēks šajā laikmetā, es teiktu, pavisam īpaši izdzīvo kā spirituālās esamības ēnas pusi, viņš var, ja vien izturas pareizi, atrast ceļu spirituālajā pasaulē. Viņš var atrast ceļu pie sava patiesā, visaugstākā cilvēciskā mērķa. Attīstības iespējas mūsu laikā ir tik lielas, kādu no noteikta redzespunkta nav bijis nevienā no iztecējušām pēcatlantiskās attīstības fāzēm.”

Rūdolfs Šteiners, no lekcijas 1918. gada 8. janvārī.