Nav noslēpums, ka pastāv liela atšķirība starp skatīties un redzēt. Skatāmies mēs būtībā uz visu, kas nokļūst mūsu redzeslokā, bet redzam tikai to, kam pievēršam uzmanību un par ko izveidojam kādu priekšstatu, ko vēlāk varam atsaukt atmiņā, pārdomāt, apsvērt, iekļaut lielākās kopsakarībās, atskārst tā jēgu un lomu mūsu vai vispārējās dzīves kontekstā. Tas nozīmē, ka skatās gan mūsu acis, bet redz mūsu gars, kas caur maņām nodibina saikni ar pasaulē valdošās gudrības garu. Un, jo vairāk mēs piepūlamies vingrinot savu uzmanības spēju un padziļinot zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam, jo vairāk mūsos pieaug šādas, saprotošas redzes spēks. Rezultātā pasaule atklāj mums vienu savu noslēpumu pēc otra, un mūsu dzīve kļūst arvien bagātāka un jēdzīgāka.

Sakarā ar iepriekšējo vārsmu jau citētais Teodors Švenks runā minētajā grāmatā, starp citu, par cilvēciskas domāšanas līdzību ūdenim.

„Domāšanas darbība izpaužas vispirmām kārtām spējā plūst. Tikai tad, kad domāšana kavējas pie noteikta satura vai pie kādas formas, tā veido atbilstošu priekšstatu. Ikviens priekšstats – kā arī jebkura organiska forma – piedzimst no kādas plūsmas, top par sastingušu kustību. Mēs runājam par plūstošu domāšanu, ja cilvēks spēj veikli veidot šīs formas un atsevišķus priekšstatus skaisti saistīt domu plūsmā un pārvērst tos citu citā nenoklīstot un neveidojot, tā teikt, domu „virpuļus”. Savukārt, ja tas izdodas mazāk, mēs runājam par stīgru, inertu domāšanu. Domu formu veidošana un pārveidošana līdzīgi mākoņu veidojumiem ir viens no Rūdolfa Šteinera ieteicamajiem vingrinājumiem ar mērķi padarīt domāšanu plūstošu, kustīgu. Ar šo spēju visam pievērsties, visā iedziļināties un visas lietas atveidot noformētajos priekšstatos domāšana sasniedz pasaules veidošanas likumsakarības, un tās ir tās pašas likumsakarības, kurām seko plūstošais elements, kas atsakās no paša formas un ir gatavs ieplūst visā, visu saistīt un visu uzņemt sevī.

Domāšana, kas pārāk maz spēj iedziļināties atsevišķos fenomenos, kļūst par bēgli no idejām. Tā tiek it kā izrauta no neredzamas straumes un nevar izdabūt no tās nekādu paliekošu veidolu. No otras puses, domāšana, kas sacietē līdz konkrētām idejām, paliek pie formas, nespējīga izveidot saistošu plūsmu pie citām iespējām. Kā ūdens var radīt formas un saistīt tās savā starpā, tā domāšana var veidot priekšstatus un to savstarpējas attiecības; tā var saistīt, bet arī atraisīt un analizēt. Tā vieliskas ūdens īpašības parādās domāšanā kā garīgas kvalitātes.

Šī kopsakarība starp ūdeni un cilvēka domāšanu rāda, ka garīgā cilvēka darbība un ūdens ir radniecīgi fenomeni, ka viena būtība vienlaikus ir otra tēls. Abi var saistīties ar Zemi un vienlaicīgi uzņemt un savstarpēji saistīt idejas no Visuma. Domāšanā valda ēteriskā ūdens dzīvība, ūdenī plūst Visuma Gudrība. Vai tā nav pati šī Gudrība, kas ir radījusi ūdens elementu kā savu instrumentu?”

Theodor Schwenk, „Das sensible Chaos”