Kādā lekcijā Rūdolfs Šteiners izsaka visai pārsteidzošu atziņu, ka pašlaik ārējā dabā nav nekā dievišķa. Visi dievišķie spēki, kas tajā jebkad esot jēgpilni darbojušies, pieder pagātnei vai, citiem vārdiem, tapušai pasaulei. Tas, ka katru pavasari daba atkal sarosās jaunai dzīvībai, ir tikai atskaņas no kādreiz veiktā dievišķā radīšanas darba. Pašreizējā dabas pasaule visā savā arvien vēl burvīgajā skaistumā ir līdzīga apburtai princesei, kas ir nolemta nāvei, ja neatrodas cēlais princis, kas ar mīlestības skūpstu atbrīvos to no „burvju valgiem” un atmodinās jaunai dzīvībai.

Kopš Golgātas mistērijas dievišķais elements ir atrodams vienīgi cilvēkā. Rūdolfs Šteiners pat izsaka šo domu pavisam radikāli: „cilvēka ādas ietvaros”. Tur mīt, lai arī pagaidām vēl dziļā miegā guļ, cilvēka Es, kura misija ir dāvāt dievišķai radībai jaunu dzīvību. Tikai tas no dabas, ko cilvēks uzņems sava apziņā un pārdzīvos savā sirdī, varēs eksistēt nākotnē, veidojot jauno, gluži garīgo pasauli, kad fiziskā Zeme pāries. Tādēļ katru pavasari arvien no jauna mostošais vecās „pasaules tapšanas prieks” vēršas pie cilvēka Es cerībā rast tajā savas atdzimšanas vietu.

Turpmāk viens piemērs tam, kā cilvēka Es var uzņemt dabas norises savā dvēselē, atskāršot tajās un izjūtot viedās likumsakarības, kas tajās valda un kas nav tveramas ar fiziskām maņām, bet gan apjaušamas tikai garā. Teodors Švenks, vācu dabaszinātnieks un antroposofs iztirzā savā grāmatā „Das sensible Chaos” brīnumaino ūdens fenomenu. Tas, ko mēs redzam tajā ar acīm, dzirdam ar ausīm, sataustām ar ādu, kādreiz pāries, izzudīs no pasaules kopā ar visu pārējo matēriju, bet mūsu domas par šo dabas brīnumu un ar to saistītās jūtas turpinās dzīvot arī pēc tam, veidojot mūsu garīgo vidi nākamajā Zemes planetārajā attīstības posmā.

„Nepārtraukti, kā pati laika straume, tek un plūst ūdens uz Zemes. Tā ir pamatmelodija, kas nemitīgi pavada dzīvību uz Zemes visās tās daudzveidīgās izpausmēs. Ūdens pastāvīgi apstrādā cieto zemi slīpējot, sasmalcinot, noārdot un vienlaicīgi citās vietās atkal būvējot, no jauna veidojot, sakārtojot dzīvei. Lielajā āderu tīklā šīs Zemes dzīvību nesošās asinis pārbīda neiedomājamas vielu masas, tās visur pavada pašas Zemes un uz tās mītošās radības dzīvības procesus. Nemitīgā kustībā tās pārveido viscietākos akmeņus un visaugstākos kalnājus plūstošo, smalki samalto vielu straumē un izjauc tapušās formas, lai sagatavotu atbrīvotās vielas jaunu formu radīšanai. Tādēļ ūdens ir lielais vielu apmaiņas un pārveidošanas meistars. Izšķīdinot un saistot, noārdot vecās un radot jaunās formas, ūdens pastāvīgi pārrada Zemes organismu. Vai tā nav pati laika straume, kas, pateicoties nemitīgai ūdens rosībai kļūst redzama arī fiziskām acīm? Iepretī visam pārāk cietajam telpā ūdens izrādās visstiprākais, un tas arvien no jauna atgriež cieto matēriju dzīvas attīstības plūsmā.”

Theodor Schwenk, „Das sensible Chaos”