„Viss, ko mēs darām ar mīlestību, kalpo mūsu parādu apmaksāšanai! Okultajā ziņā viss, kas notiek mīlestības vārdā, nenes nekādu peļņu, tā ir jau izlietoto labumu atstrādāšana. Vienīgie darbi, par kuriem mums nekas netiek nākotnē, ir tie, kurus mēs veicam īstas, patiesas mīlestības vadīti. Šī patiesība varētu izraisīt mūsos sašutumu. Par laimi savā virspusējā apziņā cilvēki par to neko nezina. Turpretī zemapziņā to zina visi cilvēki, tādēļ jau viņi arī tik nelabprāt veic mīlestības darbus. Tas ir iemesls tam, kāpēc pasaulē ir tik maz mīlestības. Cilvēki instinktīvi jūt, ka par mīlestības darbiem viņi nākotnē neko neiegūs savam es. Dvēselei jābūt jau diezgan augstu attīstītai, lai tai sagādātu prieku mīlestības darbi, par kuriem tai pašai itin nekas nepienākas. Šis impulss cilvēcē vēl nav pietiekoši stiprs, taču no okultisma var smelties diezgan spēcīgu pamudinājumu mīlestības darbiem.

No tā mēs varam uzzināt, ka, lai arī mūsu egoismam nekas netiek no mīlestības darbiem, taču jo vairāk no tiem tiek pasaulei. Okultisms saka: mīlestība pasaulei ir tas pats, kas Saule ārējai dzīvei. Neviena dvēsele nevarētu plaukt, ja mīlestība pazustu no pasaules. Mīlestība ir pasaules morālā Saule. Vai nebūtu absurdi, ja cilvēks, kuram sagādā prieku ziedoša pļava, vēlētos, lai Saule pazustu no pasaules? Pārnesot to morālajā plāksnē, tas nozīmē: mums jābūt ieinteresētiem, lai cilvēcei būtu iespējams veselīgi attīstīties. Mēs rīkojamies gudri, ja izraisām pasaulē pēc iespējas vairāk mīlestības. Mēs rīkojamies gudri vienīgi tad, kad veicinām mīlestību uz Zemes.”

Rūdolfs Šteiners, “Mīlestība un tās nozīme pasaulei” (aus GA 143)