Rūdolfs Šteiners pareģoja, ka nākotnē cilvēki arvien vairāk zaudēs dzīvu interesi par savu darbu, jo tas kļūšot arvien mehāniskāks un fragmentārāks; līdz ar to viņi vairs neredzēs tajā nekādu jēgu sociālā kopsakarībā un tādēļ atsvešināsies no sava darba, t.i., no tā, kas būtībā aizpilda lielāko daļu viņu dzīves. Un tas vēl neesot tas būtiskākais. Būtiski esot tas, ka veids, kā cilvēks strādās ārējā pasaulē, neizbēgami ietekmēs arī viņa iekšējo pasauli. Un tam tad nākotnē būšot visai graujošas sekas.