Mūsdienās cilvēki arvien vairāk dzīvo savos priekšstatos, visu vērtē un par visu spriež atbilstoši tiem. Viņiem ir priekšstats par to, kādai jābūt valdībai, laulības partnerim, dzīvoklim, kādiem jābūt bērniem, skolotājiem, draugiem, kaimiņiem – par visu. Viņi nemana, ka līdz ar to dzīvo garām pašai dzīves īstenībai, kas ir tik negaidīta un tik daudzveidīga; vēl vairāk – viņi nemaz negrib to manīt. Kādēļ? Tādēļ, ka, pieskaršanās reālām lietām sagādā sāpes; viņi tūlīt jūt, ka reālām lietām nebūt nerūp viņu priekšstati par tām, ka tās notiek, atbilstoši kādiem citiem, viņiem neredzamiem kritērijiem un neizprotamiem likumiem, kurus izzināt var, tikai atsakoties no pašu viendimensionāliem priekšstatiem, kuru autors ir neviens cits kā ego, kas visu redz caur paša labuma prizmu. Reālās lietas, reiz ieraudzītas un apzinātas, tūlīt pieprasa rīcību, un ne tik daudz ārēju rīcību, cik tieši iekšēju: pamatīgas pārdomas, izpratni, atsacīšanos no ērtiem priekšstatiem, noteiktā ziņā to upurēšanu, jebkurā gadījumā būtisku izšķiršanos, uz katra soļa izšķiršanos par vai pret paša dziļāko būtību. Bailes no sāpēm, no piepūles, no pārmaiņām, no individuālās atbildības liek mums fabricēt virtuālos dzīves modeļus, kas nemanāmi pārņem mūsu prātu, jūtas, gribu. Kur paliek reālitāte?

Uz jautājumu, vai viens mats esot realitāte, Rūdolfs Šteiners esot atbildējis, ka mats ir realitāte tikai tik daudz, cik tas pieder pie cilvēka organisma, cik tas ir saistīts ar visu cilvēka eksistenci, ir atkarīgs no viņa, citādi tam nav nekādas jēgas. Tā ir mata reālā puse. Kas ir mana reālā puse? Kur ir „galva”, uz kuras es “augu”, kur būtne, kurai es piederu un kas piešķir manai eksistencei jēgu? Visas manas dzīves uzdevums ir atrast šo būtni, tas ir, sevi pašu – īstu.