Otrajā adventes nedēļā uzmanības centrā nokļūst dzīvības procesi, t.i., dziedinošie, reģenerējošie un uzbūves spēki.

Ja mēs paliekam pie salīdzinājuma ar māju, ko pirmajā adventes nedēļā atbrīvojām no visa vecā, liekā, nokalpojušā – no balasta, kas pārāk spēcīgi piesien mūs pie materiālās pasaules; ja mēs sakoduši zobus skrāpējām no sienām vecu tapešu kārtas, elpojot putekļus demontējām dažnedažādus, gadu gaitā sabūvētus antresolus un kambarus, lauzām ārā vecās, sašķobījušās durvis, varbūt pat vienu otru sienu, pārplānojot māju atbilstoši savām jaunām vajadzībām, tad tagad, kad visi atkritumi un lūžņi ir sakrāmēti neskaitāmos maisos un aiznesti prom, kad māja izskatās kā viens vienīgs skelets ar tukšām durvju ailēm, savainotām sienam un sapelējušiem kaktiem, mēs sākam lielo dziedināšanas darbu. Tiek nomainīti logi, mazgāti un līdzināti griesti un sienas, skelets tiek apaudzēts ar jaunu miesu, tiek atjaunota visa ūdens saimniecība, pārvilkti elektriskie vadi, mājā pamazām tiek iedvesta jauna dzīvība.

Ja mēs darām to meditatīvi, t.i., veicot ārējos darbus ieklausāmies arī savos iekšējos pārdzīvojumos, mēs varēsim ievērot, ka īstenībā ārējs process ir tikai līdzīga iekšēja procesa projekcija, kas piešķir visam pasākumam pavisam citu jēgu un nozīmi, jo, tikai sekojot savām sajūtām un arvien no jauna sabalansējot ar tām ārējās aktivitātes, mēs varēsim iekārtot savu mājokli atbilstoši savam aktuālam iekšējam stāvoklim, lai varētu kādu laiku dzīvot saskaņā ar to.

Otrajā adventes nedēļā mēs esam „labs pārvaldnieks”, kas no sirds gatavo mājokli savam Kungam, savam Es.