Sācies adventes laiks, četri ceļa posmi, kas cilvēkam ejams, lai kārtējo reizi nedaudz tuvotos sev pašam, savai patiesai būtībai. Šis ceļš sākas ar fiziskā mājokļa sakārtošanu. Jāpārlūko visas telpas, jāieskatās visos aizmirstos kaktos, jāiztīra bēniņi no zirnekļu tīkliem, jāpārbauda, vai pagrabā nav parādījušies pelējuma traipi, jāizvēdina istabas, jāizmazgā aizkari, kas nu kuram. Tas ir meditatīvs darbs, jo ar šo mājokli ir domāta mūsu fiziskā miesa, mūsu pieticīgā būdiņa, kas ir aicināta kļūt par gaišu un greznu templi, kurā var dzīvot un darboties mūsu īstais Es, tas, ko mēs savas attīstības gaitās esam izlikuši ārpus sevis, saukdami to par Dievu, pielūdzot to kā visaptverošo gudrību un visuvareno spēku. Tā tam bija jābūt un tā tas būs vēl tik ilgi, kamēr templis nebūs gatavs. Lai kādreiz sasniegtu šo mērķi, mums katram krietni jāpiestrādā, jo galu galā šis templis ir visiem viens. Katra centieni kalpo tā pilnveidošanai, katra nolaidība kavē to. Šī atziņa var iedvesmot mūs pārvarēt dabisko kūtrumu un neatlaidīgi strādāt pie sava ieguldījuma kopīgā lietā.

Laikmetu mijā šī tempļa iedīglis tika iedēstīts Zemes augsnē līdz ar Jēzus piedzimšanu.