V A S A R A S   C E Ļ Š

„Vispirms ārpasaule caur maņu iespaidiem burtiski izvelk cilvēka dvēseli un līdz ar to viņa domas ārā jutekliskajā pasaulē („Ārējā maņu visumā zaudē domu spēks savu pašesmi”). Dvēselei esot ārpus sevis, ekstāzē no juteklisku iespaidu pārpilnības, ārpasaule apaugļo to ar katru maņu iespaidu. Šajā uztveres procesā mūsos faktiski tiek radīts tas, ko mēs saucam par savu Es, un arī tas, kas kā augstākais Es darbojas mūsos kā mūsu radošais aspekts („...lai dāvātu man spēku, ko pats sev bezspēcīgs ir dot mans Es, kas ieslodzīts ir sevī.”). Daudzos soļos „Dvēseles kalendārs” izseko vasaras ceļā tālāk, kā „dievišķā Vārda radītais” dvēselē briest un pieņemas spēkā. Šai ziņā dvēsele mācās no lielās Mātes-dabas pati kļūt par māti: „lai varētu es sevi sevī nest”.

Ja mēs regulāri ieskatāmies arī pretējās gada vārsmās, kas iezīmē dvēseles ziemas ceļu, mēs varam rast iekšēju līdzsvaru un sajust garīgu pamatu zem kājām, kas palīdz mums nepazaudēt sevi vasaras jutekļu eiforijā.

Z I E M A S   C E Ļ Š

Šeit viss sākas ar paša pieredzi: „Nu, iekšēji no jauna dzīvināts, Es varu sajust savu būtni plašu, un spēka pilns es domu starus no dvēseles varas saulainās varu sūtīt dzīves mīklām pretī...” Dziļai ziemai atbilst zemākā Es upurēšana, augstākā Es piedzimšana un jaundzimušā gara bērna augšana. Tas notiek turpinot maņu orgānu attīrīšanu un apskaidrošanu: „Kļūst domu vara stiprāka kā gara piedzimšanas sekas, Tā izgaismo man maņu trulos tēlus līdz pilnai skaidrībai.”

Caur maņu orgāniem, kas ir pārveidojuši un bagātinājuši gara rosināto domāšanu, visa pasaule ienāk cilvēkā un atrod viņā pati sevi: „Cilvēka būtnes iekšienē ieplūst maņu iespaidu bagātība, pasaules gars sevi atrod cilvēka acs spoguļtēlā...”. Pasaules esamība saka cilvēkam: „Tevī ienesot dzīvību savu, to atbrīvojot no burvju valgiem, sasniegšu es savu patieso mērķi.”

Martins Barkhofs, „Rūdolfa Šteinera gaismas joga”.
(Martin Barkhoff, Rudolf Steiners Licht-Seelen-Yoga, Info-3, 06/10.)