2001. gada 11. septembrī Amerikā notika divu pasaules ļaunumu satikšanās augstākā līmenī šī vārda gan tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Tas, ka abi šie ļaunumi nāk no viena avota, neko daudz nemaina lietas būtībā. Šādi vai citādi visi šie notikumi ir noteiktā mērā izmainījuši pasaules ainu – gan ārējo, gan iekšējo. Īstenībā tas notiek ik dienu, ik mirkli, un lielie redzamie notikumi ir tikai daudzu mazo iekšējo notikumu summas ārējā izpausme, jo katram ārējam notikumam ir savs iekšējs cēlonis. Savukārt ārējie notikumi izraisa nākamos iekšējos notikumus-pārdzīvojumus, kuri kļūst par nākamo ārējo notikumu cēloņiem.

Tātad kādi cēloņi varēja izraisīt tādu notikumu kā 11. septembra traģēdija? No tā, vai mēs to sapratīsim, būs atkarīga mūsu attieksme pret to, t.i., iekšējs notikums, kas zināmā mērā un veidā ietekmēs turpmāko pasaules attīstības gaitu.

Dziļajos cilvēces zemapziņas pagrabos izsenis dzīvo trīskāršs cilvēciskuma ideāls: brīvība, līdztiesība un brālība. Līdz ar Jaunajiem laikiem šis ideāls sācis savas gaitas augšup, cilvēku gaišajā dienas apziņā, jo, tikai nonācis tur, tas var tikt īstenots. Taču šai augšupejai ceļā rodas arvien jauni šķēršļi, kuru pārvarēšanai ir nepieciešams arvien lielāks iekšējs spēks, arvien stiprāka labā griba. Pretējā gadījumā tas pārvēršas savā pretstatā, ko mēs pašlaik daudzkārt arī vērojam pasaulē, kad tieksme pēc gara brīvības pārvēršas par neiecietību pret citādi domājošiem, par anarhismu un reliģiozu fanātismu. Taisnīguma ideja tiek apgriezta kājām gaisā un pārvēršas par korupciju. Patiesas, no sirds izrietošas brālības vietā notiek arvien masīvāka visas saimnieciskās sfēras abstrahēšana, atraušana no jebkādām cilvēciskām attiecībām un pakļaušana nelielas varas turētāju grupas interesēm.

Tātad ārēji pasaule tiek arvien vairāk vienveidota, šablonizēta, globalizēta, neņemot vērā atsevišķa indivīda vajadzības, iekšēji – arvien vairāk individualizēta un – viskrasākā individualizācijas pakāpē – anarhizēta. Šīs divas stihiskas, cilvēku līdz galam neapzinātas tendences ir cēlonis arvien pieaugošai spriedzei, kas ik pa laikam izpaužas kaut kādās katastrofās.

Mēģinot aptvert 11. septembrī notikušā jēgu, vienā jaukā brīdī tu sajūties kā zirgs vai putns, kuram katra acs skatās uz savu pusi un tādēļ nespēj aptvert aplūkojamā fenomena jēgu. Vai arī tu jūties tā, it kā kāds grib pārplēst tevi pušu: auksta, smalki izplānota netaisnība un akls, dzīvniecisks naids. Beidzot tev sāk izmisīgi pietrūkt kaut kā trešā, kāda vidus, kāda krustpunkta, kurā abi spēki varētu nonākt pie miera, rast izlīdzinājumu, neitralizēt viens otru. Nākamā problēma uzpeld, kad tu apzinies, ka tāds centrs, tāds vidus neeksistē a priori, to nevar atrast "šeit" vai "tur". To var atrast tikai, to pašam radot. Kā?

Ja es nosodu abus ļaunumus, ja es izliekos, ka man ne ar vienu, ne ar otru nav nekādas darīšanas, tādējādi cerēdama atrast līdzsvaru, tad abas varas netraucēti turpina iet savus ceļus, plosot pasauli pušu, bet tas, ko es atrodu no tām it kā “tīrajā” vidū, ir viens liels tukšums. Pasaule sašķeļas, vidū atstādama tukšumu, aizu, NEKO – kaut ko tādu, kam nav nekāda satura, un tā ir mana dvēsele!

Vidus ir kādam veselumam. Izlīdzinošais vidus nevar būt bez tā, kas jāizlīdzina. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Es varu izlīdzināt vai, pareizāk teikt, piedalīties abu ļaunumu izlīdzināšanā, tikai atzīstot tos manī pašā esam.

Es meklēju sevī to, kurš aukstprātīgi aprēķina savu labumu un aizver acis uz to, ka tas tiek panākts uz citu rēķina; un es meklēju sevī to, kurš redz vienīgi savu taisnību un aizdegas dusmās, kad kaut kas nav viņam pa prātam, es nostādu savā dvēselē abus vienu otram pretī, nostājos pa vidu un saku vienam: tu varētu vairāk domāt par citu labumu un ļaut citiem rūpēties par savējo, jo tikai dodošais cilvēks ir īsts cilvēks. Un otram: tu pats jutīsies brīvs tikai tad, kad atzīsi arī citu cilvēku tiesības uz brīvību. Ja es to daru regulāri, ja es arvien skaidrāk saskatu sevī brīžiem vienu, brīžiem otru ļaunumu un runāju ar tiem savā vidū, tad es varu būt droša, ka nākamais sprādziens, nākamā katastrofa būs par vienu kripatiņu vājāka, ka pasaules vidus kļūs par šo kripatiņu stiprāks, un tas ir vienīgais, ko es kā izlīdzinoša būtne varu darīt lietas labā, proti, vismaz vienā pasaules punktā, kas ir manā dvēselē, apturēt divu ļaunumu griezto velna riteni, kas draud ieraut savā virpulī mūs visus, izspiežot no mums visu cilvēcisko un līdz ar to nolaupot mums mūsu jēgu.

Lasot presē un dzirdot dažādu cilvēku pārdomas par šo notikumu un tā iespējamām sekām, taisni uzkrīt tas, ka liela daļa gan aculiecinieku, gan no malas vērotāju ir norūpējušies tieši par šo vidu, par izlīdzinājumu, par to, lai apstādinātu netaisnības un naida griezto iznīcības riteni. Cilvēcē sākas izšķirošais polarizācijas un vidus veidošanas process. Jo stiprāks un pārliecinātāks tas top atsevišķā cilvēkā, jo stabilāka un gaišāka kļūst visa pasaule.

Ārējie notikumi izraisa iekšējos, iekšējie – pārdzīvojumi, domas, lēmumi – ir nākamo ārējo notikumu izraisītāji. Pasaules iekšpuse un ārpuse savstarpēji ietekmē cita citu. Mums to apzinoties, pasaule atgūst savu veselumu, savu dievišķo pirmtēlu.