„Nebrīnieties, ka dažreiz, lai nonāktu līdz pareizam spriedumam, jāiet apkārtceļi, jo pārāk viegli rodas pavirši spriedumi, ja grib tos veidot pēc tieši vērojamiem procesiem, kuros mēs piedalāmies ar savām simpātijām un antipātijām. Tādēļ gaužām viegli rodas maldīgi spriedumi un pārpratumi. Turklāt mēs labprāt padodamies pašsuģestijai, ka spriežam objektīvi.

Kādēļ cilvēkiem piemīt šāda nosliece? Vienkārši tādēļ, ka, cenšoties saprast īstenību, viņi bieži uzduras uz īpatnējām pretrunām, un, kad cilvēks uzduras pretrunai, viņš parasti mēģina tikt ar to galā atzīstot vienu no pretrunas komponentiem un otru noraidot, bet tas bieži vien nozīmē vispār negribēt saprast īstenību.

Es gribu minēt vienu piemēru, kā var iesprukt nopietnā pretrunā, ja nesaprot dzīvu pretrunīgā kopsakarību ar pilnu īstenību. Savā antroposofiski orientētajā garazinātnē mēs saucam par kristietību to, kas ir saistīts ar Golgātas mistēriju un tās nozīmi cilvēces evolūcijā, kas pastāv tajā, ka Kristus ir ticis nosodīts, miris, apglabāts, tad īstā, patiesā ziņā augšāmcēlies un kā Augšāmcēlušais dzīvo tālāk. To mēs saucam par Golgātas mistēriju, un mēs nevaram atzīt tiesības saukties par kristieti nevienam, kurš to neatzīst. Bet kas bija nepieciešams, lai Kristus cilvēces labā pārdzīvotu to, ko viņš ir pārdzīvojis? Tam bija nepieciešams, lai Jūda viņu nodotu un, lai Kristus tiktu piesists krustā. Ja tie, kuri piesita viņu krustā, nebūtu to izdarījuši, tad Golgātas mistērija nenotiktu un cilvēce būtu nolemta bojāejai.

Te mums ir šausmīga, reāla, es gribētu teikt, gigantiska pretruna! Kāds varētu teikt: jums, kristiešiem jāpateicas Jūdam par to, ka Golgātas mistērija vispār notika? Jums, kristiešiem jābūt pateicīgiem bendēm, kuri piesita Kristu krustā, par to, ka jūsu Golgātas mistērija vispār ir notikusi! Bet vai tādēļ kādam ir tiesības aizstāvēt Jūdu un bendes, lai arī ir taisnība, ka mums jāpateicas viņiem par Zemes jēgu? Vai uz šādu jautājumu ir vienkārši atbildēt? Vai šeit mums nav darīšana ar šausmīgu liktenīgu pretrunu?

Padomājiet par to. Tik vienkārši ir pateikt: no divām lietām, kas runā pretī viena otrai, es pieņemu vienu, bet otru noraidu. Īstenība ir dziļāka, nekā tas, ko cilvēks bieži vien var aptvert ar savu domāšanu.”

Rūdolfs Šteiners (GA 173)

Vai nākamajā „Dvēseles kalendāra” vārsmā nav runa par vienu no šīm milzīgajām pretrunām: no vienas puses, lai atklātu savu patieso Es, cilvēkam jāliek savai patībai apklust, jāpazaudē sevi; no otras puses, nav cita spēka, kas varētu atvest viņu līdz šai atklāsmei, kā šis pats mazais, egoistiskais esiņš. Kas liek tam meklēt savu lielo brāli un kādā svinīgā dzīves mirklī ļaut viņam ieņemt savu vietu? „Nevis es, bet Kristus manī!”