Daudzi cilvēki šodien jūtas dzīvē izsisti no ierastām sliedēm. Tas, kas vēl nesen likās drošs un paļāvīgs – ģimene, draugu loks, darbs – bieži vien sabrūk cilvēku acu priekšā kā smilšu pilis, noskalotas ar nezināmas un, kā liekas, naidīgas varas vilni. Viņi jūtas ievilkti kādā neapturamā virpulī un zaudē pamatu zem kājām. Šādā situācijā cilvēki jūtas nedroši lielākoties tieši par savu dzīvību, par savu darbu, par savu labklājību. Viņu redzesloks sašaurinās vēl vairāk, un visas viņu rūpes un centieni būtībā koncentrējas uz vēlmi “izķepuroties” no šī virpuļa, aizķerties aiz kaut kā tverama, vinnēt kaut kādā aklā dzīves laimestu loterijā.

Bet ir arī tādi cilvēki, kuriem tie paši pārdzīvojumi kļūst par rosinājumu pacelties pāri savu personīgo interešu apvārsnim un paskatīties uz notiekošo it kā no malas. No šī redzespunkta aiz daudzajām mūsdienām raksturīgajām parādībām var nojaust kādu konsekvenci, aiz notikumu ārējās virsmas sajust kādu neredzamu varu, kas apzināti un mērķtiecīgi organizē un veicina šīs nedrošības izjūtas kāpināšanu, iedzenot arvien vairāk cilvēku strupceļa bezcerībā, neatlaidīgi stumj visu cilvēci arvien tuvāk kāda neredzama bezdibeņa malai. Brīžiem pat var sajust, ka pasaule jau labu laiku krīt šajā bezdibenī, un cilvēki to nemana tikai tādēļ, ka krīt tai līdzi un viņu skatiens netver neko stabilu, neko tādu, ar ko salīdzinājumā būtu iespējams atskārst šī kritiena realitāti un ātrumu. Šie vērojumi un pārdomas modina šādos cilvēkos lielus, sāpīgus jautājumus un liek viņiem meklēt iespēju saprast notiekošo, ieskatīties aiz redzamo notikumu kulisēm un atrast kādu punktu, kas balstītos pats sevī un, no kura atsperoties, varētu piebremzēt šo totālo lejupslīdi, jo viņus neapmierina lavīnai līdzi krītoša akmens loma. Kaut kur dziļi dvēselē dedzina kāda dzirksts, kas grib izaugt par liesmu un apgaismot notiekošā jēgu un paša cilvēka lomu tajā.

Tas nav viegli. Tas varbūt ir tas grūtākais, ko cilvēks šodien var veikt, un tomēr šie iekšējie centieni, šī iekšējā cīņa par gaismu, par izpratni, par savas vietas apzināšanos pasaulē agri vai vēlu noved cilvēku pie spraugas neizpratnes mūrī, no kuras viņam uzspīd gaismas stars.

Šīs pēkšņi uzliesmojošās gaismas pārdzīvojums ir raksturīgs visiem, kuri savos likteņu ceļos reiz ir atklājuši antroposofiju kā atbildi uz viņus līdz šim mokošajiem jautājumiem, kā dvēseles un gara slāpes remdinošu avotu. Šis pārdzīvojums ir kā parole, pēc kuras viņi atpazīst cits citā domubiedrus, līdzgaitniekus, līdzcīnītājus.

Protams, šis pārdzīvojums izpaužas katrā atsevišķā dvēselē ļoti individuāli, arī tā intensitāte var svārstīties no viegla uzmundrinoša pieskāriena līdz visu dzīvi līdz pašiem pamatiem satricinoša zibens uzliesmojuma sajūtai. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: no cilvēka temperamenta, rakstura, morālām īpašībām, kā arī no tā, vai viņa dvēsele savās gaitās ir pirmo reizi pieskārusies antroposofijas sniegtajai gudrībai, vai tai jau ir bijusi darīšana ar to vienā no iepriekšējām dzīvēm. Jebkurā gadījumā šī tikšanās katram ir liktenīga, un šis fakts sakņojas dziļi jo dziļi pašas antroposofijas būtībā. Šeit gan ir jāpiebilst: ja pats tikšanās fakts, kā jebkura cita liktenīga tikšanās dzīvē, ir iepriekšējo karmisko attiecību rezultāts, tad cilvēka attieksme pret šo tikšanos, tas, kā viņš to sapratīs – paies garām, noliegs, apkaros vai ņems pie sirds un ļaus tai kļūt par savas garīgās attīstības veicinātāju, – tas būs noteicošs faktors viņa turpmāko likteņu veidošanai.