Intuīcija, nojausma – kas tas ir? No kurienes tā nāk? Vai tā var aizstāt mums domāšanu? Vai uz to var nopietni paļauties?

Ja padomā, var atklāt vairākus tā veidus, ko mēdz saukt par intuīciju vai nojausmu. Vienu no tiem cilvēks piesauc tad, kad vienkārši nezina, ko īsti darīt, kuram no iespējamiem soļiem atdot priekšroku, kā izvērtēt radušos situāciju. Tad bieži var dzirdēt: „Es paļaujos uz savu intuīciju.” „Man ir nojausma, ka man jārīkojas šādi.” Kamēr šādas nojausmas motīvi nav pārdomāti un apzināti, ja cilvēks uztver to savā parastajā ikdienas apziņas stāvoklī, šī ir lielākoties zemapziņas balss, kas instinktu līmenī uzticīgi kalpo mūsu ego, virzot mūsu soļus tur, kur tam nedraud pārpūlēšanās vai zaudējumi. Tā stāv mūsu komforta sardzē un liek mums izvairīties no pārāk liela sasprindzinājuma, no riskantiem soļiem un no atbildības.

Līdzīgā situācijā pavisam cita veida „intuīcija” sāk darboties pēc tam, kad cilvēks pats ir pacenties tikt skaidrībā par visiem aktuālas situācijas aspektiem; kad viņš ir izmeklējies pēc pareiza risinājuma, izanalizējis un integrējis jaunus faktus savā līdzšinējā pieredzē, iztēlojies un pārdzīvojis visu iespējamo savas rīcības veidu sekas; kad viņš ir izcīnījies ar visām savām instinktīvajām simpātijām un antipātijām, atpazinis tajās kārdinājumus un biedēkļus; pacenties ieraudzīt risināmu problēmu plašākā kopsakarībā, kā lāpu turot savas apziņas priekšā ilgas pēc patiesības, ja viņš no visas sirds paveic šo darbu un tad atlaiž savas domas, vēlmes un šaubas atveroties augstākai gudrībai, gatavs sekot tās balsij bez jebkādiem noteikumiem, bez jebkādām savas labklājības, pat dzīvības garantijām pēc principa „Tava griba lai notiek...”, jo tā jebkurā gadījumā ir vispareizākā, tad viņa šādi sagatavotajā dvēselē uzaust augstāka intuīcija un ienes apskaidrību par to, kas izšķirošajā mirklī ir darāms, kā jāreaģē uz doto izaicinājumu utt. utj. Es to nosauktu par intuīciju no augšas vai par pārapziņu.

Un trešā intuīcijas forma, par kuru Rūdolfs Šteiners runā kā par augstāko garīgas skološanās ceļā sasniedzamo apziņas pakāpi, ir patiesa objektīvas izziņas aktā saplūšana ar lietām, identificēšanās ar to visdziļāko būtību, to patiesā izpratne. Viņš sauc šādas, intuitīvas izziņas aktu par cilvēka komūniju ar Garu jeb Dievu.

Šai ziņā īstā intuīcija vai nojausma nevis vienkārši aizstāj domāšanu, bet gan ir tieši tās auglis.

Nākamajās divās „Dvēseles kalendāra” vārsmās runa varētu būt par otro no šeit raksturotajām nojausmām. Ziemas mēnešos krietnu domāšanas darbu paveikusi dvēsele, tuvojoties vasarai, jūt nepieciešamību atlaist pašas domas un atvērties ārpasaules un kosmosa iespaidiem, saklausīt jaunu dzīves vēsti, kas, pirms mēs to uztveram, dus nākotnes klēpī.