Senais mistēriju sauklis „Cilvēk, izzini sevi!” pēdējā laikā atkal ir kļuvis ārkārtīgi aktuāls. „Kas es īsti esmu?”, „Kā lai atrod savu patieso būtību?” utt. Vēl samēra nesen tā bija lielākoties filosofu, dzejnieku un citu mākslinieku rūpe, bet acīmredzot šis cilvēces avangards savu darbu ir paveicis un atlaidis šos eksistenciālos jautājumus tautā tā, ka pašlaik tas ir aktuāls ļoti daudziem cilvēkbērniem. Tādēļ šodien tas skan no visām pusēm un visdažādākajās kopsakarībās. Arī atbildes mudžēt mudž. Tās gan pārsvarā pauž viedokli, ka augstākais Es esot jāmeklē kaut kur iekšā, dvēseles dzīlēs. Sevi meklējošam tiek ieteikts novērsties no ārpasaules iespaidiem, atbrīvoties no pasaulīgām domām un meklēt iekšēju klusumu, tiekties pēc tukšas apziņas, kurā varot atrast Dieva pilnību un reizē savu patieso Es. Bet kā tad tas īsti ir: ko mēs atrodam šajā klusumā un ko atstājam, novēršoties no pasaules?

Studējot antroposofiju, agrāk vai vēlāk var ievērot, ka to kā sarkans pavediens caurvij viena atziņa. Rūdolfs Šteiners atkārto to neskaitāmas reizes no visdažādākajiem redzespunktiem un visdažādākajās kopsakarībās, gan dzejā, gan prozā. Piemēram (brīvā tulkojumā pēc vairākām līdzīgām vārsmām):

Gribi iepazīt pats sevi,
raugies pasaulē visapkārt.
Un dēļ pasaules noslēpumiem
Raugies paša dvēseles dzīlēs.

Un viņš paskaidro to šādi: „Kur tad īsti ir mūsu patība? Vai tā ir meklējama mūsu ādas ietvaros? Nebūt, tā ir izplatīta visā pasaulē, un viss, kas ir pasaulē, ir saistīts ar mūsu patību; arī tas, kas pasaulē jebkad ir bijis. Tātad, tikai iepazinuši pasauli, mēs iepazīsim arī paši sevi.”

Tas ir t.s. „lemniskates likums”, pēc kura norisinās attīstība mūsu Kosmosā. Rūdolfs Šteiners nenoguris mudina mūs vingrināt savu domāšanu un uztveri, lai mācītos aplūkot jebkuru fenomenu šī likuma gaismā.

Vai tas nav liels atvieglojums mūsu meklējumu ceļā? Viss, kas ir man apkārt – labais un ļaunais, patīkamais un pretīgais, dzīvais un mirušais – viss pieder pie manis, es esmu neatņemama daļa no tā, tas ir mans spoguļattēls! Un es kopā ar saviem līdzcilvēkiem esmu vienīgā būtne, kurai ir dots šo attēlu mainīt, pilnveidot – pārveidojot un pilnveidojot sevi un savu attieksmi pret to.