„Cilvēki ir sasnieguši punktu, kurā vairs nezina, kādēļ viņi eksistē. Viņi nelieto savas smadzenes, un viņi ir aizmirsuši apslēpto sava ķermeņa, savu maņu un savu sapņu gudrību. Viņi neizmanto zināšanas, ko gars ir ielicis katrā atsevišķā cilvēkā; viņi to pat neapzinās, un tā viņi iet klupdami krizdami kā akli pa ceļu uz nekurieni – pa asfaltētu ceļu, kuru viņi paši izlīdzina ar buldozeriem, lai vēl ātrāk sasniegtu lielo tukšo caurumu, ko viņi atradīs beigās un kas to vien gaida, lai viņus aprītu. Tā ir ātrs un ērts lielceļš, bet es zinu, kur tas ved, es esmu to redzējis. Es esmu bijis tur savā vīzijā, un mani pārņem šausmas, kad es to tikai iedomājos."

Un izeju no šī stāvokļa viņš redz tajā, ka katram šīs planētas iedzīvotājam jārūpējas par to kā par savu mājvietu. Problēmas ir katrā vietā citādas, bet visi var tiekties pēc iekšējas harmonijas un šādi radīt izejas punktu turpmākiem darbiem. Un te vislielākā nozīmē piemīt intuīcijai, sirds valodai. Meklējiet to un rīkojieties atbilstoši tai. Bieži vien ir nepieciešama drosme, lai izšķirtos rīkoties pret prātu sirds ziņā. Taču, kurš tu uzdrošinās, tas drīz vien pārliecināsies, cik vieda un paļāvīga ir sirds valoda.”

Werner Anderhub, Hans Peter Roth, Das Geheimnis der Kornkreise. (S.138)