Kamēr mēs atrodamies savā parastā – nomoda miega – apziņas stāvoklī, viss, kas notiek mūsu dvēselē: ko mēs domājam, jūtam vai gribam darīt, notiek tādu vai citādu garīgu būtņu ietekmē. Mēs esam viņu smadzenes, rokas, kājas, balsis. Šo būtņu ir daudz, tās drūzmējas mūsos, katra grib caur mums gūt sev kādu labumu. Lielākais, ko mēs kā cilvēki varam, ir izvēlēties, kādām būtnēm ļaut sevī darboties; faktiski katrā dzīves mirklī mēs atrodamies izvēles priekšā, kuram no daudzajiem mūsos mudžošajiem impulsiem sekot. Parasti mēs izdarām savu izvēli neapzināti, instinktīvi – sava temperamenta, rakstura, šādu vai tādu ieradumu, aizspriedumu vai aizplīvurotas suģestijas ietekmē, labākā gadījumā puslīdz apzināti. Katrā ziņā mēs neuztveram šīs būtnes un dzīvojam ilūzijā, ka domājam, jūtam un darbojamies paši pēc saviem ieskatiem. Lielākā daļā no šīm, mūsu neapzinātajām būtnēm ir mūsu egoisma radītājas, kopējas, audzētājas un gandarītājas, jo mūsu egoisma emanācijas ir viņu gardākā barība. Tādēļ, kamēr šīs būtnes mūsos saimnieko, mums ir tik grūti atrast kopīgu valodu ar līdzcilvēkiem. Tās iedveš katram savu taisnību, kas nesakņojas kādā vienotā, visiem derīgā gudrībā, bet ir raibās luciferiskās ilūziju pasaules atblāzma, kurai pieder šīs būtnes. Tās ir iemājojušas mūsos bez mūsu aicinājuma un piekrišanas tad, kad mums vēl nebija nekādas iespējas noteikt savas attīstības virzienu un veidu, bet kopš tā laika daudz kas ir mainījies.

Ir viena garīga būtne, kas nekad neienāk mūsos neaicināta, kas pacietīgi stāv pie mūsu sirds durvīm un klauvē; šeit mums tiek dota īstas, apzinātas izvēles iespēja – aicināt Viņu iekšā, ļaut mūsos mājot un darboties vai izlikties nedzirdam klaudzienu.
Rodas visai īpatnēja situācija: šaipus durvīm ir egoistisko mošķu armija, viņpus – Kristus, mūsu īstais, gudrais, vienojošais Es, kas klusu klauvē cerībā tikt atpazīts, atzīts un ielaists iekšā, lai no iekšpuses vestu mūs pie gaismas, pie brīvības, pie īstā cilvēciskuma. Bet kā lai šis mazais, sevī ierāvies, dažnedažādu iekāru raustītais esiņš atpazīst savu lielo brāli, kas ietver savā pašaizliedzīgi mīlošajā sirdī visu pasauli un, kas grib „darīt visu jaunu”? Vai reiz sadzirdējušai šo noslēpumaino klaudzienu dvēselei nav jāsabīstas un jāaizslēdz durvis vēl ciešāk?
Bet vai Viņš klauvētu, ja nezinātu, ka katrā dvēselē starp visiem ego mošķiem vairāk vai mazāk apslēpta mīt arī mūsu īstā būtne, kas spēj atpazīt Viņa balsi kā savējo?